¼ Literatūra
15.12.2010

Trīsdesmit

Komentē
0

Piedāvājam šī gada Prozas lasījumu atklāšanā nolasīto stāstu "Trīsdesmit". Gundars Ignats ir viens no Prozas lasījumu laureātiem. Stāstu krājuma "Bez jakas" (2009) autors tuvojas briedumam.

¼ Satori

 

Trīsdesmit

Trīsdesmit ir vairāk par astoņpadsmit.

Trīsdesmit ir tieši tik daudz, lai neskraidītu pa piesnigušiem mežiem un negribētu piedzerties apšaubāmās vietās.

Pie trīsdesmit gribas skaisti.

Lūk, teātris, lūk, iepretim, pāri ielai, kafejnīca. Oļģerts Kroders pie papīriem. Valmieras puikas vakariņās atveduši Valmieras meitenes. Lūk,  svinību zālē ciemiņus sagaida Krists, pirmo dienu ceturtajā desmitā. Uz galda svečturos liesmiņas, glāzēs šampanietis, fonā mūzika bez dārdošām ģitārām un smagiem ritmiem.  Kristam līdzās oma, baltā blūzītē, ausīs spīdīgi auskariņi, tālāk, drusku samulsušie, tie ir Krista mamma un tēvs.

- Man prieks jūs visus šovakar šeit redzēt, es priecājos, ka atbraucāt. Es gatavojoties sapratu, ka ir trīsdesmit cilvēki, ar kuriem es gribētu kopā nosvinēt dzimšanas dienu, tā kaut kā sanāk – uz katru gadu pa vienam.  Un es gribētu uzsaukt tostu par satikšanos, man ir liels prieks jūs visus šeit redzēt. Jūtieties brīvi. Priekā!

Šampanietis ir auksts un svinīgs.

