Balvai atlasīto mākslinieku saraksts izraisa prieku.
Vismaz trīs būtu arī mani favorīti.
(mākslas kritiķis Vilnis Vējš)
Kritika attiecībā uz privātu naudu izskatās tā, ka atkal kādam ir noņemts pīrādziņš.
(kuratore Helēna Demakova)
Diezgan paredzami gaumīgi – dominē "centriskās" izstādes un mākslas notikumi.
Latvijas mākslas vidē darbojas vēsturiski iesakņotais viensētnieka princips –
nespēja redzēt tālāk par savu žogu.
(kuratore Inese Baranovska)
Balvas kritēriji ir neskaidri – piesauktās kvalitātes kā "nozīmīgums", "pārsteigums" un "izcilība"
padara balvu necaurredzamu un vienpusēji subjektīvu.
(kuratore Maija Rudovska)
Man personīgi būtu gribējies kandidātu vidū redzēt Ivara Grāvleja vārdu,
kurš bija viens no 19 nominantiem.
(SIA "Alfor" priekšsēdētājs Jānis Zuzāns)
Nelielas valsts kontekstā jebkāda balva negatīvi ietekmē
jau tā nesaliedēto mākslas kopienu.
(Kaspars Vanags)
Sākšu ar to, ka Purvīša balva nu jau vairs nav vienīgā balva, kas pašreiz Latvijā tiek pasniegta laikmetīgajā mākslā, – neoficiāli zināms, ka ar līdzīgu iniciatīvu šajās dienās nāks klajā "kim?" laikmetīgās mākslas centrs, izsludinot "kim?" rezidences balvu. Tomēr ir būtiska atšķirība – ja "kim?" skaidri definē savu pozīciju, tad Purvīša balvas atvēziens ir daudz plašāks un tātad nenoteiktāks, proti, tās mērķis ir, kā var lasīt balvas nolikumā, "sistemātiski apzināt aktuālos notikumus un novērtēt izcilāko sasniegumu Latvijas profesionālajā vizuālajā mākslā, veicināt Latvijas mākslas procesa intensitāti, jaunu projektu un oriģinālu ideju attīstību, popularizēt Latvijas mākslinieku radošos panākumus gan Latvijā, gan ārpus mūsu valsts robežām". Kā var redzēt, likmes ir augstas, jo runa ir par mākslu vispār, nedalot to atsevišķos segmentos vai interešu grupās, bet gan sniedzot visaptverošu, neatkarīgu un profesionālu skatījumu. Ir paredzēts, ka to nodrošināt spēs septiņu ekspertu grupa, kas divu gadu laikā "apzinās" un izvērtēs mākslas notikumus Latvijas mākslas ainā, un, lai rezultāts būtu vēl neatkarīgāks, par balvas saņēmēju spriedīs starptautiska žūrija. Balvu savukārt pasniedz Latvijas Nacionālais mākslas muzejs sadarbībā ar muzeja patronu – SIA "Alfor".
Šīs sadarbības formāts automātiski noraida argumentu, ka par Purvīša balvu nav ko daudz spriedelēt, jo katrs ar savu privāto naudu var darīt, ko grib, un sabiedrībai par to nav ne silts, ne auksts. Būtībā šis apsvērums ir absurds, jo, pirmkārt, ja arī nauda ir privāta, tad tāda tomēr nav māksla, otrkārt, neredzu iemeslu, kāpēc privātas iniciatīvas jāatstāj ārpus kritiska izvērtējuma, treškārt, pašā balvas nolikumā var lasīt, ka tā orientējas uz kaut ko vairāk nekā privātu ballīti kādā savrupmājā nekurienes vidū. Laikietilpīgā atlases un izvērtējuma procedūra, par kuras panākumiem tiek publiski izziņots reizi ceturksnī, diez vai ir samērojama ar ironisku pieticību, kas ietverta Helēnas Demakovas citētajā spožajā Ausekļa Baušķenieka 90. gadu sākumā izteiktajā replikā: "Ar valdību esmu apmierināts, neko labāku neizspiedīs."
