Mūzika
25.09.2017

Trīs koncerti "Kremerata Baltica" festivālā

Komentē
0

Kamerorķestra "Kremerata Baltica" festivāls šogad izskanējis četrpadsmito reizi. Jau vairākus gadus tas notiek nevis vasarā, bet gan septembrī (un tā neapšaubāmi ir pareiza izvēle, jo vasaras festivālu piedāvājums jau kādu brīdi sasniedzis apogeju), atrasta arī īsti piemērota mājvieta – Dzintaru vēsturiskā koncertzāle –, un tā nu arī 2017. gadā daudzus klausītājus interesēja, ko "Kremerata Baltica" mūziķi atskaņos šoreiz. Līdzīgi kā nupat aizvadītais Garīgās mūzikas festivāls, arī "Kremerata Baltica" festivāls dod iespēju iepazīt to komponistu daiļradi, kas citkārt koncertprogrammās rodama reti. Un vēl viena līdzība starp abiem festivāliem – tajos dzirdamo programmu veidotājiem visaktuālākā acīmredzami ir mūzika, kas estētiskās modernitātes skalā atrodas aptuveni viduspunktā starp konvencionāli romantisku izteiksmi un racionālu avangardismu; un arī "Kremerata Baltica" mākslinieki vienmēr ar prieku uzņem cilvēcisku jūtu atspoguļojumu un garīga rakstura vēstījumu. Līdz ar to arī šogad festivāla repertuārā pārstāvēta Leonīda Desjatņikova, Sulhana Cincadzes, Henrika Mikolaja Gurecka, Nikolaja Kapustina jaunrade, "Kremerata Baltica" mūziķiem vienlaikus turpinot sadarboties ar Georgu Pelēci un nepiemirstot arī citus latviešu komponistus. Pēc festivāla atklāšanas, kas tika veltīta Volfganga Amadeja Mocarta un Arvo Perta darbiem, turpmākajos trijos koncertos Dzintaru koncertzāles publika nedaudz neierastākā repertuārā varēja iedziļināties pilnā mērā.

Šogad savu septiņdesmito jubileju svinēja divi cienījami latviešu komponisti – Georgs Pelēcis un Pēteris Plakidis. "Kremerata Baltica" festivālā 15. septembra koncerts "Oņegina kontrapunkti" skanēja kā veltījums Georgam Pelēcim, bet nākamā vakara koncerts – kā Pētera Plakida piemiņas programma, kur diviem mazāk pazīstamiem un vienam vispārzināmam komponista daiļrades paraugam pievienojās Cincadzes, Desjatņikova un Kapustina partitūras. Taču pašā sākumā – tikai un vienīgi Georga Pelēča darbi. Pelēcis arī septiņdesmit gadu vecumā strādā ar lielu intensitāti, tieši Gidona Krēmera izveidotajam kamerorķestrim viņš rakstījis daudz, publika sagaidīja arī jaundarba – diptiha "Oņegina kontrapunkti" – pirmatskaņojumu, līdz ar to no atskaņotāju puses bija nepieciešama tikai rūpīgāka ielūkošanās komponista opusos, lai no tiem izveidotu saistošu un kontrastainu izlasi. Viņiem tas arī izdevās, un koncerta gaitā Pelēča skaņumāksla izgaismojās emocionāli dažādos un konceptuāli atšķirīgos rakursos.

Vispirms – no liriska rakstura personiskas apceres sfēras. Opusu "Vecā dienasgrāmata" atskaņoja pianists Georgijs Osokins – un mūziķa individuālais redzējums nebūt nebija pretrunā ar skaņdarba kontemplatīvo ievirzi un meditatīvo struktūru miju. Pēc tam – arī personiska rakstura darbs, tikai tagad dinamizētā un optimistiski dzīvīgā mūzikas plūsmā; lai atskaņotu 2001. gada partitūru "Tikšanās ar draugu", uz skatuves kāpa "Kremerata Baltica" mākslinieki un solists Džeralds Bidva. Rezultāts izklausījās pārliecinošāks no orķestra spēles viedokļa, stīgu grupai koši un mērķtiecīgi atainojot skaņdarba vitālos noskaņu un tembru izvērsumus, kur brīžiem vairāk, brīžiem mazāk uzrunājošos melodiskos motīvus apvienoja arī minimālisma kompozicionālie elementi; šķiet, ka arī Džeraldam Bidvam bija ļoti labi saprotama gan skaņdarba doma, gan strukturālā iecere, taču viņa priekšnesumā krāšņāki vijoles toņi diemžēl iezīmējās stipri atturīgāk.

