Jautājums par to, vai Eiropa pieredz vēl vienu krīzi, pēdējā laikā ir kļuvis patiesi populārs. Pamazām dzimst jauna praviešu paaudze, kura izmisīgi ģenerē idejas, lai (iespējams, neapzināti) kļūtu par tiem, kas gaišredzīgi būtu paredzējuši Eiropas likteni. Kādam tas arī izdosies, taču citādi visa situācija izklausās pēc Deivida Hjūma tēzes pierādījuma: vēsturē nepastāv likumsakarības; tās saskata cilvēki paši, post factum ieraugot mistiskas sakritības. Šādas darbības, iespējams, nav gluži nepatiesas – Eiropas salīdzinājums ar Romu tās norieta periodā varētu būt visai precīzs, tomēr visādi citādi tas ir tikpat bezjēdzīgs kā spriedelēšana par dzīves jēgu: likumsakarības un atbildes varbūt arī var atrast, taču tādējādi dzīves realitāti atrisināt nevar. Vienīgais risinājums – ja jau Eiropa iet bojā – laikam ir ietīties baltā paladziņā un sērīgi soļot uz kapsētu: lai nav tālu pēc tam jānes. Vienīgā cerība ir kļūt par kaut ko līdzīgu Svētajam Dionīsijam, kas pats uznesa savu nocirsto mocekļa galvu Monmartras kalnā.
Izvairoties no šādas retorikas, interesanti ir paskatīties uz pārmaiņām, ko sniedz "nākotnes paredzētāju" un to klausītāju aktivitāte. Pēc katra notikuma, mirušā, sprādziena utt. kaut kur atskan skaļš un triumfāls "es taču teicu, ka būs slikti!", pēc kura atkal nāk viennozīmīgs "būs slikti". Ir radusies neizskaidrojama trauksmes izjūta, kaut kas līdzīgs tam, kas rodas, tumsā ilgstoši raugoties spogulī. Pēc brīža, ja nekas nenotiek (parasti arī nekas nenotiek), acu priekšā parādās savādi skati – briesmoņi, parādības, rēgi –, un trauksmes izjūta palielinās. Otrā grāvja pusē atrodas absolūtie skeptiķi, kas apšauba paranoiķu redzējumus un spogulī neko nesaredz. Šie cilvēki gandrīz katru dienu saka "es taču teicu, ka būs jau labi", kam seko daudzsološais "nekas nenotiks". Šajā gadījumā ir jārisina jautājums nevis par to, kurai pusei ir taisnība, bet gan par to, kāpēc neviens nav izdomājis telpā vienkārši ieslēgt gaismu.
Tiesa, šāda cīņa starp, sauciet to, kā gribat – tēzi un antitēzi, konservatīvajiem un progresīvistiem, vecās un jaunās paaudzes cilvēkiem –, ir tikpat veca kā pasaule. Atšķirība diemžēl slēpjas mūsdienu pasaules kārtībā: visas priekšrocības, ko ir devuši zinātnes un komunikācijas sasniegumi, īsāk sakot – globalizācija, līdzi nes arī draudus sabiedrībai. Gaisma ir kļuvusi spožāka, un tas nozīmē, ka spriegums ir lielāks, līdz ar to spuldzītes izdeg biežāk, un dažiem šī mirgošana rada krītamajai kaitei līdzīgas lēkmes. Senākos laikos pasaule mainījās salīdzinoši lēni, tāpēc katru reizi, kad istabā lampiņa izdzisa, cīņa starp abiem spoguļu vērotājiem varēja norisināties salīdzinoši ilgi – laiks ļāva nesteidzīgi radīt to, ko Hēgelis saprata ar sintēzi, un līdz ar to arī atbilstošus risinājumus jaunajām problēmām. Mūsdienās laiks rit straujāk – varbūt tāpēc, ka pārvietojamies ātrāk, – līdz ar to vecās pārrunas pie kafijas tases vairs diemžēl nespēj atrisināt sasāpējušos jautājumus.
