Kas bija pirmais autors, ko izlēmāt tulkot?
Knuts Skujenieks: Pirmo autoru varu nosaukt – tas ir Lords Bairons: viena liriska pasāža no „Čailda Harolda svētceļojumiem”: „Atvadas no dzimtās zemes” – tas bija vidusskolas laikā, ap 1952.-53. gadu. Tulkots tika no kādiem skolas izdevumiem; to informācijas nabadzību, kas tolaik valdīja, tagad ir grūti iztēloties. Miglaini atceroties, tulkojums sanāca samērā gluds – īpaši nemocījos ar poētisko tehniku, tā nāca samērā viegli. Pēc tam ķēros pa druskai pie krievu klasikas – pie Ņekrasova, tad bija arī tolaik populārais Stepans Ščipačovs (tulkojis arī O. Vācietis) – diezgan banāla, bet būtiski, ka - privāta lirika iepretī visam tam, ko mums mēģināja borēt smadzenēs. Tas vidusskolas laikā.
Uldis Bērziņš: Čehu dzejnieks Karels Šiktancs? Laikam gan. Tas varēja būt kādā 10. vai 11. klasē, noabonēju čehu literatūras avīzi, tur liela poēma par krievu matemātiķi - aklu zēnu, kuram mamma palīdz, iedvesmo, vada tapt par izcilu zinātnieku. Neatceros, vai līdz galam tiku, laikam ne. Vēlāk dabūju Karela Šiktanca krājumu, tur bija poēma par (nacistu un kolaboracionistu) izslepkavoto Lidices ciemu, tā mani arī fascinēja, mēģināju tulkot.
Leons Briedis: Tulkot mani pamudināja tīra ziņkārība. Gribējās pamēģināt, kas tas ir – tulkot un atdzejot, un tas notika 1972. gada maijā, un pirmie atdzejojumi bija poļu tautasdziesmas un trīs poļu dzejnieki: Konstanti Ildefons Galčiņskis, Leopolds Stafs un Boļeslavs Ļešmians – visi trīs man ļoti tuvi. Šie atdzejojumi nekad nav publicēti. Pēc tam, kad Knuts Skujenieks izveidoja poļu dzejas izlasīti „Ābelīte”, es atkāpos, bet tā es sāku – ar poļu atdzejojumiem. Tulkoju es, protams, no oriģināla. Man mājās bija pieejama ļoti plaša un laba poļu literatūras bibliotēka, jo, nav nekāds noslēpums, mana māte ir poliete – Jadviga Gaļinska. Es izaugu uz trim kultūrām: latviešu, poļu krievu. Pie valodām drīz pēc tam ienāca angļu valoda. Es gribēju studēt fiziku un matemātiku, – un aizvien par to tādā „diletanta” un vaļasprieka līmenī turpinu interesēties par teorētisko matemātiku, fiziku (tikko brīvajā laikā esmu pabeidzis lasīt vienu Vernera Heizenberga darbu). Bija doma arī studēt matemātiku un fiziku, bet, tā kā mans tēvs ir matemātiķis un fiziķis, kā tāds iekšējs protests bija mana izšķiršanās par labu literatūrai. Mūsmājās vienmēr sarunas ritēja dažādā valodiskā vidē. Māte bija literatūras un valodas pasniedzēja, man patika valodas, patika lasīt dažnedažādus tekstus – ar filozofiju arī mazliet aizrāvos –, un man gribējās lasīt šos tekstus oriģinālā.
No kādām valodām atdzejojāt vispirms, kas pamudināja mācīties visas nākamās?
Knuts Skujenieks: Studiju gados – atdzejoju no krievu dzejas, nāca klāt poļu klasika, Mickēvičs, kam tolaik bija apaļa jubileja, un šai sakarā tiku tulkojis pāris no viņa Krimas sonetiem, kā arī atvadu dzejoli no iemīļotās Mariljas.. [ar virsrakstu „Veltīts M.....” - „Precz z moich oczu!... posłucham od razu,/ Precz z mego serca!... i serce posłucha,/ Precz z mej pamięci!... nie... tego rozkazu/ Moja i twoja pamięć nie posłucha...” - citē no galvas.]