Ar prieku jāteic, ka par koncerta lielāko un negaidītāko atklājumu kļuva tieši jaundarbs – "Oņegina kontrapunkti" soprānam, baritonam, vijolei un stīgu orķestrim. Parasti, raksturojot Georga Pelēča daiļradi, nākas secināt, ka tā līdzinās vienkāršām skaņu ainavām, kur pietrūkst psiholoģiski piesātināta dramatisma. Un te nu tas bija – turklāt ļoti intensīvi un tikai ar simboliskiem atelpas brīžiem. Par savu jaunāko veikumu komponists visnotaļ precīzi raksta: "Tatjana un Oņegins dzied par savām jūtām, patiesībā nedzirdot viens otru, nereflektējot uz partnera frāzēm un saucieniem. Tas ir duets, bet ne dialogs. Tas ir tikai monologu kontrapunkts." Un tāpat ar diptiha otro daļu, kur mīlestības atklāsmju vietā stājas divu noraidošu atbilžu vienlaicīgs savijums. Atliek vien piebilst, ka šo ieceri komponists realizējis tiešām ekspresīvi un virtuozi – mūzika suģestē ne tikai ar emociju spriegumu, ne tikai ar meistarīgi īstenotu polifonu daudzslāņainību, bet arī ar tematiskā materiāla kvalitāti – iekļauts saistošas un neordināras mākslinieciskās dramaturģijas ietvaros, "Oņegina kontrapunktu" skaņuraksts pievērš neatslābstošu uzmanību no sākuma līdz pat beigām. Turklāt – šeit ne mazāk aizraujošs ir arī opusa konceptuālais līmenis. Gluži nevilšus parādās, piemēram, šāds jautājums – kāda gan īsti ir vijoles solo loma un funkcija? Varbūt autora balss, autora komentārs? Un, ja tā, tad kura autora – tā, kurš sarakstījis "Oņegina kontrapunktus", vai tā, kurš radījis romānu dzejā "Jevgeņijs Oņegins"? Un tālāk – ko nozīmē nepārtraukti klātesošais un muzikāli aktīvais stīgu orķestris? Antīko kori? Likteņa personificējumu? Bet varbūt publiku, kura nespēj neko mainīt, lai kā to gribētu? Šādus jautājumus nenoliedzami palīdzēja aktualizēt lieliskais atskaņojums – Elīna Šimkus arī pēc Garīgās mūzikas festivāla bija vislabākajā formā, tāpat arī Kalvis Kalniņš, bet "Kremerata Baltica" izteiksmīgais ansamblis vēl jo vairāk izcēla Madaras Pētersones vijoļspēles valdzinājumu. Visbeidzot, atsevišķs temats ir arī "Oņegina kontrapunktu" žanriskā piederība – formāli to var nosaukt par kantātei radniecīgu darbu, bet patiesībā tas uzlūkojams kā vesels operas skats. Līdz ar to pēdējais ar šo tēmu saistītais jautājums – ja reiz Georgs Pelēcis līdz septiņdesmit gadiem vēl nav uzrakstījis nevienu operu, varbūt tagad ir vērts pamēģināt?

