"Valstsnācijas" slogs

Take up the White Man's burden
Send forth the best ye breed
Go bind your sons to exile
To serve your captives' need[1]

Rudyard Kipling, 1899

Kādā agrā 2008. gada jūlija rītā es devos uz tikšanos ar divām Valsts valodas centra inspektorēm, lai dotos viņām līdzi vizītē uz lielu Uzņēmumu, kurš sniedza sabiedriskus pakalpojumus. Vizītes mērķis bija pārbaudīt Uzņēmuma darbinieku latviešu valodas prasmes. Vairums Uzņēmuma darbinieku bija apmēram 45 līdz 60 gadus veci vīrieši un sievietes, kuri ikdienas saskarsmē pārsvarā lietoja krievu valodu. Valodas inspektoru uzdevums bija iedzīvināt Valodas likumu, kas noteica, kuru profesiju pārstāvjiem jāzina latviešu valoda un kādā līmenī. Valsts valodas centra inspektores un inspektori iemiesoja likuma disciplināro funkciju. Viņi devās vizītēs uz darbavietām pēc Valsts valodas centra sastādīta mēneša plāna vai uz modru "valstsnācijas" sargu sūdzību un ziņojumu pamata. Viņi bija tie, kas ikdienā nesa "valstsnācijas" slogu.

Inspektores bija apciemojušas Uzņēmumu jau 2007. gada novembrī. Šīs vizītes laikā inspektores bija atklājušas 67 viltotas valodas apliecības, kā arī konstatējušas, ka daudzu cilvēku valodas prasmes neatbilda ne tam līmenim, kas minēts apliecībā, ne tam, ko pieprasīja attiecīgā profesija. Pēc valodas inspektoru vizītes Uzņēmums bija sācis sniegt latviešu valodas apmācību saviem darbiniekiem, jo Uzņēmumam trūka darbinieku un tas nevarēja atļauties atlaist cilvēkus valodas prasmju trūkuma dēļ. Šajā 2008. gada jūlija dienā, astoņus mēnešus vēlāk un kopā ar mani, valodas inspektores devās atkārtotā vizītē.

Mēs satikāmies autobusa pieturā un devāmies ceļā. Garā brauciena laikā mūsu saruna pievērsās tām prasmēm, kas nepieciešamas, lai veiktu valodas inspektora darbu. Anna, kura strādājusi par valodas inspektori vairākus gadus, teica: "Darbs nav viegls. Tas prasa daudz piepūles, un alga nav liela, bet mēs to darām, jo esam idejas cilvēki." Raita apstiprināja, ka, tiešām, darbs ir grūts. Raita bija jaunāka par Annu un strādāja par valodas inspektori tikai nedaudz vairāk par gadu. Turpinot mūsu sarunu, Anna piemetināja, ka cilvēkam jābūt psiholoģiski stipram un iecietīgam, lai veiktu valodas inspektora darbu: "Tev jāpaliek mierīgam un pieklājīgam pat tad, kad viss iekšā vārās. Ja tu pazaudē savu mieru, tas ir trumpis viņu rokās. Ir gan reizes, kad jāpaceļ balss, kad cilvēki ir sevišķi bezkaunīgi." Raita piekrita, sakot, ka vecākie inspektori ir izstrādājuši savu sistēmu, viņi atstrādājuši veidus, kā uzturēt mierīgumu. Raitai gan esot nācies to zaudēt vairākas reizes. Šķita, ka, stāstīdamas par valodas inspektora darbu, abas sievietes nojauta, ka šī diena nebūs viegla. Viņām bija taisnība.

