Recenzija
30.03.2016

Tu nevari dabūt to grāmatu, ko gribi

Komentē
5

Par Vlada Spāres romānu "Tu nevari dabūt visu, ko gribi", apgāds "Zvaigzne ABC", 2015

"Vai tu zini, ko es lasu? Es lasu grāmatu, kurā nekas nenotiek! Nopietni, nupat beidzās pirmā nodaļa, un tur nekas nenotika!" es sajūsmināti stāstu draugam. Un pēc kāda laika: "Es esmu jau 63. lappusē, un tur vēl joprojām nekas nenotiek! Un tas pat nav tā, ka autors baigi aprakstītu varoņus – es tak vēl joprojām nezinu, kas viņi tādi ir un ko viņi grib –, viņš par kapu mušām ir uzrakstījis vairāk nekā par tiem varoņiem. Viņi vienkārši stāv un runā kaut kādas glupības, un tad paiet desmit soļu, apstājas un atkal runā, un turklāt tā, kā neviens cilvēks nerunā, un tā visu laiku!" Un vēl pēc kāda laika: "Viņiem vajadzētu izdomāt kaut kādu simbolu, ko uzdrukāt uz grāmatas vāka, ja tajā grāmatā nekas nenotiek, lai tādi kā es zina, ko gaidīt, un pārāk nesaceras."

Bet ko gan es varēju gaidīt no romāna, kura nosaukums ir "Tu nevari dabūt visu, ko gribi"? Vladis Spāre, šī romāna autors, ir jau iepriekš pazīstams kā sarkastiskās, groteskās un kategorijā "kas šitais tāds bija?" ierindojamās grāmatas "Odu laiks" līdzautors. Pēdējā laikā publikācijās lasītie īsie stāsti man bija atstājuši iespaidu, ka viņš varētu būt uzrakstījis kaut ko lēnu un apcerīgu – bet ar precīzi izvietotiem notikumiem, nevis to trūkumu.

Iespējams, es biju pārsteigta ne tik daudz par to, ka iespējamas grāmatas, kurās nekas nenotiek (lai dies nogrābstās, tādus tekstus esmu lasījusi daudz un bez īpašas tolerances), bet par to, ka es šo grāmatu lasu ar manāmu aizrautību. Manā tonī droši vien bija kaut kas no izbrīna, ar kādu pagājušā gadsimta zemnieks varētu atstāstīt savu pirmo tikšanos ar tvaika mašīnu: "Iedomājies, tur nekā nav, ne zirga, ne kā, es pat pakaļā paskatījos, un nav tā zirga, un tomēr tā kustas uz priekšu! Pūš dūmus un kustas!" Iespējams, varētu domāt, ka man vajadzētu drusku apkaunēties par šo neadekvāto reakciju, nu tiešām, tā kā tvaika dampi nebūtu redzējusi… Bet patiesībā kaunam nav pamata, jo "Tu nevari dabūt visu, ko gribi" patiešām šķiet negaidīta grāmata latviešu literatūrā, pārsteidzoša šī vārda vistiešākajā nozīmē – t.i., tu lasi, esi pārsteigts un pat īsti nezini, par ko esi pārsteigts.

Grāmatas pamatelementi ir vienkārši: Rīgā nesenā pagātnē (pirmās ekonomiskās emigrācijas laikā) trīs jauni cilvēki Pepiņš, Sofija un Villijs mētājas pa dzīvi, mēģinot savilkt galus kopā un saprast, ko darīt ar attiecībām. Ar viņiem notiek dažādi aizraujoši notikumi – Pepiņš lec kanālā pēc Sofijas cepures un gandrīz noslīkst, jo nemāk peldēt, Sofija atgriežas pēc aizbēgšanas no mājām un atklāj, ka tagad aizbēgusi ir viņas māte – turklāt aizbēgusi ar savu melnādaino mīļāko, bet atvadu zīmīti (ar visām spraudītēm) esot apēdis viņas mātes bijušais mīļākais Hērakls, viņi ar taksi traucas uz lidostu, meklē māti un viņas mīļāko…