No Georga Pelēča 24 kaprīžu cikla altam koncerta otrajā daļā skanēja divas – apliecinot, ka pēc Nikolo Paganīni slavenā parauga radītajā opusā risinātas tās pašas metafiziskās tēmas un doti tie paši instrumentāli virtuozie uzdevumi – tikai, protams, laikmetīgākā mūzikas valodā. Pēteris Trasuns ar šiem uzdevumiem tika galā ļoti labi – var diskutēt par atsevišķu detaļu precizitāti, bet mūzikas satura atklāsme nekur nepazuda. Tieši tāpat komponista paustais vēstījums viscaur bija klātesošs klavierēm un stīgu orķestrim rakstītā "Concertino bianco" interpretācijā, priecējot arī ar citām priekšnesuma kvalitātēm. Georgijs Osokins šeit kārtējo reizi parādīja, ka viņš pat visvienkāršākajām tēmām spēj piešķirt īpašu bagātīgumu, individualitāti un nianšu spektru, savukārt "Kremerata Baltica" mūziķi – ka prot saprasties ar pianistu un kopīgi izveidot vienotu interpretāciju.

Pirmvariants programmas noslēguma darbam – opusam "Atklāsme" klavierēm, balsij, trompetei un stīgu orķestrim – tapis 2003. gadā. Kopš tā laika partitūra piedzīvojusi ievērojamas pārmaiņas – 2006. gadā dzirdēju versiju, kurā flauta, viola da gamba un klavesīns jau bija aizstāti ar "Kremerata Baltica" spēlētajiem stīgu instrumentiem trompetes un klavieru pavadībā, bet tagad Jāņa Šipkēvica kontrtenora balsi bija nomainījis Elīnas Šimkus soprāns. Mūzikas vēstījums gan palicis tas pats – sakrālas tēmas līksms, pacilājošs, ekstātisks lasījums, ļaujot novērtēt šo partitūru kā vienu no spilgtākajām Georga Pelēča vokāli instrumentālajā daiļradē. Šādu iespaidu arī nostiprināja Elīnas Šimkus un "Kremerata Baltica" priekšnesums, kamēr trompetists Jānis Porietis un pianists Andrjus Žlabis uzstājās pieklājīgā līmenī, bet ne vairāk.

Pētera Plakida kamermūzika ir spēlēta daudz, un klausītājiem labi zināma vesela virkne viņa opusu. Tostarp "Romantiskā mūzika" vijolei, čellam un klavierēm, taču 16. septembra koncertā interpreti bija atcerējušies arī par vienu no pavisam nedaudzajiem Plakida klavierdarbu paraugiem – invenciju "Kvintas", programmu sākot ar vēl kādu mazzināmu komponista partitūru: trīsdaļīgo ciklu "Mazs koncerts" divām vijolēm. Pieņemu, ka autors šeit pats sev izvirzījis uzdevumu – paskatīsimies, ko var iesākt ar pavisam elementāru tematisko materiālu –, un šos spēles noteikumus īstenojis profesionāli spoži un eleganti. Sanda Šteinberga un Madaras Pētersones duets tam bija labākais pierādījums – no minimālistiskiem motīviem rūpīgi veidotā intonatīvā attīstība un muzikālā dramaturģija šeit atklājās precīzā un kolorītā priekšnesumā, daudzveidīgajā tembru partitūrā neiztrūka komponista iecerēto tautas muzicēšanas elementu, un tad jau bija klātesoša arī Plakida daiļradei daudzkārt piemītošā humora izjūta.

