Pēdējā laikā arī Latvijā bieži dzirdētajā vārdu savienojumā "kultūru kari" svarīgākais ir otrais vārds. Un vēl svarīgāk ir noģist, kad tas vairs nav tikai tēlains salīdzinājums.
Šķiet, nav jāpierāda, ka viedokļu sadursmes, kuru pamatā ir atšķirīgi priekšstati par skaisto, vērtīgo utt., nav nekāds 20. vai 21. gadsimta fenomens. Tāpat nav nekāds jaunums, ka lielas kaislības var izraisīt jautājumi, kuri strīdā neiesaistītajiem var likties nepietiekami svarīgi, lai tā ecētos. Man šajā kontekstā arvien paticis piemērs par nemieriem Atēnās 1901. gada 5.–8. novembrī, kuros piedalījās desmitiem tūkstošu cilvēku, gandrīz puse no Atēnās tolaik dzīvojošajiem. Iemesls: mēģinājums mainīt valodu Evaņģēliju tulkojumos no t.s. klasiskās grieķu uz t.s. dimotiki (ikdienā runāto). Var saprast pietāti pret tradīciju (galu galā baznīcslāvu valoda joprojām tiek lietota liturģijās), bet vai tāpēc jārīko nemieri?
Lai nu kā, šādi konflikti ir bijuši un būs, visloģiskāk liekas no tādiem distancēties, it sevišķi tad, ja nevari "no malas" korekti novērtēt situāciju. Un galu galā, kā savulaik vienlīdz indīgi un relaksēti rakstīja rumāņu izcelsmes filozofs Emils Čorans ("Rūgtie siloģismi"), "dzīvības un nāves jautājumu apcerēšanas priekšrocība ir tā, ka gan par vienu, gan par otru var runāt visu, kas ienāk prātā". Lai tik runā. Tomēr, šķiet, nav tik vienkārši.
Jāatzīstas, man vienmēr no vēstures tekstiem (plašā nozīmē) paticis lasīt ārā to, ko no vārdu lietojuma precizitātes viedokļa varbūt ne sevišķi pareizi sauc par marginālijām. Kaut ko tādu, par ko var pasmaidīt, pašausmināties, pabrīnīties. Un ja nu tagad pagrābju tādas subjektīvi piefiksētas "marginālijas", kas vairāk vai mazāk saistās ar "kultūru kariem", "vērtību sadursmēm", uzjautrinājums joprojām ir pirmā reakcija. Līdz, ieliekot "margināliju" plašākā kontekstā, rodas aizdomas, ka tik nevainīgas šīs vārdu un ideju kaujas nav. Daži piemēri.
Lūk, fragments no 1936. gadā iznākušā krājuma "Jaunais nacionālisms": "Agrāk garu galvu saistīja ar augstāku apdāvinātību. Šāds uzskats izrādījies par nepamatotu. Apaļa galva jāatzīst par pārāku." Kā lai nepavīpsnā par šādām atklāsmēm? Tomēr tad, kad aptver, kas Eiropā tolaik sāka dīgt indīgiem ziediem, jāsecina, ka amizantais izteikums ir bijis ļaunā priekšvēstnesis.
Zināmu jautrību sagādā arī mēģinājums iztēloties tos gudriniekus, kuri 1940. gada oktobrī lauzīja galvu par Rīgas ielu nosaukumu pārdēvēšanu – maksimāli, kā saka, niknāku, bet vienlaikus it kā tuvāku oriģinālajam nosaukumam. Gandrīz vai jāsaka: izbaudiet domas lidojumu... Bīskapu iela kļūst par Darvina ielu, Mazpulku – par Bērnudārza, Jēzusbaznīcas iela – par Bezdievju, un – pavisam spoži! – Svētceļnieku iela iegūst Ceļinieku ielas nosaukumu. Cik savā sīkumainībā glups vēstures pārrakstīšanas mēģinājums! Glups vai ne tik glups, bet vai daudzi tolaik varēja iedomāties, kādos plašumos un agresivitātes līmenī šī "pagātnes izravēšana"(arī "kultūrkaru" paveids) vēlākajās okupācijas desmitgadēs izvērsīsies?
