Komentē
0

Stāsts no interneta žurnāla "Satori.lv" izdotās bezmaksas grāmatas bērniem

"Nepareizie stāsti"

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Sāka satumst. Virtuves priekšmeti, kuru noformējumu un izskatu Ralfs jau zināja no galvas, piepeši izskatījās sveši un draudīgi. Taču arī gaismu vēl negribējās iedegt. Sēdēt puskrēslā zēnam šķita neikdienišķi un tāpēc arī nedaudz baisi. Tējkanna uz plīts atgādināja apvainotu zvēru, tās snīpis – viņa snuķi, kurš, skumīgi slejoties augšup, meklē pēc mierinājuma. Suluspiede līdzinājās robotam, kurš sagatavojis uzbrukumam savas ierīces...

– Kāpēc tu sēdi tumsā? – Ralfa pārdomas pārtrauca viņa māsiņa Elza, kuru ģimenē reizēm mēdza dēvēt par Podziņu.

– Es nesēžu tumsā, man vienkārši negribas slēgt iekšā gaismu, – brālis nedaudz īgni paskaidroja.

– Tiešām dīvains cilvēks, sēž tumsā un neko nedara.

– Es domāju.

– Par ko tad, nez, – Elza kā vecs, dzīvesgudrs kuģa kapteinis jautāja, jau laikus noplēšot kalendāra lapiņu.

– Kāpēc viņi nevar piezvanīt?

– Nu beidz. Viņiem droši vien ir labs tusiņš, – Podziņa piepeši sāka runāt tā, it kā būtu par brāli vismaz desmit gadus vecāka.

– Tik un tā. Piezvanīt jau varēja, – Ralfs jau pavisam īgni nomurmināja.

– Viņi jau arī zvanīja. Tētis teica, ka viņi būs vēlu. Ka viņam mobilais lādējas ārā. Un mamma savējo uz tusiņiem nekad neņem līdzi, to tak tu zini, – lēni un pacietīgi klāstīja māsa, vilkdama pirkstus gar gaismas slēdzi, prātojot, vai tomēr to nevajadzētu nospiest. Ralfs nevarēja saprast, vai māsas attieksme viņu kaitināja vai nē – viņš par viņi tomēr bija vecāks, un viņam tā arī vajadzētu uzvesties. Tāpēc viņš saņēmās, piecēlās no krēsla, kurā bija sēdējis un no kurienes bija pētījis ielu aiz loga, un, aizgājis līdz gaismas slēdzim, nospieda to.

– Ēst gribi? – cenzdamies izklausīties pēc tēta, viņš jautāja.

– Ēst? Ēst. Ēst! Ēst... – Podziņa dungoja un maziem palēcieniem apmeta apli apkārt virtuvei.

– Ēstēstēstēstēst, – viņa visbeidzot nobēra un apsēdās uz spilvena, kurš bija nolikts pie istabas palmas.

– Labāk kaut ko uzspēlēsim, – māsa paziņoja.

– Mēs jau visu esam izspēlējuši, – atbilde atskanēja ar zināmu interesi, tomēr paslinki.

– Ne jau tās spēles, kas plauktā, – Elza norādīja uz grāmatplaukta zemākajiem nodalījumiem, kur bija redzamas diezgan daudzas galda spēļu muguriņas. – Spēlēsim to, kā mamma un tētis tusējas.

Ralfs brīdi padomāja. Māsas ideja bija viņu pārsteigusi.

– Nu, labi, kāpēc tad ne.

To tik vien mazajai spindzelei vajadzēja dzirdēt. Uzmetusi ašu skatienu virtuves iekārtojumam, viņa sāka brāli izrīkot.

– Šos divus krēslus paņemsim un saliksim kopā ar atzveltnēm. Tu paņem savu skeitbordu, tā būs kā virtuve. Vai tā būs lete. Vai tā būs lete virtuvē... Nu, es nezinu! Es tak nevaru visu zināt. Vienalga, tā, un tagad mums vajag glāzes.

Ralfs nedaudz atrāvās no rosīšanās un kļuva nopietns.

– Tu zini, tētim ar mammu nepatīk, ka mēs ņemam glāzes. Tās tak viņiem uzdāvināja... Nu... Tu zini... – Ralfs brīdināja.