Otra patīkama muzikāla sastapšanās – ar 20. gadsimta gruzīnu komponista Sulhana Cincadzes ciklu "Sešas miniatūras" mandolīnai un stīgu kvintetam un Latvijas koncertu apmeklētājiem jau pazīstamo mandolīnistu Avi Avitalu vijolnieku Džeralda Bidvas un Madaras Pētersones, altistes Santas Vižines, čellista Pētera Čirkša un kontrabasista Kristapa Pētersona pavadībā. Atšķirībā no Plakida, šoreiz mūzikas folkloristiskie akcenti, saprotams, sakņojās gruzīnu tradicionālajās intonācijās, tāpat kā latviešu komponists, arī Cincadze prata radīt mērķtiecīgi būvētu muzikālo formu, un viņa "Sešām miniatūrām" piemita gan asprātība, gan iztēle. Avi Avitals turpretī mūzikas liriski dejisko noskaņu mijā iejutās brīvi un atraisīti, viņa priekšnesums uzreiz aizrāva gan ar toņa grāciju, gan virtuozitāti un harismu, un šajā brīnišķīgajā skaņu gleznojumā solists guva arī pienācīgu atbalstu no stīgu kvinteta puses. Sekoja Pētera Plakida "Romantiskā mūzika". Interpretācijas šim opusam bijušas dažādas, arī pavisam nesenā pagātnē, un Sanda Šteinberga, Emmas Bandenieces un Kristīnes Paulas versija atkal apstiprināja tēzi, ka mākslā nav un nevar būt vienīgā pareizā varianta. Šis atskaņojums "Romantiskās mūzikas" interpretāciju klāstam pievienoja jaunu, niansēs atšķirīgu skatījumu, kur vijoles, čella un klavieru kontrastainā saspēle atklāja Plakida opusā ietvertos dramatiskos pretstatus, un šādai koncepcijai nepieciešamajai muzikālās dramaturģijas daudzdimensionalitātei Sanda Šteinberga un Emmas Bandenieces radošās dotības un it īpaši Kristīnes Paulas koncertmeistares darbībā izkoptais stratēģiskais redzējums izrādījās patiesi piemērots.

Koncerta otro daļu ievadīja Pētera Plakida invencija "Kvintas" divām klavierēm – darbs, kura kompozicionālā pieeja sasaucās ar "Mazu koncertu" divām vijolēm, un mūzikas racionālā ievirze ar melanholiskām zemstrāvām tāpat; gan šajā, gan nākamajā priekšnesumā kļuva skaidrs, ka Georgijam Osokinam, kurš, kā zināms, guvis nopietnu pieredzi klavieru ansambļa spēlē, ar lietuviešu pianistu Andrju Žlabi sadarboties nav nekādu problēmu. Neraugoties uz to, koncerta turpmākā dramaturģiskā līkne gāja uz leju. "Kremerata Baltica" mākslinieku iecienītais krievu komponists Leonīds Desjatņikovs vēl šogad Latvijas klausītājus priecējis ar diviem iezīmīgiem savas daiļrades piemēriem – Rīgas festivālā skanēja "Krievu gadalaiki" balsij, vijolei un stīgu orķestrim, bet festivālā "Sansusī" – vokālais cikls "Dzejnieka mīla un dzīve". Diemžēl divām klavierēm rakstītā partitūra "Gulbja pusē" šiem opusiem netiek līdz. Lai gan skaņdarba franciskais nosaukums ir identisks ar Marsela Prusta romānu "Svana pusē", patiesībā šis ir viens no tiem Desjatņikova darbiem, kas reflektē par klasiskās mūzikas tēmām – šajā gadījumā par Kamila Sen-Sansa "Gulbi" no "Dzīvnieku karnevāla". Rezultāts nav īpaši pārliecinošs – atsevišķas epizodes tīri simpātiskas, bet skaņdarba kopaina un pati konceptuālā doma tematiskā materiāla attīstības gaitā kaut kur izšķīda, un arī pianistu duets tur neko daudz nespēja līdzēt. Ja Desjatņikovu viņa daiļradē interesē "minimālisms ar cilvēcisku seju" un "konsonanses emancipācija", tad viņa vecākais laikabiedrs Nikolajs Kapustins savukārt centies apvienot augstā stila pianismu un stingras klasiskas formas ar džeza un populārās mūzikas izteiksmes līdzekļiem. Panākumi bijuši dažādi – viens darbs patiešām uzrunā, kāds cits savukārt atstāj gluži vienaldzīgu, un Kapustina klavieru kvintets drīzāk gan piederēs otrajai kategorijai. Interpretu ansamblis (vijolnieki Daiņus Podžuks un Lins Valicks, altists Pēteris Trasuns, čellists Pēteris Sokolovskis un pianists Andrjus Žlabis) muzicēja profesionāli un ne bez iedvesmas, bet skaņdarba intonācijām vienalga pietrūka izteiksmīgāku vaibstu.

