Komentārs
11.05.2015

Uz un zem riteņiem

Komentē
2

Nebija problēmas – un lūk, jums, lūdzu. Ceļu satiksmes dalībnieku savstarpējās attiecības ir samilzušas tiktāl, ka pat godājama žurnāla svaigais numurs priecē savu auditoriju nevis ar ierasto karikatūru ar Ušakovu budjonovkā vai zobainiem korupcijas zvēriem KNABā un Valsts kancelejā, bet gan ar "trīs armiju kauju" – gājēju, velosipēdistu un autobraucēju savstarpējiem konfliktiem. Tam visam ir arī publisks politisks konteksts – proti, piedāvājums grozīt ceļu satiksmes noteikumus tādējādi, lai mudinātu velobraucējus vairāk izmantot veloceliņus un brauktuves. Pārvietodamies pa ceļiem visās minētajās hipostāzēs, arī es jūtos tiesīgs mazliet pakomentēt šo situāciju – ne tik daudz, lai piedāvātu kādus risinājumus, bet lai norādītu uz strīda iemesliem.

Patiesībā mums šeit ir darīšana nevis ar kādu tīri tehnisku problēmu, bet gan vairāk ar dažādām populārām, taču vārdos neizpaustām izpratnēm par hierarhiju ceļu satiksmes dalībnieku starpā. Vispirms, auto mūsu sabiedrībā vēsturiski ir savdabīgs fetiša statuss – vēl no laikiem, kad vidējam pilsonim mašīnas iegādei bija jāziedo apmēram piecu gadu (!) oficiālā mēnešalga. Tas radīja noturīgu priekšstatu, ka pārvietošanās ar auto ir ne tikai zināmas turības, bet arī morālu nopelnu simbols. Braukšana ar velosipēdu vai sabiedrisko transportu turpretī daudziem kļuva par "neizdevušās dzīves" simbolu, kuras pretmetu iemiesoja savs auto. Es joprojām pazīstu virkni vidējās un vecākās paaudzes cilvēku, kuriem izmantot kādu no minētajiem transporta veidiem ikdienā būtu ne tikai lētāk, bet arī krietni ērtāk – taču viņi to nedara principa dēļ. No turienes arī mūsu autobraucēju priekšstats par sevi kā meritokrātiskas pilsoniskās sabiedrības augstāko slāni. Tā patiesībā ir nezūdoša sajūsma par mašīnu pieejamību, kuru valstis ar ilgāku tirgus kapitālisma pieredzi ir sen jau pārslimojušas – jo īpaši Eiropā, kur cilvēki turklāt ir tikuši mudināti braukt ar riteņiem un sabiedrisko transportu. Kā šodien atceros divus vācu profesorus, vienu Brēmenē, otru Berlīnē, pie kuriem man gadījās mācīties. Pirmais cēli un lēni minās uz universitāti ar kaut kādu vintage velosipēdu ar niķelētiem dubļusargiem, sirmajiem matiem plīvojot vējā. Otrais bija tik aizņemts, ka ar viņu varēja parunāties, tikai skrienot viņam līdzi no universitātes uz Friedrichstrasse metro staciju. Turklāt atļaušos atgādināt: profesors Vācijā ir kaut kas ļoti atšķirīgs no profesora Latvijā – gan ienākumu, gan arī sociālā statusa ziņā.

Velosipēdists pie mums noteikti atrodas uz zemāka slāņa autobraucēju uztverē. Pārfrāzējot Nīči: viņš nav nīstams, bet gan nicināms. Taču ir kāds būtisks "bet". Autobraucējs ir samērā atbildīga būtne. Viņam ir ne tikai jārūpējas par mašīnu, apskatēm, ziemas riepām, benzīnu, stāvvietām un tamlīdzīgi. Viņam ir arī jāzina kaut kādi noteikumi, par kuru pārkāpšanu viņš var tikt reāli sodīts – līdz pat cietumsodam. Tādēļ autobraucējs kopumā ir konservatīvāks: viņš vismaz aptuveni zina, ar kādu risku ir saistīta neapdomīga rīcība. Velosipēdists turpretī pie mums ir strukturāls anarhists. Te viņš brauc pa brauktuvi, te pa ietvi; te viņš neatļautā vietā griež pa kreisi, te apdzen pie luksofora stāvošos pa labo joslu, te brauc pāri krustojumam pie sarkanās – un viņam nekas par to nedraud, ciktāl viņam izdodas palikt dzīvam. Turklāt arī policija viņiem nepievērš nopietnu uzmanību – nu, ko tu no tādiem paņemsi? Es braucu pa pilsētu diezgan regulāri un – ko gan tur liegties? – mēdzu sīki grēkot pret noteikumiem. Taču, pavērojot, kā brauc velokurjeri, pārņem milzīga bijība. Nav tāda ceļu satiksmes noteikuma, kuru viņi nebūtu gatavi pārkāpt laika taupīšanas vārdā – turklāt bez mazākajām bailēm no soda. Ja tā pret noteikumiem izturētos autovadītāji, viņi pēc divām stundām sēdētu cietumā, uz galvošanu. Turklāt tā vien liekas, ka Rīgas tipiskais velosipēdists – hipsteris – šo savu anarhismu uzskata par izcilības, nevis deģenerācijas pazīmi. Sak', šie nejaukie, konformistiskie autobraucēji ar saviem ekoloģiski netīrajiem aparātiem lai te neuzdrošinās ierobežot manu brīvību mīlošo garu.

