Georgs Frederiks Vatss - "Cerība", 1886
 
Recenzija
19.04.2017

Uz ko mēs vispār varam cerēt

 
Komentē
3

Par Ivara Ījaba grāmatu "Politikas teorija: pirmie soļi", apgāds "Lasītava", 2017

Ivars Ījabs jau ievadā, it kā cenšoties paredzēt savas grāmatas kritiku un to atvairīt, uzsver, ka "Pirmie soļi" ir "praktiski pirmā grāmata latviešu valodā par mūsdienu politikas teoriju", savukārt "pašu potenciālo kritiķu spalvas šajā žanrā līdz šim ir klusējušas" (18). Tā tas ir. Grāmatu sarakstīt ir nesalīdzināmi grūtāk nekā uzrakstīt kāda cita sarakstītas grāmatas kritisku izvērtējumu – lai gan arī pēdējais nav viegli. Gan viens, gan otrs ir nepieciešams – un, starp citu, tieši Ījaba grāmata, kurā tik pārliecinoši uzsvērta dialektikas nozīme, konceptu, jēdzienu un nesaskaņu pamatu apjēgšana un artikulēšana, burtiski izaicina pat nelielus iebildumus nepaturēt pie sevis.

Es grāmatu izlasīju vairākas reizes un uzskatu, ka uzdevums, ko autors sev ir noteicis, ir ļoti labi izpildīts. Divpadsmit neapgrūtinošās nodaļās skaidrā, bet ne sausā prozā apskatīti svarīgākie vai katrā ziņā visbiežāk minētie jautājumi, ar kuriem nodarbojas politiskā filozofija: varas avoti un leģitimitāte, nācija, suverenitāte, pilsonība, vienlīdzība, tiesības, brīvība, taisnīgums, demokrātija, identitāte un politikas prakse. Tie nosaukti par "politikas teorijas" jautājumiem, nevis "politiskās filozofijas" jautājumiem, šķiet, tāpēc, lai uzsvērtu grāmatas pragmatisko, reālu cilvēku darbības lauku kartējošo ievirzi. [1]

Labu iespaidu atstāj atturīgā, bet ne atsvešinātā attieksme, ar kādu pieiets pretmetīgu nostāju aprakstam, jo īpaši nodaļās par taisnīgumu, tiesībām un brīvību. Nodaļas saturiski veidotas ļoti samērīgi. Var apbrīnot, cik daudz izdevies pateikt pārdesmit lappusēs, nesamulsinot lasītāju, kas šeit sper savus "pirmos soļus". Ne tikai iztirzājumos par jautājumiem, kas pašu Ījabu ilgstoši nodarbinājuši, kā, piemēram, nacionālisms, bet arī visos pārējos nekur nerodas iespaids, ka autors atreferē citur izlasīto, strīdu saknes un būtību līdz galam neizprotot. Tāda kompetence ir panākama tikai ar ilgstošu un patiesu ieinteresētību un intelektuālu atvērtību – īpašībām, no kurām vērts pamācīties. Paredzu, ka grāmata būs noderīga vēl ilgi un daudziem – no politologiem un politisko norišu komentētājiem līdz studentiem, kas meklē tēzes kādām treniņdebatēm. Aicinu to iegādāties, lasīt un dāvināt citiem.