Pēdējās desmitgadēs ideja par dažādu terminu, vērtību un principu dekonstrukciju ir kļuvusi ļoti populāra. Parasti šīs idejas ir darbojušās progresīvisma garā, taču varbūt ir pienācis laiks pieskarties kaut kam konservatīvākam. Demokrātija – vismaz tas, ko ar šo terminu mēs nojaušam pēdējos divus, trīs gadsimtus, – savā būtībā nav mainījusies, ja ne visu šo laiku, tad pēdējā gadsimta gaitā noteikti. Jā, ir veiktas tādas reformas kā minoritāšu aizsardzība, tiekšanās pēc vienlīdzības un tā tālāk, taču būtiskas strukturālas pārmaiņas nav veiktas. Demokrātija ir lielisks veids, kā saglabāt status quo: tā ir paredzama, iekļāvusies skaidrās laika robežās un… inerta. Tas noved pie citas problēmas, ko tā arī nav izdevies atrisināt visus šos gadsimtus.
Kondorsē paradokss stāsta, ka grupā, kurā ir tikai trīs preferences un kurā darbojas tikai trīs dalībnieki, pastāv varbūtība 3 pret 34, ka izveidosies situācija, kas neļaus demokrātiski pieņemt lēmumu. Pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados Kenets Erovs papildināja šo paradoksu ar pieciem kritērijiem [1], kurus nav iespējams vienlaikus izpildīt, neradot draudus nonākt pie Kondorsē paradoksa. Īsāk sakot – vai nu (lai arī ļoti maza) jebkurā demokrātiskā vēlēšanu sistēmā ir iekļauta neatbilstība demokrātiskiem principiem, vai arī pastāv slēpts "kļūdas algoritms", kas var likt sistēmai "uzkārties". Vēl īsāk sakot – lai demokrātija neuzkārtos, no kāda kritērija ir jāatsakās. Pēdējās desmitgades mēs esam centušies visus šos kritērijus tomēr izpildīt, un tas ir novedis pie vairākām neveiksmēm.
Mūsdienu sociāli politisko sistēmu raksturo arvien biežāka negatīvā post factum spriedelēšana – atteikties no obligātā militārā dienesta bija kļūda, jo Krievija atkal kļūst par militāru agresoru, bombardēt Tuvos Austrumus Arābu pavasara laikā bija kļūda, jo tas sagrāva esošo kārtību, radot anarhiju, vieglprātīgi uzņemt vairāk nekā miljonu migrantu bija kļūda, jo nav iespējams nodrošināt attiecīgu integrācijas modeli, utt. Šādi notikumi rada diskusijas, kurās aizvien vairāk cilvēku aizvien tumšākā istabā skatās spogulī un meklē nākamo šausmu stāstu tā vietā, lai risinātu jautājumus elektroinstalācijā. Iespējams, neviens to negrib darīt tāpēc, ka var viegli "dabūt pa pirkstiem" jeb – var arī netikt ievēlēts. Diemžēl no gaidīšanas istaba gaišāka nekļūst.
Eiropu un Rietumu civilizāciju kopumā pēdējo desmitgažu laikā ir satricinājusi viena krīze pēc nākamās – Tuvo Austrumu atteikšanās no Rietumu modeļa universalitātes (ko spilgti izpauž terorisms), ekonomiskā krīze, vairāki zaudēti kari. Tas viss ir novedis pie Lielās tautu staigāšanas cienīgas Eiropas sociālās krīzes, ko mēs pašlaik saprotam ar migrācijas vilni Eiropā. Tas viss liek uzdot jautājumu, vai demokrātijai nav nepieciešama tāda pati reforma, kādu 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā piedzīvoja konstitucionālās monarhijas. Vecie principi ir strādājuši labi pēdējos septiņdesmit gadus – varbūt tāpēc, ka īsti nav piedzīvojuši patiesu krīzi. Tagad tā ir pienākusi, un nevar vieglprātīgi pieņemt, ka sistēma ir universāla un droša. Galu galā, arī 1962. gadā lēmums par uguns atklāšanu pret PSRS raķešu vietām netika pieņemts vispārējā plebiscītā. Dažkārt tam vienkārši nav laika un ir nepieciešams paļauties uz indivīda autoritāti. Paliek tikai viens jautājums – vai mēs varam uzskatīt, ka esam pietiekami izglītoti, lai uzticētos savam tuvākajam?
[1] 1) Sabiedrībā nav diktatora, 2) katrs indivīds spēj sarindot savas preferences, 3) ja visi indivīdi izvēlas kādu preferenci, to dara arī visa grupa, 4) ja kāda izvēle pazūd, tad pārējām nevajadzētu mainīt savstarpējo kārtību, 5) preferenču kārtībai ir jābūt atklātai.
4