Foto - Matīss Markovskis, Valmieras teātris
 
Recenzija
18.03.2015

Un spēle nebeidzas

Komentē
0

Valmieras teātra izrāde "Nāves deja" atmiņā paliek ar komponista Edgara Mākena radīto monotoni drūmo mūziku, ko atturīgā mierā, minot smagos harmonija pedāļus, izspēlē Ievas Puķes Alīse. Mūzika, kas teātrī ierasti izmantota kā garīgo vertikāli veidojošs spēks, šeit konceptuāli kļūst par turpinājumu varoņu savstarpējo attiecību purvam, kurā izrādes laikā mazpamazām tiek ievilkts arī skatītājs.

Jāatzīst gan, ka daudz vairāk par aktieriem izrādē tomēr nospēlē scenogrāfija – Andra Freiberga oriģinālā, lakoniskā un negaidīti precīzā skatuves telpa, kas, no vienas puses, savā jēdzieniskajā ietilpībā rosina bezgalīgu asociāciju plūsmu, bet, no otras puses, iedarbojas tik koncentrēti un precīzi kā āmura sitiens pa naglu. Scenogrāfs Valmieras teātra Mansarda zāles skatuvi iekārtojis kā spoguļattēlu skatītāju zālei – apsēžoties sēdvietā, skatītājs sev iepretim redz tādu pašu skatītāju zāli, tikai monohromos toņos iekārtotu. Metafora par Strindberga "Nāves dejā" uzbūvēto attiecību trīsstūri kā savdabīgu teātri, kurā katrs no varoņiem vienubrīd atrodas aktiera, bet jau nākamajā – skatītāja lomā, darbojas neticamā saskaņā ar paša lugas teksta struktūru, kurā spraigi dialogi mijas ar varoņu pašatklāsmēm jeb grēksūdzēm.

Vēl pirms pirmizrādes režisors Elmārs Seņkovs kādā intervijā atzīstas, ka baidās Strindberga lugu izlasīt virspusēji – kā melodramatisku stāstu par precēta pāra sadistiskajām spēlītēm, kurās ierauts arī trešais liekais – brālēns Kurts. Kaut arī izrāde nesasniedz un, iespējams, nemaz pat nepretendē uz absolūtu Strinberga lugas zemtekstu atkodēšanu skatuves valodā, vismazāk tai varētu piedēvēt melodrāmas žanrisko nosaukumu. Ievas Puķes, Aigara Apiņa un Ivo Martinsona intensīvā skatuves darbā tiek izspēlēts absolūti neikdienišķs trīs cilvēku attiecību stāsts, kurā dominē nevis psiholoģiska motivācija, bet ierasti par štampiem dēvēti aktierspēles paņēmieni – monotona teksta deklamācija un ekscentrisku pozu teātris. Elmārs Seņkovs ar šiem teatrālajiem izteiksmes līdzekļiem pratis radīt intelektuālu parafrāzi par Strindberga tēmu, precīzi ilustrējot to, cik patiesībā mazsvarīga ir varoņu savstarpējo attiecību psiholoģija. Gan Edgars, gan Alīse ir divi mazi visuma centri, kuri rotē tikai ap sevi un kuriem otra cilvēka klātbūtne vajadzīga tik vien kā skatītāja/klausītāja lomas aizpildīšanai. Vārdi, kuri abu savstarpējās sarunās šaujas no vienas puses uz otru, ir tikai vēl viens ierocis spēlē par varu. Režisors, iestudējot Strindberga lugu, nepievēršas skrupulozai laulības dzīves problēmu arheoloģijai vai sievietes un vīrieša attiecību izpētei, ko tekstā piedāvājis autors, bet ļoti koncentrēti pēta varu kā vienu no galvenajiem cilvēces dzinējspēkiem – un gluži vienalga, vai runa ir par psiholoģisku, politisku, seksuālu vai intelektuālu varu, jo svarīgs ir pats pakļaušanas/pakļaušanās princips.