Dažas piezīmes par detaļām. Retoriskie paņēmieni ievadā un nodaļu iesākumos vietām liek domāt, ka grāmatas auditorija ir jauni un pat ļoti jauni cilvēki. Droši vien, tieši raizējoties par viņiem un bažījoties, ka būs lasītāji, kas nekad dzīvē nav saskārušies ar abstraktiem jēdzieniem, ir šķitis svarīgi, piemēram, ievadot tēmu par "brīvību", atzīmēt, ka tepat Rīgā mums ir Brīvības piemineklis, Brīvības gatve un Brīvības iela (150). Ievadā vairākkārt, it kā jokojot vai izliekoties, ka joko, skaidrots, ka pasaulē pastāv "dīvaiņi", kas ar politisko teoriju nodarbojas profesionāli (9–10). Kam tas tiek skaidrots? Gribas cerēt, ka laiks, kad no humanitāro zinātņu teorētiķiem sagaidīja nemitīgu taisnošanos, kādā veidā arī viņi "ir noderīgi sabiedrībai" un "piedalās kopējās labklājības (vai kā cita) celšanā", ir pagājis, un šobrīd, pilsoniskajai iesaistei pastiprinoties un ziņu apritei paātrinoties, pat skolēni saprot intelektuālas izglītotības nozīmi. Ja viņi to vēl nesaprot, viņi nelasīs šo grāmatu.

Otra Ījaba stila – varbūt ne tikai stila – īpatnība, kas šajā darbā parādās biežāk nekā viņa slejās un esejās, [2] ir tāda kā neatrunāta un negaidīta biblisko elementu vai kristīgās teoloģijas elementu ievīšana stāstījumā (151; 177–178 u.c.), kas visādi citādi no jebkādiem pieņēmumiem par transcendentālo vai noumenālo ir pilnībā iztīrīts. Manuprāt, veids, kādā Ivars Ījabs šos elementus iesaista, sevi neattaisno. (Varbūt tos vajadzēja izvērst?) Tie tik ārkārtīgi krīt laukā no konteksta, ka to vienīgā funkcija ir dot mājienus uz kādu pavisam atšķirīgu "apziņas stāvokli", "domāšanas veidu", "realitāti" vai "būtību", kas, pat nepakustinot mazo pirkstiņu, satriec un apgāž visus cilvēku prātojumus par taisnīgumu, brīvību vai leģitimitāti. Arī man šeit pietrūks spēka, vietas un gudrības labāk paskaidrot, bet reliģiskās atklāsmes literatūras savdabīgo atmosfēru (un tās nesavietojamību ar citām atmosfērām) varbūt var sajust šajā senajā glozā pie Pāvila 1. vēstules korintiešiem 15:24: "Kamēr vien šī pasaule pastāvēs, eņģeļi valdīs pār eņģeļiem, dēmoni pār dēmoniem un cilvēki pār cilvēkiem; bet tajā pasaulē, kas nāks, nevienai pavēlei nebūs varas."

Atgriežoties pie fainomenālā, grāmatā ir divas nodaļas – pirmā un pēdējā –, kurās visvairāk jūtams paša autora personīgais ieguldījums vielas apstrādē un izklāstā. Visas tēzes sistemātiski apskatīt nav iespējams, bet par dažām radās jautājumi un vēl dažas pārsteidza.

