Māksla
04.01.2018

Tukšais gaiss

Komentē
1

Par Kristiana Brektes izstādi "Mr. & Mrs. Doe" galerijā "Māksla XO"

Mašīnas starmetī sastingusi stirna, sniegā nomests sasalis apģērbs un skujas. Iespējams, maisi tomēr nav tukši, tajos atrodas Mr. & Mrs. Doe. Divi melni līķu maisi virzās pa labi un kreisi kā neveikli spoki. Dzirdamas drebelīgas skaņas, vējš, krakšķi, sīkšana kā no zinātniskās fantastikas filmām un milzīgas atbalss efekts, it kā kādā šausmīgi dziļā akā būtu iemests akmens. Deformētu seju rindas rāda zobus, vaikstās, ņirgājas, novēršas. Ar plāniem ziliem, dzelteniem un lillā tušas plankumiem un notecējumiem veidotu ādu un tiešām un robustām līnijām veidotu izteiksmi, tizliem matiņiem. Tie ir kā no mitras zemes izrakusies stiegraina roka. Darvainas, spīdīgas, melnas citplanētiešu sejas. Atņirgti šķībi zobi, brutāli vaibsti, acu plakstiņi saspiesti kā pākstis. Acis un mute vienkārši trīs reizēs iegriezti ar nazi. No attāluma skatoties – uzburbušas sejas, tuvumā – iekonservētas rozes, kallas, egļu zari, lentes. Vainagi un līķu maisi, kas ar savu bezpersoniskumu mutē atstāj metālisku garšu. Portreti, kas veidoti pēc fotogrāfijām, un mirušie, kas lēnām kļūst par tukšu gaisu.

Slikti izgaismoti tuneļi, diennakts veikals, kurā vispār nemaz negribētos iet iekšā, slapja vieta zem tilta, kāds soliņš pie daudzstāvu mājas un drēgns lauks nekurienē. Tādas vietas es iztēlojos, kad redzu dzelteni zilās sejas un nomesto pufaiku. Tās ir diezgan tipiskas vietas, ko iztēloties. Vēl var iztēloties zombijus, Helovīna maskas, spokus, skeletus, ģļotas un galvaskausus. Kādus šausmu stāstus par to, kā kāds pazūd. Piemēram, kā ģimenes locekļi cits pēc cita ieiet virtuvē un nenāk ārā, bet beigās izrādās, ka visi labo virtuves skapīti. Ir sajūta, ka skatītājam ir atstāts pietiekami daudz vietas, lai atkāptos un izdomātu, vai darbus uztvert ar nemieru un nopietnību vai Visu svēto dienas entuziasmu. Entuziasms gan varētu būt mazliet pārspīlēti sacīts. Tā laikam dara tikai bērni. Kā mans brālis, kas durvīs mani sagaida "nāves" maskā un rūpīgi ar sarkano krāsu apglezno savu preskartona nazi. Nevienā brīdī man izstāde neliekas smaga. Ja nu vienīgi mirklī, kad ieraugu egļu zarus. Tajos ieguļ tāds īpašs latviešu bēru smagums, kad jādomā par svecēm, kotletēm un sniegu. Bērēs vienmēr ir auksti, un pēc tām jāēd un jādzer. Un kāds, stāvot pie galda, runā par aizgājušo, izmantojot pārsteidzoši muļķīgas metaforas, kas jau sen vairs neko nenozīmē. Kaut kādā mērā šī izstāde arī ir tēlaina, vizuāla nenotikušu bēru runa, kuru var noklausīties katrs galerijas apmeklētājs. Vai arī domāt: "Ak dievs, atkal kaut kādi līķi!" Man patīk, ka nejūtos tā, it kā man tiktu uztiepta kāda interpretācija, skatītājam tiek iedots viss izstādē redzamais un dzirdamais, un katrs pats paņem sev aktuālo. Izstādei pievienotā anotācija ir minimāla un neko necenšas izskaidrot manā vietā.

Kristiana Brektes jaunākajā izstādē redzamās sejas pieder īstiem mirušajiem, kurus neviens nav atpazinis. Varbūt pat nav meklējis. "John Doe" un "Jane Doe" ir vārdi, kurus tiem piešķir Amerikas Savienotajās Valstīs un Kanādā. Man patīk, ka tulkojumā tas nozīmē "stirna" – zināmā mērā pat izraisa asociācijas ar Kristiana Brektes nobraukto kaķu foto sēriju. Pazudušo cilvēku sejas šķiet kā miklas, tumšas, saspaidītas koku lapas rudens beigās. Lapas, kas kaut kā ieķeras riteņa spieķos vai pielīp pie zābaka zoles un ar vieglu žestu un koka zariņa palīdzību tiek nostumtas nost. Vai novārtā atstātas mājas paliekas, pēc kurām grūti noteikt, kas vispār tur noticis vai dzīvojis, tikai cauri strāvo nenosakāms tukšums.


Lote Vilma Vītiņa

Lote Vilma Vītiņa (1993) tikko kā pabeigusi studijas Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļā, aizraujas ar ilustrāciju un raksta dzejoļus.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Ko iesakām šodien?
Ko iesakām šodien?
Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1