Politika
21.01.2018

Oligarhu sarunas - vai turpinājums sekos?

Komentē
1

"Rīdzenes sarunu" izmeklēšanas komisijas galaziņojums ir teksts, kurā dažādi cilvēki izlasīs dažādus atzinumus – atkarībā no savas attieksmes pret "sarunu" dalībniekiem un komisijas vadītāju Ingunu Sudrabu. Divi piemēri:

Komisijas secinājumu sadaļa 5.2., 1. punkts: "Iepazīstoties ar Kriminālprocesa materiāliem un Operatīvās lietas materiāliem, Komisijai nav pamata apšaubīt, ka publiskotās "Rīdzenes sarunas" veido daļu no Kriminālprocesa materiāliem un Operatīvās lietas materiāliem." (68. lpp.) Citiem vārdiem sakot, komisija noraida spekulācijas, ka publicētais ir izdomājums. Tas, ko interesenti varēja izlasīt, IR runāts. Tas, ka publicētais ir daļa no kopējā, nekad nav noliegts arī no publicētāju puses, un tam lielā mērā arī nav nozīmes, jo izlasāmais IR, teiksim tā, iespaidīga lasāmviela. Un šis atzinums arī nozīmē, ka Sudrabas vadītā komisija bieži cilātajā jautājumā par publicētā autentiskumu ir nostājusies publicētāju pusē. Viens – nulle.

Komisijas secinājumu sadaļa 4.2., 1., 4. punkts: "Komisija secina, ka izmeklēšanai varēja traucēt KNAB vadītāju nesagatavotība vadīt iestādi", "Komisija uzsver, ka nav pieļaujama izmeklēšanas iestāžu pavirša un nesistemātiska darbība faktisko apstākļu noskaidrošanā un pierādīšanā, kā arī šo iestāžu darbinieku nesamērīga savas profesionālās darbības publicitātes veicināšana." (58. lpp.) Šis savukārt ir neslēpts pliķis Jutai Strīķei un Jurim Jurašam, kurus tā sabiedrības daļa, kas "sarunu" publikāciju autentiskumu nekad nav apšaubījusi un prasa "sarunu" dalībnieku atbildību, uzskata par teju vai pēdējiem godīgajiem politiķiem valstī. Viens – viens.

Šīs pašas sadaļas 8. punkts: "Komisijas ieskatā atsevišķa likuma pieņemšana par Kriminālprocesa materiālu publicēšanu nav attaisnojama." (59. lpp.) Te, šķiet, jāpaskaidro, par ko ir runa. Sarunu publicētāji un viņus atbalstošā sabiedrības daļa ir paudusi viedokli: ņemot vērā šīs tēmas svarīgumu, sabiedrībai ir tiesības uzzināt par tēmu maksimāli daudz, arī to, ko šobrīd normatīvais regulējums liedz. No šī viedokļa rezultāts kļūst viens – divi (par labu "sarunu" dalībniekiem).

Šādu uzskaitījumu par piespēli te vienai, te otrai nometnei var turpināt, tomēr pieļauju, ka galvenais iemesls pārmetumiem Sudrabai ir vēl cits. Bet par to nedaudz vēlāk, jo interesanta sadaļa galaziņojumā ir specdienestu nostājas atspoguļojums. Piemērs: "Komisijas 2017. gada 9. oktobra sēdes atklātajā daļā Drošības policijas priekšnieka vietnieks Ints Ulmanis paskaidroja [paskaidrojumu kopsavilkums]: mans viedoklis ir tāds, ka šai dienesta [KNAB] izmeklēšanas komisijai ir jāatrod svarīgākās atbildes uz jautājumiem: pirmkārt, par to, vai šīs sarunas ir autentiskas; otrkārt, ļoti svarīgi ir tas, vai šīs sarunas ir iegūtas likumīgā ceļā – ar tiesneša sankciju." Būtisks ir nākamais teikums: "Ja pirmais jautājums par autentiskumu un likumību apstiprināsies, tad – kas šīs sarunas ir izpaudis publiskajā vidē." (65. lpp.) Ja es pareizi saprotu, tad loģika ir šāda – tieši tādā gadījumā, ja publicētais IR autentisks, jātiek skaidrībā, kurš to "nopludinājis". Man liktos, ka lielākam kreņķim vajadzētu būt par to, kurš "nopludinājis" izdomājumus, kas grauj pilsoņu ticību savai valstij, savukārt, ja "nopludināti" ir nevis izdomājumi, bet gan lietu patieso stāvokli atspoguļojoša informācija, tad "nopludināšana" – lai cik apšaubāma no tiesiskā regulējuma viedokļa – ir kaut kas pavisam cits nekā melu izplatīšana. Lasot tekstu, rodas iespaids, ka patiesība tiek atzīta par bīstamāku nekā meli... Jācer, problēma ir galaziņojuma veidotāju nemākulīgajā domas formulēšanā, citādi kļūst diezgan neomulīgi.

Atgriežos pie versijas par to, kas izraisījis vislielāko vilšanos komisijas darbā.

