tikaivienreiz
pirms 7 mēnešiem
"Tomēr tas, ka kāds kaut ko pietiekami ilgi, skaļi un pārliecinoši apgalvo, nebūt nenozīmē, ka viņš stāsta patiesību" - šo var atiecināt arī uz feminisma aizstāvju apgalvojumiem

hefaists
pirms 7 mēnešiem
"Varbūt līdzīgs pārrāvums piemērojams arī Austrumeiropas valstīm, kurās mākslīgi tika mainīta sabiedriskā dzīve? Žēl spekulēt, bet domāju, ka analoģija ir atbilstoša."

Par pārmaiņām varētu piekrist, bet par "mākslīgo" var kašķēties. Es pieļauju, ka būs cilvēki, kas feminismu un idejas par dzimtēm un sociālajiem dzimumiem uzskatīs par radniecīgām 20. gs. totalitāro režimu ideoloģiskajiem projektiem - tikai šoreiz par citu jautājumu loku un ES institūciju izpildījumā. Viņi un viņas šīs pārmaiņas varētu traktēt kā apzinātas un "mākslīgas". Pats gan negribētu piekrist, ka tās bija mākslīgas. Straujas varbūt.

E. F. Kuks
pirms 7 mēnešiem
Pat ja radikālisms domāts kā ironija, tomēr fakts paliek fakts, ka daļa sabiedrības aktīvismu uztver kā radikālu pēc būtības. Tāpēc arī man šķiet, ka šī ir centrālāka problēma par to, kas reāli ir aktīvisma mērķis. Teiksim, kā "radikālā feminisma" kritiķi vispār spētu noteikt atšķirības starp mērenu, radikālu, poststrukturālu, u.tml. veidos atšķirīgu feminismu?

Piekrītu, ka sabiedrībai ir iespēja (un neizbēgamais liktenis) attīstīties kaut kādā nosacīti brīvi izvēlētā trajektorijā. Doma bija tāda, ka, neatkarīgi no konkrētajiem uzskatiem, LV vēsturiskais konteksts mūs ir padarījis vispārībā insulārākus, mazāk atvērtus izmaiņām kā tādām, līdz ar to _pašu izvēle_ ir nemainīties aiz bailēm, ka tādējādi sagrūs jau tā šķietami trauslā (nacionālā?) identitāte.

E. F. Kuks
pirms 7 mēnešiem
Raksts brīnišķīgs, bet man no tā netop skaidrs, kas ir domāts ar radikālumu. No Annas Žabickas raksta, kas iznāca pirms pāris nedēļām, var noprast, ka Latvijā feminisms pārsvarā ir mērens - t. s. liberālais feminisms.

Tātad sabiedrības kontekstā par radikālu kļūst jebkas, kas nav vispārpieņemtais un ir proaktīvs centienos pārstāvēt savas intereses. Tiktāl var teikt "Jā, mēģinājumi panākt līdztiesību tiek uztverti kā radikāli", bet 1) raksta tituls ir gana tendenciozs, lai instinktīvi teiktu "Nē". 2) Raksts būtībā nešķiet tik ļoti par līdzvērtīgām tiesībām kā par intelektuālām kategorijām. Līdz ar to grūti nošķirt situācijas, kurās spriežams par cīņu par līdzvērtīgām tiesībām, no situācijām, kad līdzvērtīgums ir skatāms sociālās kategorijās.

Sarežģīts jautājums ir _kāpēc_ austrumeiropieši ir mazāk atvērti tradicionālā ģimenes modeļa irdināšanai, citu etnisko grupu klātbūtnei un patriarhālo vērtību dekonstrukcijai. Pagājšmēnes skolā runājām par badu Ķīnā 50.o-60.o gadu mijā un to, kā kolektivizācija izjauca ģimenes ēšanas rituālus, tādējādi mainot attieksmes pret to, kas ir ģimenes grupa un kas ir sabiedrība. Varbūt līdzīgs pārrāvums piemērojams arī Austrumeiropas valstīm, kurās mākslīgi tika mainīta sabiedriskā dzīve? Žēl spekulēt, bet domāju, ka analoģija ir atbilstoša.

Katrīna Rudzīte
pirms 7 mēnešiem
Radikālisms bija domāts kā ironija, bet varbūt to nav izdevies gana precīzi uzrakstīt.
Man pēdējā laikā ir radies iespaids, ka publiskajā telpā jebkuras idejas, kas atšķiras no "vēlamās patiesības", tiek interpretētas kā radikālas, lai jau saknē apgrieztu to iespējas raisīt jebkādu pozitīvu interesi. Tur jau tā lieta, ka feminisms pie mums ir mērens un miermīlīgs, bet, ja palasa attiecīgus portālus vai paskatās tv, var iepazīties ar gluži citādu skatījumu.

Ja ar pārrāvumu tiek saprasts padomju periods, tad, protams, ka tam ir būtiska nozīme, tikai man šķiet svarīgi atcerēties, ka mēs esam (un gribas ticēt, ka arī kā sabiedrība, ne vien individuālā līmenī) ne tikai vēsturiskās realitātes ietekmju summa, bet arī tādi/tas, ko paši esam izvēlējušies.

kuģis
pirms 7 mēnešiem
"mākslīgas" - no augšas top-down veidā politiski-sociālās programmas veidā ieviestas, lai pārveidotu sabiedrību attiecībā pret un saskaņā ar kādu nospraustu mērķi. Austrumeiropiešiem ir dabiska alerģija pret šādiem ideoloģiski angažētiem, egalitāriem tūkstošgades projektiem, pasākumiem, uzsaukumiem un sabiedrības plānveida pārveidiem.

"Es pieļauju, ka būs cilvēki, kas feminismu un idejas par dzimtēm un sociālajiem dzimumiem uzskatīs par radniecīgām 20. gs. totalitāro režimu ideoloģiskajiem projektiem - tikai šoreiz par citu jautājumu loku un ES institūciju izpildījumā." - kurš par tošaubās, t.i., runājot par sabiedrības vairākumu, nevis kaut kādu marginālu intelektuāļu un elitistu grupiņu ar skaļām balsīm?

dzimmijs13
pirms 7 mēnešiem
Jā, par diskriminācijas dēļ ādas krāsas - sit vai nost, neesmu manījis nekādu diskrimināciju attiecībā uz tibetiešu mūkiem, kuri šeit uzturas, ilgākā vai īsākā laika posmā.
Un ok, skaidrs ka dzimumu lomu sadalījums nav bioloģiski noteikts, bet sociālas vides izveidotas, ikviena objektīva analīze noved pie šāda secinājuma (starp citu, tāpat arī "vienlīdzīgs dzimumu lomu sadalījums" ir tik pat nosacīts, tik pat iluzors atkarīgs no apziņas - kā viss šai pasaulē). Jā, bet jautājums ir cits - kāpēc obligāti jāmaina? Lūk, jūs kritizējāt sieviešu žurnālu sadaļu, manuprāt tie arī ir muļķīgi - bet vēl muļķīgāki ir "Privātās dzīves" tipa izdevumi. Tas ir, varbūt daudz vajadzīgāks šobrīd cīnīties nevis pret iluzoriem "patriarhāta piekritējiem", bet pret sabiedrības "debilizāciju" vispār, neatkarīgi no dzimuma.
 ATGRIEZTIES UZ RAKSTU

PĒC TĒMAS SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies