***
pienāk rudens
varavīksni grib glāzē man liet
šķiet nekas nav pie sirds ķēries
patīk man saulainā parkā
kamēr mana meitiņa dzied
lasīt grāmatu kuru aizņēmos
vēl pavasarī no tevis
viss ir labi un jauki
mans laiks
varavīksnē kāpj mutē smeļas
patīk man parkā lasīt kamēr meitiņa dzied
tomēr kaut kā man šoruden sāp tava seja
tavi pianista pirksti man sūrst
tavi riņķi zem acīm tumst man
tavs zoda izliekums gaist
visos parka kokos tu drebi
visās lapās man atveries
viņa nāks un mēs iesim strūklaku skatīties
pasmaidīšu un aizvēršu ciet
grāmatu kuru vēl pavasarī no tevis
patīk man parkā lasīt kamēr meitiņa dzied
***
Izvēle pacēlās spārnos, mīkstām pārslām nolaidās atteikšanās.
Miegs apskāvieni žalūzijas ilūzijas.
Mēness aptieka vaļā, saules aptieka ciet.
Kad rīts un pavasaris atkal pienāks?
Mīlēt kādu un ļaut viņam iet.
Un atpakaļ nākt, un iet, un atpakaļ nākt, un iet.
Bet dzīve. Siers vīns alga viesības,
lietus putekšņi laime izvēle sviestmaize negaiss,
draudzenes runājas, viņš atlidojis ar visu to kazu,
pavasaris tomēr atnāk. Un maijs, maijs pāri malai.
Bērni atgriezušies no laukiem klaigā.
Dzīve varbūt vajadzētu vēl.
Pārbraucam naktī tu pasmejies.
Aizmugurējā sēdeklī mazas lūpas jau dziesmai līdzi māk kustēties.
Es mīlu es mīlu es gribu ļaut iet.
Kad saules aptieka vaļā, jau mēness aptieka ciet.
***
(…)When I was a Hershey bar - In my father's back pocket.(…)
© Laurie Anderson
Kā lai esmu tavs eņģelis, kukulīt.
Es neredzu, neredzu ceļu savu gaišo, laikam klapes uz acīm un aizbāžņi ausīs manās. Kā lai esmu tavs eņģelis, ja domas man sniegā, ja Salavecis nejauki prasa - vai šogad biji laba māte? Bet tu guli, mana saulīte, mana pelīte, mana bitīte.
Mēs vispār diezgan normāli vecāki esam, sapulces apmeklējam, nadziņi nogriezti, drēbītes tīras, kastaņus salasām un tukšas piena pakas laicīgi iedodam līdzi, zina adresi nosaukt, zina savu dzimšanas dienu, katru gadu braucam salūtu skatīties, braucam kartupeļus rakt.
Mani lini. Mani nami. Mamma mīl mani.
Kalcija netrūkst un dzelzs.
Tikai laiks tevi šķir no mammas sarkanā mēteļa atvēruma, no pusizkusušās šokolādītes tēva džinsu kabatā. Tikai laiks tevi šķir no Salaveča jautājumiem un no tā, ko es ieraugu sniegā. Murmulīti manu, runkulīti.
Mani lini. Mani nami. Laiks ir vienmēr pret mani.
1