Komisijas secinājumu sadaļa 3.2., 16. Punkts: ""Rīdzenes sarunās" var saskatīt "valsts sagrābšanas" pazīmes, jo atsevišķos jautājumos ir apspriestas darbības, kas var liecināt par valsts varas kā instrumenta izmantošanu personiskā ekonomiskā labuma gūšanai." (42. lpp.) Viss, kā saka, grozās ap jēdzienu "pazīmes". Vieniem tās ir "tikai" pazīmes, citiem – "jau" pazīmes, proti, iemesls lietu atsākt, vērst plašumā utt. Un ka vispār ir nevis "pazīmes", bet gan skaidri pierādījumi. Un, ja komisija tikai konstatē, ka ir "pazīmes", un grib likt visai šai vairākus mēnešus ilgajai tēmai punktu, šī sabiedrības daļa ir prognozējami nikna.

Mana nostāja izriet no tā, par kādām "pazīmēm" mēs runājam. Ja "pazīmes" ir, atvainojos par primitīvu piemēru, ka tieši kaimiņš ir salauzis manu sētu, nevis kādi garāmgājēji, tas ir viens. Ja "pazīmes" ir par tik nopietnu tēmu kā ietekmes tirgošana, vienkārši sakot, valsts sacūkošana, pat ja runa ir "tikai" par "pazīmēm", tā ir pavisam cita situācija. Manuprāt, ir situācijas, kad arī "tikai" aizdomas ir iemesls aktīvai rīcībai un trauksmes celšanai.

Pārformulēšu. Arī tad, ja taisnība ir viedoklim, ka izmeklēšana ir veikta slikti un neko īsti pierādīt nevar – attiecīgi ir tikai "pazīmes" –, pat neprasmīgi veiktās izmeklēšanas priekšmets šajā konkrētajā gadījumā ir tāds, ka nolikt to visu plauktiņā nedrīkst. Sudraba un viņas atbalstītāji komisijā un ārpus tās šo niansi, šķiet, nejūt.

Savukārt jautājums par to, kāpēc nejūt, jau ir, kā saka, ticības lieta. Vieniem atbilde ir pašsaprotama – Sudraba pati ir saistīta ar "sarunu" dalībniekiem, attiecīgi apriori ir spēlējusi viņu pusē. Es personīgi tik kategorisks nebūtu, tomēr, liekas, komisijas oficiālajā nosaukumā Sudrabu vairāk ir interesējusi sadaļa "pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāte", nevis sadaļa "par valsts nozagšanas pazīmēm". Viņa simbolizē zināmu birokrātisku loģiku: atbilstoši tai ugunsgrēka gadījumā kaimiņi nedrīkst izlauzt degošā dzīvokļa durvis, jo tā ir ielaušanās privātīpašumā, viņiem ir jāizsauc ugunsdzēsēji, pat ja tas var beigties ar mājas nodegšanu.

Var, protams, vadīties arī pēc šādas loģikas, tomēr tam iespējamas sekas, par kurām šādas loģikas piekritēji paši varbūt nenojauš. Ja publikai būtībā pasaka: vai nu noziedznieks tiek pieķerts, tā teikt, pie vēl neatdzisuša līķa ar nazi rokās, vai arī neko padarīt nevar, jo jūs nespējāt/nemācējāt pieķert iepriekš aprakstītajā formā, tad tas provocē destruktīvu publikas attieksmi. Sākot no galēja cinisma attieksmē pret valsti, beidzot ar gatavību ķerties pie t.s. linča tiesas.

Te vairs nav runa par konkrēto cilvēku, Saeimas deputāti Sudrabu. Droši vien komisijas darba kritizētāju attieksmi pret komisijas darbu izšķirīgi ietekmēja viedoklis par tās vadītāju. Arī saprotami, tomēr galaziņojums liecina, ka visu reducēt uz Sudrabu nav jēdzīgi. Tas, ko sabiedrība vairāku mēnešu garumā redzēja, ir tāds konflikts (labi, rīvēšanās) starp Latvijas sabiedrības slāņiem, par kuriem mēs runājam ļoti maz. Ierasti ir teikt (kaut ar nožēlu), ka plaisa šajā valstī ir starp "latviešiem" un "krieviem". Savukārt komisijas darbā – pieaicināto ekspertu, uzaicināto personu, citu komisijas locekļu personā – atklājās atšķirīgi viedokļi par vēlamo, kā saka, lietu kārtību pašu "latviešu" vidū. Mēs varam visu primitivizēt uz palamām "sorosīti" versus "oligarhu pakalpiņi", kas it kā visu izskaidro. Šīs palamas visu reducē uz, delikāti izsakoties, materiālu ieinteresētību. Abās pusēs. Pazīstot cilvēkus "abās pusēs", atļaušos tomēr teikt, ka nav tik vienkārši, jo domstarpību pamatā ir neviltota pārliecība, ka "otrai pusei" nav taisnība, aiz dzēlīgi nicīgajām piezīmēm ir argumentēti (no to paudēju viedokļa) priekšstati par to, kas Latvijai kā valstij būtiski. Šie atšķirīgie priekšstati nav "nopirkti". Tā ir cita, ļoti plaša tēma, kas iztirzājama atsevišķā tekstā; šeit vienīgi piemetināms, ka tas mūsu vēsturē nav pirmoreiz. Šādi atšķirīgi skatījumi par Latvijai vēlamo bija 1918.–1919. gadā, 1933.–1935. gadā utt. Kāds būs turpinājums skatījumu atšķirīgumam 21. gadsimta otrajā desmitgadē?

 

 

 

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1