Foto - Jānis Deinats, jrt.lv
 
Recenzija
03.05.2016

Trīs vīri. Un suns

Komentē
0

Par Ģirta Ēča izrādi "Lidojošā klusuma darbnīca" Jaunajā Rīgas teātrī

Atrašanās mūžīgā kustībā – šādi pāris vārdos iespējams kopsavilkt Jaunā Rīgas teātra izrādes "Lidojošā klusuma darbnīca" tematiku. Kaut arī Ģirta Ēča iestudētās izrādes varoņus grūti nodēvēt par "varonīgiem" šī vārda ierastajā nozīmē, Ģirta Krūmiņa, Kaspara Znotiņa un Gata Gāgas tēlotie trīs Pirmā pasaules kara veterāni, kuri divarpus stundu garajā izrādē risina savas attiecības uz JRT Lielās zāles skatuves, kļūst par traģikomisku laikmeta simbolu. Acīmredzami piederēdami vakardienai, ne šodienai (lugā tēlotais darbības laiks – 20. gadsimta 50. gadi, kad aiz muguras ir ne tikai Pirmais, bet arī Otrais pasaules karš), šie trīs vīri – un neaizmirsīsim, protams, arī par klātesošo suni – atgādina par pagātnes neatraujamību no tagadnes. "Lidojošā klusuma darbnīca" ir izrāde, kurā uz savas ādas var izjust laika plūšanas ritmu – no lēna, monotona līdz straujam, lēcienveidīgam. No sajūtas, ka visi pasaules pulksteņi apstājušies, līdz ne mazāk kaitinošajai sajūtai, ka kaut kas paskrējis garām nepamanīts. Režisors izrādes tempu konstruējis apzināti – kā gandrīz taustāmu atspulgu varoņu iekšējai laika un pasaules sajūtai, kurā brīžiem viss it kā nekontrolēti aizplūst gar acīm, bet citā mirklī apziņā iegulstas katrs sīkums, kas nokļuvis redzeslokā.

Izrāde sākas ar pārtrauktu klusumu. Pēc neizmērojami ilga klusuma kāds ierunājas, izjaukdams uz skatuves redzamo perfekto kompozīciju, – trīs paveci vīri, cits par citu krāšņāki, sastinguši kā harmoniskas skulptūras un veras tālumā. Bet klusums ir maldinošs, jo aiz ārējā miera notiek nepārtraukts domāšanas process. Mūsdienu franču dramaturga Žeralda Sibleirasa luga "Papelēs šalko vējš" ir bezgala asprātīgs, intelektuāli spraigs teksts, kurā trīs varoņi, garlaikoti vadīdami mūža nogali pansionātā, ik dienu satiekas uz terases, lai atkal un atkal pārspriestu vienas un tās pašas tēmas. Viņu sarunas ir kā nenopulētas pērles – ironiski precīzi dzīves vērojumi par karu, nāvi, sievietēm, gadalaikiem. Sanāk tāda kā populārzinātniskās enciklopēdijas pāršķirstīšana – uz dullo uzšķirtajā lapā var atrasties jebkurai dzīves jomai derīga atziņa. Vērojot uz skatuves redzamo trijotni, neizbēgami nāk prātā salīdzinājums ar Džeroma K. Džeroma "Trīs vīriem laivā", un Sibleirasa luga (jautājums tikai – apzināti vai neapzināti) savā ironiskajā intonācijā tik tiešām uzskatāma par šī kanoniskā literatūras šedevra reinkarnāciju.

"Papelēs šalko vējš" ir luga, kurā vienlīdz spēcīgi jūtama gan sadzīviskā, gan absurda intonācija – autors tekstā praktiski nav devis nekādas žanriskas norādes, un, kā liecina interneta dzīlēs pieejamā informācija, šai lugai jau ir izveidojusies sava iestudēšanas tradīcija, kā galveno izceļot tieši sadzīvisko līmeni un lomām izvēloties vecākās paaudzes aktierus. Ģirts Ēcis, iestudējot lugu, piedāvājis jaunu, daudzkārt sarežģītāku interpretāciju – trīs veterānu lomās iejūtas JRT vidējās paaudzes aktieri, kuri, neslēpjot notiekošā butaforiskumu, acīmredzami vecināti – pielīmēto degunu un matu ērkuļu radītie vizuālie tēli ir bezgala spilgti un pašraksturojoši. Kaspara Znotiņa Renē – labsirdīgs, rāms inteliģents ar lepni (vai drīzāk sapņaini?) gaisā izslietu ērgļa degunu. Ģirta Krūmiņa Fernāns – jūtīgs pasaules vērotājs, kura galvu sedz balta olai līdzīga cepurīte, bet pie deniņiem tikko manāma karā gūtās traumas atstātā rēta. Un Gata Gāgas Gistavs, kura kareivīgā nevēlēšanās padoties ienaidniekam (vienalga, vai tie būtu pārējie, "nicināmie" pansionāta iemītnieki vai vecums) ir tikpat acīmredzama kā viņa sirmais, spurainais matu ezītis.

Precīza un, nebaidīšos teikt, unikāla ir arī mākslinieces Annas Heinrihsones radītā kostimērija – skatoties uz skatuves tēlu ārējo izskatu, rodas sajūta, it kā vienā "frontes līnijā" cīnītos liecības par viņu izbijušo varonību (Pirmajā pasaules karā nopelnītās medaļas un fragmentētas formastērpu paliekas) un tikpat acīmredzamās vecuma pazīmes (nošļukušas flaneļa bikses, siltas zeķes un ērtas čības).

