Autores ilustrācija
 
Recenzija
16.03.2017

Var arī bez bezgalības

Komentē
0

Par izstādi "#Blumbergs. Bezgalība" mākslas stacijā "Dubulti"

Māksliniekam ir kaut kāda ideja. Reizēm gan tās sākumā šķietami nav, radīšanas process notiek bez idejas un iemesli rodas tā gaitā, bet pilnīgi bezmērķīgi mākslas darbi diez vai rodas. Kā ideja, tā darbība bez tās ir iespējama cilvēka uzskatu, pieredzes un sajūtu vadītu impulsu rezultātā: šie impulsi sevī ietver ārprātīgi daudz informācijas, no kuras lielu daļu to nesējs pats neapjēdz. Tiek radīts mākslas darbs. Ir auditorijas ar dažādu potenciālu savā izpratnē pietuvoties mākslinieka iecerei, bet autors, savu darbu uzlūkodams, neizbēgami redz kaut ko atšķirīgu no tā, ko redz cits vērotājs.

Es kā skatītājs lielākoties mēģinu galvā izspraukties cauri šiem posmiem iespējami tālu no savas atrašanās vietas izstāžu zālē un tuvu darba būtībai, ja nojaušu, ka tajā galā ir kaut kas svarīgs. Taču ļoti grūti to darīt ir gadījumos, kad mākslas darbi ir refleksija par, piemēram, cita mākslinieka daiļradi un dzīvi, kā tas ir Dubultos apskatāmajā kopizstādē "#Blumbergs. Bezgalība", kurā, bez šaubām, ir daudz kas svarīgs.

Esmu ar noslieci uz galējībām savos lēmumos, tāpēc, nonākusi mākslas stacijas "Dubulti" telpās, saskaros ar divām iespējām. Pirmā no tām ir nomirt, meklējot patieso jēgu apskatāmajiem darbiem, jo to pirms veidola ieņemšanas ir veidojis Ilmārs Blumbergs, pērnās vasaras izstāžu cikla veidotāju mērķi un iespaidi par Ilmāru Blumbergu un izstādes dalībnieku sakars ar visu notiekošo un viņu pašu iespaidi par Ilmāru Blumbergu, uzskati, pieredze un sajūtas (reiz seši). Izvēlējos otro – neiespringt.

Iepretim vilciena biļešu garlaikotās pārdevējas postenim slejas Ginta Gabrāna "Ēdiens 2050" – skulptūras, kas ataino proporcijas starp pasaules iedzīvotāju skaitu un ēdienu, informē skatītāju par notiekošo situācijas pasliktināšanos un aicina ēst papīru. No skaļruņa virs instalācijas nedaudz uzjautrinoši dejojamā "TV Maskava" izpildījumā skan informējošs teksts. Bet tā sparīgums liekas nedaudz apokaliptisks, kad sadzirdu no citas telpas pieklusināti tuvojošās drūmās Voldemāra Johansona darba skaņas, it kā tās vēstītu par patieso gaidāmās nākotnes baisumu. Bet vai šī iemesla dēļ tā patiesi ir baisāka par kādu citu laika posmu pasaules vēsturē? Man ir grūti spriest par to, vai potenciāla pārapdzīvotība ir nevēlamāka par tādiem faktoriem, kas būtiski regulē cilvēku skaitu, kā masveida slaktiņi, vāji attīstīta medicīna un epidēmijas. Tāpat es nezinu, kas ir nenormālāk: ja visiem pasaules iedzīvotājiem nepietiek pārtikas tāpēc, ka tās gluži vienkārši nav gana daudz, vai tāpēc, ka ir milzīga atšķirība pārtikas pieejamībā atšķirīgu reģionu iedzīvotājiem un sabiedrības daļām. Jebkurā gadījumā katras kvalitatīvās proaktīvisma vēsmas jaunajā latviešu mākslā manī allaž rosina cerīgumu.

