Par grāmatām
02.05.2018

Vai esmu bērns?

Komentē
0

Par Andželas Naneti grāmatu "Mans vectēvs bija ķiršu koks", "Jāņa Rozes apgāds", 2018

Es uzticos grāmatām, kas nonāk manās rokās, nedomājot par to, vai esmu tās mērķauditorija. Kad manās rokās nonāca grāmata "Mans vectēvs bija ķiršu koks", es to tās kompaktā izmēra dēļ nolēmu ņemt braucienā uz Lielbritāniju kā ceļa lasāmmaizi, lai arī, jāatzīst, lasīt gribējās uzreiz. Kāpēc es pieminēju mērķauditoriju? Tādēļ, ka pirmoreiz par šo grāmatu uzzināju no tulkotājas Daces Meieres tvīta, kur bija sacīts, ka tā ir grāmata bērniem. Vai esmu bērns? Nē. Vai es to lasīju kā bērnu grāmatu? Arī ne. Taču es to nelasīju arī kā pieaugušo grāmatu. Es to lasīju kā grāmatu, un tā runāja ar visiem vecumiem manī – ar pagātnes bērnu, ar tagadnes pieaugušo un arī ar manām nākotnes vecumdienām. Tiesa gan, visvairāk ar bērnu, jo, jā, grāmata ir sarakstīta no pirmsskolas (vēlāk – skolas vecuma) puikas Tonīno redzējuma un vēstī par to, kā viņš redz savu ģimeni: vecākus, vecvecākus, viņu savstarpējās attiecības un attiecības ar viņu pašu.

Kāda ir Tonīno loma šīs ģimenes dzīvē? Manuprāt, tas ir viens no svarīgākajiem jautājumiem, ko caur saviem vērojumiem un dzīves situācijām mēģina saprast un uzdot sev galvenais varonis. Kāpēc pilsētas vecmamma uzdod jautājumus, uz kuriem nemaz negaida atbildes? Kāpēc mamma sit viņam pļaukas? Kāpēc tētis pēkšņi vairs nedzīvo viņu mājās? Kāpēc mamma nepaskaidro savas asaras? Kur cilvēks nokļūst pēc nāves? Kāpēc vecmamma neatvadījās? Kāpēc vectēvam sirdī ir ērkšķis?

Tu nejūties labi, vectēv? – es jautāju.

Jūtos labi, tikai man te iekšā ir ērkšķis, – viņš atbildēja, norādot uz sirdi.

Vairumā gadījumu nesaņemot no vecākiem pienācīgas atbildes uz saviem jautājumiem, Tonīno liek lietā izdomu, un te viņam nāk talkā lauku vectēvs Otaviāno – abu attiecības un iztēļu saspēle ir skaistākais un aizkustinošākais šīs grāmatas moments. Lasot šo stāstu un atceroties arī pašas bērnību, secinu, ka bērnam pēc būtības nevajag daudz – vienīgi to, lai viņu uztver kā cilvēku, kuram, tāpat kā pieaugušajam, ir tiesības, pirmkārt, zināt un, otrkārt, saprast notiekošo. Arī savās bērnu dienās "vienmēr biju visam par mazu", tāpēc daudzos situāciju aprakstos ļoti labi varēju identificēties ar Tonīno.

Tieši tas, ka lauku vectēvs savu mazdēlu grāmatā uztver kā līdzvērtīgu un visiem spēkiem palīdz viņam izprast un iepazīt pasauli, padara abu attiecības skaistas, pieņemošas un veselīgas – tādas, no kurām var daudz mācīties. Stāsts kopumā ir ļoti aizkustinošs tieši tajos brīžos, kuros tiek aprakstīta mīlestība. Mīlestība pret dabu vai cilvēku mīlestība. Veids, kādā lauku vectēvs māca Tonīno cienīt, mīlēt, saklausīt dabu, ir brīnišķīgs. Viņi sēž zem ķiršu koka, un vectēvs aicina mazdēlu aizvērt acis un paklausīties, kā elpo ķirsis, – viena no skaistākajām grāmatas ainām.

Viss, ko puika piedzīvo laukos, šķiet mīlestības bagāts, bet ne jau tāpat vien. Kā lasītāji mēs redzam, ka mīlestību Tonīno izjūt lauku vectēva un vecmammas attiecībās, un tā izpaužas gan sadzīves ainās un pienākumu sadalē, gan tajā, ko viņi viens par otru saka – arī tad, kad otrs ir aizgājis. Kad nomirst Tonīno vecmamma, vectēvs puikam saka: "Cilvēks nemirst, kamēr kāds viņu mīl."

Lauku vecvecāku attieksme pret dabu, arī pret zosīm un vistām atainota tik ļoti cilvēcīga un mīlestības pilna, ka nudien negribas tās dēvēt par dzīvniekiem, pat neskatoties uz to, ka viņi tās audzē nokaušanai. Katrai – savs vārds, katra – slavēta, pelta, un vecmāte allaž teic, ka zosis ir gudrākas par cilvēkiem.