Bet stop, stop. Lielākā daļa šo aizraujošo notikumu ir rūpīgi atstāti aiz kadra, sabremzēti un ietīti teju vai neticami garu un samudžinātu sarunu murskulī, kas nekādā veidā neatgādina cilvēku sarunas. Teju visiem personāžiem piemīt tieksme pēkšņi sastingt, vērties tālumā un poētiskā tonī stāstīt kādus savas dzīves notikumus un atziņas, ko pārējie arī nepārtraucot noklausās, lai pēc tam atsāktu iesāktās darbības. Šis paradums ir tā iesakņojies, ka, piemēram, taksī steidzoties uz lidostu, viņi pavada veselu nodaļu (pēc izstāstītā apjoma spriežot – vismaz stundu), riņķojot pa Rīgu un apspriežot taksista ģimenes dzīves nedienas. Un nabaga lasītājs brauc līdzi, daļēji jau atmetis cerību jelkad saprast, kas šo personāžu dzīvē īsti notiek.

Šajā ziņā "Tu nevari dabūt visu, ko gribi" atgādina Andra Zeibota grāmatu "Okeāniskais Es" – gan viens, gan otrs teksts nevar (un vismaz Andra Zeibota gadījumā arī negrib) pretendēt ne uz "reālistisku" literatūru, ne izdabāšanu lasītāja vēlmēm un ekspektācijām. Ja gribi lasīt –samierinies ar to, ka autors darīs ar tekstu, kas viņam ienāks prātā. Labākā lasīšanas metode – nonākt tajā savādajā, meditācijai līdzīgajā stāvoklī, kad grāmatu lasi neapstājoties, nejautājot "kas te tagad notiek un kāpēc", ļaujot, lai stāsta "loģikas" vietā stājas stāsta "intuīcija", un kopumā jūties kā Kozlova Ezītis, kas iekritis upē un ļauj, lai straume viņu nes.

Šis rakstības veids savu apogeju sasniedz grāmatas vidū, kad stāstītājs, kurš jau no paša sākuma šķiet apveltīts ar visai izklaidīgu rakstības stilu, vairs pat neizliekas, ka seko līdzi varoņu dzīvei – pamatsižets ir tikai pavediens, pie kura piestiprināti garāmejošu tēlu iekšējie monologi un aizraujoši, gari, bet ar sižetu pilnīgi nesaistīti notikumi. Nepacietīgs lasītājs, kurš vēlas saprast, kas tad īsti notiek ar Sofiju, Pepiņu un Villiju, droši vien sašutis mīņājas un gaida, kad stāstītājs beigs klaiņot pa savas grāmatas pasauli un atgriezīsies pie būtiskā… Bet, no otras puses, nepacietīgais lasītājs, visticamāk, līdz šai vietai nav ticis vispār. Šeit izpaužas Vlada Spāres īso stāstu rakstnieka talants – un, lai arī ideja "rakstīt romānu, kas sastāv no daudziem, daudziem īsiem un ne īsti pabeigtiem stāstiņiem" parasti sevi neattaisno, šajā gadījumā to lasīt bija visnotaļ patīkami.

Lasot es jau biju pilnīgi padevusies savam (un grāmatas varoņu) liktenim, gatava bezgalīgi klaiņot pa autora fantāzijas labirintiem, tā arī nekad nesaprotot, kas te vispār notiek, un nevienu notikumu neredzot tieši – bet noklausoties to mazticamos atstāstos, kurus vēl apšaubāmākus padara pārspīlētais stāstījuma veids. Un tad pēkšņi romāns strauji pagriezās sirreālisma un absurda virzienā, sākot ar dīvaino ainu, kurā Pepiņš un Sofija slimnīcā meklē savu tēvu, kas, izrādās, ir aizvests uz Parīzi un tieši tajā mirklī tiek eitanazēts. Arī tālāk notikumi pēkšņi kļūst pavisam īsti un vienlaikus neiespējami, tajos sablīvējas sagadīšanās, mehāniski izveidojas "pareizās" attiecības, varoņiem atrodot savu pāri un nostabilizējoties tajā, izkristalizējas arī varoņu raksturi (un, izrādās, viņi nav īpaši patīkami cilvēki – bet ir jau par vēlu, pa šo laiku esmu saviem ceļabiedriem pieķērusies), un dažu nodaļu garumā autors ar pārdabiskiem spēkiem uz pusēm savelk kopā visus sižeta līniju diedziņus, kurus es jau sen biju uztvērusi kā nebūtiskus un garāmslīdošus elementus.

