Recenzija
01.03.2017

"Tu esi mans personīgais gļuks"

Komentē
0

Recenzija par Andra Kalnozola izrādi "Aizvakar vienmēr" Ģertrūdes ielas teātrī.

Cik savādi vērtēt izrādes, kuru pamatā ir pašu iesaistīto iestudējuma dalībnieku teksts. Vēl jo savādāka vērtētājam ir situācija, kad režisors un dramaturgs ir viena persona. Savādās izjūtas rodas tādēļ, ka, domājot par izrādi, uzreiz ir skaidrs – teksts ir radīts ar mērķi, ar gatavu redzējumu, kā to iestudēt. Brīžiem pat pārņem domas, ka teksts ir ironijas un humora pārblīvēts, jo tieši režisors ir zinājis, kā tas nostrādās uz skatuves un cik platu padarīs skatītāja smaidu. Ar to es vēlos teikt, ka dramaturgs, kas no teātra ikdienas realitātes ir attālināts, piedāvājot savu tekstu režisoram, pakļauj tekstu dažādām modifikācijām, pārmaiņām un subjektīvai interpretācijai, taču paša režisora radītais teksts uzreiz ir veidots kā izrādes teksts, kuru vēlāk interpretē tikai skatītājs. Tādēļ daudzi izrādes momenti, tēlu frāzes, dialogi šķita mākslīgi pārblīvēti ar humoru un valodas slāņiem, kas nepieciešami, lai aizrautu publiku smieklu vētrā tieši ar teksta palīdzību, nevis ar kādu citu izrādi veidojošo elementu. Apzinātā sarunvalodas vārdnīcas frāžu izmantošana gan ir interesanta ideja, taču laikam jau ne līdz galam konsekventi ievērota, kā to intervijā Latvijas Radio 1 norāda Edgars Samītis, līdz ar to rada mākslīgu un nedaudz mulsinošu efektu.

Jāpiemin vēl kāds savāds aspekts, kas izrādes kontekstā man neliek mieru. Tā ir valodas barjera un režisora valodu izvēle kā tāda. Kādēļ varonim jābūt lietuvietim, ja tāpat visi viņu uzskata par latvieti (viens no mākslīgajiem, nevajadzīgajiem izrādes jokiem, kas atkārtojas vismaz trīs reizes. Jāsaka, ka visas reizes tas uz publiku nostrādā gandrīz nemainīgā intensitātē), kāpēc sicīliešu meitene Marija Terēze, ko izrādē virtuozi atveido Jana Ļisova, angļu mēlē prot izteikt vien "coffee"? Šī izrāde, protams, notiek latviešu valodā, taču vienmēr jāpatur prātā, ka gan Edgara Samīša Deimants, gan Ivara Krasta Vigs, kā arī Ģirta Krūmiņa Teļš, kas iemitinājies Deimanta zemapziņā un apmeklē šo lietuviešu žurnālistu tikai sapņos, – viņi visi ir lietuvieši, kas ar Mariju Terēzi un Armanda Berģa Džuzepi, kuri ir itālieši, savā starpā nesaprotas. Varbūt tā ir manas pieticīgās iztēles vaina, ka es nespēju iedomāties – visi latviski runājošie aktieri uz skatuves taču runā dažādās valodās. Vai arī tā ir nepārliecinoša ķermeņa valoda, žesti, mīmika aktierspēlē, kas šo valodas barjeru nemaz neuzceļ. Nē, es negribu teikt, ka aktierspēle būtu slikta, tā pavisam noteikti nav, bet šķiet, ka arī aktieriem ik pa laikam ir grūti atcerēties un iztēloties, ka otru taču nesaprot un nedrīkst saprast. Ticība valodas barjerai fragmentāri pārtrūkst jau izrādes sākumā, lai gan sapratnei būtu jāveidojas ļoti lēni un pakāpeniski.

Bet tagad par kaut ko tādu, kas nav savāds, kas drīzāk ir ļoti saistošs. Jāsāk ar scenogrāfiju. Ģertrūdes ielas teātra skatuve pieļauj daudzas dažādas modifikācijas (lai gan pēdējā laikā esmu novērojusi klasisko skatuves/skatītāju zāles dalījumu, ko telpai piešķīrusi tās arhitektūra), bet arī šajā izrādē apvienība "GolfClayderman" izvēlējusies izmantot skatuves paaugstinājumu. Izrādes sākumā uz skatuves redzami divi objekti – paaugstināts datora ekrāna plakāts, uz kura redzams vulkāns, un ar gaisīgu, gaiši zilu audumu apvilkts rekvizītu krāvums. Šis krāvums kļūst par pirmo iespaidīgo, semantiski ietilpīgo tēlu, kas sevī ietver vulkāna simboliku. Turpmāk izrādē krāvums pārtop par sastāvdaļu no Marijas Terēzes tērpa (gaisīgais audums tiek izmantots kā lakats, galvassega, koķetērijas elements) un par skatuves scenogrāfijas sastāvdaļām – zem pārsega atrodas galds un krēsli, kas turpmāko izrādes laiku būs centrālā darbības vieta, tādējādi pamanāma ir saistība starp scenogrāfiju un tērpu izvēli, kura arī ir likumsakarīga, jo gan telpas koncepcijas, gan tērpu autori ir tā pati apvienība, līdz ar to scenogrāfijas elementu izmantošana apģērba detaļās kļūst par veiksmīgu un asprātīgu paņēmienu. Otrs scenogrāfijas elements – datora ekrāns – pārvēršas par virtuālo telpu, kurā uzturas Vigs Danelaičonis, kad ar viņu skaipā sazinās Deimants. Tātad lakoniskie scenogrāfijas elementi ietver sevī gan reālo telpu, gan virtuālo telpu (gan arī Deimanta sapņu telpu), kā arī no vulkāna pakājes ar vieglu modifikāciju pārvēršas par vēja ģeneratoru uzraudzes Marijas Terēzes dārzu/viesistabu/ēdamgaldu/atpūtas vietu, līdz beigās atkal pārtop vulkānā. Scenogrāfijas elementu pārmaiņas savā veidā rada gredzenveida kompozīciju, izrādes sākumā no vulkāna apakšas atklājot rekvizītus un divus izrādes dalībniekus, bet izrādes beigās aprokot visu sevī vēlreiz, taču ar citu elementu palīdzību.