Jautājums par velosipēdu attiecībām ar gājējiem ir vēl saspringtāks. Satiksmes noteikumi gan teic ļoti pareizi:

"Netraucējot gājējus un citus ceļu satiksmes dalībniekus, atļauts braukt pa nomali, bet velosipēdu vadītājiem – arī pa ietvi, kā arī šķērsot brauktuvi pa regulējamām gājēju pārejām. Braucot pa ietvi, velosipēda vadītājam jābrauc ar ātrumu, kas neapdraud ceļu satiksmes drošību, bet, šķērsojot brauktuvi pa regulējamu gājēju pāreju, – ar ātrumu, kas nepārsniedz gājēju pārvietošanās ātrumu. Velosipēda vadītājam pirms gājēju pārejas šķērsošanas laikus jāsamazina braukšanas ātrums." (CSN, 224)

Taču "ātrums, kas neapdraud ceļu satiksmes drošību" ir interpretējams ļoti plaši. Jautājums ir sekojošs: vai jūs CSN izpratnē varat kaut ko prasīt arī no gājēja? Kurš apdraud ceļu satiksmes drošību katram velosipēdistiem pazīstamajā situācijā, kad gājējs iet, dauzīdamies gar sienām un vietām rāpus? Kad gājēji iet rindā kā matroži ārzemju ostā? Vai gājējam uz ietves ir pienākums jebkā reaģēt uz skaņas signāliem – piemēram, gadījumos, ja viņam ausīs ir austiņas? Tie visi ir faktiski neatbildami jautājumi, jo velobraucēju un gājēju gadījumā likumdevējs krietni vairāk paļaujas uz cilvēku veselo saprātu nekā attiecībā uz autovadītājiem – un pilnīgi iespējams, ka šāda paļaušanās ir bijusi nepamatota un pārmērīga. Tādēļ vajadzība regulēt velobraucēju uzvedību šķiet nobriedusi – tāpat kā vajadzība lieku reizi pastāstīt autobraucējiem, ka riteņbraucējs arī ir cilvēks. Tas, vai Rīgas centrā ar tā ļoti šaurajām ielām un daudzajiem luksoforiem vajag veloceliņus, ir diskutējams jautājums. Taču valstij ir visas tiesības piespiest velosipēdistus pa tiem braukt, ja reiz tādi ir ierīkoti – tāpat kā piespiest lietot atstarotājus un ķiveres, braukt pāri gājēju pārejām noteiktā ātrumā un tamlīdzīgi.

Sava daļa veselā saprāta tiešām noderētu mums visiem. Arī tiem žurnālistiem, kuri nesen portālos publicēja ziņu ar virsrakstu, ka turpmāk, lūk, pa ietvēm būšot kategoriski aizliegts braukt – kas ir pilnīgas blēņas un neatbilst nekam. Pēc šās "ziņas" parādīšanās, kā stāsta, daži mūsu līdzpilsoņi – gājēji – cenšoties par varītēm notriekt no ietves velosipēdistus, kuri, lūk, tagad veicot "pretlikumīgas" darbības. Informatīvās telpas triecienniekiem savā tieksmē pēc skandāliem vajadzētu mazliet padomāt arī par to, kādu iespaidu viņu "skandalozā" informācija atstās uz tiem daudzajiem ļautiņiem, kuriem vienmēr niez nagi pameklēt kašķi ar saviem kaimiņiem kādas "taisnas lietas" vārdā. Nomainot mainīgos, tas vienlaikus ir arī stāsts par Donbasu, "hibrīdkaru", latviešiem un krieviem. Taču par to – citreiz.

Tēmas

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2