Izrādes programmiņā, kas pati atgādina mazu, smalku mākslas darbu (piecas retro stila pastkartītes, kas apsietas ar aukliņu), sniegts ieskats Strindberga personības un daiļrades tumšajā pusē – fobijās, psihozēs, aizrautībā ar misticismu un teju histēriskajās attiecībās ar sievietēm, kuras, kā norāda pētnieki, visnepārprotamāk ierakstītas tieši lugā "Nāves deja". Elmārs Seņkovs iestudējumā turpretim konceptuāli izvairījies no psihoanalītiskas pieejas, varoņu attiecības veidojot nosacītā spēles estētikā. Par to, ka viss izrādē notiekošais ir tikai teātris, vispirms jau liecina spēles telpa, kas modelēta kā miniatūra skatītāju zāle ar skatuves mēli kā demarkācijas līniju starp "īsto" un "neīsto" realitāti jeb aktieru un skatītāju apdzīvotajām Mansarda zāles daļām. Režisors varoņu skatuviskajā eksistencē īpaši akcentējis viņu sociālo statusu, kas izrādē vienlaikus funkcionē arī kā nosacītas teatrālas lomas. Alīse kā izbijusi aktrise uz šaurās skatuvītes rāpjas, lai spēlētu mūzikas instrumentu (tātad savu "aktierisko realizāciju" rod mūzikā jeb mākslā), kamēr Edgars – lai atgultos pretējā skatuves pusē novietotajā slimnīcas gultā (tātad izmanto slimnieka lomu uzmanības piesaistīšanai un iežēlināšanai). Alīse savu sievišķības varu realizē pārģērbjoties (lakoniski melnais tērps kādā brīdī tiek papildināts ar koķetām kostīma detaļām – mazu cepurīti un svārku polsterējumu), savukārt Edgars – ar ne mazāk pompozu maršēšanu pa skatuvi, ilustrējot ikdienišķo militāro apgaitu. Nāve šajā pasaulē ir tumsa, kad izslēgti prožektori, un klusums, kad skatītāji izklīduši, izrāde – beigusies, bet skatītāju sēdvietas kā ledains jūras ūdens aprijis pelēks putekļu pārklājs.

Šajās it kā līdzvērtīgajās skatuviskajās iespējās tapuši trīs atšķirīgas kvalitātes aktierdarbi. Ievas Puķes Alīse ir smalks, niansētu pustoņu piepildīts darbs, ko sākotnēji ir pat grūti pieņemt un saprast. Atšķirībā no Kurta un Edgara, Alīses tēls būvēts iekšupvērsti – katram skatienam un grimasei šķiet atrasta precīza iekšējās pasaules kustība, ko aktrise nodod skatītājiem, papildinot katru izteikto vārdu ar skaidri nolasāmiem zemtekstiem.

Ivo Martinsons Kurtu atveido žilbinošā pretrunīgumā – ar gandrīz bērnišķīgu izbrīnu Kurts uzklausa Alīses sūdzības par vīra ekscentrisko uzvedību, bet jau nākamajā brīdī kļūst par tikpat iejūtīgu sarunbiedru Edgaram. Kaut arī režisors izrādes iecerē apgalvo, ka Kurts uztverams par upuri, kurš pats pret savu gribu tiek ievilkts abu laulāto radītajā naida un divkosības spēlē, Ivo Martinsonam tēlā izdodas radīt daudz dziļāku zemslāni. Visi trīs izrādes varoņi ir ieslodzīti skatuves telpā, kurai nav durvju, un mirklī, kad katra cēliena sākumā ieslēdzas gaismas, viņi jau sēž iepretim skatītājiem. Tomēr – ja Strindberga lugā Kurts ir ienācējs no malas, kurš noteiktu iemeslu dēļ no ārpasaules ierodas uz salas, kur notiek darbība, tad izrādē viņš ir klātesošs no sākuma līdz beigām. Līdz ar to Kurtu izrādē iespējams uztvert ne tikai kā līdzvērtīgu trešo spēlētāju, bet arī kā infernālu kārdinājuma personifikāciju, un frakā ģērbtajam ārēji pieklājīgajam, taču būtībā nekrietnā priekā svilpojošajam Ivo Martinsonam šādu priekšstatu arī pārliecinoši izdodas radīt, neskatoties uz brīžiem pārspīlēti spēlēto "dīvainumu".

Aigars Apinis Edgara lomu savukārt veido ar izteikti ārišķīgiem izteiksmes līdzekļiem – aktieris radījis plastiski izteiksmīgu kustību partitūru, kas Edgaru ļauj ieraudzīt kā slimības izkropļotu cilvēku, kurš tomēr spītīgi atsakās pieņemt sava ķermeņa fizisko sabrukumu. No otras puses, marionetiskā maršēšana, kas brīžiem apraujas, Edgaram uz brīdi aizmiegot un sagumstot neveiklās, "salauztās" pozās, rosina asociācijas arī ar kādu ļaunu bio-mašīnu, kura ieprogrammēta, lai iznīcinātu visu sev apkārt esošo. Vilšanos gan sagādā tas, ka aktieris visu uzmanību veltījis varoņa ārējai čaulai, kamēr Edgara attiecības ar sievu un brālēnu Kurtu palikušas neizteiksmīgā teksta deklamācijas līmenī. Edgara iekšējās pasaules pretrunas, kuras gan sižetiskā, gan filozofiskā līmenī satur kopā un virza lugas darbību, izrādē gluži vienkārši nav ieraugāmas. Žēl, jo "Nāves deja" varētu kļūt par potenciāli aizraujošu teātra notikumu, ja tajā tik tiešām cīnītos trīs līdzvērtīgi spēki, kā to lugā paredzējis pats Strindbergs.

Tēmas

Ieva Rodiņa

Ieva Rodiņa ir teātra kritiķe, teātra aktuālo procesu vietnes "Kroders.lv" galvenā redaktore un zinātniskā asistente LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtā. Raksta, pēta un mīl teātri. Interes...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!