Tad sekoja interese par igauņu dzejniekiem - Lidiju Koidulu un citiem. Kādai manai studiju biedrenei tēvs bija igaunis – tulkotājs arī no latviešu valodas; mēs sarakstījāmies, reizēm izpalīdzēju atrast kādu retāku vārdu, savukārt es pats, ticis pie palielas igauņu dzejas antoloģijas, sāku ar viņu klasiķu tulkošanu. Interesanti, ka klasiķi raksta samērā vienkāršā valodā. Tiktāl biju apguvis igauņu valodu, ka varēju lasīt; manas igauņu valodas studijas aprāvās, kad aizgāju no Latvijas Universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes (biju iestājies tur 1954. gadā un nomācījies 2 kursus) un aizbraucu studēt uz Maskavu. Maskavā man atradās draugs un kolēģis Matss Trāts, taču ar viņu runājām ne tik daudz par igauņu literatūru, kā apmainījāmies ar visu iespējamo literatūru.
Ļoti minimāli tolaik tiku atdzejojis arī no leišu valodas. Uz to mani spieda mani radi – tēvamāsa, kas bija liela Salomejas Neris lasītāja.
Uldis Bērziņš: Tad iznāk, čehu. Valodas mācījies... Vai mums kāds ēst ir mācījis? Vai ēdam, lai „organismā nonāk”? Pašiverēt pie plīts, jā, nākas pamācīties i mājās, i ciemos. Nemāku teikt, vai esmu mācījies, vai tāpat tikai „skatījies”: ko Dievs dara „pie plīts”? Cik valodās Dievs runā? Tik un tik tūkstoš, un klāt izloksnes un „idiolekti”, un tās neskaitāmās vecvalodas, kuru „loģiku” un intuīciju vairs zina tikai Viņš. Iznāk, tik daudz pasauļu Dievs brīvos brīžos „uzrakstījis”!
Leons Briedis: Gluži nemanot un ziņkārības pēc tulkojot, ienāca iepriekš minētās valodas; kādā liktenīgā brīdī, 1972. gadā es izlēmu braukt uz Moldāviju (tagad: Moldovu), uz Kišiņevu, studēt moldāvu valodu (jeb rumāņu valodu, jo patiesībā nav tādas moldāvu valodas – tie ir vienas valodas dialekti, daudz tuvāki nekā latviešu un latgaļu). Bija skaidrs, ka valodu es iemācīšos uz vietas, un, lai būtu interesantāk dzīvot, iestājos spāņu valodas un literatūras fakultātē, kur sāku studēt spāņu valodu un pakāpeniski visas pārējās – itāļu, katalāņu, mazdrusciņ – franču, bet ar to es speciāli nodarbojies neesmu.
Pamats bija tas, ka 1968.–70. gadā, kad studēju Vēstures un filozofijas fakultātē latviešu literatūru un valodu, man bija ļoti brīnišķīga pasniedzēja – Ināra Ķemere. Viņa izveidoja manus latīņu valodas pamatus – sākotnēji klasisko, tad vulgāro – tautas latīņu valodu: to vēlreiz divus gadus izmācījos arī Kišiņevā.
Manā dzīvē ir divi fantastiski kuriozi, no kuriem viens ir gandrīz realizējies. Pirmais ir šāds: 1977. gada septembrī, kad nokļuvu Maskavā, Augstākajos literatūras kursos, lai būtu interesantāk dzīvot, līdztekus visiem literatūras teorijas, tulkošanas un citiem kursiem, es ļoti aizrāvos ar afriānistiku. Mani fascinēja visi cilvēki, tik dažādo tautu pārstāvji, ko Maskavā satiku (vieglāk nosaukt to tautu pārstāvjus, kuru tur nebija!), bet afrikāņu valodas un ne tikai valodas, fascinēja visvairāk – tā bija aizraušanās ar kultūru, vēsturi, etnogrāfiju... Visus šķirkļus, kas Lielajā Padomju enciklopēdijā ir kādā sakarā ar Āfriku, esmu sarakstījis es. Tā, joku pa jokam, sāku studēt suahili jeb pareizāk: isuahili valodu, zulu, kosa, pigmeju valodas, tad „augstāk” – jorubus, ībo tautu valodas (Voli Šojinku, Nobela laureātu literatūrā, esmu pats saticis un spējis pat aprunāties ar viņu). Pazinu toreizējā PSRS Ārlietu ministra dēlu Aleksandru Gromiko, vienu no izcilākajiem afrikāņu etnogrāfijas speciālistiem. Tas viss, protams, beidzās ļoti slikti, jo es arī pabiju Āfrikā, lejpus ekvatora, un pēc tam sev teicu – kaut ko tādu var izdarīt tikai jauns un dumjš, jo es jau viens pats tur vazājos apkārt un drusku arī buldurēju tajās valodās. 1978. gadā mēs ar Knutu Skujenieku izdevām arī vienu grāmatiņu, tiesa gan, tulkojām no portugāļu valodas: Aguštiņju Netu „Ar sausām acīm”; Netu toreiz bija Angolas prezidents.