– Vai tad viņi tagad ir te, ko? Un vai tante Regīna arī ir te, pasaki man? – ar tādu sejas izteiksmi, it kā viņai vajadzētu apmācīt akmeni reizrēķinā, jautāja Podziņa. Viņas acīs dega mazas uguntiņas: tas varēja nozīmēt kaut ko labu un arī kaut ko ne tik labu.

– Nu, labi, – zēns piekrita. – Kas mums vēl vajadzīgs?

– Hmm... Kaut kādi šķīvji. Mēs varētu šo to sagriezt mazos gabaliņos, salikt uz šķīvjiem, paņemt nažus un dakšiņas un tad izlikties, ka tas viss ir tā kā brančā vai kā tur to sauc.

Bērni sagrieza baltmaizi, sieru un vienu vārītu bieti, kas bija palikusi pāri no mammas gatavotajiem salātiem.

– Un, protams, mums vajag arī saģērbties – kā uz tusiņu.

– Es zinu! – Ralfs iesaucās un pēc pāris mirkļiem atgriezās, ietērpies pagājušā gada Helovīna tērpā: cilindrā un pārlieku lielā frakā. Tētis speciāli viņam tos bija piemeklējis kādā lietoto apģērbu veikalā. Tad, kad Ralfs ar Elzu devās pie kaimiņiem pēc saldumiem. Ralfa klavierskolotāja Priedes kundze pie savām namdurvīm viņu neatpazina un nodēvēja par ārkārtīgi patīkamu jaunu zēnu. Kaut gan pirms tam, klavierspēles nodarbībās, viņa bija nesaudzīgi paziņojusi, ka Ralfa īstā nodarbošanās būtu vistu ganīšana, nevis klavieru spēlēšana.

Atgriezies pie māsas, viņš pamanīja, ka Podziņa ir atklājusi jauno slēptuvi, kurā mamma noglabājusi lūpu krāsu. Tas bija priekšmets, kuram meitenes rokās labāk nevajadzēja nonākt, tāpēc mamma to mēdza noslēpt dažādās dīvainās vietās. Acīmredzot šoreiz slēptuve nebija bijusi gana veiksmīga... Piedevām galvā viņai bija vecmāmiņas cepure ar zilu puķi.

– Labvakarr, kungz, – viņa nedaudz piesmakušā balsī dūdoja. – Neznāju, ka jūz arī ezat žai ballītē. – Elza mēģināja atbalstīties pret trauku plauktu, taču lakats, kurā viņa bija ievīstījusies, traucēja, un viņa apvēlās gar zemi. Ralfs izbijās, vai māsa nav savainojusies, un piesteidzās klāt viņai palīdzēt piecelties.

– Neuzdraucieties par mani, kungz, ez ezmu iedzērusi pa daudz vī–īna, – viņa svepstēja, un brālim uz mazu mirkli ienāca prātā doma, vai Podziņa patiešām kaut kur virtuvē nav atradusi vīnu. Taču vecāki reti mājās turēja vīnu vai kādu citu pieaugušo dzērienu, ja nu vienīgi tētis mēdza ierasties mājās pēc darba ar pāris alus pudelēm, kuras viņš gādīgi sakārtoja ledusskapī, dažreiz pat aizmirstot par tām. Tad dažos darbdienu rītos no ledusskapja aizdurves mēdza atskanēt jautrs izsauciens: "O! Kāds pārsteigums! Alus pie rīta kafijas – kāpēc gan ne?" Taču pēc mammas skatiena tētis vienmēr saprata, ka ideja nav pārāk laba.

– Jūs gan ātri paspējāt, – Ralfs centās spēlēt līdzi māsai, kura jau bija iejutusies lomā.

– Vai drīkstu jums piedāvāt kādu gabaliņu... ēe... – viņš palūkojās uz šķīvjiem, kuros bija sakārtoti maizes, siera un biešu gabaliņi.

– Kādu gabaliņu kaut kā briesmīgi smalka?

– Jā, es tieži grribu ieņammāt kaut ko briezmīgi smalku, – atbildēja Elza, un viņas balss ar katru vārdu kļuva arvien zemāka un zemāka.

Kādu brīdi šņakarējušies ap briesmīgi smalko ēdienu, abi izdomāja, ka jāservē arī kāds padzēriens.

