Domas
02.11.2016

Vai līdztiesība ir radikāla?

Komentē
7

Pēdējā laikā diezgan daudz esmu domājusi par "radikālām idejām". Uz šādām pārdomām mani mudinājušas publiskajā telpā noritošās diskusijas, kas saistītas ar dažādiem politiski un sociāli nozīmīgiem jautājumiem, piemēram, bēdīgi slavenajiem tikumības grozījumiem Izglītības likumā, Latvijas pievienošanos Stambulas konvencijai, centieniem aizliegt nedzemdējušām sievietēm donēt olšūnas utt. Nereti izskanējuši apgalvojumi, ka Latvijas kultūrtelpā saknes sāk dzīt no Rietumiem ievazātas radikālas idejas – saistītas ar dzimumu līdztiesību, feminismu, "dženderismu", homoseksualitātes propagandu un citiem bubuļiem, kas it kā apdraudot latviešu harmonisko, uz tradicionālām vērtībām orientēto sabiedrību, kurā visas cilvēka pamattiesības un pamatbrīvības, kā vairākkārt atzīmējuši politiķi, tiek nodrošinātas – un tāpēc satraukums par to, ka tiek diskriminēta kāda atsevišķa cilvēku grupa (sievietes, geji, cilvēki ar atšķirīgu ādas krāsu utt.), ir pilnīgi lieks.

Ja kāda kustība vai ideja publiskas diskusijas ietvaros regulāri tiek dēvēta par radikālu, cilvēku prātā nostiprinās negatīva (baiļpilna vai vismaz atturīgi piesardzīga) attieksme pret to: arī tad, ja cilvēks nemaz nav informēts par to, kas noteikta parādība īsti ir, neviens nav paskaidrojis, kāds ir tās rašanās konteksts, kādas idejas ir tās pamatā un kas, ko tieši un ar kādiem līdzekļiem ar tās palīdzību vēlas panākt. Toties tiek veidots nepārprotams vēstījums, ka šī parādība (piemēram, feminisms) ir radikāla – tātad nevēlama un potenciāli ļoti bīstama. Spekulēšana ar radikālismu darbojas tāpat kā nesen publicētajā Kārļa Vērpes rakstu cikla "Jūtīgie cīnītāji" pirmajā rakstā aplūkotais "dusmīgās feministes trops" ("Satori", 2016), proti, auditorijai veidojas negatīva attieksme pret konkrētu parādību, kuras jēgu un būtību (t.i., faktus) neviens nepūlas sakarīgi izskaidrot.

Cenšoties piedēvēt dažādām parādībām radikalitāti, tiek izmantots pretnostatījums starp dabiskumu un mākslīgu konstrukciju; ar dabiskumu šajā gadījumā saprotot nemainīgus cilvēciskās eksistences un cilvēku savstarpējās mijiedarbības principus, kas ir bioloģiski noteikti, savukārt – mākslīgi konstruētas ir visas tās idejas un ideju sistēmas, kas piedāvā jebkādas alternatīvas tam, kas ticis pieņemts par dabisku esam.  Argumentācija, kas balstīta šādā pretnostatījumā, nereti nostrādā ļoti veiksmīgi – gan tādēļ, ka dabiskums tiek uztverts kā universāla un līdz ar to pašsaprotama un neapšaubāma kategorija, gan tādēļ, ka pieņemt jauno un citādo mēdz būt sarežģīti. Tas saistās ar bailēm un nedrošību. Turklāt rada nepieciešamību tērēt emocionālos un intelektuālos resursus, lai jaunās idejas būtu iespējams veiksmīgi iekļaut līdzšinējā pasaules skatījumā vai arī – ja tas nav iespējams – lai šo skatījumu fundamentāli mainītu.