Pirmajā nodaļā par "politiku" "politika" apzināti nav definēta. Ir iezīmēti dažādi konteksti un brīvās asociācijas, kuras cilvēkos šis vārds izraisa, nonākot pat līdz "izrādei" un "rituālam" (32–34). Tā kā definīcija nav dota, lasītājs nesapratīs, kādi ir kritēriji, kas nosaka, ka lēmumu pieņemšana un attiecību risināšana vienas ģimenes vai saimes ietvaros nav "politiska", bet lielākas kopienas ietvaros jau it kā būtu "politiska". Nav saprotams arī, kā "politiskais" atšķiras no sabiedriskā vai ekonomiskā (20–22) un kāpēc vispār atšķiras (turklāt šķiet, ka cilvēku ekonomiskie lēmumi – vismaz Rietumos – strauji kļūst aizvien "politiskāki", vismaz vienā no šī vārda nozīmēm). No vienas puses, ir teikts, ka "politikas" būtība ir konflikts un cīņa, kas var nonākt pat līdz vardarbībai (25), bet tālāk atspoguļots viedoklis, ka tur, kur sākas vardarbība, "politikai" vairs nav vietas (26). Teikto papildina atziņa, ka "politika ir nevis cilvēka brīvības, bet viņa nepilnības un grēcīguma izpausme" (30). Jau tā sarežģīto izklāstu padziļina vēl divas problēmas – aprakstošā pārklāšanās ar priekšrakstošo (strādāšana kopienas labā ir priekšrakstoša, bet tā traktēta pie aprakstošā: 23) un "politikas" vispārīgā nozīmē ("politika" kā jebkāda valstiska veidojuma pārvaldes stratēģiju kopums) pārklāšanās ar "politiku" sašaurinātākā, liberālo demokrātiju paražu nozīmē. Atvainojos, ja šeit kaut ko būtisku palaidu garām. Nodaļas beigās ir solīts, ka, izlasot visu grāmatu, labāk sapratīsim, kā savienojas "politikas" pretrunīgās izpausmes un funkcijas (34), bet tas, manuprāt, nenotiek, jo, piemēram, tiesību teorijas apskats un tās kritika neko par to nevar pateikt. Liela daļa no šīm pretrunām atkristu, pielietojot valodnieciskus rīkus: ilgas vēsturiskas attīstības dēļ vārdam "politika" un "politisks" ir vairākas, atšķirīgas nozīmes jeb, citiem vārdiem sakot, nevis "politika" ir pretrunīgi daudzfunkcionāla, bet jēdziens mūsdienās tiek izmantots, lai apzīmētu dažādas lietas.

Grāmatas pēdējā nodaļā – pēc ilgāka pārrāvuma – pie "politikas" nesaprotamības atkal atgriežamies, bet no citas puses. Šajā tekstā, balstoties personīgos novērojumos, Ivars Ījabs piedāvā kaut ko līdzīgu, viņaprāt, laba politiķa portretam (262–279). Manā pieredzē tas ir pirmais teksts latviešu valodā, kas argumentētā veidā mēģina kliedēt lielākos mītus par politiķu darbu: nav loģiski politiķiem pārmest varaskāri, jo mūsdienu demokrātiskajās iekārtās nav iespējams ieņemt augstu amatu, ja to nevēlas; nav loģiski pārmest gozēšanos plašsaziņas līdzekļu lappusēs un ekrānos, jo politiķa amats pēc definīcijas ir publisks; nav loģiski pārmest arī daudzrunāšanu un daiļrunas izmantošanu, jo pārliecināšanas māksla ir galvenais politiķa darbarīks. Ījabam ir daudz sakāma arī par nepatīkamo atziņu, ka publiskajā dzīvē tas, kā kaut kas izskatās, bieži (katrā ziņā īstermiņā) izrādās svarīgāk par to, kā kaut kas ir īstenībā. Viņš uzsver arī to, kam mēs visi it kā piekrītam, – ka politiķa darbs ir "profesija" un "karjera". Bet visā visumā kaut kas šajā laba politiķa portretā ir izmisīgi neapmierinošs – it kā tiktu runāts par pasauli, kura, lai arī vienīgā pragmatiski iespējamā, nevienam nepatīk un, lai arī vismazāk sliktā no sliktajām, šķiet sevi izsmēlusi.