Visbeidzot, var tikai nogrozīt galvu, lasot mūsu slavenā Krišjāņa Valdemāra viedokli, paustu vēstulē Āronu Matīsam, par sieviešu izglītības nevajadzību, "jo sievišķi taps par latviešu patriotiem caur labu, patriotisku vīru". Tajā pašā laikā var tikai minēt, ko šāda, par autoritāti uzskatīta cilvēka (un, iespējams, Valdemārs šajā viedoklī nebija viens) nostāja nozīmēja sieviešu situācijai tā laika Latvijā.
Teksta apjoms neļauj piemēru minēšanu turpināt; kā ļoti noderīgas publikācijas rekomendēju: Paula Daijas "Latviešu un vācbaltiešu vēsturisko attiecību reprezentācijas 19. gadsimta otrās puses literatūrā", "Letonica", Nr. 28, un Sergeja Kruka "Tradīcijas robežas: vasaras saulgriežu svētku pārveidošana 1960.–2010. gadā", "Letonica", Nr. 24.
Tātad, manuprāt, ir pamats teikt, ka ērmības diezgan viegli var novest pie pavisam, kā saka, taustāmiem rezultātiem. Piemēram, neiecietības, kas gatava lietot varas instrumentus.
Te, protams, var rezignēti un faktoloģiski pilnīgi pamatoti teikt, ka humanoīdi ideju un vērtību vārdā cits citu ir slaktējuši nost kopš laikiem, kad vispār parādījās abstraktā domāšana.
Jā, bet labā ziņa ir tā, ka arvien arī pastāvējušas ne tik agresīvas prakses un atšķirīgie viedokļi par to, "kā vajag", spēkojušies (un kāds no tiem jau galu galā šajā "karā" arī ņēma virsroku) bez vardarbības un siekalu šķiešanas. Lai šo apgalvojumu pastiprinātu, kā piemēru var minēt tādu uz asinsizliešanu knašu laikmetu kā viduslaiki un tādu it kā apriori eksplozīvu dzīves jomu kā reliģija. Neiecietība, nogalināšana "idejas vārdā" – tas viss, protams, bija. Bet – man te patīk stāsts no mākslas vēstures. Proti, iedomāsimies, ka esam "tradicionālisti", kuri skaidri zina, kā atveidojamas debesu būtnes, un, ņemot vērā reliģijas vietu mūsu dzīvē, tie nav nekādi nieki. Tātad vispirms eņģeļiem parādās spārni – agrāk "tā nezīmēja", nu zīmē. Laika gaitā eņģeļi vispār pārvēršas par kaut kādiem apaļīgiem, omulīgiem bērneļiem. Kas tad tas tāds?! Iemesls augstas proves "kultūrkaram". Bet nebija tāda. Mēs praktizējam savu ticību ar skaidri zināmu, ierastu tradīciju un atskaites punktu sistēmu, bet tad, apmēram 12. gadsimta otrajā pusē, paralēli paradīzei un ellei parādās kaut kāda šķīstītava, savukārt 13. gadsimta sākumā mums tiek pavēstīts, ka turpmāk vismaz vienreiz gadā jāpraktizē grēksūdze. Kas te notiek?!
Un tomēr šīs patiešām būtiskās pārmaiņas, kas noteikti kādam likās skandalozas un nepieņemamas, notika bez "kultūrkariem" sliktākajās viduslaiku tradīcijās. Kā agrāk teica – varam, ja gribam.
Rezumējot: vērojot "kultūrkaru" retoriku mūsdienās (apzināti neminu brīnumainās interpretācijas, kas regulāri izskan, arī Latvijā), esmu vienlaikus piesardzīgs un optimistisks. Piesardzīgs tādēļ, ka, atvainojos par banalitāti, vārdam tiešām ir liels spēks. Optimistisks, jo ir gana precedentu tam, ka viedokļu sadursmes noturas veselā saprāta diktētos rāmjos.
3