Tomēr tas, ka kāds kaut ko pietiekami ilgi, skaļi un pārliecinoši apgalvo, nebūt nenozīmē, ka viņš stāsta patiesību, tāpēc uz dabiskuma/mākslīgas konstrukcijas pretstatījumu ir nepieciešams palūkoties visnotaļ kritiski. Sākot analizēt atsauces uz feminismu, kas pēdējā laika diskusijās ir bieži klātesošas, redzams, ka visai populārs ir uzskats, ka feminisma idejas tiecas piedēvēt sievietei īpašības, prasmes un dzīvesveidu, kas tai vēsturiski nav bijuši raksturīgi, tādējādi mēģinot iedragāt lietu dabisko kārtību, uzkundzēties vīriešiem, iznīcināt normālas (heteroseksuālas) ģimenes modeli utt. Nupat aprakstītā skatījuma pamatā ir pieņēmums, ka īpašības un nodarbes, kuras tiek uzlūkotas kā sievišķīgas, piemēram, bērnu audzināšana, mājas uzkopšana vai kosmētikas lietošana, ir nevis kaut kas tāds, ko persona audzināšanas un dažādu apstākļu sakritību rezultātā izvēlas vai ir spiesta izvēlēties, bet gan bioloģiski determinētas slieksmes, kas tieši saistītas ar personas dzimumu. Ir pilnīgi likumsakarīgi, ka šāds priekšstats sabiedriskajā domā ir aktuāls: atliek atvērt kādu no populārākajiem ziņu/izklaides portāliem, lai uzdurtos kārtējai tieši sievietēm paredzētajai sadaļai, un, ielūkojoties rakstos, kas zem tās slēpjas, biezā slānī varam atrast padomus, kā vairot vai nezaudēt savu skaistumu un sievišķību (kādu apģērbu izvēlēties, ejot uz randiņu, kā lietot kosmētiku tā, lai izskatītos dabiski skaista, kā atgūt ideālu formu pēc dzemdībām, kā saprast un kā sarunāties ar vīrieti utt.). Šajos rakstos parasti netiek vēstīts par to, kā izvēlēties skeitborda dēli, atvērt savu uzņēmumu vai kur nedēļas nogalē doties makšķerēt. Ja mēs dienu dienā lasām noteikta veida aprakstus par sievišķību un vīrišķību, aplūkojam tiem klāt pievienotos attēlus un arī paši savstarpējās sarunās vīrišķības un sievišķības jēdzienus nekritiski lietojam, beigu beigās mums ir kļuvis "pilnīgi skaidrs", ko tie nozīmē. Un situācijā, kad kāds ierosina, ka sieviete var būt arī citāda, piemēram, ar ļoti īsiem matiem (vai vispār bez tiem) un bez kosmētikas, mums gribas, labākajā gadījumā, apgalvot, ka tas jau nu gan nav sievišķīgi, vai, sliktākajā, – uzskatīt, ka šāds sievietes izskats ir novirze no normas, tātad kaut kas nedabisks un nepareizs vai radikāls. Pati par sevi es agrāk smejoties mēdzu teikt, ka es jau nu gan neesmu īsta sieviete, jo nelietoju kosmētiku un neesmu pārāk lielā sajūsmā par ēstgatavošanu; tas, protams, bija tikai joks un muļķošanās, tomēr esmu pamanījusi, ka, kopš esmu pazīstama ar feminisma un dzimtes teorijām, es kaut kā šāda veida ironiskas piezīmes un jokus par sevi sliecos izteikt arvien retāk.

Uzmeklējot sievišķības un vīrišķības definīcijas vārdnīcā, top skaidrs, ka sievišķība un vīrišķība ir nevis universālas un statiskas kategorijas, bet gan personai piemītošu īpašību un pazīmju kopums, kas noteiktā sabiedrībā to ļauj atpazīt kā sievieti vai vīrieti ("Oxford Dictionaries", 2016). Šīs pazīmes ir sociāli, ne bioloģiski noteiktas, proti, gēni sievietes organismā nav atbildīgi par to, ka viņa valkā garus svārkus un uzkopj māju, to nosaka sabiedrības priekšstati un gaidas. Tāpēc arī sociālajās zinātnēs tiek izšķirti divi jēdzieni – dzimums un dzimte, ar dzimumu saprotot bioloģiskās pazīmes, kas nosaka personas dzimuma identitāti, bet ar dzimti – sociālās. Filozofe un dzimtes teorētiķe Džūdita Batlere uzskata, ka dzimte ir performatīva (Batlere, 1993): tas nozīmē, ka cilvēks nepiedzimst par vīrieti vai sievieti, bet gan pakāpeniski par tādu kļūst, noteiktā normatīvajā rāmī ilgstoši atkārtojot secīgu darbību kopumu, kura dabiskumam notic gan sabiedrība, gan beigu beigās arī pats šo darbību veicējs (Batlere, 1993). Izšķirošais jautājums tātad nav par to, kas cilvēks ir saskaņā ar savu bioloģisko dzimumu vai iekšējo pārliecību, bet gan, lietojot Batleres terminu, kā viņš citu acīs tiek "atpazīts".