Aktieri izrādē paslēpušies aiz grima, parūkas un kostīmiem kā krāšņas maskas, turklāt apzināti kariķē dažādas vecuma pazīmes (šļūkšanu, pūšanu, elšanu, čāpstināšanu, drebēšanu u.tml.). Atšķirīga ir ne tikai izpildīšanas tehnika, bet arī sasniegtais rezultāts. Ģirts Krūmiņš, kura atveidotajam Fernānam piešķirta mazāka ārējās deformācijas pakāpe, pārsteidz ar smalku, niansētu varoņa iekšējās pasaules attēlojumu. Kaspara Znotiņa Renē savukārt savijas divi savstarpēji kontrastējoši dvēseles stāvokļi – optimistisks miers un sprādzienbīstama neiecietība. Brīžos, kad Renē visa pasaule apnikusi, aktieris pieaugošā amplitūdā paaugstina varoņa balsi, raisot asociācijas ar bumbu, kas kuru katru mirkli gatava sprāgt. Redzētajā izrādē gan šis kāpinājums neraisījās no iekšējās darbības un līdz ar to kļuva par pašmērķīgu komisma radīšanas līdzekli. Līdzīgi arī Gata Gāgas Gistavā vairāk redzama ārējā, ne iekšējā faktūra, aktieris varoņa neiecietību pret apkārtējiem spēlē "skaļumā un plašumā" – ar skaļu balsi un plašiem žestiem –, kamēr iemesli, kādēļ viņš ir tieši šāds un ne citāds, tā arī nekļūst ieraugāmi. JRT aktieri brīnišķīgi jūt publikas gaumi un ar acīmredzamu profesionālu azartu "spiež" uz īstajām pogām. Tomēr aktieru spēles veids, kurā dāsni izmantoti groteski izteiksmes līdzekļi, brīžiem it kā vienkāršo izrādes kopējo noskaņu – vairākās epizodēs smalkā absurda noskaņa izzūd, priekšplānā izvirzoties sadzīviski kariķētām varoņu attiecībām.

Nereālistisko atmosfēru iestudējumā rada un neatslābstoši uztur Kristiana Brektes sadarbībā ar režisoru Ģirtu Ēci veidotā scenogrāfija – pusmetru virs zemes pacelta platforma ar ieslīpu plakni, kas ļauj dažādot aktieru fizisko pārvietošanos šajā telpā. Viņi iet salīkuši, nedroši šļūkdami lejup pa slīpumu vai ar manāmām grūtībām tipinādami augšup. Šī kustība metaforiski atgādina Sīzifa cīņu ar laukakmeni – uzgājuši platformas augšdaļā, varoņi ar neizbēgamību turpina kustību lejup. Vienīgā – un, kā drīz vien kļūst skaidrs, mānīgā – iespēja izbēgt no šī "vāveres riteņa" ir lēciens nezināmajā: skatītājiem neredzamajā telpā aiz spēles platformas. Katrs šāds pārgalvīgs lēciens kā ūdenī iemests olis liek novirmot skatuves dziļumā redzamajam videoekrānam, liekot domāt par to, ka un kā katra sīkākā doma, kustība vai rīcība apzināti vai neapzināti ietekmē pasauli ap mums. Austras Hauks veidotās videoprojekcijas rada daudzslāņainas asociācijas, funkcionēdamas ne tikai kā vizuāli pievilcīgs fons, bet arī kā spēcīgs izrādes jēdzieniskā vēstījuma komponents.

Metafizisko noskaņu izrādē pastiprina arī Jēkaba Nīmaņa mūzika, kas paplašina lugā piedāvāto sadzīviskās darbības līniju. Izrādē Renē, Fernāns un Gistavs savstarpējās sarunās bieži vien strīdas līdz pagurumam (lasiet – Gistava samaņas zaudēšanai vai Renē aiziešanai pastaigā), taču tad pēkšņi viņu balsis harmoniski saaužas mūzikā. Ik pa laikam varoņi atmet ar roku runāšanai, nokāpj no platformas un tādējādi it kā iziet ārpus laika un telpas robežām. Mazais, ārkārtīgi harismātiskais orķestrītis, kurā Kaspars Znotiņš spēlē akordeonu, Gatis Gāga – klarneti, bet Ģirts Krūmiņš – ērģeles un klavieres, suģestē ne tik daudz ar muzikālu precizitāti, kā drīzāk ar siltu, nomierinošu intonāciju. Tādēļ izrādes finālā, kad, dūmu mutuļu pavadīta, mazā platforma simboliski paceļas gaisā un aizlido kosmosā, rodas mierinoša cerība, ka šādu mazu intelektuāļu saliņu Visumā ir ārkārtīgi daudz.

Izrāde atstāj vieglu pēcgaršu – ne tikai tādēļ, ka no divām Žeralda Sibleirasa lugā aktuālajām intonācijām (komiskās un traģiskās) režisoram, šķiet, tuvāka ir pirmā, komiskā, bet arī tādēļ, ka "Lidojošā klusuma darbnīca" nepretendē kļūt par skaļu, pamanāmu teātra sezonas notikumu. Tā ir kā laba grāmata, kura paņem lasītāju savā varā jau lasīšanas procesa laikā, bet kuras suģestējošā ietekme beidzas pēc pēdējās lappuses aizvēršanas. Un dzīve turpinās.

Ieva Rodiņa

Ieva Rodiņa ir teātra kritiķe, teātra aktuālo procesu vietnes "Kroders.lv" galvenā redaktore un zinātniskā asistente LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtā. Raksta, pēta un mīl teātri. Interes...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Ko iesakām šodien?
Ko iesakām šodien?
Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0