Komentē
3

Daudzas sievietes kampaņā #MeToo#EsArī [1] dalījās ar savu pieredzi, runājot par piedzīvoto vardarbību, par to, kas ir noticis ar viņām. Šo balsu daudzums padarīja neiespējamu izlikšanos, ka viss ir kārtībā. Var jau mēģināt visu aizmirst, jo šķiet – ja par kaut ko netiek runāts, tas arī neeksistē. Dažas sievietes runā, vairākums klusē, bet daži vīrieši nesaprot, par ko vispār tiek runāts. Vai kaut kas tāds vispār notiek? Vai var būt tāda situācija, ka tevi izvaro? Vai kāds, piemēram, Amerikas prezidents, sagrābj ar roku kājstarpi? Vai, pastaigājoties pa ielu, vīrietim no nepazīstamiem vīriešiem gadās saņemt skaļus komplimentus vai no sievietēm dzirdēt seksuāla rakstura piezīmes? [2] Varbūt sievietes dzīvo vienā pasaulē, bet vīrieši citā? Kā tajā teicienā: vīrieši no Marsa, bet sievietes no Veneras. Varbūt tas visu izskaidro. Uz sieviešu Veneras notiek seksuāla aizskaršana, bet uz vīriešu Marsa ne.

Amerikāņu sabiedriskais aktīvists Džeksons Kacs (Jackson Katz), kas velta savu dzīvi un darbu jautājumam par to, kā vīrieši varētu mazināt vardarbību pret sievietēm, uzsver, ka sievietes vienmēr ir kādu vīriešu meitas, mātes un sievas. Dažiem vīriešiem tas palīdz aizdomāties, ko vajadzētu darīt, lai viņu meitas, mātes un sievas būtu drošas un justos brīvas. Bet to ir grūti izdarīt, ja neredzi pašu problēmu. Kacs piedāvā vienu vingrinājumu [3], kuru arī man dažas reizes sanācis izmantot. Tāfele tiek sadalīta divās daļās: vīriešu un sieviešu. Un tad auditorijai tiek uzdots jautājums: "Ko jūs darāt, lai pasargātu sevi no seksuālas vardarbības?" Vai, ņemot vērā to, ka daudzi nejūtas gatavi runāt par savu pieredzi, var jautāt, ko sievietēm un vīriešiem vajadzētu darīt, lai pasargātu sevi no seksuālas vardarbības. Bieži vien tieši vīrieši izrādās speciālisti jautājumā par to, ko tad vajadzētu darīt sievietēm, lai pasargātu sevi no vardarbības. Rezultāts vienmēr sanāk līdzīgs, gan Kacam, gan man. Sieviešu tāfeles daļa ir pilna ar dažādiem ieteikumiem un padomiem, bet vīriešu pusē pārsvarā ir tikai viens padoms, reizēm arī nav neviena. Kacs norāda, ka dažreiz sieviešu tāfeles pusē pat pietrūkst vietas, kur rakstīt. Bet vīriešiem galvenais drošības padoms ir viens – nenokļūt cietumā. Skaidrs, ka nenokļūt vīriešu cietumā, vietā, kur nebūs sieviešu, bet būs citi vīrieši. Vienlaikus šis uzdevums parāda vēl kaut ko – sieviešu pusē rakstītais ir domāts tam, lai pasargātu sievietes nevis no citām sievietēm, bet gan no vīriešiem. Un tāfeles vīriešu daļā ir tāda pati situācija: par pāridarītāju tur netiek uzskatītas sievietes, bet gan citi vīrieši.

Bija posms, kad man Rīgas skolās vajadzēja stāstīt bērniem un pusaudžiem par dažādām ar drošību, tiesībām, pienākumiem un atbildību saistītām tēmām, un viena no šīm tēmām bija vardarbība. Fiziska un emocionāla vardarbība, no kuras saskarsmē ar vienaudžiem cieš bērni. Par seksuālu vardarbību runāt bija grūti, par to stāstīju 9. klases skolēniem un vidusskolēniem. Bija interesanti vērot, kura klases daļa klausās ar lielāku uzmanību. Tās bija meitenes. No puišiem tik daudz uzmanības nebija. Un meitenes kļuva uzmanīgas, dzirdot, ka seksuāla vardarbība nav tikai izvarošana, bet arī citas seksuāla rakstura darbības, tādas kā intīmo vietu aiztikšana un aizskaršana, nepiedienīgu piezīmju izteikšana utt. Viņas kļuva uzmanīgas, saprotot, ka ķermenis pieder tikai viņām un ķermenim ir robežas, kuras nevar pārkāpt. Kāpēc vieni bija uzmanīgāki par citiem?