Dzimtes jēdziens pēdējā laika diskusijās nokļuvis absolūtā uzmanības centrā. Šķiet, ka kulminācijas punkts bija tieslietu ministra Dzintara Rasnača spārnotais paziņojums 17. maija Latvijas Televīzijas raidījumā  "1:1", saskaņā ar kuru genderisma ideju ieviešana cilvēkam sniegs iespēju mainīt savu dzimumu katru dienu ("Lsm.lv", 2016). Šis izteikums precīzi ilustrē to, kā noteiktām parādībām, tās neskaidrojot vai, iespējams, pašiem līdz galam neizprotot to jēgu, var piešķirt fiktīvu nozīmi, ar kuru tālāk manipulēt pēc autora vēlmēm un vajadzībām. Mūsu gatavība redzēt, ka daudzas no tā saucamajām sievišķīgajām un vīrišķīgajām īpašībām un nodarbēm nav bioloģiski noteiktas, bet gan audzināšanas un socializēšanas rezultātā iemantotas vai apgūtas, nekādā ziņā vēl nenozīmē, ka cilvēks bez jebkādiem priekšnosacījumiem vai ierobežojumiem varētu brīvi izvēlēties, kuram dzimumam piederēt, vai pārradīt savu dzimuma identitāti pēc vēlēšanās katru reizi, kad tas iešaujas prātā. Cik man zināms, arī dzimtes teorijas šādu modeli nepiedāvā. Protams, ir gadījumi, kad bioloģisku un/vai sociālu faktoru dēļ persona neidentificējas ar savu bioloģisko dzimumu vai vispār nespēj sevi identificēt binārās dzimšu opozīcijas ietvaros (respektīvi, nav tikai sieviete vai tikai vīrietis). Tomēr pašos pamatos es drīzāk rosinātu uz dzimtes jēdzienu lūkoties kā tādu, kas sniedz iespēju kritiski pārvērtēt kategorijas, kuras mēs esam pieņēmuši uzskatīt par skaidrām un absolūti nemainīgām, piemēram, vīrietis un sieviete, vīrišķība un sievišķība, un paplašināt to nozīmes, piemēram, pajautājot sev, kāpēc vīrišķīgs vīrietis nevar mājās audzināt bērnus, kamēr sievišķīga sieviete dibina uzņēmumu un pelna naudu.

Vēl nedaudz atgriežoties pie radikālisma: pēc Kārļa Vērpes jau iepriekš pieminētā raksta publicēšanas "Facebook" diskusiju grupā "Feministu forums" izvērtās interesanta domu apmaiņa par dusmu leģitimitāti tiesību aktīvisma kontekstā, proti, par to, kurš, kā un kad drīkst iestāties par savām tiesībām, un par to, kāpēc sabiedriskā doma atsevišķu sociālu grupu ideju paušanas manieri bieži vien uztver un atspoguļo kā kaut ko sakāpinātu, pārmēru emocionālu vai vienkārši nevietā esošu. Foruma diskusija man lika aizdomāties, vai patiesībā bieži vien šādos gadījumos nav runa nevis par kādas grupas, piemēram, sieviešu neadekvātu savu tiesību pieprasīšanas manieri, bet gan gluži vienkārši par sabiedrībā pastāvošām varas attiecību hierarhijām. Skaidrs, ka cilvēki ir dažādi, veidi, kādos viņi mēģina informēt citus par savu stāvokli, pauž un popularizē savas idejas, cenšas veidot dialogu ar citiem, pieprasa savu tiesību atzīšanu utt., ir ārkārtīgi dažādi. Tāpat skaidrs, ka pilnīgi visām grupām piederošiem cilvēkiem reižu reizēm gadās kaut ko pārspīlēt vai zaudēt savaldīšanos. Tomēr, iedziļinoties publiskajā telpā noritošajos procesos, var diezgan skaidri identificēt – ja kāda līdz šim vairāk vai mazāk perifērijā esoša grupa nolems iet demonstrācijā vai pilsētas centrā izlīmēs plakātus un, nedodie's, kādam vēl gadīsies šo aktivitāšu laikā pacelt balsi, visiem būs skaidrs, ka šie ir cilvēki, kuriem nav nekādas sajēgas par to, kā civilizētā sabiedrībā uzvesties, un kuri vardarbīgi uzbāžas citiem ar savām dīvainajām un neveselīgajām idejām (piemēram, mēģina vērst uzmanību uz to, ka arī viendzimuma pāriem ir tiesības veidot attiecības, nebaidoties no fiziskas vai emocionālas vardarbības, vai uz to, ka sieviete pati drīkst pieņemt lēmumus par savu ķermeni). Tajā pašā laikā prese un ielas ir pārpilnas ar dažādiem ļoti apšaubāma satura un izteiksmes veida vēstījumiem par "pareizo" lietu kārtību, kurus neviens (izņemot marginālu intelektuāļu bariņu) nemetas zākāt par pārmērīgu emocionalitāti vai būšanu nevietā un nelaikā. No visa iepriekšminētā, manuprāt, izriet jautājums, vai tiešām līdztiesība Latvijas sabiedrībā tiek uzskatīta par kaut ko radikālu un diskusijas par to tiek uzlūkotas kā bīstamas un izskaužamas.

 

Izmantotie avoti:

Butler, Judith. Bodies That Matter: On the Discursive Limits of "Sex". New Yourk: Routledge, 1993.

Lsm.lv. 2016. "1:1" Gundars Rēders: Dzintars Rasnačs. Skatīts: 27. 09. 2016.

Oxford Dictionaries. 2016. Language Matters. Skatīts: 27. 09. 2016.

Vērpe, Kārlis. Jūtīgie cīnītāji I – par 'dusmīgās feministes' tropu. Satori.lv. Skatīts: 27. 09. 2016.

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
7