Komentārs
27.02.2017

Varas nekad nav par maz

 
Komentē
4

Dzirdot politiķu skaidrojumus tam, kādēļ nav izdevies paveikt iecerēto, rodas jautājums, cik prasmīgi politiķi izmanto savā rīcībā esošo varas resursu.

Varas jēdziens ir ļoti plašs. Piemēram, var teikt, ka starp diviem cilvēkiem ir varas attiecības arī tad, ja viens no viņiem ir spiests kavēt laiku, klausoties otra garlaicīgajā runāšanā. Šajā tekstā jēdziena izpratne būs sašaurināta līdz politikai.

Jāpiezīmē arī, ka runa nebūs par tādiem politiskās varas institucionāliem ierobežojumiem kā, piemēram, konstitucionālā tiesa konkrētajā balsī vai citiem līdzsvara/kontroles mehānismiem, kuru objektīva nepieciešamība, manuprāt, tālākus strīdus dara bezjēdzīgus.

Runa būs par tādām deklarētām varas ierobežojumu formām, kuras atpazīstam, kad, piemēram, opozīcija sūdzas, ka tā neko daudz nespēj panākt, jo tiekot ignorēta. Vai kad pozīcija sūdzas, ka tai iecerēto traucējot sasniegt – seko vesels saraksts – plašsaziņas līdzekļu sakūdīta "sabiedriskā doma", "sabiedriskā doma" vispār, "ārējie faktori", "destruktīva opozīcija" utt. Ļoti vienkāršojot, nereti rodas iespaids – lai kāds būtu spēku sadalījums, par "reālas varas" trūkumu sūdzas visi politiskā procesa dalībnieki.

Nevaru un negribu apgalvot, ka šī sūkstīšanās ir apzināta metode sava slinkuma vai nemākulības attaisnošanai, tomēr kopumā reāls bremzējošs faktors t.s. centrālajai varai patiesībā ir viens, proti, pašvaldības. (To augsto neatkarības līmeni, starp citu, nesen intervijā arī atzina vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs.) Pārējie – lielā mērā iluzori.

Žana Bodrijāra 1991. gada darbā "Līča karš, kura nebija" ir kāda it kā ļoti vienkārša, bet trāpīga tēze: ja gribat kādu uzvarēt virves vilkšanā, tad vienalga nevarat stāvēt uz vietas, lai cik stiprs jūs būtu. Nereti rodas sajūta, ka politiķi varas resursu uztver ļoti neelastīgi. Nu, ievēlēja, nofiksējas kaut kāds stāvoklis – pozīcija vai opozīcija –, kas tiek uztverts kā visas tālākās manevra iespējas nosakošs. Manuprāt, netiek izmantoti pat tehnoloģiski instrumenti sava varas resursa īstenošanai. Daži piemēri.

Ja runājam par deputātiem vispār – neatkarīgi no to atrašanās pozīcijā vai opozīcijā –, tad man kā Saeimas sēžu stenogrammu pastāvīgajam lasītājam būs grūti nosaukt reizes, kad deputāts izmanto vienkāršu, leģitīmu paņēmienu, kas, pārtulkots uzstāšanās retorikā, skanētu apmēram tā: jūs šajā gadījumā ignorējat nevis manas kā politiķa X domas, jūs ignorējat tik un tik tūkstošus vēlētāju! Tas izklausās nedaudz demagoģiski, tomēr tā gluži nav. Pat ja X "sēž" opozīcijā, nekas un neviens nevar atcelt faktu, ka viņam politiskās varas funkciju ir uzticējis noteikts pilsoņu skaits. Šo skaitli katra deputāta gadījumā var noskaidrot, savukārt tas, ka šāds arguments tik reti tiek lietots, vedina domāt – deputāti pārspīlēti varu identificē tieši ar savu personību. Lai gan galu galā šis "es, es, es!" pašiem nāk par skādi.

Instruments ar nosaukumu "deputātu jautājumi" (vairumā gadījumu ministriem). Manā vērtējumā tas tiek lietots mehāniski, "ķeksīša" vārdā. Ko vispār nozīmē tāds "ģeniāls" un diezgan bieži sastopams (kaut palūkojamies, cik reizes tas parādās pēdējās plenārsēdes kontekstā) formulējums "saņemtā rakstveida atbilde iesniedzējus neapmierina, bet mutvārdos deputāti papildjautājumus uzdot nevēlas"? Kas tas tāds?! Mēs varam būt tik ciniski, lai teiktu, ka šie jautājumi un pieprasījumi ir primāri pretējās puses "čakarēšana". Nu un? Arī "čakarēšana" ir politika, arī tā ir varas īstenošana.