Otra vēlēšanās „lai nebūtu tik garlaicīgi dzīvot”, bija arī uzdevums, pie kā strādāju apmēram divus gadus nemitīgi: atdzejot Frančesko Petrarkas „Kanconieri”; bet ir arī kāds sapnis, kas tolaik netika realizēts, un kas man tagad reizēm neļauj naktīs aizmigt – tā ir Mezopotāmija. Un viens no maniem maziem sapnīšiem ir pamēģināt – varbūt pie tā es atgriezīšos – ir pārtulkot latviski „Gilgamešu”. Atzīšos, 1970. gadu beigās šī ideja radās Imantam Ziedonim, viņš arī kaut ko mēģināja darīt, bet, cik tālu šī ideja tika, es nezinu; es gāju pie tāda profesora Djakonova, un mēs no ķīļraksta plāksnītēm mēģinājām lasīt. Mezopotāmijas valodas es tā arī nesāku mācīties, tāpēc tos „Gilgameša” fragmentus, ko publicēju žurnālā „Kentaurs”, nosaucu tikai par „latviskojumiem”.
Slāvu valodas, tā sakot, es labprātīgi „atdevu” kolēģiem, lai arī, ja patrenētos, varētu atkal poliski, čehiski, serbiski...
Valodas paļāvība tulkošanai Jūsuprāt saistīta ar to, cik labi to zināt, vai ar to, cik radniecīgi latviešu valodai ir attiecīgās valodas dažādi slāņi un attiecīgā autora poētika?
Knuts Skujenieks: Paļāvības pakāpei valodā nevajag īpaši uzticēties, - jo radniecīgāka valoda, jo vieglāk ir iekrist un pieļaut kļūdas. Tāda – kļūdaina – manis veidota atdzejas kopa no poļu valodas neiegāja poļu dzejas antoloģijā, par laimi. Poļu antoloģija ir atsevišķas pieminēšanas vērta – tā varbūt nebija tik populāra kā franču dzejas izlase, bet sagatavotībā un autoru izvēlē tā bija ne mazāk nopietna un svarīga.
Ir ļoti svarīgi neiekrist oriģinālvalodas hipnozē.
Man ir ļoti specifiska situācija – lielāko daļu valodu, ar kurām es strādāju, es perfekti nepārvaldu. Lasu, protams, brīvi, bet ne visās runāju visos līmeņos. Jebkurā gadījumā – arī perfekti pārvaldot – ar valodu ir lielā mērā jācīnās, ņemot vērā katras specifiku. Jāiemācās arī strādāt ļoti asprātīgi – lai valodu struktūru nesakritības neradītu grūtības – protams, ka mainīsies rindu garums, būs kādi vārdi, kas ir t.s. „tulkotāja kompensācija”. Ar katru valodu strādājot, vajadzīga atšķirīga stratēģija. Tas ir kā gleznu restaurācijas darbs.
Svarīgi ir, lai būtu kāds, ar ko konsultēties – kā, piemēram, Uldis Bērziņš, bez kura akcepta nelaidu savus turku tautu atdzejojumus drukāt. „Eiropas tautu dziesmām” sākumā ir vesels pateicību saraksts ar cilvēkiem, kas man palīdzēja.
(Maza atkāpe par turku dzejas ienākšanu latviešu tulkojumos – pirmais neapšaubāmi iespaidoja Nāzims Hikmets; Hikmetu mēs ļoti intensīvi lasījām arī lēģerī, un viņu dziļi respektēja arī zvērināti antikomunisti. Tas ir cilvēka liktenis, traģisks liktenis, kā arī stingra nostāja un principialitāte, kas nereti ir vairāk audzinoša, nekā tās principialitātes ideoloģiskās nostādnes. Svarīgi bija arī tas, ka viņš bija politemigrants galvenokārt Padomju Savienībā. Otra lieta – augstas raudzes poētiskā skola, ko lielā mērā iespaidojusi ir franču dzeja. Ar Hikmetu mēs uzzinājām, cik garīgi bagāta un interesanta ir turku dzeja... Pēc Hikmeta nāca puskreisie, un tā tālāk, bet mūs neinteresēja viņu ideoloģiskā piederība. Es arī ar Hikmeta dzejoļiem šo to lēģera laikā tiku darījis, bet, tā kā man citas iespējas nebija, tad – caur spāņu valodu; tie, kas bija šeit, viņa dzejoļus tulkoja caur krievu (kā Māris Čaklais) – protams, līdz Uldim Bērziņam un Pēterim Brūverim, kuri iemācījās turku valodu un atdzejoja no oriģināla. Mani atdzejojumi gulēja kaut kur arhīvā nepublicēti. Bet Uldis Bērziņš atzina tos par drukājamiem.)
Noslēdzot par valodu zināšanu – man nebija iespēju iegūt labu lingvistisku izglītību, jo arī Maskavas institūts tādā ziņā bija diezgan nabadzīgs. Mums turklāt vajadzēja arī uzlabot krievu valodas prasmes – es ļoti labi nokārtoju iestājeksāmenus, bet man nemaz nebija sarunas prasmes -, tāpēc nemācījāmies tur kā vietējie dzejnieki – angļu vai vācu. Pēc tam pie filoloģiskas izglītības nevarēju tikt lēģera dēļ. Tā viss, ko es zinu, ir salasīts ar zināmu lingvistisku ziņkārību.
Nu, piemēram, mani interesēja spāņi, un bija kāds mans studiju biedrs no spāņu emigrantiem, ar ko varēju pakonsultēties un kam bija viņa dzejoļi; viņš mani ietekmēja, un tad jau radās ideja par Federiko Garsijas Lorkas izlasi. Es braucu speciāli uz Maskavu, pārrakstīju lielu daļu tekstu, jo tādas grāmatas no rokām neizlaida – sēdēju pie viņa un pārrakstīju ar roku, pāris tūkstošus rindu. Atbraucu uz Rīgu un kādas balādes jau biju uztaisījis – šodien to taisītu citādi, bet mani kolēģi no tālaika man to nepiedotu – jo viņiem ir tā palicis atmiņā. Tagad, atskatoties, šķiet, ka tie atdzejojumi jau bija spējīgi pastāvēt.
Kad atgriezos no ieslodzījuma, Māris Čaklais, kurš tolaik bija „Liesmā” redaktors, bija pietaupījis darbu ar Lorku man – bija citi gribētāji, bet viņš to bija kaut kā „piebremzējis”. Vislabākais, ja vien tas ir iespējams, ir, ka vienu autoru atdzejo viens atdzejotājs.
Krievijā ir citādi – tur ir lērums atdzejotāju vienam autoram, bet vairums no viņiem oriģinālu nav ne tuvumā redzējuši; varbūt kādi 10 procenti viņu tulkotāju strādā ar oriģinālu – un tā ir skola, no kuras mēs mācījāmies, bet pārējie ir vienkārši haltūristi. Esmu redzējis pat, ka viens bija Baironu taisījis no parindeņa! Tiesa, viņiem ir redaktori, kuri zina oriģinālvalodu, un pēc tam ar viņiem pastrādā. Lai arī no atsevišķām PSRS tautu valodām pat tolaik nebija oriģinālvalodu zinošu redaktoru. No lielajiem tulkotājiem – Samuils Maršaks, kurš zināms ar Šekspīra atdzejojumiem, bet visslavenākais viņš kļuva ar Roberta Bērnsa atdzejojumiem; vai, piemēram, Mihails Lozinskis, kurš ir Dantes atdzejotājs un „Dievišķajai komēdijai” ir veltījis vismaz pusi mūža – viņš ir viens no izcilākajiem Dantes atdzejotājiem pasaulē. Ļoti labs atdzejotājs bija arī Dāvids Samoilovs, vai Lorkam – Anatolijs Greskis, kurš pēc tam apprecēja Natāliju Maļinovsku: viņi abi izdod arī bilingvālas grāmatas, vēl komentējot spāņu oriģinālus.
