Ilustrācija - Vivianna Maria Staņislavska
 
Proza
03.03.2017

TV stāsts

Komentē
0

Nomazgāju pāris dienās sakrājušos netīros traukus un izslaucīju grīdu. Novācu sen izžuvušās drēbes no veļas žāvētāja, salocīju un aiznesu to uz guļamistabu. Veikalā nopirku zefīru šokolādē, nedaudz vāverīšu, lācīšu un gabaliņu brī siera. Bija sestdiena, un ciemos nāca māte.

Kopš pirms trīs mēnešiem izvācos no viņas dzīvokļa, mūsu attiecības bija uzlabojušās. Komunikācija, šķiet, bija kļuvusi jēgpilnāka un sirsnīgāka. Sadzīvisko strīdu iemesli, kā nenomazgāti trauki, neizslēgta elektrība vai neiznesti atkritumi, bija atkrituši.

Viņa atnāca un nopriecājās par dzīvoklī valdošo kārtību un tīrību. Dzērām tēju – mamma kumelīšu, bet es melno. Salīdzinājām komunālo maksājumu rēķinus. Vecajās mājās karstais ūdens bija divreiz dārgāks. Katrā mājā ūdens maksājot citādāk, un tur neko nevarot darīt.

Tikmēr pretējā istabas pusē, vientuļi atstutējies pret sienu, bez pielietojuma stāvēja melni matēts neliels TV plauktiņš no IKEA. Šis bija mēbelēts īres dzīvoklis – galds, krēsli, ķebļi, dīvāns, gulta, kumode un pat vāzes un krūzes šeit bija no IKEA. Atturīgais TV plauktiņš bija vienīgā lieta, kurai nevarēju atrast pielietojumu, jo man nebija, ko uz tā likt. Šajā vientuļajā trīsdesmitgadnieka dzīvesvietā pietrūka dvēseles – televizora, no kura tumšajos ziemas vakaros ar mani sarunātos laipnas sejas.

Nebiju to domājis nopietni, kārtējo reizi ieminoties: ja vien mamma varētu paņemt TV kredītā, es to godīgi nomaksātu. Vairākus gadus iepriekš globālā finanšu krīze bija sakritusi ar dažiem neapdomīgiem lēmumiem attiecībā uz darbu un tēriņiem, rezultātā man bija sačakarēta kredītvēsture, kas liedza jebkādus nomaksas pirkumus. Negaidīti māte ierosināja, lai internetā apskatos televizorus. "Philips" četrdesmit collu full HD led televizoram bija laba cena un iespējama bezprocentu nomaksa. Divdesmit pieci eiro mēnesi gada garumā nemaz nelikās daudz. Negaidīti māte piedāvāja braukt uz veikalu. Apjucis no pārsteidzošā piedāvājuma, atkal nobrīnījos, cik ļoti uzlabojušās mūsu attiecības.

Pie Nacionālā teātra vagonā uzjundīja nepatīkama smaka. Atskatījies ieraudzīju apreibušu padzīvojušu vīru netīrās drēbēs, kurš ar grūtībām turējās kājās. Kā pērtiķis stiepjot garas rokas, viņš nopīkstināja e-talonu un tad bezspēcīgs sabruka sēdeklī. Pārvarot sevi, no caurspīdīga celofāna maisiņa vīrietis izņēma nodriskātu piedzīvojumu romānu mīkstos, krāsainos vākos un, reibumā šūpojoties, mēģināja to lasīt. Uz mirkli prātā iešāvās doma: ja es kādreiz būtu bezpajumtnieks, arī manī varbūt saglabātos kāda inteliģences un apzinīguma atblāzma. Aizgaiņāju nepatīkamās pārdomas – mums bija jākāpj ārā.

Nevar teikt, ka nešaubījos. Lai arī maksājums nebija liels, tomēr par šo summu ik mēnesi varētu lieku reizi doties kaut kur ārpus mājas paēst, uz kino vai nopirkt džinsu pāri. Pārdevējs izskatījās pēc pārauguša pusaudža. Tomēr, jo ilgāk ar viņu runāju, jo neizbēgamāks kļuva pirkums. Pēc tirgoņa ieteikuma izvēlējos nedaudz dārgāku jaunākas paaudzes modeli, kura attēls bija plūstošāks un kuram bija iespējams interneta pieslēgums. Māte devās noformēt kredītu, bet es klīdu pa veikalu un prātoju, ka jaunais TV būs jāved mājās ar taksi. Kabeļtelevīziju varētu pieslēgt pēc divām nedēļām, kad saņemšu algu, pagaidām skatīšos filmas un seriālus, kurus novilkšu internetā. Gluži kā kino paša mājās, pie sevis spriedu, lūkojoties uz mirgojošiem TV ekrāniem noklāto veikala sienu tālumā. Nenoliedzami – krāsainie ekrāni piesaistīja un izstaroja zināmu mājīgumu, līdzīgi kā ugunskura liesmas līgovakarā. Pacilāju jaunāko "iPhone" modeli – tas maksāja divreiz dārgāk par manis izraudzīto TV – un tad atgriezos pie mātes.

