Foto - Ivars Drulle
 
Pētījumi
12.03.2014

Trīs olīvas nopietnā ēkā

Komentē
2

Zinātņu akadēmijas celtne ir nopietna ēka. Tumšajā, ar marmora plāksnēm klātajā vestibilā pārņem bijības sajūta. Pie sienas pieliktajā metāla plāksnē vēstīts, ka šeit izstrādāta deklarācija par Latvijas neatkarības atjaunošanu, un efektu pastiprina otra misiņa plāksne: šajā ēkā atrodas UNESCO pasaules atmiņas reģistrā iekļautais Dainu skapis.

Pēc pusdienām virsroku ņem vēlme pārliecināties, vai nostāsti par Zinātņu akadēmijas skatu torni ir patiesība. Liftā nospiežot pēdējā stāva pogu un durvīm atveroties piecpadsmitajā stāvā, no pelēkas pēcpusdienas ieslīdu gaišā dienā. Šajā līmenī ir jūtami gaišāks nekā pie zemes, un kā gan citādi – visapkārt tikai debess.

Stāsti par skatu torni izrādās pamatoti, uz sienām ir izlīmētas bultiņas ar norādēm, kā tur nokļūt. Durvis, kāpnes, pagrieziens, vēl vienas kāpnes, durvis, un Rīga ir zem tavām kājām.

Bet ar to šis stāsts tikai sākas, jo, izpriecājies par ziemeļu Parīzes rūsas švīkoto skārda jumtu mozaīku un atgriezies pie izejas durvīm, saprotu, ka tās ir aizslēgtas.

Viens uz Zinātņu akadēmijas jumta. Kādu stundu cenšos atpazīt ielas un pētu sala atrautās keramiskā apšuvuma šķembas, kas ziemā ir bagātīgi kritušas un šķīdušas skatu laukumā. Nākamo stundu veltu pārdomām par nakšņošanu, avārijas dienesta izsaukšanu vai durvju izbliešanu stilā, kā to iespaidīgi veica amerikāņu bobslejists nesenajās olimpiskajās spēlēs[1], bet doma, ka esmu saspēris durvis Dainu skapja enerģētiskajā zonā, man turpmāk neļautu mierīgi dzīvot.

Kad saule no Zaķusalas torņa ir aizskrējusi līdz Gaismas pilij, ievēroju vienu detaļu – pie izejas uz skatu laukumu ir režģotas durvis ar piekaramo atslēgu, aiz kurām turpinās kāpnes uz torņa smaili. Piekaramā atslēga kādā brīdī ir tikusi atslēgta un tagad stāv brīvi. Tātad kaut kur torņa konstrukcijās ir cilvēks ar atslēgām. Strauji tuvojās vakars, un, paejot garām vairākām biedējošām aizlieguma zīmēm, sāku maldīties aizliegtajā zonā. Par laimi, nav jākāpj līdz smailes augšai, lai sastaptu strādnieku ar vadu rituli rokā. Bez īpaša izbrīna viņš man atslēdz durvis, un gandrīz jāsāk domāt, ka izmisuši un iespundēti tūristi ir viņa ikdiena.

Bet pirms ieslodzīšanas paspēju ieturēt labu maltīti pirmā stāva ēdnīcā "Pavardiņš". Šī ir vieta, kur manā iztēlē gudros prātus pabarot nāk viedi Zinātņu akadēmijas kadri, un tiešām – ieejot kafejnīcā un meklējot vēderu uzrunājošu ēdienu, pie manis atlido atsevišķas frāzes: "Rainis... sociāldemokrāti... viņi izvirzīja... Barons..." Maģiskie vārdi izlaužas cauri griezīgā ēdnīcu standarta "Radio Skonto" blīvajam tīklam, bet pēkšņi tēmu par Raini sašķaida "Skonto" diktore, skaļi novēlot dienai saules stariņu, mākonim zelta maliņu un piesakot Fredija Merkūrija hitu "Mēs esam čempioni".

Ēdnīcas interjeru var raksturot kā Staļina klasicisma tikšanos ar Polijas un Ķīnas masu produkciju. Majestātiski augstos, tumši zaļi krāsotos griestus rotā ģipša profili un ornamenti, arī sienas ir smagi zaļas, tāds krāsojums varētu būt raksturīgs britu aristokrātu mājokļos, tikai šeit trūkst pīpju tabakas un viskija aromāta, kas, manuprāt, būtu ļoti piemērots Zinātņu akadēmijas kafejnīcai.