"Kremerata Baltica" 2017. gada festivāla noslēgums pienāca 17. septembrī – arī šoreiz ar stila, emocionālā veidola un mākslinieciskās kvalitātes ziņā atšķirīgiem darbiem. No "sakrālā minimālista" Henrika Mikolaja Gurecka plašās daiļrades Latvijā tikai retumis parādās kāda partitūra, taču 1980. gadā radītais koncerts klavesīnam un orķestrim laikam gan būs ierindojams komponista labāko darbu vidū – šeit patiešām ir kā minimālisma estētika un rakstības paņēmieni, tā arī zemtekstos ieslēpts sakrāls vēstījums, turklāt Gurecka mūzikas kontekstā šīs radošās idejas vēl izteiktas pietiekami lakoniski un kontrastaini. Un klavesīnista Reinuta Tepa un "Kremerata Baltica" stīgu ansambļa priekšnesumā Gurecka opusa oriģinalitāti arī varēja pienācīgi novērtēt.

Otrs jaunums un otra interpretācijas veiksme – ASV dzīvojošās komponistes Annas Klainas koncerts mandolīnai un stīgu orķestrim "Trīs māsas" Avi Avitala un "Kremerata Baltica" lasījumā, kam piemita trāpīgs un pārdomāts dialogs starp solistu un orķestri un daudzveidīgas tēlu un noskaņu variācijas solopartijas iedzīvinājumā. Pati mūzika gan atmiņā palika mazāk – kaut kas vispārināti romantisks ar atsevišķiem ekspresionisma triepieniem, bet, ņemot vērā to, ka komponistei acīmredzami nav problēmu ar gaumes izjūtu un spēju panākt nepieciešamo mandolīnai un orķestrim rakstītā tematisma diferenciāciju, nebūt nepārsteidz, ka Avi Avitals šo darbu uzņēmis savā repertuārā. Izcilas muzikālas vērtības gan bija vēl grūtāk saskatīt Andrjus Žlabja komponētajā klavieru kvartetā, kas šoreiz izskanēja pārlikumā stīgu orķestrim ar pašu autoru pie klavierēm. Šeit atkal jāraksta – pieklājīgi, bet ne vairāk; godīgi paustie emociju pretstatījumi bija garāmslīdoši, bet izvērstajiem formas risinājumiem pietrūka lielākas konkrētības; un tāpat arī neizbēgamais salīdzinājums ar otru "Kremerata Baltica" festivāla viesmākslinieka statusā esošo pianistu lietuviešu mūziķim nenāca par labu.

Ar aizvien pieaugošu interesi gaidu, kurus trīs opusus Lielās mūzikas balvas žūrija nākamā gada sākumā izvēlēsies nominēt no šīgada jaundarbu klāsta, jo tieši nesen aizvadītajos mēnešos latviešu komponisti izcēlušies ar īpaši augstām radošām kvalitātēm – šajā laika posmā pirmatskaņojumu piedzīvojis Artūra Maskata Liepājas koncerts klavierēm un orķestrim, Platona Buravicka Liepājas koncerts balsij un orķestrim, Riharda Dubras oratorija "Marija", Gundegas Šmites akordeona koncerts, Maijas Einfeldes klavieru trio, Jāņa Petraškeviča "Music in four stages" čellam, flautai, klavesīnam un sitaminstrumentiem; vienā elpas vilcienā nosaukti jau seši skaņdarbi, un tiem droši var pieskaitīt arī Georga Pelēča "Oņegina kontrapunktus" un Jēkaba Jančevska "Lignum". Jančevska jauno opusu kamerorķestris "Kremerata Baltica" pirmatskaņoja Rīgas festivālā, un atkalsastapšanās ar šo mūziku nepavisam nelika vilties – personiski izjusts un emocionāli skaists vēstījums šeit bija ietverts plūstošā un harmoniski līdzsvarotā formā, līdztekus viengabalainam skaņdarba satura un dramaturģiskās arhitektonikas veidolam saistīja arī komponista atradumi dažādās stīgu orķestra ansambliskuma izpausmēs, un lieki teikt, ka "Kremerata Baltica" mākslinieki Jančevska jaunradītajā partitūrā arī rūpīgi iedziļinājās.