Iedomāsimies situāciju, kad deputāta X apelēšana pie savu vēlētāju tiesību respektēšanas neko nedod, viņam starp kolēģiem nav sabiedroto utt. Savukārt priekšlikums ir spožs. Kāpēc neizmantot kolektīvā iesnieguma instrumentu? Ja saturs patiešām aktuāls un kvalitatīvs, vai tiešām, izmantojot X objektīvās priekšrocības uzmanības piesaistīšanā savienojumā ar mūsdienu tehnoloģijām, neizdotos savākt 10 000 pilsoņu parakstus? Šobrīd liekas, ka politiķi šo kopš 2012. gada februāra spēkā stājušos papildinājumus Saeimas kārtības rullim uzskata par nevalstisko organizāciju vai citu aktīvu ļaužu "lauciņu", kur politiķiem nav jālien. Tas ir dīvaini – vai tad politiķis zināmā mērā arī nav "aktīvists" (vārds lietots bez ironijas)? Ja nav, tad kas viņš ir? Un tad kāds ir pamats sūdzēties par neuzklausīšanu, vērā neņemšanu utt.?

Brīžiem pat jāsāk nožēlot, ka joprojām nav funkcionējoša likuma par lobēšanu ne tik daudz tādēļ, lai būtu redzams, ar kādiem lobistiem politiķis ticies, bet tādēļ, ka nav iespējams pārliecināties, vai viņš vispār tiekas, respektīvi, vai viņš strādā ārpus sava status quo un māk/grib izmantot varas resursu.

Visbeidzot, kāpēc politiķi (ja neskaita "Saskaņu", kuras gadījumā ir dažas, teiksim tā, īpatnības) vairās paši mobilizēt cilvēkus, to skaitā protesta akcijās? Kas tā atkal par neizprotamu distancēšanos? Jo arī "politika uz ielas" ir politika, līdz ar to, ja tu gribi panākt savu, īstenot varu, aprobežojoties ar atbalstošu pačalošanu pārskrējienā starp parlamenta ēkām, ir tuvredzīgi. Mūsu politiķiem ir kaut kāda dīvaina sajūta, ka "politika uz ielas" ir profesionālo grupu, "aktīvistu" (atkal!) izpausme, savukārt viņi, politiķi, ar "ielu" veido varas attiecības, valsts svētku reizēs piedaloties publiskos pasākumos.

Izpildvara. Kopš Satversmes 81. panta "kancelēšanas" 2007. gada maijā cilvēki valdībā, pieļauju, laiku pa laikam jūtas mazāk rīcībspējīgi. Vai, pat ja "81. panta laiki" ir jau veiksmīgi aizmirsti, vienalga esot viņu reālo varu drupinoši faktori, "ar kuriem jārēķinās". Par pašvaldībām, atkārtošos, piekrītu. Kā to vērtēt, ir cita tēma. Vai individuālo varas resursu (piemēram, premjera) mazina koalīcijas valdību modelis? Manuprāt, bieži ir situācijas, kad tā tas tiek interpretēts publikai un savam sirdsmieram, bet kas traucē lēmumu virzīt uz priekšu (īstenot varu), aicinot nobalsot par jautājumu valdības sēdē? Ak, slikti izskatīsies, ja viens koalīcijas partneris (to pārstāvošie ministri) balsos "pret"? Un kurš teica, ka varai vienmēr jābūt īstenotai caur kompromisu un draudzīgas sadzīvošanas publiskā iespaida uzturēšanu? Agresīvāka politika droši vien var dažreiz beigties ar koalīcijas izjukšanu, bet a) parasti koalīcijas dalībniekiem sāpju slieksnis patiesībā ir gana augsts, b) nedomāju, ka nespēja īstenot savu politiku (varu) ir pieņemama cena par status quo saglabāšanu. Nereti rodas iespaids, ka politiķi izpildvarā sevi vairāk redz kā konkrētās nozares Ierēdni Nr. 1. Vai, citiem vārdiem sakot, viņi ar varu saprot birokrātisko varu. Proti, kad nu lēmums pēc negludumu nolīdzināšanas, pēc kompromisiem, kas robežojas ar politiskās sejas zaudēšanu, ir pieņemts, tad tas gāžas lejup ar visu valsts birokrātiskās mašinērijas smagumu, tā patiešām ir vara, bet tā nav politiska vara. Politiskā vara vispirms rodas attiecībās starp politiķiem. Politiskā vara izriet no politiķa, atvainojos par žargonu, "draiva". Valsts mašīnai ir nevis "draivs", bet gan inerce. Inerce ir ļoti spēcīga vara, bet tā vairs nav politika.

Bertolts Brehts reiz sāji piezīmēja: šis alus nav īsts alus, bet to kompensē tas, ka šie cigāri arī nav īsti cigāri. Problēma būtu, ja alus nebūtu īsts alus, savukārt cigāri būtu īsti cigāri. Nav jēgas sūdzēties par īstas varas trūkumu, ja nav jau arī īstas gribēšanas un mākas ar šo varu rīkoties.

Tēmas

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

PĒC TĒMAS SAISTĪTI RAKSTI

Ko iesakām šodien?
Ko iesakām šodien?
Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
4