– Es vēlētoz žampanieti! – uzsitot ar mazo dūrīti pa skeitbordu, kurš viņiem kalpoja kā galds, paziņoja Tālo Austrumu viešņa. Diemžēl arī it kā tik neliels trieciens pa galdu bija liktenīgs. Viena no Regīnas tantes glāzēm nokrita uz grīdas un saplīsa. Un, kā tas daždien mēdz gadīties, viņai sekoja arī otra, saplīstot tieši tajā pašā vietā. Pārsteigums nebija ilgs, to nomainīja slikta priekšnojauta. Bija dzirdams, kā durvju slēdzenē noskrapst atslēga, un tā darīja to, kas nu atslēgai ir jādara – slēdza vaļā durvis.

Nedz Ralfs, nedz viņa mazā māsa neko daudz nepaspēja saglābt, un tā nu tētis un mamma ieraudzīja savus bērnus, kas izskatījās kā no senatnīgām filmām. Tinoties pa savu lakatkleitu, Elza bija izsmērējusi mammas lūpukrāsu pa vaigiem, savukārt Ralfa cilindrs bija sašķiebies uz sāniem, it kā viņš jau būtu pārliecinājies, kāds šampanietis šim vakaram būtu pats piemērotākais. Pēc tam vecāku izbrīnītie skatieni pievērsās grīdai.

– Regīnas glāzes, – secināja mamma.

– Regīnas glāzes, kas mums bija, – pievienoja tēvs.

Abiem bērniem kaklā sariesās nepatīkami kamoli. Viņi nebija nekādi brēkuļi, bet šī reize izskatījās pēc tā, ka varētu būt jānobirdina arī kāda asara.

– Neņemiet ļaunā, ja nu mēs kaut kā aizkavējāmies... Man steidzīgi jāpērk jauns telefons, galīgi netur baterija! – tētis teica, palīdzot mammai novilkt mēteli.

– Telefons–šmelefons, varētu vispār sazināties, es nezinu, ar dūmu signāliem, vai, – purpināja mamma, kura acīmredzot par savas māsas dāvinātajām glāzēm pārdzīvoja vairāk nekā tētis.

– Tātad jums te ir pašiem savs tusiņš, ja? – tēvs jautāja, pasniedzot Ralfam slotu.

– Jā, šiz kungz mani ielūdza uz briezmīgi smalkām vakariņām, – balsij nedaudz drebot, bet tomēr drosmīgi, vēl arvien atrodoties savā lomā, atbildēja Elza.

Izskatījās, ka mammai gan būtu, ko par to visu pateikt, taču tad viņa ieraudzīja, cik rāda pulkstenis, un paziņoja:

– Tā, ārprāts, cik vispār ir pulkstenis... Ralfu, satīri tās nabaga glāzes, iztīri zobus un marš gulēt! Un tu, cienītā, noslēpumainā svešiniece, – viņa pievērsās Podziņai, – Mana lūpukrāsa tev būtu jāaizmirst apmēram līdz vidusskolas pirmajai klasei.

Nobučojusi katru no bērniem, viņa devās uz savu istabu augšstāvā, savukārt tētis, iesviedis mutē gabaliņu vārītās bietes, noteica:

– Neko teikt, tiešām, briesmīgi smalkas vakariņas!

– – –

Nākamajā dienā, pastaigājoties pa pilsētas parku, Podziņa iebakstīja brālim sānā un norādīja uz blakus esošo dīķi, kurā plunčājās prāvs pīļu pulciņš. Paraustījusi aiz jakas piedurknes, viņa lika manīt, lai viņš pieliecas zemāk.

– Kādas smeķīgas pīlītez, – viņa iesēcās brālim ausī tai pašā aizsmakušajā balsī, kādā runāja vakarvakarā. – Ez labprrāt gribētu tādu seu uz šķīvīža, ar vārītām bietēm...

Ralfa sāka ķiķināt un nevarēja vien apstāties. Beigās smējās visi, mammu un tēti ieskaitot, kaut gan viņi nemaz nezināja šo smieklu iemeslu. Un tas jau arī nemaz nebija svarīgi.

Toms Treibergs

Toms Treibergs ir etīžu teātra "Nerten" aktieris un režisors, kā arī Latvijas Radio 1 kultūras žurnālists. Raksta kino un teātra kritiku, ir trīs dzejoļu krājumu autors.  

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!