Šie citi elementi izrādē arī ir izrādes veiksme. Pirmkārt, Toma Auniņa veidotā skaņu partitūra, kas iemieso gan vulkāna aktivitāti, gan vēja ģeneratoru klātbūtni, ir precīza un lakoniska, radot noskaņu un aizstājot uz skatuves neredzamos elementus. Veidojas nepārblīvēts, reizē ļoti trāpīgs un izsmeļošs vides raksturojums. Otrkārt, tas tiek panākts arī ar precīzu gaismu izmantojumu, par ko parūpējusies gaismu māksliniece Jūlija Bondarenko. Veiksmīgais gaismas un skaņas izmantojums ļauj ne tikai skatītājiem, bet arī aktieriem iejusties Sicīlijas ugunīgajā (gaismu krāsu gammā dominē sarkanais), karstasinīgajā atmosfērā. Izrādē, ko raksturo lakonisms rekvizītos un plašas gan reālas, gan virtuālas teritorijas pārklājums, ir ļoti būtiski rast saskaņu starp atsevišķiem māksliniekiem un izrādes elementiem. Šajā gadījumā tas ir izdevies.

Runājot par izrādes varoņiem, jāatzīmē ļoti veiksmīgais Marijas Terēzes tēls, kas sevī iemieso gan atblāzmas no mītiskās Eiropas, no Šekspīra Džuljetas, gan, protams, pašaizliedzīgās labsirdes Marijas Terēzes, kas Deimantam palīdz atveseļoties no laupīšanā gūtajām traumām. Režisors intervijā Latvijas Radio 1 apgalvo, ka izrāde savā ziņā ir arī atklājusi neizpratni starp Austrumeiropu un Rietumeiropu. Šāda ideja gan ir nolasāma tikai kontrastā starp Ivara Krasta Viga nervozo, žargona un lamuvārdiem pieblīvēto valodu, saraustītajiem, rupjajiem žestiem un Janas Ļisovas Marijas Terēzes vieglo, dejisko soli un labsirdīgo, maigo valodu. Ivara Krasta tēlam lugā ir vairākas nozīmes – viņš atklāj gan Austrumeiropas biznesa pasauli, gan pieauguša vīrieša mēģinājumus atrast pašam savu identitāti un samierināties ar to. Savukārt Ģirta Krūmiņa Teļš "govju raksta" kostīmā kļūst par Edgara Samīša Deimanta alter ego, sarunas sapņu telpā ar šo dīvaino parādību atklāj varoņa pārdomas un šaubas par savu identitāti, ko uzsvēris arī režisors. Edgars Samītis skatītājos izraisa līdzjūtību un empātiju, prasmīgi atveidojot Deimanta iespējamos identitātes meklējumus un neizpratni par savu būtību svešajos apstākļos. Taču, būdams nedaudz cinisks Austrumeiropas pārstāvis, Deimants nevēlas pakļauties Rietumeiropas valdzinājuma dziedinošajam šarmam un mīlestības piedāvājumam, līdz ar to glābiņu meklē savā sapņu tēlā Teļā, vēloties izzināt teļa dzīvi arī realitātē.

Izrāde ir asprātību, pārpratumu, veiksmīgi izvēlētu elementu kopums, no kura harmonijas reizēm "izkrīt"/"pazūd" vai neatspēko sevi vien atsevišķas dramaturģijas idejas. Subjektīvi vissaistošākie izrādē ir mirkļi, kad Deimants sapņo un uz skatuves atkal parādās Teļš vai kad Marija Terēze sēž durvju ailā, kas pārvēršas par Džuljetas balkonu, un dzied skaistus mīlas pilnus savārstījumus no sarunvalodas vārdnīcas… Viens izrādes joks latviešu un lietuviešu valodas apvienojumā tomēr manās acīs attaisnoja lietuviešu tautības izmantojumu: tāds smalks, niecīgs, toties divreiz atkārtots. Ja gribat zināt, kāds tas ir, nāksies vien aiziet uz izrādi.

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0