Par ko tad īsti ir romāns? Droši vien par nāvi, kas rēgojas teju vai katrā epizodē, visuzkrītošāk, protams, krematorijas kurinātāja Villija tēlā. Bet tā šeit nav ne pārmēru baisa, ne skumja. Reizēm nāve ir traģikomiska, reizēm vienkārši komiska, tā ir absurda un nesaprotama – bet šajos aspektos tā nebūt neatšķiras no ikdienas dzīves. Kas ir nāve, un kādas pēdas tā atstāj mūsu dzīvē? Par to mīl filozofēt Villijs, bet, būsim godīgi, viņa pārdomas ir drīzāk kuriozas.

Romāns varētu būt arī par attiecībām – bet es drīzāk to formulētu nevis kā mīlestību, bet gan kā "pieķeršanos", vēlmi būt blakus kādam cilvēkam, kura vietā tikpat labi varētu būt arī kāds cits; samierināšanos ar viņa nepatīkamajām īpašībām, par visām varītēm mēģinot tās vai nu uztvert kā aizkustinošas, vai prātā aizstāt ar patīkamajām.

Un varbūt šī samierināšanās raksturo viņu visu dzīvi – gan attiecības, gan sapņus. Protams, viņi gribētu būt kaut kas vairāk, viņi varbūt pat varētu būt kaut kas vairāk nekā krematorijas kurinātājs, ielu mākslinieks vai puķu tirgotāja, bet katrs no šiem sapņiem atduras pret nedrošību, nepastāvību, nepārliecinātību par sevi – un varbūt pret to maigo bezatbildību, kas ir tik raksturīga cilvēkiem, kuri ir "norakstīti" vēl pirms tam, kad paši sper pirmos soļus pieauguša cilvēka dzīvē. Protams, nav gluži patīkami strādāt par administratori "masāžas" salonā vai mēģināt notirgot savus zīmējumus paslepus uzskicētiem cilvēkiem – bet, no otras puses, sakost zobus un izlauzties no šīs dzīves kaut kādā ziņā nozīmētu nodot savu "lūzera" identitāti. Tādā ziņā, iespējams, dzejniece Betija ir viņu sapņu iemiesojums: cilvēks, kas dzīvo ne pārāk bagāti, bet ne arī pilnīgā nabadzībā, pārtiek no honorāriem par dzeju, ko raksta teju vai nejauši – improvizējot pantus sarunas gaitā un bezmiega naktīs ierakstot vārdus no ledusskapja izņemtā sviestā.

Tomēr jautājums "par ko ir šis darbs" pat īsti nav vietā; šī grāmata nepakļaujas konvencionālai analīzei. Drīzāk tā atgādina amatieru teātra izrādi – cilvēki tur ir saģērbušies, kā nu kostīmu māksliniekiem izdevies viņus saģērbt, viņu grims reizēm ir pārspīlēts, kustības – saforsētas, balss intonācijas – eksaltētas, un arī lugas kalambūriskie joki šķiet drīzāk aizkustinoši nekā smieklīgi. Bet tomēr vienā punktā šī amatieru izrāde pārspēj ikvienu profesionālu, rūpīgi noslīpētu un profesionālu izrādi: katrā tās mirklī ir skaidri jūtams, ka ikvienam aktierim ārkārtīgi patīk tas, ko viņš dara. Gluži tāpat arī "Tu nevari dabūt visu, ko gribi" ir grāmata, kas rakstīta ar prieku un azartu, izgaršojot katru vārdu un priecājoties par katru veiksmīgi notvertu žestu, attiecību niansi un dzīves paradoksu, un šis azarts neviļus aplipina arī lasītāju.

Un, iespējams, tieši tas ir šīs grāmatas valdzinājums. Tu nevari izlasīt to grāmatu, kuru gribi, tu nevari dabūt to, ko esi gaidījis no literatūras, bet tu vari būt klātesošs darbā, kurā ielieta tīra, neatšķaidīta (skeptiķi teiktu – arī neattīrīta) radošā enerģija.

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
5