Kad mēs ieradāmies Uzņēmumā, personāla daļas direktore aizveda mūs uz zāli administratīvās ēkas trešajā stāvā. Zāles vidū bija garš galds, vienu sienu rotāja lieli logi. Zāles iekārtojums lika domāt, ka šeit notiks kas svarīgs. Personāla direktore bija ļoti laipna. Viņa teicās saprotam valodas inspektoru darba nozīmīgumu un netieši norādīja uz to, ka viņa atbalsta šī darba idejiskos aspektus. Tajā pašā laikā viņa piebilda, ka šāds idejiskais darbs ir sarežģīts, ņemot vērā darbaspēka trūkumu, kā arī to, ka daudzi cilvēki tiešām nerunā latviski. Inspektores apsēdās vienā galda pusē. Katra sev priekšā otrā galda pusē nolika krēslu, uz kura sēdēt pārbaudāmajam darbiniekam. Personāla direktore jau bija sasaukusi darbiniekus, un aiz zāles durvīm veidojās rinda. Kamēr mēs iekārtojāmies pie galda, varēja dzirdēt, ka rinda satraukti dūc.

Pirmais zālē tika iesaukts Vadims. Viņš apsēdās uz krēsla priekšā Raitai. Iepriekšējās vizītes ziņojumi liecināja, ka Vadima latviešu valodas prasme neatbilda profesijai nepieciešamajam līmenim. Raita skaidroja, ka šīsdienas vizītes mērķis ir pārbaudīt, vai Vadima valodas prasme ir uzlabojusies. Raitas saltais tonis piedeva situācijai valstiskuma un birokrātijas izjūtu. Raita ķērās pie Vadima valodas prasmes pārbaudes ar vienkāršas sarunas palīdzību. "Vai jūs varētu pamēģināt parunāt latviski?" Raita uzrunāja Vadimu. Vadims atlaidās krēslā un ar atbildi nesteidzās. Likās, ka viņš ļaujas liktenim, kurš, kā viņš zināja, būs viņam nelabvēlīgs, tādēļ nebija jēgas mēģināt pārliecināt valodas inspektores. Beidzot viņš lēnām atbildēja krieviski: "Eto po rabotje, ja poņimaju" ("Tas ir darba sakarā, es saprotu"). Personāla direktore, kas vēl joprojām atradās zālē, iejaucās, lai atbalstītu Vadimu, sakot, ka viņš apmeklē latviešu valodas kursus un ka Uzņēmums dara visu iespējamo, lai viņam un citiem palīdzētu.

Raita (latv.): Vai jūs liksiet latviešu valodas eksāmenu krieviski?
Vadims (latv.): Viss skaidrs… (nopūšas) Nav laika. Katru dienu no 13 līdz 20. Es strādāju. (Pāriet uz krievu valodu.) Es neesmu te dzimis, es piedzimu Sibīrijā. Es strādāju ar radaru, tur nebija nekādas valodas vides. Tagad es strādāju šeit jau desmit gadus. Man nebija iespējas mācīties. Jūlijā es iešu pensijā. Man darbā nav nekādu problēmu.
Raita (latv.): Vai jūs piekrītat, ka jūsu latviešu valodas prasme ir nepietiekama?

Šajā brīdī sarunā iejaucās otra inspektore Anna un sāka lasīt Ministru kabineta noteikumus, lai informētu Vadimu par nepieciešamo valodas prasmes līmeni. Kad Anna bija beigusi, Raita norādīja, ka Vadima latviešu valodas prasme neatbilst nepieciešamajam līmenim un līdz ar to nāksies sastādīt soda protokolu. Inspektores apjautājās, vai Vadims ir pilsonis. Viņš atbildēja, ka nav.

Kamēr Raita rakstīja protokolu, Anna intervēja nākamo darbinieku. Nervozi sēdēdams uz krēsla malas, vīrietis teica, ka viņam skolā gājis slikti ar visām valodām un ka viņš neprot rakstīt pat krieviski. Nedaudz pārsteigta, Anna čukstēja uz manu pusi: "Tas vīrietis neprot rakstīt. Kā gan viņš var nolikt valodas pārbaudījumu?!" Nezinādama, ko īsti teikt, Anna mudināja vīrieti mācīties. Kad vīrietis bija aizgājis, Anna atkal pagriezās uz manu pusi un teica, ka viņai šī vīrieša ļoti žēl: "Raudāt pat gribas."

Tikmēr Raitai priekšā bija nosēdusies sieviete. Viņa bija ļoti satraukusies, balss viegli drebēja. Raita mēģināja viņu nomierināt, sakot, ka nav iemesla tik ļoti satraukties. "Esmu ļoti, ļoti satraukusies," atbildēja pārbaudāmā.