Pārdevējs kopēja mammas pasi, iztaujāja, cik sen viņa strādā, kādi ir viņas ienākumi, kredītsaistības. Informācija tika apkopota un nosūtīta uz kredītiestādi. Tad vajadzēja uzgaidīt desmit minūtes. Turpat aplūkojām pāris tējkannu un radioaparātu, līdz pārdevējs mūs pārsteidza, paziņojot, ka nepieciešams iesniegt bankas konta izrakstu par pēdējiem četriem mēnešiem. Kādam neredzamam lēmējam bija radušās šaubas.

Turpat iepirkšanās centra pirmajā stāvā atradās bankas filiāle, kurā varēja dabūt nepieciešamo dokumentu. Ieminējos, ka varbūt tas nav tā vērts, bet māte teica: ja reiz esam tik tālu tikuši, jādara līdz galam. Šķiet, tobrīd viņa bija pārliecināta par TV nepieciešamību manā dzīvoklī vairāk nekā es pats.

Filiāle bija tukša, konta izraksts izmaksāja sešus eiro. Viss noritēja gludi. Vienīgais, kas iztraucēja lietišķo atmosfēru, bija kāds garīgi nestabils klaiņojošs jauns vīrietis, kurš kā viesis no citas realitātes pavēra bankas filiāles stikla durvis, nesatricināmā pārliecībā noskaitīja pantiņu par Britniju Spīrsu un balto rasi un aizgāja tik ātri, ka neviens pat nepaspēja satraukties.

Pārdevējs, joprojām cerot uz pārdošanas bonusu no gaidāmā darījuma, skenēja konta izraksta daudzās lapas. Tikmēr es ieklīdu blakus esošajā grāmatnīcā. Pārcilāju pāris grāmatu, līdz zema, nedaudz aizsmakusi sievietes balss man jautāja: "Vai varu kaut kā palīdzēt?" Nodomāju, ka tas ir netipisks jautājums grāmatu veikalā, kurā parasti pircējiem ļauj netraucēti pētīt grāmatas. Pārdevēja izrādījās Marta no literārajiem kursiem. Viņai bija taisni, gari melni mati un neparasti sejas vaibsti, kurus man bija paticis slepus pētīt, sēžot pretējā auditorijas pusē garajās literāro nodarbību stundās. Meitenei piemita tā sauktais narkomāna tievums, viņas augums bija ļoti smalks un trausls, bet āda balta kā porcelāns. Piespraudē pie krūtīm bija rakstīts: es mācos. Marta bija pabeigusi rakstīt romānu, par kuru stāstīja iepriekš, kad nejauši meiteni sastapu Daugavmalā, kur viņa, kā pati teica, smēķēja savu pēdējo cigareti pirms atmešanas. Kā nereti gadās, uzreiz pēc sava garadarba pabeigšanas Martai tas radīja nepārvaramu nepatiku, un nebija skaidrs, ko ar romānu iesākt tālāk. Ieteicu viņai sameklēt kādu redaktoru. Droši vien Marta tiešām mīlēja grāmatas, ja reiz paralēli fizikas studijām bija nolēmusi piestrādāt grāmatu veikalā, nevis bārā vai kebabnīcā. Viņa teica, ka negrib būt uz kakla: domājams, vecākiem. Tomēr nākotni šajā grāmatveikalā viņa sev neredz, jaunā sieviete paziņoja, kārtojot pavārgrāmatas.

Māte veikalā atstāja savu telefona numuru, un mēs atkal gaidījām, kamēr kāds pētīja viņas tēriņus un vērtēja maksātspēju. Apsēdāmies uz soliņa blakus mobilo telefonu veikalam. Sajutos kā kādreiz bērnībā, kad kopā ar mammu gāju pie ārsta. Lielveikala spilgtajās gaismās ievēroju, ka viņa ir kļuvusi vecāka. Domājot par to, zināju, ka arī pats esmu lēnām sācis novecot. Laiks ir neapturams, bet pasaule neizprotama, viss, kas mums ir dots, ir šie kopā būšanas brīži, un viss, ko mēs varam, ir censties, lai tie ir jēdzīgāki un sirsnīgāki, es noformulēju sev banālu, bet vērtīgu atziņu. Iezvanījās telefons, kredīts tomēr tika atteikts. Nebija lemts, māte noteica. Nesapratu – skumt vai justies atvieglotam.

Kāpām lejā pa lielveikala vecajām koka kāpnēm. Mamma teica: zini, tavs tēvs kādreiz staigāja pa šīm kāpnēm, viņš kādreiz te strādāja par sargu. Viņš bija liels vīrs, viņa piebilda, domājot par astoņdesmitajiem gadiem un deficīta precēm. Tēvs uz visiem laikiem bija palicis astoņdesmitajos, bet mēs divatā.

Konditorejā ieēdām kūku, iedzērām kafiju. Tramvajs mūs aizveda atpakaļ uz pilsētas nomali, no kurienes bijām atbraukuši.

Ilustrācija tapusi sadarbībā ar Latvijas Mākslas akadēmiju; tā radītas LMA Grafikas nodaļas maģistra programmas ilustrācijas klasē.

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0