Britu interjerā mani sveicinātu kādas medību trofejas noputējusī galva, bet šeit tā ir aizvietota ar prāvu plastmasas rūķi, kas vienā rokā tur alus kausu un otrā – žāvētu vistu. Pasveicinājis to, es izvēlos zupiņu, vistas gaļas mērcīti un biezenīti. "Pavardiņā" tiek plaši lietots latviešu virtuvē iecienītais deminutīvs. Apkalpotāja piedāvā biezenīti, griķīšus, zivtiņu, bet kādai krievu apmeklētājai pakaļ uzsauc, vai pie zupas smetanočku nevajadzēšot. Arī ēdienkartē ierakstīti nevis "salāti", bet "salātiņi", un tie patiešām ir labi – manā porcijā trāpās trīs melnās olīvas, kas ir retums tautas klases cenu kategorijā.

Ēdienkartē valda nostalģiska vietējo ēdnīcu klasika – pirmajā borščs, soļanka, otrajā griķi, kartupeļi ar karbonādi, kotleti, gulašu vai zivi. Nekādu pārsteigumu. Atbilstoši standartam, desertā ir pieejams ķīselis ar krēmu, un savā ziņā ir patīkami redzēt, ka nav paplātes ar kārdinošajām, bet tik neveselīgajām bulciņām, pret kurām man nav imunitātes. Vairākos piegājienos notestējot dažādas piedāvājuma kombinācijas, ne reizi nenākas vilties, klasika ir līmenī. Gulašs ir īsts gulašs ar paprikas šķēlēm, burkāniem un sīpoliem, un pildītā paprika ir tāda, kā mamma gatavoja bērnībā. Borščs ir spēcinoši karsts, un man izskatās, ka zupas šķīvji pirms lietošanas tiek turēti siltumā. Šī nianse ir neparasta Latvijas ēdnīcās, it īpaši tad, ja zupa ne tuvu nemaksā piecus eiro. Katrā ziņā apkalpotājas rokās šķīvji parādās no slēgtas tvertnes blakus karstajam zupas katlam, un es ar prieku lieku piecīti naudas maiņas trauciņā, kas sarkaniem burtiem atgādina "Gloria in Excelsis Deo" ("Gods Dievam augstībā").

"Pavardiņa" sienas rotā milzīgas kompozīcijas ar oranžu matu murskuļiem, pie kuriem pielīmētas bambusa nūjas ar mākslīgajiem ziediem. Logus sedz caurspīdīgi laškrāsas aizkari, un šie elementi vēsta, ka interjera stils vērsts nevis britu aristokrātijas virzienā, bet drīzāk tuvojas romantiskas namamātes vīzijai par skaisto, ko pastiprina rūpes par kārtību. Ir skaidri norādīts, ka paplātes uz galda turēt nedrīkst, un, nedaudz nokaunējies par savu prastumu, ar novēlošanos aiznesu lieko elementu norādītajā vietā.

Tomēr aristokrātiskais stils ēkai nav bijis svešs. U. Adamaites rakstā laikrakstam "Diena" sakarā ar nama 50 gadu jubileju ir minēts: "Vestibilos bija apaļi ozolkoka galdi un masīvi ar ādu apvilkti dīvāni un klubkrēsli. Otrajā stāvā tagadējā Prezidija sēžu zālē bija bārs ar galdiņiem. Stikla vitrīnās, kur tagad izvietotas grāmatas, bija dzērienu pudeles, priekšā – pusapaļa bufetes lete, aiz kuras saimniekoja bufetniece vecā Berta. Ēkā katru vakaru notikuši koncerti un teātra izrādes, starpbrīžos skatītāji uzturējušies bārā un amfiteātra vestibilā. Milzīgās virtuves saldējamās istabās tolaik jaunie zeļļi esot glabājuši vairumā sapirktos lētos ārzemju vīnus "Green silvaner", "Gamza" un "Diamant"."[2]

Pēc visiem pārdzīvojumiem, dienas nogalē verot masīvās ieejas durvis, uzskrienu virsū kādai satriecoši smalkai dāmai kažokādas mētelī, kas pavadoņa kompānijā ar eleganti paceltu galvu kāpj augšā pa granīta kāpnēm. Vaira Vīķe-Freiberga.

Pēkšņi manā galvā viss sakārtojas, puzle saliekas un visi tetri sakrīt pareizos kvadrātos. Acumirklī saprotu, no kurienes viņa ņem šo pārcilvēcisko spēku tik dziļi un hipnotizējoši uzrunāt publiku. Viņa dodas pieskarties Dainu skapim.

 

 

[1]  Sochi 2014: Trapped bobsleigher smashes jammed bathroom door

[2] Undīne Adamaite: Nams ar raksturu

Tēmas

Ivars Drulle

Ivars Drulle ir tēlnieks un strādā vizuālās mākslas jomā, veidojot darbus sākot ar nelielu figūriņu grupām līdz milzīgām instalācijām, bieži izmantojot stāstījuma, skaņas elementus un tekstu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!