Kāda loma ir pilsētas vecvecākiem? Iespējams, viņu šajā stāstā nemaz varētu nebūt, taču viņi veido kontrastu ar lauku vecvecākiem – jau pašā ievadā tiek teikts, ka pilsētas vecvecāki kā divas lietuslāses līdzinās visiem pilsētniekiem, bet lauku vecvecāki nav līdzīgi nevienam, pat saviem kaimiņiem ne. Vai tā ir? Negribas vispārināt, taču šajā gadījumā dvēsele pilsētas vecvecākiem piešķirta netika, viņu loma šajā grāmatā drīzāk bija kalpot par fonu lauku vecvecākiem.

Valoda, kādā itāliešu rakstniece Andžela Naneti stāstu ir uzrakstījusi, no vienas puses, ir vienkārša, stāstoša – ir domāts par to, lai grāmatu viegli un raiti varētu lasīt priekšā –, bet, no otras puses, tā ir ļoti poētiska, elpojoša, dzīva, brīžam ironiska, piemēram:

Lauku vecvecāki pie mums brauca "retāk, nekā mainās pāvesti", kā teica vectēvs, un tas nozīmē ļoti reti.

Es gan frāzi "un tas nozīmē reti" būtu ņēmusi ārā, taču šī skaidrojošā vieta, par laimi, šajā grāmatā drīzāk ir izņēmums nekā raksturīga iezīme, kas, protams, priecē.

Par tulkojumu runājot, labos darbos tulkotāja darbu no autora darba ir grūti atšķirt un atdalīt, un tas, manuprāt, ir lielākais kompliments tulkotājam, ko šoreiz izsaku Dacei Meierei. Man lasot neķērās un netraucēja it nekas, tieši otrādi – vārdu virknējumus izjutu tik dzīvus un pārkāpušus kultūras robežas, ka šķita: tas viss tikpat labi varētu notikt arī aiz kaimiņu sienas vai manos laukos Krāslavas novadā, ja ne savādie īpašvārdi, protams.

Tā kā šī grāmata oriģinālvalodā (tas ir, itāliešu valodā) izdota jau tālajā 1998. gadā, var tikai apbrīnot un priecāties, ka pēc 20 gadiem tā citās valstīs joprojām iznāk kā jauna grāmata, kamēr Itālijā jau kļuvusi par bērnu literatūras klasiku. Tas liecina par darba spēju dzīvot pāri laikiem; un domāju – tā tas turpināsies, jo pārlaicīgākas tēmas par mīlestību, nāvi, attiecībām ģimenē ir grūti iedomāties.

Latvijā izdoto grāmatas versiju papildina Kriša Salmaņa ilustrācijas, kas ieturētas vienā stilā un krāsās ar grāmatas vāku – zils, balts un brūngans. Krāsas un zīmējumi veido (vai drīzāk jāsaka – papildina) grāmatas filozofisko un tēlaino noskaņu. Tie nav krāsaini, koši un arī pārāk konkrēti ne. Drīzāk tēlaini un nojautās balstīti. Ja ir uzzīmēts cilvēks, tam nav piešķirti konkrēti vaibsti, – iespējams, lai katrs lasītājs puikas vietā varētu iedomāties sevi, bet viņa vectēva vietā – savu vectēvu.

Gribas pieminēt arī mākslinieciski izceltos nodaļu nosaukumus, kas līdzās ilustrācijām un vākam piešķir grāmatai īpašus, oriģinālus vaibstus, personiskumu. Mazās nodaļas palīdz arī lasīšanas gaitā – ne tikai man kā pieaugušajam, kam patīk vietas, kur ielikt grāmatzīmi, bet arī lasot ar bērniem, tas ir ļoti svarīgi, lai darbu varētu baudīt turpinājumos.

Jau tagad zinu, ka lasīšu šo grāmatu savām krustmeitiņām, kurām ir 3 un 5 gadi, un jūtu, ka viņām varētu ļoti patikt, īpaši tamdēļ, ka salīdzinoši nesen viņas sākušas interesēties par nāves tēmu. Vienreiz, kad klusi sēdēju istabas stūrī, Laine (5) pie manis pienāca, jautājot: "Kāpēc tu nerunā? Tu nomiri?" Līdzīga aina ir šajā grāmatā, kad, vectēvam pēkšņi iemiegot, puika sabīstas, ka viņš varētu būt nomiris.

Nobeigumā – par ķiršu koku, kam ir dziļa, cilvēciska, praktiska un poētiska nozīme šajā grāmatā. Pie ķiršu koka paaudžu paaudzēs top fotogrāfijas ģimenes albumam, ķiršu koks ir vieta, kur mācīties mieru un dabu, ķiršu koks ir sarunu vieta un vieta, kur nomainās paaudzes. Atliek to iedomāties ziedošu smejamies vējā un plašu kā debess, un tā būs atbilde uz to, cik ļoti mani uzrunāja šis darbs. Vairākkārt biju aizkustināta līdz esamības dziļumam, vairākkārt atausa atmiņā pašas bērnības fragmenti, vairākkārt gribējās raudāt. No skaistuma, dzīves, pavasara.

Inga Pizāne

Inga Pizāne ir dzimusi Krāslavā, dzīvo Rīgā. Studējusi pedagoģiju, paralēli apmeklējot dzejas meistardarbnīcas pie Jāņa Rokpeļņa un Ronalda Brieža. Debitējusi dzejā ar krājumu "Tu neesi sniegs", ko 20...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!