Darbinieki nāca viens pēc otra. Viņiem bija ne tikai dažādi valodas prasmes līmeņi, bet arī dažādas reakcijas uz valodas inspektorēm un inspekcijas ainu kā tādu. Kāda sieviete, kura tikko bija nolikusi valodas eksāmenu, bija paņēmusi līdzi visus mācību materiālus un lepni sāka locīt darbības vārdus, lai parādītu, ko iemācījusies. Anna viņu uzslavēja, sakot, ka ļoti priecājas par viņas sasniegumiem. Ja līdz šim man bija neērti, tad tagad, sēžot blakus inspektorēm un klausoties, kā sieviete galda otrajā pusē locīja darbības vārdus, man kļuva patiešām kauns. Kauns par to, ka šajā brīdī es arī, kaut netieši, biju līdzvainīga valsts disciplinārā aparāta darbināšanā. Es izjutu "valstsnācijas" slogu kā kaunu.

Inspektores izturējās pret mani kā pret savējo. Viņas neuzskatīja par vajadzīgu skaidrot man vai pašas sev, kādēļ šāda vardarbība, kas bija vērsta ne tikai pret pārbaudāmajiem, bet arī pret pašām inspektorēm, bija vajadzīga. Viņas dalījās ar mani savā bezcerībā par uzdevumu "dabūt, lai visi šie cilvēki runā latviski." No vienas puses, inspektores pauda personīgu un profesionālu apņēmību nodrošināt latvisku sabiedrisko telpu. No otras puses, viņas aptvēra, ka šis uzdevums ir milzīgs, pat neiespējams. Taču mūsu sarunās inspektores nešaubījās par inspekciju nepieciešamību, kaut arī tās sagādāja viņām emocionālas grūtības. Tā visas dienas garumā Anna atkal un atkal pieminēja interviju ar vīrieti, kurš neprata rakstīt, uzsverot, cik viņai viņa bija žēl.

Sapratuši, ka valodas inspektores ne tikai pārbauda valodas apliecības, bet arī liek sodus, rindā stāvošie vīrieši un sievietes kļuva manāmi uzbudināti. Viņu balsis kļuva skaļākas. Kad durvis atvērās un aizvērās, ielaižot un izlaižot pārbaudāmos darbiniekus, valodas inspektores ievēroja saspringto atmosfēru. Vīrietis, kuram Anna rakstīja nākamo soda protokolu, draudēja iet uz tiesu. Pārvarējusi sākotnējo izbrīnu, Anna atbildēja, ka viņa ar prieku zaudēs, ja vīrietis pierādīs, ka prot runāt latviski. Raita nervozi iesmējās: "Mūs te piekaus, kad iesim prom." Pa pusei jokojot, valodas inspektores sprieda, ka taču "ar godu mājās jātiek", bet meta jokus pie malas, kad stāstīja man par kolēģi, kura esot piekauta pēc tam, kad veikusi valodas inspekciju "Latvijas Dzelzceļā". Anna arī reiz esot saņēmusi draudus, taču "cilvēks vēlāk atvainojās". "Kad dienā izraksti piecus soda protokolus," Anna turpināja, "tu aizej mājās un jūti pretīgumu pret dzīvi, un nevari atjēgties visu vakaru." Aiz zāles durvīm rinda vēl aizvien bija gara, diena vēl nebija galā.

Anatols, vīrietis, kurš bija apsēdies pretim Raitai, lepni paziņoja – ja viņu atlaidīs no šī darba, viņš atradīs citu darbu kā apkopējs.

Anatols (kriev.): Esmu strādājis 30 gadus un strādāšu vēl 30.
Raita (latv.): Pat apkopējiem vajag valodas apliecības.
Anatols (kriev.): Jūs dzīvojat uz manu nodokļu rēķina. Es uzlikšu zaļu lampiņu uz mašīnas un braukšu pa pilsētu, ja vajadzēs.