Krievu valodā labi padodas klasiskās strofas, bet latviešiem un igauņiem ir problēma ar fiksēto pirmās zilbes uzsvaru – tātad, mums ir visai grūti salasīt precīzas un tīras atskaņas, to mums ir liels deficīts, un bieži vien ir jāatkārtojas. Bet tā nav liela nelaime, ja izdodas pats galvenais – pietiekami noslogot visu dzejoļa rindu kopā ar šo atskaņu, un tādā gadījumā mūs galīgi nešokē „māja un kāja”, jo tā ir dabūjusi tādu slodzi, ka mēs to neredzam.
Mani gribēja pielauzt, lai tulkoju latviski „Dievišķo komēdiju” – uztaisīju vienu lielu gabalu, un tas man prasīja pusi vasaras – lai es saprastu, ka, tā izsakoties, „tas nav priekš baltā cilvēka”, un devīgi „iesmērēju” to kolēģim Valdim Biseniekam. Viņa tulkojumi, kā visi viņa lielie tulkojumi, iet kā pa Kangaru kalniem – ar spožiem uzdzirkstījumiem, kam blakus tikpat koši melna bedre.
Viņš „Dievišķo komēdiju” uztaisīja apmēram 5 gadu laikā – vai pat mazāk; kad man piedāvāja to rediģēt, teicu, ka man tas prasītu desmitreiz vairāk laika.
No daudziem tulkotājiem mums ir sakrājušies arī ne visai veiksmīgi atdzejojumi. Kad biju jauns un spurojos pretī, taisīju par jaunu – jo ir daļa ne visai labu, piemēram, franču atdzejojumu, bet, tā padomājot – nav ko uztraukties, ja grib situāciju uzlabot, jādara uz priekšu kas cits.
Man ar valodām ir tā – man ir interese, mēģinu tajās drusku ielauzīties un, tiklīdz sāku lauzties tajā valodas džunglī iekšā, ar otru roku sāku jau taisīt kaut kādus tulkojumus. Apgūstu valodu minimumu līdz tādai pakāpei, lai varētu strādāt ar vārdnīcu, bet tas nemaz nav tik maz. Reizēm ir tā, ka cilvēks, kurš brīvi kādā valodā runā, pret latvisko tulkojumu ir vieglprātīgāks, jo tulko, neskatīdamies vārdnīcā, un izvēlas no vārda, teiksim, pirmo nozīmi, kamēr man tiek piektā vai, ja vajag sesto, tā ir jāizdomā pašam.
Jebkurā gadījumā – galvenā problēma ir mūsu mīļā dzimtā valoda.
Attiecībā uz folkloras tulkošanu būt tādam „vārdnīcas” zinātājam, ir īpaši labi – mani netraucē teksts dialektā, galvenais, lai varu to atpazīt, bet attiecos pret to, tāpat kā pret pamatizloksni. Tulkojot dialektu, es nelietoju dialektu – ja vien tas kādā citā tekstā nav izmantots stilizācijai. Jo tas Kalabrijas dziesminieks, piemēram, dzied ne jau dialektā, bet savā dzimtajā valodā – un man tas dzimtajā arī ir jātulko.
Vēl par to valodas paļāvību – piemēram, tulkoju grieķu tautasdziesmas. Man ir labas vārdnīcas, grāmatas, piemēram, grieķu tautasdziesmu teksti ar latīņu komentāriem, vācu tulkojums ar grieķu tekstiem paralēli, krievu, franču atdzejojumi, kuros ieskatīties... Konstatēju, ka ir lietas, kuras, ja es tieku līdz oriģinālam, mums ir absolūti skaidras, kamēr daudziem citiem tās paliek pilnīgi neskaidras, nu, piemēram, mums latviski ir teiciens „pielocīt pūru”, grieķiski burtiski: „piepīt pūru” ar tādu pašu nozīmi. Un tas pazūd un neparādās ne krievu, ne franču, ne daudzos citos tulkojumos. Grieķu tautasdziesmas tulkot man bija vieglāk, bet pilnīgi neņemtos tulkot, piemēram, angļu tautasdziesmas. Man patīk atdzejot no tādām valodām, kur vēl ir priekšstats par tradicionālo folkloru. Vienreiz man tas ir pat izdevies no valodas, ko es nezinu – kā, tulkojot ungāru tautasdziesmas. Dzeju tulkot tā nebūtu iespējams, bet, piemēram, bērnu šūpuļdziesmas – iespējams.