Visbeidzot – Pētera Plakida 1969. gada šedevrs "Mūzika klavierēm, stīgu orķestrim un timpāniem". Reti kura latviešu komponista partitūra spēlēta tik daudz un ar tik labiem panākumiem, un, iespējams, arī tādēļ Georgija Osokina, kamerorķestra "Kremerata Baltica" un Andreja Puškareva veidotā interpretācija līdzās priekšstatam par nepārprotami izciliem atskaņojuma rakursiem raisīja arī pāris skeptiskākus vērojumus. Šis Plakida partitūras lasījums bija visnotaļ oriģināls – pianists, orķestris un sitaminstrumentālists ar vairākiem spraigiem vilcieniem akcentēja mūzikas dramatiskākos pagrieziena punktus un skaņuraksta traģiskās dimensijas, viņi nepagāja garām arī darba filozofiskajai apcerei un eksistenciālajam vēstījumam, taču tajā pašā laikā Osokinam vēl jo aktuālākas šķita pavisam citas skaņdarba epizodes – ar lirisku raksturu un džeza mūzikas alūzijām. Un šī pieeja principiāli atšķiras no paša komponista atskaņojuma, no Mārtiņa Zilberta versijas, pilnībā pieņemu, arī no Agneses Egliņas un Kristīnes Paulas redzējuma un mentalitātes – ja "Mūzikas klavierēm, stīgu orķestrim un timpāniem" lasījumos parasti dominē precīzas, tiešas un atklātas līnijas, tad Georgija Osokina atspoguļotie tēli un raksturi ir izplūdinātāki. Un vēl divi aspekti – šis tomēr ir viens no skaņdarbiem, kur noderētu diriģenta skatījums, diriģenta pienesums interpretācijai, kamēr šoreiz "Kremerata Baltica" mākslinieki muzicēja, paļaujoties vienīgi paši uz sevi, kur partitūras lasījuma stratēģisko plānu, visticamāk, vienpersoniski pārraudzīja solists; otrkārt, nedaudz dīvaini, bet pretstatā vairākiem citiem pianistiem ar pašu autoru priekšgalā Georgijs Osokins pret mūzikas emocionālajām atklāsmēm bija saudzīgāks, vēloties panākt kādu izlīdzinājumu. Pēc maniem ieskatiem, nepamatoti. Taču – katram māksliniekam, bez šaubām, ir tiesības uz savu interpretāciju, un, ja reiz Georgijs Osokins pievērsies latviešu mūzikai, iesaku šos priekšnesumus nelaist garām. Kaut vai viena iemesla dēļ – tagad viņa spēlei piemīt tik brīnišķīgs, tik bagātīgs un apburošs tonis, ka ar tādu klavieru piesitienu un attieksmi pēc būtības var klausīties jebko.

Rezumējot – ceru, ka arī nākamā gada "Kremerata Baltica" festivālā Gidona Krēmera izveidotais kameroķestris sadarbosies ar Georgiju Osokinu, ka Avi Avitals uz Latviju atbrauks arī nākotnē, ka Pētera Plakida, Georga Pelēča, Jēkaba Jančevska mūzika orķestra mākslinieku repertuārā skanēs arī turpmāk. Tāpat ļoti interesanti būtu kādreiz iepazīt vismaz vienu vai divus no Sulhana Cincadzes divpadsmit stīgu kvartetiem, vēl kādu pagaidām nezināmu un augstu novērtētu Leonīda Desjatņikova opusu vai tādā pašā līmenī radītu Henrika Mikolaja Gurecka kamermūzikas paraugu; attiecībā uz citiem šīgada festivālā pārstāvētajiem komponistiem – paldies, labāk ne.

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0