Ja nu vajag arī kādu informāciju par mani, varu atzīties, ka paralēli studijām nu rakstu gan "humora" žurnālā Dadzis, gan arī kādā (krietni) lielākā avīzē, kuru tomēr neminēšu bailēs no naksnīgas atriebības. Ārpus tām, viens sci-fi stāsts ir publicēts arī žurnālā Terra, bet cits nesen uzvarēja LFFB rīkotajā īsstāstu konkursā. Un kāds klaidonis pirms pāris mēnešiem teica, ka esmu labs cilvēks. Tam gan varēja būt zināma saistība ar to, ka iedevu viņam divdesmit santīmus paģiru salāpīšanai, bet pozitīvu rekomendāciju iegūšanai nekādi upuri nav par lieliem.
V. K.
... bet tu būsi noguris no ikdienas pelēkuma un tās nemitīgajiem centieniem uzmērīt ķēdes suņa uzpurni tavai sejai un snaudīsi gultā, uzlicis austiņas, kurās sen aizmirstas balsis dziedās sen aizmirstas dziesmas (bet vienalga par to pašu - jau trīstūkstoš gadu atkal un atkal par to pašu), likdamas tev iegrimt domās par pagātni un sapņos par nākotni; tu redzēsi kā tās abas sadodas rokās un ilgi, ilgi skatās viena otrai acīs, ar katru mirkli aizvien spilgtāk ieraugot pašām sevi un saprotot savu radniecību, līdz beidzot māsu pārsteigumā paceltajās uzacīs un smaidā pavērtajās lūpās atspoguļosies uzzinātā patiesība par to, ka vakardiena un rītdiena nav nekas vairāk kā cietsirdīga Laika rotaļa, lai liktu tev doties pasaulē meklēt laimi, lai gan tā, kā jau parasti, snauduļos turpat patrepē.
... un tu iziesi no mājas, aiz sevis atstājot dziestošās vakariņas, pie ledusskapja pielipinātos magnētus ar jokainajiem uzrakstiem un nakts ziņas televīzijā - savus vienīgos sabiedrotos, vienīgo, kas vēl spēj atgādināt, ka joprojām esi dzīvs, ka vēl neesi kļuvis par vienu no tām ēnām, kuras mēdzi skumji aplūkot vakaros pirms gulētiešanas, iekārtojies uz palodzes un pētot garāmbraucošās mašīnas un apkārt klaiņojošos cilvēkus, sapņodams par dienu, kad varēsi kļūt par vienu no viņiem, kamēr no blakusistabas pie tevis kautrīgi tiecās savā bezgalībā nesasniedzama mūzika.
... un tu soļosi pa laternu apgaismotajām ielām, kas piepeši būs zaudējušas visu dienas dzīvīgumu un atgādinās rēgus - bez dvēseles, bez dzīvesspara, bez jebkā no tā, kas tevi sauca, aicināja un priecēja neskaitāmajos sapņojot pavadītajos vakaros; tagad tās ir tikai ielas un nekas vairāk; mitras no vasaras lietus, mitras no asarām - tavām un manām, - mitras no to minošo pēdu simtiem un tūkstošiem un no pašpuiku spļāvieniem.
... un pasaule aizturēs elpu - kā zinādama, kā nojauzdama par atmosfēras augšējos slāņos notiekošo, kā vēlēdamās tevi brīdināt, paķert aiz piedurknes, lai tu apstātos, pagrieztos un, izdzirdējis tās pēdējos spēkus prasošo kliedzienu, atceltu visas savas darīšanas un tikšanās, un skrietu - skrietu, cik vien jaudas, skrietu, cik tālu vien kājas būtu spējīgas tevi nest, cik ilgi vien pietiks tavas elpas.
... bet tu nenoticēsi tā skumjajam smaidam - Mēness seja tev šķitīs drīzāk viltīgas divkosības pilna kā tāda, uz kuru varētu paļauties un uzticēt visas savas slēptākās vēlmes un sapņus: par ziemu, par sniegu, par saldējumu ar Saules garšu, ko reiz tiki manījis pārdodam ietves malā pie kāda luksofora; aiz debeszilajiem ratiņiem stāvēja skaista meitene sarkanā kleitā un smaidīja; arī tu viņai uzsmaidīji un jau gribēji uzzināt ko vairāk par neparasto saldējumu, bet luksoforā iedegās zaļā gaisma, un tev bija jāiet, un tu gāji, neveikli turpinādams smaidīt un mēģinādams atskatīties pār plecu, bet aizmugurē jau bija sastājies cilvēku mūris, kas spieda tevi uz priekšu, projām no brīnumainā saldējuma, kas pēc tam bieži rēgojās sapņos, ķircinot un vilinot sev līdzi, aicinot nobaudīt, bet tad, pēdējā brīdī, aizgriežoties, lai Saules vietā uz tavas mēles atstātu vien siekalas, tā arī neļaujot garos, tumšos un skumjos ziemas vakarus remdēt ar kaut niecīgu gabaliņu Saules.