- Klau, un tālāk ir tā –nekautrējās, kas grib ko stiprāku tie saka re ku’ viesmīlim. Kungi jau noteikti vēlas degvīnu.
- Dzirdēji? Ko ņemsim?
- Karafīti?
- Šeit lūdzu karafīti degvīna.
- Lielo?
- Droši vien.
- Vēl ko?
- Zin’ ko, nesiet labāk uzreiz divas, mazāk būs jāstaigā.
- Oma, jums ieliet?
- Kas tas ir?
- Šņabītis.
- Mazliet.
- Nu ja, mazliet, par mazdēlu, vai pareizāk – par lieldēlu?
- Stop, stop, būs gana, būs gana.
- Jums?
- Oi, nē paldies.
- Varbūt kaut ko citu? Vīnu? Šampanieti?
- Vīnu, sarkano.
- Ēē, šeit lūdzu divus vīnus, sarkanos.
- Šis vīns ir beidzies, viena glāze vēl sanāks, varbūt kādu citu piedāvāt.
- Piedāvājiet!
- Pudeli?
- Kā tad, ka pudeli.
- Es atvainojos, palūgšu mazu uzmanību. Mēs šodien sveicam  Kristu, bet vislielāko pateicību parādā par foršo draugu mēs īstenībā esam kādam citam, un tie ir Krista vecāki. Par vecākiem! Paldies jums liels!
- Priekā!
Degvīns ir patīkami vēss.
-Padod glāzīti!
- Uzmanīgi!
- Labi, labi.
- Bet, izstāsti man, Kļaviņ, kāpēc viņi atkal ceļ nodokļus, tu man vari pateikt?
- Es nezinu, es par to neatbildu.
- Par ko tu atbildi?
- Nu ne jau par nodokļiem. Es taču vispār nezinu, kādi tie būs, es par to neinteresējos.
- Bet Tu tur tuvāk viņiem esi, nu aizej un pasaki, lai neceļ.
- Bet es saku, es nestrādāju ar nodokļiem. Nu, ja Tev kaut kas tur sāp vai interesē, davai, uzraksti e-pastu vai iesniegumu un tev atbildēs..
- Nē, ieliks atvilktnē un viss, nekas jau nemainīsies.
- Bet es nevaru man tur nav nekādas teikšanas.
- Nu tu atbildi kā jau birokrāts.
- Es atbraucu uz Krista dzimteni, kāpēc jārisina kaut kādas nodokļu lietas. Iedzeram!
-  Priekā!
- Eu, kādu tostu!
- Pasaki kaut ko, tu taču vari!
- Nē, pagaidi. Vēl vienu, tad.
- Nu, paņem, hop!
- Vari?
- Ok, labi, es izstāstīšu….
- Kuš!
- Uzmanību!
- Izstāstīšu, kā mēs ar Kristu gandrīz kļuvām par miljonāriem. Bija tāda lieta.  Atceries?  Mēs uztaisījām firmu, fotografējām un pārdevām bildes…
- Ā, es šito atceros, bija, bija tāda lieta.
- Kristam bija fotopalielinātājs un visa tā padarīšana, tēvam kaste ar melnbaltajām filmiņām, fotoķīmija un visa tā padarīšana. Pirmā partija aizgāja baigi labi, tad otrajā reizē kaut kādā pasākumā safočējām piecas filmiņas….
- Tas bija pie Līgas, nē?
- …varbūt pie Līgas, varbūt pie Ilmāra, es neatceros. Pie Krista ielīdām vannas istabā, sarkanā gaisma un visa tā padarīšana. Dažas bildes sanāca labi, pēc tam tādas tumšākas, nospriedām, ka tas  tā izskatās, jo telpā tumšs, nu vo un mēs sataisījām, izgājām ārā, gaismā, un tur bildes melnas, gandrīz neko saskatīt nevarēja. Tā mums nekas no biznesa padarīšanas nesanāca. Bildes laikam izdalījām par brīvu.
- Jā, jā, kaut kā tā toreiz viņi tur ņēmās.
- Un tad jau vēl bija lenšu magnetafoni.
- Jā, jā, tas tāds oldskūls.
- Tā kā tādi opīši, atceroties Otro karu.
- Nu, labi, nav ko – tad par mazo biznesu.
- Aiziet!
- Nekautrējieties, ņemiet, kamēr vēl silts.
- Kas tas ir?
- Kaut kāda gaļa, laikam.
- Ko tu tik maz?
- Nevar zināt, kas būs vēl.
- Beidz neāksties, uz tavu dzīvsvaru tas nekas nav.
- Ēd, lai nav par nodokļiem jārunā.
- Ei, tu!
- Kad velk uz to, pacel glāzi un saki tostu, nosit nodokļu jautājumu no trases.
- Būs tā jādara.
- Nu ja.
- Salātiņus?
- Nē, paldies.
- Padod tālāk.
- Labi, lai ēdiens nesprūst un būtu iemesls iedzert, es uzsaukšu tostu: par sarunām, manas un Krista Meža ielas sarunas, bija tāds laiks, kad visu gribējās saprast un mēs gājām pa Meža ielu, pēc disenēm, kādas tik mēs lietas neizrunājām.
- O, jā, tas bija hārdkors, jā.
- Tad par sarunām!
Pie trīsdesmit sarunas ir gludas un norasojušas kā no ledusskapja izņemtas degvīna karafes. Glītas un sakārtotas kā Cēzara salāti, siltas un omulīgas kā cepts lasis, un safasētas kā oficianta kārbiņās saliktie svētku atlikumi, kad vakariņas beigušās.
Un tad ir jāiet tālāk.
- Ir, ir.
- Labi paēsts, jānodzen kalorijas.
- Kas?
- Jāpašīberē, Kļaviņ, ko. Nē?
- Es jau neko, es jau neko, es sekoju pūlim.
- Gribas, gribas izdancāties.
- Paskat kā smīn, runcis!
- Bē!
- Ejam, ejam!
- Nu!
- Uz kurieni?
- Uz turieni.
- Andri, tas bija baigi forši, tosts par vecākiem, tas bija vietā un laikā. To arī tev vajadzēja teikt,  tu esi visatbilstošākais.
