Bērnībā lielu daļu laika pavadīju kopā ar augšstāva kaimiņu Jāni rakājoties pa pagalma stūrī būvdarbu vajadzībām atvestu smilšu kaudzi. Rakāšanās un smilšu cietokšņu apšaudīšana ar akmeņiem bija tik aizraujoša nodarbe, ka parasti bija grūti uz kādu brīdi likties mierā un, piemēram, aiziet paēst pusdienas. Jāni pusdienās sauca pa logu, parasti tas bija viņa vecākais brālis, un Jāņa atbilde ikreiz bija: “Tūliņ, tūliņ!” “Nevis tūliņ, bet momentāli!” uzkliedza brālis.
Šo ainu atminējos, lasot pagājušajā nedēļā tepat publicētās Ilmāra Šlāpina pārdomas “Par ko tad ir stāsts” un tām veltītos komentārus. Drusku piekomentēju arī pats un pieminēju pakāpenisku intereses zudumu par “fiktīvo”, “izdomāto” jeb daiļliteratūru un aizraušanos "nefiktīviem" vēstījumiem - vēsturisku, populārzinātnisku, biogrāfisku u.tml. literatūru. Kādu laiku uzskatīju, ka tā ir tikai kaut kāda man vien piemītoša kaite, taču no sarunām un nu jau arī dažādu autoru publikācijām esmu sācis noprast, ka tā varētu būt krietni vien plašāka tendence jeb sērga.
Lūk, vēl februāra beigās izdevums “The Weekly Standard” publicēja Rodžera Kimbala rakstu “Dižais amerikāņu romāns”. Tajā viņš piemin “grūti aprakstāmu tomēr paredzamu” sajūtu, kāda mēdz pārņemt gandrīz ikreiz, kad iznāk darīšana ar kādu mūsdienu literatūras paraugu. Autoram tiekot piesūtīts liels daudzums jaunākās literatūras, taču jau dažus mirkļus pēc kārtējās grāmatas atšķiršanas un pāris rindu izlasīšanas uzmācas nelabumam līdzīgs vājums, sākas bezmaz vai svīšana, un grāmata jāliek nost. Šādos brīžos vairs nav ko domāt par literārā teksta baudīšanu, jo prātu sāk nodarbināt pavisam citas tēmas - nu, teiksim, grāmatu ražošanai iztērētā papīra saražošanai izcirstie meži.
Lai nu paliek meži, jo tas, par ko Kimbala raksts patiesi uzvedina aizdomāties, ir romānu un daiļliteratūras nozīme un šīs nozīmes vai nozīmju maiņa laika gaitā. “Tā ļoti atšķiras no tās, kāda tā bija 19. gadsimtā vai pat līdz pagājušā gadsimta vidum,” raksta Kimbals. Saprotams izcili literatūras sasniegumi gadās vēl arvien, taču nu jau kādu laiku daiļliteratūrai ļaužu ikdienā ir krietni vien mazāka loma un spēja piesaistīt interesi, nekā tas bijis vēl pat salīdzinoši nesenā pagātnē. Lai gan šāds pievilcības zudums visstraujāk piemeklē tieši mūsdienu literatūru, no tā pēc Kimbala novērojumiem cieš arī pat par klasiķiem uzskatītu pagātnes autoru darbi. Kad jūs pēdējoreiz pārlasījāt “Karu un mieru”?
Būtu aplami vainu par šādu literatūras devalvāciju novelt tikai uz jaunāko laiku autoru tieksmi rakstīt kaut kādā īpatnā veidā, savu vēstījumu nesavērt glītā sižetā, bet gan ampelēties ar nesaistītām ainām vai jocīgos vārdos nosauktiem raksturiem. Tam, ka dažam šādas lietas patīk vai padodas, nekā nevajadzētu iespaidot lasītāju spēju un vēlmi lasīt Tolstoju, Stendālu vai Mannu. Gluži otrādi - ja jau mūsdienu literatūra izraisa iepriekš aprakstītos klīniskos simptomus, tieši klasiķu lasīšanai vajadzētu uzplaukt jo īpaši. Bet neuzplaukst.
Kimbals piedāvā uz šo problēmu paraudzīties, tā teikt, no otras puses, proti - atmest domu, ka literatūra ir kaut kā “sabojājusies” pati no sevis. Tāpat kā visos citos laikos, tā lielā mērā atspoguļo izmaiņas jeb norises it visā, kas ar mums notiek, jeb kultūrā. Ja kādreiz daudzmaz izglītots cilvēks ar nepacietību gaidīja tā vai cita rakstnieka grāmatas iznākšanu, nu jau kādu laiku šādas izjūtas varētu būt diezgan liels retums - ar nepacietību drīzāk mēdz gaidīt TV seriāla nākamo sezonu, filmās nākamo turpinājumu vai atbildi uz elektroniskā pasta vēstuli, kuru tu esi nosūtījis pirms dažām sekundēm.
Daiļliteratūras, un jo īpaši romānu, lasīšanai nepieciešama gan pacietība, gan spēja koncentrēt uzmanību, taču par mūsu pacietību un koncentrēšanās spēju cīnās milzumdaudz visa kā cita - pīkstošas ierīces, kustīgas bildes, balsis, skaņas un trokšņi. To visu vienojošā īpatnība ir “nevis tūlīt, bet momentāli sajūta”. Kādreiz to iemiesoja varbūt vienīgi šķīstošā kafija un retu reizi sporta pārraides tiešraide (biežāk gan raidīja ierakstus, bet ziņās ieteica izslēgt TV skaņu, ja bija vēlēšanās saglabāt spēles iznākuma intrigu). Tagad šāds acumirklīgums jeb globāls uzmanības deficīta sindroms ir kļuvis par būtisku kvalitāti visdažādākajās jomās - Google un Wikipedia gandrīz katrā kabatā vai somā, grāmatas, kas lasīšanas ierīcē acumirklī nonāk pēc pogas nospiešanas, visa pasaules mūzika un filmas rokas stiepiena attālumā u.tml.
Nepārprotiet, es negrasos sev raksturīgā (nu, tā vismaz var spriest pēc dažiem lasītāju komentāriem) manierē pagausties par to, ka agrāk viss bija labi, bet tagad tā ne visai. Iepriekš aprakstītos simptomus un ikdienišķās izmaiņas es labi sajūtu arī pats uz savas ādas un nevarētu teikt, ka sevi par to ienīstu. Un tikai reizēm pārņem tāds Martas Krivades sindroms - bezmaz vai eksistenciālas šausmas par visām lēnajām un lieliskajām lietām, kas acumirklīgumā tiek palaistas garām. “Datoru nelaime nav pasaulēs, kurām tie ļauj piekļūt,” raksta Kimbals, “bet gan pasaulēs, kuras tie mudina pamest novārtā.”
Viena no šādām pasaulēm ir daiļliteratūra, taču, kā jau iepriekš minēts, tai allaž piemīt indeve “atspoguļot” konkrētajam laikmetam raksturīgo, līdz ar to, visticamāk, arī pašos literārajos tekstos iezogas gan šī nemitīgā cīņa par uzmanību, gan nespēja koncentrēties, gan kaut kur ieperinājusies sajūta, ka literatūrai vairs nav tā svara un vērtības, kā tas bija vecajos labajos laikos.
0