Marksa vieta mūsdienās ir savdabīga. Ļaudis, kuri sevi uzskata par intelektuāļiem, var citēt (visbiežāk gan neprecīzi…) Herbertu Markūzi vai Teodoru Adorno, un vienlaikus Marksu uzskatīt par nepārprotami "vecmodīgu" un attiecīgi nebūtisku. Bertolts Brehts esot saglabājis "aktualitāti", Markss – kādā sakarībā?! Tomēr ceru, ka šis teksts nebūs kašķīgs mēģinājums pierādīt pretējo – Markss tiks izmantots kā, ja vēlaties, iegansts dažām pārdomām par ideju vēsturi.
Ja runājam par to ļaužu kopumu, kuri pretendē uz profesionālu nodarbošanos vai vismaz dzīvu interesi par kādu sociālo vai humanitāro zinātni, jautājums ir par to, cik svarīgs ir konteksts kaut cik pilnvērtīga priekšstata izveidē. Neteikšu, ka Migela de Servantesa "Dons Kihots" vai Žana Rasina lugas man liekas aizraujoša lasāmviela, tomēr es arī apzinos – ja vēlos saprast literāro formu, tēlu, sižetu attīstību Eiropas literatūrā, jālasa ir. Līdzīgi ar Marksu. Viņa idejas – arī oponējot tām – ir pārāk aktīvi izmantotas vēlāk ideju vesturē, lai varētu Kārļonkuli ar vieglu roku pasludināt par, kā gudri cilvēki šodien vietā un nevietā saka, nerelevantu.
Tā ir viena pieeja. Man tā liekas loģiska, tomēr droši vien var iztikt bez ietekmējošu avotu un vides apgūšanas un nodarboties ar kādu autoru ārpus konteksta. Iespējams, šī otrā pieeja mūsdienu steidzīgajā dzīves ritmā un informācijas pārbagātībā arī der. Un tiek bieži lietota. Par to vedina domāt šāds aspekts – atliek parādīties kāda autora darbu tulkojumiem (piemēram, Džordžio Agambēns krievu valodā pēdējo dažu gadu laikā), lai katrs sevi cienošs intelektuālis uz konkrēto autoru sāktu aizrautīgi atsaukties. Savukārt tas, ka autora domu ietekmējuši ļaudis vai līdzīgā virzienā strādājošie izpelnās krietni mazāku ievērību, vedina domāt: lasīts tiek konkrēti viens autors. Lai gan, vēlreiz, iespējams, var arī tā.
Pirmā tēma domu apmaiņai par godu Marksa "dzimenītei".
Otro tēmu loku varētu formulēt tā: neatkarīgi no Marksa kā autora ideju vērtējuma, vai joprojām ir aktuāli jautājumi, kas viņu nodarbināja? Un, ja ir, kā mēs par tiem runājam (vai nerunājam)?
Ilustrācijai minēšu kanālu "SkriptaTV", kas, cik saprotu, saistīts ar Zagrebas Universitātes sociālo zinātņu studentiem. Un – vietējie prātvēderi labā nozīmē var savās diskusijās Marksu arī nepiesaukt, bet viņi runā par kapitālismu, kapitālisma pārvarēšanu u.c. tēmām, kas nebūtu svešas arī marksistiem.
Latvijā brīžiem liekas, ka starp t.s. sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem vienīgais Marksa tematikas pārdomātājs ir katoļu arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs. Šī piezīme, protams, nav uztverama kā apgalvojums, bet kopumā tāds iespaids var rasties, jo, spriežot pēc, piemēram, augstāko amatpersonu runām 4. maijā, pieminama problēma ir korupcija, savukārt citādi jau sistēmai nav, kā saka, ne vainas. Tas ir interesanti. Skaidrs, ka korupcija ir problēma, no kuras arī izriet daudzu pamatotā sajūta par to, ka Latvijā ir "daudz netaisnību", bet – acīmredzot ilglaicīgā atrašanās PSRS sastāvā ir bijusi tik traumējoša, ka kapitālisma kā sistēmas kritiska pārdomāšana jau liekas kaut kas "komunistisks".
Iespējams, ka mēs te atgriežamies pie konteksta problēmas. Proti, ja kapitālisma kritiska pārdomāšana un alternatīvu meklēšana asociējas ar, teiksim, arodbiedrību rīkotajām demonstrācijām Parīzē, tad viegli iedomāties līdzīgu reakciju "vēl nav labi?!", kas rada noraidošu attieksmi pret kapitālisma kritiku vispār. Tomēr tad nu jāatgādina, ka, piemēram, Zigmunds Baumans vai Slavojs Žižeks ir strādājuši ar šīm tēmām galīgi ne "atņemt un sadalīt!" modeļa ietvaros. Respektīvi, sistēmas pārdomāšana mums neliekas iespējama vai būtiska tādēļ, ka mēs pārāk ietekmējamies no vizuālās informācijas druskām, nelasot tekstus. Vizuālā tēla vērošana un komentēšana kārtējo reizi aizstāj "ārpus tēla" notiekošā pārdomāšanu.
Trešais tēmu loks arī zināmā mērā saistīts ar konteksta jēdzienu. Formulējums būtu šāds: Marksa & Co. skarto jautājumu pārdomāšana, aktualizēšana utt. lielā mērā tiek uztverta kā tāda Rietumu demokrātiju "iekšējā lieta". Autori – Rietumu, aktīvisti – Rietumu, kritiķi un pretinieki – arī Rietumu vispār, jo īpaši Rietumu sekulārajā tradīcijā. No šī viedokļa arhibīskapa pieminēšana pat nebija nejauša, jo – mūsdienās sabiedrības sekulāro daļu maz interesē reliģisko līderu paustais par Marksam būtiskajiem jautājumiem. Arī tas ir interesanti. Tātad cilvēkam var būt pat neitrāli pozitīva attieksme pret, teiksim, pāvestu Francisku, tomēr pieņēmums ir, ka viņa domas un paustais droši vien ir svarīgs ticīgajiem, bet ne "pārējiem". Lai cik šīs domas būtu interesantas un noderīgas. Mēs paši sašaurinām ideju lauku.
Līdzīgi ar Marksa un viņa ietekmēto autoru ieskicētās tematikas, ja tā var teikt, ģeogrāfisko kontekstu. Ir tikai loģiski, ka par šo tematiku daudz un ļoti dažādi ir domājuši un rīkojušies arī ārpus "Rietumiem" – vienalga, vai runa būtu par t.s. Atbrīvošanās teoloģiju Dienvidamerikā vai maoistiem Āzijā. Tas, ka man personīgi daudzi no šādiem alternatīvu kapitālismam piedāvājumiem nesajūsmina, nenozīmē, ka varu uzskatīt: "rietumniekiem" ir kaut kāds intelektuāls monopols uz kapitālisma tematikas pārdomāšanu un pārrunāšanu. (Jāpiezīmē, ka tas attiecas ne tikai uz Marksa tematiku un kapitālismu kā sistēmu. Man, iespējams, saprotamāks un ērtāks ir pieņēmums, ka dažādas debates kristietībā ir Rietumu kristiešu "lieta", tomēr nedomāju, ka tas atbilst reālajai situācijai.)
Nedaudz amizanti: tiek daudz runāts, ka problēmas globalizējas, ka tās jārisina kopīgiem spēkiem, tomēr bieži refleksija par šīm problēmām notiek lokāli nošķirti.
0