- Paldies, paldies.
- Nē, nopietni, tu esi solīds un tāds. Tu par izvadītāju varētu piestrādāt.
- Pagaidām nav tāda doma.
- Bet tu taču tanī ceļojumu firmā strādā, nē? Tas jau plus mīnus tas pats, cilvēku pavadīšana uz labākām vietām.
- Eu, kas tad nu? Kas par apstāšanos?
- Paldies, Krist par jauko pasācienu. Baigi žēl, bet mums jāiet mājās.
- Ūja.
- Robītim aukle līdz vienpadsmitiem.
- Nu, bet uz stundiņu varbūt? Piezvani, pasaki, ka mašīna salūza?
- Nē, nē, viņai jāiet pie saviem bērniem.
- Skatieties.
- Mēs nākamreiz.
- Paldies, ka atnācāt.
- Rīt sazvanāmies, ja kas.
- Labi, jā.
- Atā!
- Atā, labi jums nosvinēt.
Labie svinētāji ir aizgājuši uz turieni un negrib maksāt trīs latus par ieeju.
- Beidziet, tas taču ir necilvēcīgi.
- Nē, mums šodien tāda cena.
- Ielaidiet par brīvu, mēs daudz dzersim.
- Tā nevar.
- Divi piecdesmit?
- Nē.
- Bet ko jūs piedāvājat?
- Mēs? Trīs lati no cilvēka. Nu ok, meitenēm divi lati.
- Labi, lai būtu.
- Ejam?
- Ejam, a ko.
- Bet mēs vienalga dzersim daudz.
- Tā jau ir jūsu izvēle.
- Eu, te taču neviena nav!
- Forši, pasākums speciāli mums, un viņi vēl prasa ieeju!
- Tas lai urļiki nenāk. Iedomājies, kas te būtu, ja par brīvu.
- Labvakar!
-Labvakar.
- Mums lūdzu vajadzēs dzert, tā – tiem puikām brendijus ar kolu.
- Cik?
- Nezinu, lejiet, mēs pateiksim stop, kad pietiks.
- Ko meitenes vēlas?
- Ām, mēs padomāsim.
- Kika?
- Balzāmu ar sulu.
- Dacīt Tev? Tīro?
- Nē.
- Kokču?
- Nē, sulu.
- Labi. Un vienu sulu.
- Ejam tur, pie tā galdiņa.
- Es atvainojos, šeit ir rezervēts.
- Ko?
- Šis galdiņš ir rezervēts.
- Kam? Te taču nav neviena cilvēka.
- Bet te ir jārezervē.
- Labi, mēs iesim pie cita.
- Kāpēc Dacīt Tu nedzer?
- Man ir liels vēders.
- Vai tad ar lielu vēderu nedrīkst dzert? Labi, labi, es jokoju. Priekā!
Ar lielu vēderu nedrīkst dzert, bet dejot neviens nav aizliedzis, uz deju grīdas ir rokas virs galvas un celīši kustas. Draugi ir aplī, griežas. Draugi ir vilcieniņā, stingri rokās saķērušies, mašīnists griež sastāvu līkločos zem mirgojošām gaismām. Līdz nākamai stacijai ir jāpaspēj laikā.
- Phu!
- Traks var palikt!
- Klau, panāc! Panāciet, pasauciet visus.
- Kas ir? Metīsim gaisā Kristu?
-Nē, pagaidi, visi atnāks, tad.
- Eu,  Armi, nāču.
- Meitenes!
- Es palūgšu klusumu.
- Kuš!
- Šodien Kristam ir dzimšanas diena, bet pie viena mēs gribējām izmantot situāciju un pateikt…  ir tā, ka, nu jā, labi, iztikšu bez gara ievada – mēs ar Kiku precamies.
- Ko?
- Jā, trīspadsmitajā augustā.
- Vai nē, Kici?
- Jā.
- Bļāviens, forši! Apsveicu, malači!
- Super!
- Bučas no manis. Mmm - uz otra vaiga arī.
- Davai uzsaucam šampi?
- Vēsi, cik? Divas pudeles?
- Domā? Ņemam labāk trīs.
- Mums lūdzu trīs pudeles šampanieša.
- Trīsdesmit latu.
- Un kādas divdesmit glāzes.
- Bļāviens, desmit latu pudelē.
- Tā kā Dailes teātrī.
- A ko, kāpēc tad strādā, ne lai svinētu?.
- Es jau neko, tikai bišku pārsteigts.
- Andri, Kika, par jums!
Šampanietis ir dzirkstošs, ar tūkstoš atspirdzinošām adatiņām.
- Paskaties!
- Nū, uz priekšu!
- Paga, vēl vienu.
- Paskaties kā Kļaviņš murrā ap to meiteni. Nu?
- Labi.
- Čau!
- Čau.
- Tu esi no manas skolas, vai ne? Es tevi atceros.
- Ja? Es tevi gan nē. Jūs esat draugi ar Kļaviņu?
- Jā.
- Es ar viņu vienu laiku kopā strādāju, bet viņš to neatceras.
- Tu strādā ar nodokļiem?
- Nē, kāpēc tā jautā.
- Vienkārši tur vienam džekam ir daudz jautājumu par nodokļiem. Tas tā. Izskatās, ka Kļaviņam patīk Tava draudzene.
- Tā nav mana draudzene, tā ir mana māsa.
- Tu dzīvo Rīgā?
- Jā.
- Bet ko dari Valmierā?
- Atbraucu padejot.
- Uz šejieni taču neviens nenāk. Rīgā taču labāk dejot.
- Jūs atnācāt.
- Nu, labi. Bet parasti neviens nenāk.
- Es atbraucu pie dēla.
- Tev ir dēls?
- Jā.
- Padejosim?
- Labi.
- Mēs paliekam viesnīcā.
- Es zinu, Kļaviņš teica.
- Jūs ar māsu brauksiet pie mums?
- Nē.
- Kāpēc?
- Tā tās lietas nenotiek.
- Bet savu telefonu iedosi?
-Nezinu.
- Tu labi dejo.
- Paldies, tev gan interesanta ritma izjūta.
- Kā to saprast?
- Tā.
- Redzi to džeku vestītē, viņam šodien paliek trīsdesmit.
- Un?
- Un neko, vecs.
- Un tas otrs redzi, Andris, viņš paziņoja, ka precas.
- Forši.
- Mhm.