Savlaik vaicāju kolēģiem – klau, vai man nevajadzētu „specializēties” – jūs te visi esat speciālisti vismaz vienā valodā vai valodu grupā. Nē, viņi saka: tavs uzdevums ir būt par Kolumbu. Jo es parādos latviešu valodā ar pirmoreiz latviski tulkotu valodu darbiem.
Uldis Bērziņš: Varbūt atbildēt palīdzētu „metavalodas” jēdziens. Modernisma metavaloda, politiskās satīras, reliģiskā misticisma, erotiskās dzejas, folkloras metavaloda. Knuts Skujenieks, kā padzird ko no tālas folkloras, gluži kā K.G.Jungs iesaucas: O! Šito mēs zinām! – Nu, arhetipi, nu, Lielo plūdu mīts uz visām salām vai planētām, nu bērnišķīga sirsnība pret pasauli vai mežonīgs un cinisks „asinsprieks”. Bet īstā interese sākas, kur šī atpazīstamība beidzas. Nevaram vairs piedzimt par vikingiem, „vīķotājiem”, kas prata baudīt skaldu dzejas smalkumus - pat skandināvu profesors spēj tikai grābstīties apkārt skaldu sintakses eksplozijām, jo ausis un sirds aizņemtas sen ar citām īstenībām. Tad – ko tomēr varam kopā ar otru latvi no svešā galda čiept?
Leons Briedis: Būtībā nav nekādas „valodas paļāvības” – valodas pretojas, valodas neļaujas, un visvairāk neļaujas tieši vistuvākās valodas... Mēs jau visi runājam un domājam par vienu un to pašu, bet visi valodas līmeņi katrā valodā ir tik atšķirīgi. Tieši atšķirības – kā raksta Moriss Blanšo –, šo atšķirību pārvarēšana un reizē ievērošana ir svarīga. Pēteram Noldem, vienam no izcilākajiem sociolingvistiem, ir izstrādāta valodu koeksistences teorija, un viņam ir arī valodas konfliktu teorija. Ja mēs nonivelējam atšķirīgo, varam zaudēt savējo, bet no otras puses – uzdevums ir atšķirības arī pārvarēt. Man ir tuva Blanšo doma, ka jebkurš tulkotājs dzīvo no valodas atšķirības, un tulkojums neizvirza par savu uzdevumu likvidēt atšķirības; „tulkojums – tas ir šīs atšķirības pats pilnasinīgākais iemiesojums” (citē ). Par visām šīm teorijām būtu atsevišķi jārunā.
Nevarētu teikt arī, ka darbam ar valodām es neko neesmu guvis arī no izglītības. Vienpadsmit gadi ir pavadīti studijās dažādās universitātēs; audzināšanas, izglītošanās darbs tomēr ir struktūrisks, hierarhisks, un ar sistēmas pilnveidošanu tālāk es nodarbojos pats. Man palaimējās – bija daudz labu pasniedzēju, un man ir tik ļoti laimējies – esmu bijis kopā ar tik brīnišķīgiem cilvēkiem. Viens no krievu dzejniekiem Aleksandrs Mežarovs pasniedza poēziju, seminārus vadīja, tur nāca visizcilākie krievu dzejnieki: aizliegtie, neaizliegtie, pusaizliegtie, visi: Vozņesenskis, Jevtušenko, Sluckis, Ahmaduļina. Daži gadi pietrūka, lai netiktos ar Annu Ahmatovu, bet ar Brodski esmu bijis pazīstams. Uldis Bērziņš, Jānis Rokpelnis, Pēteris Zirnītis – viņi visi studēja Ļeņingradā, un mēs, jauni un dulli, uz Tartu braucām, ar Lotmanu tikāmies. Tolaik tās bija vienīgās iespējas kontaktēties. Klausījāmies Mamardašvilli, Kedrovu, pie Podarogas, Averinceva, V.V. Ivanova, Toporova, daudzu citu vietējo profesoru un vieslektoru lekcijas – tas viss bija tolaik Maskavā. Šeit Rīgā arī sastapu daudzus labus pasniedzējus, arī Kišiņevā – tur sastapu moldāvu, rumāņu inteliģenci. No tiem Maskavas kursu biedriem tagad ir izauguši pasaules klasiķi, bet tolaik visi kopā tur dzīvojāmies, un nekas mēs nebijām.
Atdzejošanu uzskatījāt par paša prieku, vai arī tā saistījās ar misijas apziņu – ienest citus autorus Latvijas kultūras telpā?