... bet tev nebūs laika apstāties un iegrimt sevis žēlošanā, apcerē vai senās atmiņās: Laiks, pats visvarenais Laiks stāvēs aiz pleca, tā karstajai elpai nervozi glāstot tavus vaigus un mudinot doties uz priekšu, aizvien tikai uz priekšu, it kā tur gaidītu apslēpta manta vai dzīvības eliksīrs, kas spēs izpestīt no bezdibeņa, kurā tu pēdējos gados bez apstājas kriti: strauji kā akmens, kā trāpīga mednieka sašauts putns, kā no lidmašīnas izmesta bumba.
... bet tu vairs nezināsi, kur atrodies, tāpēc piemetīsies uz tuvējā akmens, kas vēl sevī glabās Saules siltumu, kā zinādams, cik ļoti tev tas patīk.
... un tu skatīsies augšup, zvaigžņu pārpildītajās debesīs, un tev šķitīs, ka tās savā svešādajā mēlē aprunā tevi, klusītēm ņirgājoties par gadalaikam nepiemēroto apģērbu, par tavu naivuma un simts vientulības gadu apzīmogoto seju, - bet tu nespēsi neko iebilst, jo tās tobrīd būs tava alfa un omega, tava pagātne un nākotne, tava pasaule un aizsaule.
... un tā blāvajā gaismā tu redzēsi debesīs uzliesmojam niecīgu zvaigznīti; tā sāks krist lejup, pamazām kļūstot aizvien spožāka un spožāka, un spožāka, un spožāka, līdz, pretēji smadzeņu komandām, pretēji ikvienas ķermeņa šūnas izkliegtajai vēlmei pēc patiesības, tavas acis aizvērsies, un tev neatliks nekas cits kā iedomāties vēlēšanos - protams, tikai „drošības pēc”, jo tu taču netici vecu sievu pļāpām un bārdaino austrumu sirmgalvju runām.
... un tu domāsi par citām planētām, svešādām kā cilvēka prāts, neparastām un brīnumainām, ar sarkanu, zaļu un zilganu zemi, kurai maigi pieskarsies tavas basās pēdas, radot bezgaisā nezūdošu putekļu mākoni; tu domāsi par kosmosa kuģiem: veikli kā kaķis, kā vingrotāji olimpiskajās spēlēs, arī tobrīd tie trauksies cauri melnajam, noslēpumainajam un maģiskajam kosmosam, kas jau aprijis desmitiem, nē, simtiem miesu un dvēseļu, bet vēl aizvien prasa vēl un vēl, kā zinādams, ka cilvēce savā tieksmē pēc zināšanām būs gatava tam upurēt visu prasīto un vēl vairāk; tu domāsi par kuģiem, kas jau izlidojuši un tiem, kas vēl celsies debesīs; tu atcerēsies pirms divsimts gadiem izlidojušo Santa Maria - atcerēsies videohronikās redzēto un dzirdēto par tā virsmērķi, atcerēsies, ka drīz vien kuģim ir nozīmēta atgriešanās un sāksi sapņot par apkalpes uzkrātajām zināšanām, par sastaptajiem citplanētiešiem, kuriem izdevies sasniegt cilvēcei liegto mieru - jā, un arī „augstāko patiesību”, par kuru tev stāstīja laimes semināru guru ar mākslīgajiem zobiem un viltoto smaidu.
... un tu izdzirdēsi sprādzienu.
... un tu klausīsies ausis un apziņu graujošajā troksnī, kas gāzīsies virsū no visām debespusēm: majestātisks un nesatricināms, tas uzklups, lai saplosītu gabalos it visu, kas tev jebkad ir bijis svēts, it visu, kam tu jebkad esi ticējis.
... un pār taviem vaigiem sāks līt asinis, nē, asaras un tās dedzinās tavus vaigu kā tūkstoš Arābijas naktis, liekot aizklāt acis ar plaukstām; taču arī tās nespēs paglābt pasauli no vientulības, kuru pēkšņi radīja netālā eksplozija, vienā acumirklī iznīcinot visas cilvēces cerības un sapņus.
... un tu neizpratnē stāvēsi tā asiņainajā gaismā: tu, Saules un Mēness ārlaulības bērns, tu, Visuma pavēlnieks, tu.
... un tavā sejā uzausīs smaids, jo beidzot apziņu būs sasniegusi nojausma, ka vairs neesi viens savā vienatnē: nu ar tevi ir arī visa pasaule.
... un smaids pamazām pāraugs nevaldāmos, histēriskos ārprāta smieklos, kas kāps aizvien augstāk un augstāk pa zvaigznēm nokaisītajām kāpnēm, pa lielceļu, kas ved tieši pie Dieva ausīm, liekot Viņam atkrist savā ziloņkaula tronī un kratīties visu ķermeni pārņēmušajā smieklu šaltī.
... un tā sejā tu redzēsi atspoguļojamies pats sevi, nobīsies, un mēģināsi aizbēgt, kaut labi zināsi, ka tas nav iespējams - it visur tevi vajās paša laimīgā, bet jelkādus ideālus un sapņus zaudējusī seja - ja vien...
... un tu pacelsi zemē gulošu akmeni un trieksi to savās acīs: vienreiz, otrreiz, trešoreiz, līdz pa tām plūstošās asinis nokrāsos sarkanu arī visu pasauli, padarot tevi aklu - un brīvu.
0