- Es atvainojos – klau, mēs ejam mājās.
- Jau?
- Jā.
- Nu labi, a kur pārējie?
-  Krists reku’ sēž, bet pārējie laikam aizgāja.
- Bļin, vot ciemiņi.
- Labi, davai, tad rīt sazinās!
- Čau!
- Kļaviņš ar Tavu māsu laikam jau aizgāja.
- Nevar būt.
- Var. Nav viņu.
- Braucam?
- Nē, es iešu uz mājām.
- Es iešu tev līdzi.
- Nevar.
- Kāpēc?
-Tev jābrauc pie Kļaviņa.
- Bet es varbūt viņu iztraucēšu.
- Neiztraucēsi.
- Kā tu zini?
- Mana māsa nav tāda.

Viņas māsa tiešām nav tāda, Kļaviņš guļ viesnīcas tumsā un melnā vientulībā šņāc. Televizors uz pilnu klapi, multeņu cālīši dzenas cits citam pakaļ un nesakarīgi bļaustīdamies dauza viens otru.
- Kļaviņ! Eu! Tu viens?
- A? Jā, ai.
- Neguli, celies augšā! Mosties, celies un strādā!
- Ko bļausties?
- Kur meiteni liki?
- Ai.
- Aizbrauca?
- Nē.
- Neatbrauca?
- Mhm.
- Kas tas par alu uz skapīša?
- Nopirku.
- Kur pēc desmitiem dabūji?
- Recepcijā.
- Pohām?
- Gribējās parunāties.
- Ar recepcijas meiteni?
- Mhm.
- Ko tu multenes skaties? Kāpēc neskaties porno?
- Jāmaksā.
- Samaksā.
- Ai.
- Fuck, trīsdesmit, eu, Kļaviņ.
- Āa?
- Bļāviens, Kristam ir trīsdesmit. Tu esi nākamais.
- A?
- Kur tu svinēsi?
- Liecies mierā.
Kļaviņa miers ir animācijas mākslīgie tēli. Viņš ir par vāju, lai tos izslēgtu. Cālīši čiepstinās, un iespējams, citā pasaules malā kāds bērns, atnācis no skolas, skatās dzelteno radībiņu cīņas.
Bet šeit un tagad viņu cīņa beidzas. Ar vienu kustību ekrāna gaisma izdziestot savelkas punktā, kurš lēnām izbalē.
Kļaviņa alus ir sasilis un rūgts. Pa nakti atšālēsies. Jāizdzer. Ja no rīta slāps, būs iemesls aizsūtīt Kļaviņu pie recepcijas meitenes.

Gundars Ignats

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!