2009. gadā, kad balva tika pasniegta pirmo reizi (to saņēma māksliniece Katrīna Neiburga), daudziem tā likās ievērības cienīga un raisīja cerības, ka balva būs pozitīvs impulss Latvijas laikmetīgās mākslas attīstībā. Tomēr turpmākajos gados balvas vērtība un prestižs pamazām devalvējās, jo pat ar neapbruņotu aci kļuva redzams, ka pretenzija aptvert visu mākslas lauku un sniegt nosacīti objektīvu vērtējumu par tās norisēm ir nepiepildāms sapnis, kuru aizēno neatkarīgo (?) ekspertu grūti izskaidrojamā vienprātība un vēlme stingri pieturēties pie viena konkrēta mākslas modeļa. Vadzis, manuprāt, lūza šogad, kad Purvīša balvas reitings daudzu mākslas profesionāļu acīs sasniedza kritisku atzīmi, padarot balvu par savu parodiju. Kāpēc tā?
Šogad balvai nominētais "lielais astotnieks" diezgan skaidri parādīja, ka mākslinieku izvēlē lielu lomu spēlē faktori, kuriem ar pašu mākslu, stingri ņemot, nekāda sakara nav, toties ir saistīti ar veidu, kādā par mākslu domā un kā to institucionalizē. Trīs no nominētajām izstādēm notikušas "Arsenālā" vai Radošajā darbnīcā, proti, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja paspārnē. Atziņa, ka muzejs attīsta jaunus projektus un oriģinālas idejas, būtu visnotaļ glaimojoša, taču diemžēl nepamatota. Lai arī mūsdienās muzeji tiecas pārdefinēt savas funkcijas un no mākslas tempļa vai kapsētas (atkarībā no uzsvariem) transformējas par "mākslas diskotēku" (politkorektā žargonā runājot, "kļūstot par diskusiju un domu apmaiņas vietu"), Latvijā tā ir mākslas institūcija numur viens, kas šajā gadījumā nozīmē, ka radošā pienesuma ziņā tā atrodas drīzāk arjergarda pozīcijās. Taču – vai šādās pozīcijās nevilšus nav nokļuvusi arī pati Purvīša balva?
"Atšķirībā no Tērnera balvas, kurai, šķiet, Purvīša balva vēlas līdzināties, šeit atlasītas lielākoties "pārbaudītas vērtības". Iespējams, neviens nevēlas kļūdīties, izvēloties kaut ko neērtu. Un tas būtu pieņemami, ja vien Purvīša balvas veidotāji neapgalvotu, ka balva tiek piešķirta, lai "sistemātiski apzinātu aktuālos notikumus" un "veicinātu oriģinālu ideju attīstību"," – savu komentāru sniedz mākslinieki un galerijas "427" dibinātāji Ieva Kraule un Kaspars Groševs. Viņi arī atzīst, ka nekad sevi nav uzskatījuši par Purvīša balvas mērķauditoriju – ne kā skatītāji, ne kā mākslinieki. Līdzīgu viedokli pauž mākslas kritiķis Valts Miķelsons: "Kandidātu astotnieks, kurš atlasīts objektivitātes retorikā būvētajā nominēšanas procesā, atbilst LNMM kredo "vienkārši laba māksla": nobriedušas personības, pārliecinoši amata meistari. Dominē plakne un skaidri definētas lietas (tātad – ne sievietes). Pusmūžā ir ne tikai kandidāti, bet arī viņu mākslas valoda – viens solis līdz balvai par ieguldījumu. Finālistu izvēle neizvaicā mākslas robežas, neuzdod jautājumus par mākslas formu un lomu, tā neprovocē. Tā drīzāk ir remdens nesenās mākslas vēstures (īsta vai iedomāta) "konsensus" naratīvs, kurš institucionalizējams un pavēstāms sabiedrībai – "šī ir māksla, par ko varat būt droši". Purvīša balvas nominācijas seko notikumiem, nevis tos virza."