Nodaļas beigās, kas sakrīt arī ar grāmatas beigām, īsi, bet uzsvērti pacelts jautājums par politikas un morāles attiecībām, vaicājot: "Vai tiešām politiķim savu mērķu sasniegšanai ir neizbēgami jābūt amorālam?" (275) Ivara Ījaba atbilde ir: "No profesionāla politiķa mums ir tiesības pat sagaidīt, ka viņš noteiktās situācijās būs spējīgs rīkoties amorāli." (278) Piemēri, kas minēti amorālai rīcībai, arī ir diezgan pārsteidzoši – teiksim, spīdzināšana, lai novērstu "teroristu uzbrukumu" (276–277). Es negribu izklausīties nervoza, bet, ja gadījumā šo recenziju lasa jaunieši, kas apcer politiķa karjeru, – pat nedomājiet šajā virzienā! Spīdzināšanu visos apstākļos, arī kara laikā, aizliedz Ženēvas 1949. gada konvencija, ANO 1984. gada konvencija un virkne citu starptautisku līgumu. Es nezinu arī nevienu nopietnu mūsdienu morālfilozofu, kas uzskatītu, ka minētie starptautiskie līgumi un ētiskie principi, ko tie iedzīvina, ir saistoši tikai ikdienišķās situācijās un ne tad, kad ir runa par "terorismu". [3] Atvainojiet, šis jau tiešām izklausīsies nervozi, bet Džordžio Agambens, kurš daudz un pravietiski rakstījis par šo jautājumu, bieži atgādina, ka pēc 1933. gada apvērsuma Vaimāras republikas likumi netika atcelti – vienkārši tika izsludināts ārkārtas stāvoklis, kas izrādījās nepārejošs. [4]

Būtiskāks par to, kāpēc ir uzrakstīti (varbūt pat "nejauši", domās izsekojot kāda slavena valstsvīra karjerai, bet šo domu gājienu neatspoguļojot lasītājiem) šādi vai līdzīgi apgalvojumi vēlamā politiķa portretā, noteikti ir jautājums, kāpēc portreta riebīgākās iezīmes, kuras pamatā uzzīmējis Nikolo Makjavelli, tiek pieņemtas kā liktenis, no kura nevar izbēgt. Varbūt ir iespējams citādāk? Varbūt ir iespējams gribēt vairāk? Aristotels, piemēram, daudzu, arī dīvainu lietu starpā savulaik vismaz formulēja augstāko valstsvīra ideālu: ir jāvalda nevis pirmajam, kas pagadās, no vienlīdzīgajiem vai pašam bagātākajam, vai gudrākajam, bet tikai krietnākajam – tam, kura "tikums" (taisnīgums, savaldība, apdomība un drosme) ir lielāks nekā pārējiem pilsoņiem. [5]

Lai kādas būtu problēmas atrast šādu cilvēku (un pierunāt viņu valdīt) un lai cik problemātisks būtu "krietnuma" jēdziens, jājautā – ja arī politiskajai teorijai veltītās un jauniešiem paredzētās grāmatās neparādās pat vāra atblāzma no morālā pilnībā balstīta valstsvīra ideāla, tad uz ko mēs vispār varam cerēt?

[1] "Politiskās filozofijas" nošķīrums no "politiskās teorijas", "politoloģijas" un "politikas zinātnēm" (political science; sciences politiques) bija jautājums, kas ārkārtīgi nodarbināja teorētiķus 50.–60. gados. Skat., piemēram, Leo Strausa iztirzājumus What is Political Philosophy? And Other Studies, Chicago: The Free Press, 1959.

[2] Skat., piemēram, šo – vienu no saturiski dziļākajiem līdz šim publicētajiem tekstiem par sabrukušo Zolitūdes veikalu.

[3] Semu Herisu pie filozofiem nepieskaitu. Šķiet, ka par spīdzināšanas tēmas atgriešanu ētisko diskusiju lokā pirmo reizi kopš Otrā pasaules kara vai, precīzāk, Nirnbergas prāvām (1945–1949), varam, tā teikt, pateikties tieši viņam. Sam Harris, The End of Faith: Religion, Terror, and the Future of Reason, USA: W.W. Norton, 2004, 192.–199. lpp. Heriss saņēma daudz kritikas un vēlāk nožēloja, ka to rakstījis, taču neatkāpās no saviem argumentiem.

[4] Giorgio Agamben, Stato di Eccezione. Homo sacer II, 1, Torino: Bollati Boringhieri, 2003 (tulk. angliski: State of Exception, 2005).

[5] Aristotels, Valstslietas (Politika), III, IX, 1281a 2–8.

Tēmas

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

PĒC TĒMAS SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
3