Anatols gāja uz izeju, rokas sažņaudzis dūrēs. Atvēris zāles durvis tā, lai viņa teikto dzirdētu gan zālē sēdošie, gan aiz zāles durvīm stāvošie, Anatols teica: "Suka tam sidjit, bladj!" (krievu val. "Kuce tur sēž, bladj!"). Raita sūdzējās par krītošu cukura līmeni asinīs un palūdza personāla direktorei, vai nevarētu atnest kādas konfektes.

Konstantīns, vīrietis, kas bija apsēdies krēslā pie Annas, nerunāja nemaz. Anna izskatījās nedaudz nogurusi, taču neatlaidīgi turpināja uzdot jautājumus. Beidzot Konstantīns ierunājās un teica Annai, ka viņš neko neatceras un kāda gan tam visam jēga, jo galvenais taču ir strādāt, un viņš ceļas katru dienu un dara savu darbu.

Anna (kriev.): Katrai valstij ir savas prasības. Mūsu valstī ir jāzina latviešu valoda.
Konstantīns (kriev.): Jūs nevarat mani sodīt divreiz. (Viņš bija iepriekš sodīts par valodas neprašanu.) Man ir labs advokāts. Ko jūs gribat no manis?
Anna (kriev.): Es gribu, lai jūs iemācāties valodu.
Konstantīnts (kriev.): Ko tas kādam dos?
Anna (kriev.): Kāpēc tāda attieksme?
Konstantīns (latv.): Kā jūs ar mums, tā mēs ar jums. (Pāriet uz krievu val.) Vai mūs nošaus pēc trešā soda? Es iziešu no šejienes un iesniegšu atlūgumu. Pat maiņu nepabeigšu.
Raita (kriev.): Oh, jūs gan esiet svarīgs!

Konstantīns (kriev.):       Es dzīvoju, kur es gribu. Man nevajag mācīties. Esmu šeit dzīvojis 30 gadus un dzīvošu vēl 30. Bez darba es nepalikšu. Ko gan valsts var man izdarīt? Nopelnīšu savus 700 latus vienādi vai otrādi. Tāds ir likums… Pirms astoņiem gadiem viņi mani atlaida, jo man nebija apliecības, un tad, astoņus gadus vēlāk, viņi mani pieņēma atpakaļ bez tās pašas apliecības. Mans advokāts saka, ka mēs šito visu varam uzlaist gaisā. 1995. gadā es noliku eksāmenu un saņēmu apliecību. Kā gan es varēju zināt, ka tā ir neīsta?

Anna (latv.): Viņš sēž šeit un ņirgājas par mums. Viņam nav godaprāta.
Konstantīns (kriev.):  Es lai visu pametu un sēžu un mācos? Vai jūs man maksāsiet? 
Anna (kriev.):Ko jūs darīsiet? Mācīsieties vai maksāsiet? 
Konstantīns (kriev.): Beigsim šo ņirgāšanos! Darīsim šo cilvēciski (po čelovečeski).
Anna (kriev.): Jūs ņirgājaties par mums! Jūs domājat, ka pasaule bez jums beigs griezties.

Dienas beigās Anna un Raita nomierinājās, uzpīpējot pa cigaretei. Mēs vairs daudz nerunājām. Uz Annas un Raitas pleciem gūlās "valstsnācijas" slogs. Valsts disciplinārā aparāta vardarbība vērsās ne tikai pret Uzņēmuma darbiniekiem, bet arī pret Annu un Raitu, kuras pavisam ķermeniski izjuta "valstsnācijas" sloga smagumu. Raitai kļuva slikti, Annai bija žēl vīrieša, kurš neprata rakstīt. Abas baidījās, vai tiks ar godu mājās. Iespējams, ka arī šīs dienas vakarā Anna juta pretīgumu pret dzīvi kā tajās dienās, kad izrakstīti pieci soda protokoli. Idejiskais darbs, kā izrādās, var radīt nelabumu un pretīgumu pret dzīvi. Un nevis tāpēc, ka idejiskā darba objekti – Uzņēmuma darbinieki – uzvedās slikti, bet gan tāpēc, ka "valstsnācijas" slogs ir vardarbība pret cilvēku, tai skaitā pret šī sloga nesēju.