Purvīša balva tik tiešām iet pa drošu taciņu, metot līkumu akačiem – novatoriskām un eksperimentālām mākslas formām. Tas izskaidro, kāpēc lielajā astotniekā nav nevienas izstādes no "kim?" plašā klāsta, divu gadu "Survival Kit" festivāliem, jaunu kuratoru un mazāk zināmu mākslinieku izstādēm. Traģikomiski ir tas, ka jau otro reizi pēc kārtas nominantu vidū nav arī nevienas sieviešu mākslinieces, spītējot faktam, ka Latvijas mākslas telpā ir spožas mākslinieces, kuras turklāt guvušas arī starptautisku atzinību (sarakstu ar mākslinieku un mākslinieču vārdiem, kuri, pēc manis aptaujāto cilvēku domām, nepelnīti palikuši ārpus Purvīša redzesloka, sk. raksta beigās). Šīgada balvas "pusfinālā" astoņpadsmit vīriešu kompānijā gan izdevās iekļūt Daigai Krūzei – varbūt tāpēc, ka viņas "nepareizo" dzimumu kompensēja "pareizā" tehnika, proti, tradicionālā glezniecība, kas šīgada ekspertiem, šķiet, ir īpaši tuva? (Pusfinālā bija arī citi interesanti piedāvājumi: Ivars Drulle, tekstu grupa "Orbīta" un pat skandalozais Ivara Grāvleja darbs, kurš izstādē "Viewfinders" tika pakļauts cenzūrai, – vai eksperti nobijās no nepatikšanām?)
Balvas socioloģiskais griezums var izraisīt iebildumus, sak', kas ir svarīgāk – dzimums, institūcija vai tomēr – laba māksla? Apelēšana pie "izcilības" ir veikls paņēmiens, kā atraidīt pārmetumus un šķietami pamatot savu izvēli, tomēr tas darbojas tikai tajos apstākļos, ja šīs izcilības priekšnosacījumi tiek pieņemti vienbalsībā, kas drīzāk atbilstu totalitāra režīma apstākļiem. Jāsaka gan, ka arī daļai Latvijas mākslas sabiedrības par to jautājumi nerodas (vai arī nevar rasties). Piemēram, mākslas portāls "Arterritory" paziņoja, ka viņi neredz iemeslu apšaubīt Purvīša balvas ekspertu komisijas lēmumu, savukārt žurnāla "Studija" redaktore un māksliniece Līga Marcinkeviča norāda, ka "visās procedūrās ir punkts, pēc kura debatēm nav jēgas. Tas, protams, neattiecas uz mākslu per se, bet uz šo procesuālo "šļuru" – eksperti ekspertu galā, un tagad tēlosim ekspertus, kas zina, kā ekspertiem vajadzēja ekspertēt...".
Manuprāt, diskutēt par ekspertu lēmumu un ietekmi uz mākslas procesiem, ko tas atstāj, ir ne tikai jēgpilni, bet arī nepieciešams. Jo laba māksla nenokrīt no zila gaisa. Ar talantu, ģeniālām idejām un lieliskiem darbiem nepietiek, ja domāšanas telpā nepastāv nosacījumi, kas ļauj šo talantu, ģenialitāti un izcilību pamanīt, izcelt un beigu beigās arī ierakstīt mākslas vēsturē. Lai arī Purvīša balvas derīgums, kā precīzi atzīmē kuratore Maija Rudovska, māksliniekam ir visnotaļ neliels (tiek piešķirta naudas summa un nodrošināta publicitāte, taču tiešā veidā tas neietekmē mākslinieka izaugsmi, piemēram, sniedzot iespēju veidot personālizstādi vai kā citādi stimulējot karjeru), Purvīša balva tomēr ir praktisks un ietekmīgs rakstāmrīks, kas atstāj paliekošas zīmes Latvijas mākslas grāmatā, un būtu žēl, ja vēlāk izrādītos, ka rakstītājs alfabēta apguvē nebija ticis tālāk par, piemēram, burtu K.
Diskusijās par Purvīša balvu esmu arī dzirdējusi izskanam argumentu, ka māksliniekam vienkārši jātaisa vairāk labas mākslas un tad jau vairs nebūs svarīgi, kur viņš izstādījis savus darbus, kāda ir viņa izcelsme, izglītība un dzimums. Tomēr šāds skatījums ir nepilnīgs, jo neņem vērā varas slūžas, kas pīļu dīķī kontrolē ūdens līmeni. Patlaban izskatās, ka mākslinieka vecums, institucionālā piederība un sadarbība ar Latvijā atzītiem kuratoriem ir tā veiksmes formula, kas ievērojami palielina varbūtību nokļūt "slavas zenītā". Vēl labāk – ja iepriekš mākslinieks jau sevi "pierādījis", veidojot ekspozīciju Venēcijas mākslas biennālē vai viņa darbus, piemēram, jau ir iegādājies kāds zināms kolekcionārs. Savukārt sieviešu mākslinieču klajā un nekaunīgā ignorēšana šajā kontekstā, kur aizbildināšanās ar mākslas "kvalitāti" ir baltiem diegiem šūta, raisa pārdomas par Latvijas it kā līdztiesīgajā mākslas vidē valdošajiem "stikla griestiem" un androcentrisku mākslas izpratni, ko arvien spēcīgi ietekmē vīrišķā ģēnija kritērijs. Ja arī sieviete ir izcīnījusi iespēju iegūt mākslas izglītību, tad attiecībā uz apbalvojumiem Latvijā viņa arvien pārāk bieži atrodas vēstures "nepareizajā" pusē.