Mazāk cerīgi izklausās vārdi "Visiem jāmirst, visiem jāmirst [..] vāciešiem un žīdiem jāmirst", un arī Miķeļa Fišera "Nemūžamnepienākošais ekspresis" raisa jautājumus. Rituāli ritmiski izrunātais vēstījums šķietami atgādina par neizbēgamo galu un cilvēka mirstību, ar kuru pretrunā nonāk gan šīs izstādes, gan 2013. gadā notikušās Blumberga personālizstādes (un vēlāk izdotās grāmatas) "Es nemiršu" nosaukums. Ieraksta kulminācijas brīdī, atskanot vārdiem "varbūt tādēļ visu laiku snieg un snieg", iesaistās vēl vienas izstādes nosaukums. "Visu laiku snieg" – tā sauc autobiogrāfisku Ilmāra Blumberga darbu ciklu, kas tika izstādīts izstāžu zālē "Arsenāls" īsi pēc mākslinieka nāves viņa piemiņai. Pārdzīvojumi Sibīrijā, par kuriem autors tajā runā, ir viens no ļoti daudziem sāpīgajiem latviešu ar izsūtījuma šausmām saistītajiem stāstiem, tāpēc cikla nosaukuma lietojums Fišera instalācijai uzliek smagnējumu un pamatīgu asociāciju virkni. Ja man izdotos izvairīties no šīs atsauces konteksta, es droši vien domātu, ka darbs ir par poētisku cilvēka nedrošumu eksistenciālu jautājumu priekšā vai kaut ko tādu, bet, tā kā man no konteksta izvairīties šoreiz neizdodas, nav ne jausmas, kādu jautājumu Miķelis Fišers risina, ko ir secinājis un ko no tā visa būtu vai nebūtu jāsajūt man. Virspusējais darba apraksts šai ziņā nepalīdz.

Šī iemesla dēļ, tiesa gan, ar ļoti retiem izņēmumiem, mani sevišķi neaizrauj portretu fotogrāfija, konkrētajā izstādē par vienu no būtiskākajām sastāvdaļām uzskatu Anša Starka fotoinstalāciju "Pāri". Viss ir skaidrs – reiz dzīvoja Ilmārs Blumbergs. Viņš izskatījās šādi. Un šādi viņš izskatījās, kad smaidīja. Tieši tas, manuprāt, ir svarīgi – jūtīgi attēli saglabājuši godīgu drusciņu no cilvēka, un tā ir skaista. Drusciņa no cilvēka, kas iedvesmojis ļoti daudzus māksliniekus un nemāksliniekus, atstājis lielu kultūras mantojumu Latvijai, piedzīvojis šausmīgas lietas un licis domāt par dažādām milzīgām tēmām netradicionālos veidos. Un šī drusciņa ir skaista nevis Blumberga sasniegumu un ieguldījumu dēļ, bet gan tādēļ, ka viņš bija dzīvs. Vai viņa statuss Latvijas mākslas pasaulē un darbu vērtība būs mūžīgi? To rādīs laiks. Bet tagad viņš te ir, un tas ir svarīgi.

Svarīgi ir arī tas, ka darbojas organizācijas, kuras gādā par to, lai notiktu izstādes un pasākumi, kas valsts iedzīvotājiem dotu iespējas svarīgiem domāšanas procesiem. Līdz šī gada 12. martam Gints Gabrāns, Andrejs Strokins, Miķelis Fišers, Ansis Starks, Voldemārs Johansons un Sabīne Vernere mākslas staciju "Dubulti" ir piepildījuši ar ļoti daudzām šādām iespējām.

Stāvu uz perona mājupceļam un skatos – krēsls ar karuseli Andreja Strokina kolāžā saliecies bezgalīgi sarūkošai riņķveida kustībai uz vienu pusi, un tāpat jumts liecas pāri stacijas trepēm uz otru. Te ārā stiklotas sienas ļauj iepazīt ekspozīciju ar pavisam citām – ielas un sliežu, nevis mākslinieku piemeklētām – skaņām. Bet ir vērts ieiet iekšā.

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0