Es to redzu šādi: kad meitenes un zēni ir bērni, tad pēc būtības abi dzimumi var būt potenciālie seksuālo noziegumu upuri, jo šī iespējamība ir saistīta ar vecumu. Kļūstot par pusaudžiem, zēni pamet šī potenciālo seksuālas varmācības objektu loku, bet meitenes tajā paliek. Tātad viens dzimums atrodas relatīvā drošībā, bet otrs no viena nedroša stāvokļa pāriet citā nedrošā stāvoklī. Maza meitene kļūst par jaunieti, kura var ciest gan no vienaudžu, gan no vecāku vīriešu vardarbības. Bet daži puiši un vīrieši to nesaprot un ir izbrīnīti, uzzinot, ka viņu sievietes ielās jūtas citādi nekā viņi paši.

No šiem diviem stāstiem varam daudz ko secināt. Sievietes apzinās, ka viņām pastāv pavisam reāla iespēja saskarties ar seksuālu vardarbību. Pieaugušiem vīriešiem tāda iespēja ir daudz, daudz mazāka nekā sievietēm.

Atgriežoties pie pirmā uzdevuma, mēs varam saredzēt vēl dažas lietas. Vispirms tas viss, kas atrodas tāfeles "sieviešu" pusē, ir iegansts pārmest upuriem to, kas ar viņiem notika. Vienalga, kas tur ir sarakstīts: kaut kas par uzvedību, apģērbu, vietu vai "nepareizu/pareizu" saskarsmi ar citiem cilvēkiem. Nebiji atbilstoši apģērbusies, kaut kā dīvaini paskatījies, iedzēri alkoholu. Ģērbties nedrīkst, skatīties nedrīkst, dzert alkoholu nedrīkst. Simt "nedrīkst" ievēroji, bet simt pirmo – ne, tātad pati esi vainīga.

Kāds var norādīt, ka ne visas sievietes ir spējīgas atbildēt uz jautājumu, ko viņas dara, lai pasargātu sevi no seksuālas vardarbības. Dažām sievietēm liekas, ka viņas neveic nekādas īpašas darbības. Tātad nekādu briesmu nav. Un tādas sievietes var atrast. Bet patiesībā daļai sieviešu šie "drošības" pasākumi ir ieaudzināti no pašas bērnības un tiek uzskatīti vienkārši par dzīves sastāvdaļu, līdzīgi kā spēja nebāzt pirkstus rozetē.

Ņemot vērā, ka ne visi lasot saprot burtus, vārdus un teikumus, gribu uzsvērt, ka šajā rakstā tiek rakstīts par seksuālo vardarbību. Eksistē arī citi nozieguma veidi, kur vīriešu upuru skaits, iespējams, ir lielāks nekā sieviešu upuru skaits. Bet vai tie ir noziegumi, kurus veic sievietes?

"Sieviešu" tāfeles pusē rakstītais nepasargās sievieti no seksuālas vardarbības. Jo varmāka ir atbildīgs par to, kas notiek. Viņš atradīs kādu citu ieganstu, kas, pēc viņa un kādas sabiedrības daļas domām, dod viņam tiesības būt vardarbīgam, un uzliks atbildību uz upura pleciem.

Secinājums ir ļoti vienkāršs. Sievietes ir pakļautas seksuālas vardarbības briesmām neizmērojami lielākā mērā nekā vīrieši. Tāpat starp varmākām ir neizmērojami lielāks skaits vīriešu nekā sieviešu. Pasaule, kurā viens dzimums var kļūt par upuri, bet otrs dzimums par varmāku, ir pasaule, kurā kaut kas nav kartībā ar varu, kultūru un cilvēkiem.

Pirmais solis, kuru mums vajadzētu spert, ir saukt lietas īstajos vārdos. Un ir ļoti svarīgi, ka šajā procesā iesaistās arī vīrieši: lai padarītu šo pasauli daudz drošāku savam mātēm, sievām un meitām. Vardarbībai pret sievietēm – tostarp seksuālai vardarbībai pret sievietēm – jākļūst par vīriešu problēmu, kuru viņi risina.

[1] Latvijā iesākās ar Alises Zariņas rakstu portālā "Satori".

[2] "10 Hours of walking in NYC as woman". Es justos nokaitināts, ja sievietes vai vīrieši lielā kvantumā mēģinātu ar mani flirtēt, iepazīties, nemaz nerunājot par dažādu seksuāla rakstura piezīmju izteikšanu.

[4] Katz, J. The Macho Paradox. Why Some Men Hurt Women and Now All Men Can Help. Sourcebooks, 2006.

 

Iļja Marija Boļšakovs

Iļja Marija Boļšakovs 2003. gadā pabeidzis LU Filozofijas maģistrantūru, vairākus gadus pasniedzis Baltijas Starptautiskajā akadēmijā, interesējas par dzimumu līdztiesību un vardarbības pret sievietēm...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
3