Situācija galu galā ir patiesi paradoksāla – Purvīša balva ne tikai raisa smīnu un liek zīmīgi miegt ar aci par astotniekā pārstāvētajām "ekspertu interesēm", kuru dēļ viena daļa Latvijas mākslinieku tiek nepamatoti marginalizēti, bet vienlaikus arī izvēlētos kandidātus tā nostāda divdomīgā situācijā. Un varbūt tiešām, kā jokojoties prognozē Līga Marcinkeviča, pēc tādām peripetijām nākamajā balvas periodā mākslinieki pie saviem darbiem varētu likt piezīmi "NB! Nekādā gadījumā nenominēt Purvīša balvai!". Vai tāds bija balvas dibināšanas mērķis?
Saraksts ar mākslinieku vārdiem, kuri, pēc manis aptaujāto mākslas kuratoru un kritiķu domām, ir nepelnīti palikuši ne tikai ārpus lielā astotnieka, bet dažos gadījumos – divu gadu atlasē netika pieminēti vispār:
Ieva Epnere, "Mindscapes", "kim?" laikmetīgās mākslas centrā;
Raids Kalniņš, "Nelaime ciematā jeb dinozauri izēd kapus" Liepājas pilsētas muzejā;
Ievas Kaulas instalācija Tabakas fabrikā izstādē "Vairāk vairāk" un Līvānu Amatniecības centrā;
Oļa Vasiļjeva "Cinq a sept", "kim?" laikmetīgās mākslas centrā;
Ērika Apaļā izstādes "Vārdi" "kim?" un "Zari" Arsenāla Radošajā darbnīcā;
Klāva Upaciera & Ingas Ģibietes darbs 2014. gada mākslas festivālā "Survival Kit";
Margrieta Dreiblate "Putni" Kaņepes Kultūras centrā;
Inga Meldere "Burvju kalns" galerijā "Māksla XO";
Andris Eglītis, "Netīrais modernisms" galerijā "Alma";
Armands Zelčs, "Trails of Fading Landscapes", "kim?" laikmetīgās mākslas centrā;
Līvas Rutmanes darbs Tabakas fabrikā izstādē "Vairāk vairāk" Tabakas fabrikā;
Maija Kurševa, "Seriāls" "kim?" laikmetīgās mākslas centrā;
Kriša Salmaņa videodarbs 2013. gada mākslas festivālā "Survival Kit";
Evelīnas Deičmanes skaņu instalācija Botāniskajā dārzā projektā "Skaņu mežs";
Anetes Meleces animācija "Kiosks";
Paulis Liepa, "Dienas kārtība" Mūkusalas Mākslas salonā;
Lienes Mackus darbi divu gadu garumā – 2013. gada mākslas festivālā "Survival Kit" un izstādē "Patība" Latvijas Nacionālajā bibliotēkā;
Kristians Brekte, "Uzmācību neirozes un kastrācijas draudi" galerijā "Alma";
Rasa Jansone, "Barošanas migla" Rīgas Mākslas telpas Intro zālē;
Tatjana Krivenkova, "Dekarta maigums" galerijā "Māksla XO";
Līva Rutmane, Klāvs Upaciers, Inga Ģibiete, "Cīeņa" Arsenāla Radošajā darbnīcā.
Ellas Krugļanskas & Saņas Kantarovska izstāde "Mazā Vera" "kim?" laikmetīgās mākslas centrā (Ella Krugļanska, tāpat kā Preiss, ir no Latvijas, bet savu "karjeru" sekmīgi veido citviet, tomēr Latvijā viņas darbi nepelnīti ignorēti.);
Evita Vasiļjeva, "Paralēle vertikālei" "kim?" laikmetīgās mākslas centrā;
kā arī Māras Brašmanes, Ģirta Korpa un Edgara Lielzeltiņa 2012.–2014. gadā tapušie darbi.
9