Knuts Skujenieks: Reizēm pat ir grūti atšķirt, kur beidzas sports un sākas misija... Mani, piemēram, iedvesmoja tāds dzejnieks kā Janis Ricos – man nebija jāskatās uz viņa kreisajām simpātijām, un tamlīdzīgi – tā ir viņa privāta lieta. Bet es arī zināju, ka viņš raksta dzejoļus uz papīra drumstalām vai pat uz bērza tāsīm, atrazdamies konclēģerī, un pēc tam tos norok zemē, lai viņu neatklātu – lūk, šis pieredzes moments sasaista. Iemācījos grieķu alfabētu apmēram stundas laikā, jo grieķu alfabēts mani fascinēja, iemācījos izrunu.. - grieķus ir viegli tulkot, jo visi vārdi ir ar akcenta zīmēm – un ķēros klāt. Ricos dzejā ir dumpīgums pret uzurpēto, nežēlīgo melno pulkvežu režīmu, par ko Ricos runāja caur Grieķijas vēsturi – par sakāvēm, par nacionālo apkaunojumu un nacionālā goda glabāšanu - tas viss mums bija Latvijā vajadzīgs kā ēst. Turklāt Ricos bija starptautiski atzīts autors, dabūjis starptautisko Miera prēmiju, un pret viņu iebildumu nevarēja būt. Mēs zinājām, ko mēs darām.
Nelaimējās mums tikai ar vienu autoru – tas bija Ivo Andričs, vienīgais serbu Nobela laureāts. Pienāk no cenzūras ziņa, ka Andriču tulkot nedrīkst – izrādās, šie bija sajaukuši viņu ar kādu ļoti radikālu autoru Radomiru Andriču. Tā ka bija arī projekti, ko nosvītroja.
Uldis Bērziņš: Tas tāpat kā izlasīt latviešu dzejoli un skriet – „ei, tu paklausies!” Tāpat, ja kas tevi sajūsmina citā mēlē, ko tas otrs nesaprot, nu tad skandē, pārcel vārds vārdā, komentē, plāties rokām. Nākamais, mēģini „imitēt”. Tad iznāk, paša prieks tas pirmais un galvenais, ar „misijas apziņu” vien pat zosi nevar uzčurkstināt, un citi saka – „nemūžam neej pie kārna pavāra!”
Leons Briedis: Protams, ka jaunības maksimālismā tas saistījās ar ārkārtīgi lielu misijas apziņu; prieku jau arī aizplīvuroja misiņas apziņa par latviešu valodas politisko un kādu vēl ne iespēju padziļināšanu, paspilgtināšanu... Bet kādā brīdī es to sāku apzināties kā savas dzīves svarīgu sastāvdaļu, kura man sagādā ārkārtīgu prieku. Šajā ziņā es esmu laimīgs cilvēks – jo man nekad dzīvē nav nācies tulkot kaut ko, kas man pašam nepatiktu.
Cik bieži un ar kādu mērķi ir gadījies atdzejot no parindeņiem? No kādām valodām? Vai Jūs atbalstāt šādu praksi?
Knuts Skujenieks: Ar parindeņiem daudz strādāju Institūta laikā, bet lielākoties no autoru pašu gatavotiem parindeņiem – tā, piemēram, bija ar burjatu, ar osetīnu dzeju. Institūtā arī iemācīja taisīt pašu dzejai parindeņus krievu valodā. Tā bija viena no nodarbēm, ar ko papildinājām savas krievu valodas zināšanas. Man pat teica – ja jūs šādi turpinātu, pēc pāris gadiem varētu būt tīri labs krievu dzejnieks. Man gan ir tikai viena valoda. Bet pēc atgriešanās gadījās diezgan bieži izpalīdzēt kolēģiem – piemēram, latviešu autoru gruzīnu antoloģijai sagatavoju visus parindeņus.
No parindeņiem lielā mērā tika tulkota arī tālaika franču dzejas izlase, jo vairāki autori franciski nemaz neprata.
Tagad, strādājot ar valodām, no kurām tulkoju no oriģināla, es tomēr lūdzu arī parindeni, ko izmantoju ieskatam, lai precizētu gala variantu, ko sagatavoju no oriģināla. Tas vairāk saistīts ar darba ražīgumu. Pirmais darbs, ko daru, saņemot parindeni šādā gadījumā – izrediģēju to, izlaboju, un parindeņa dotos variantus meklēju divvalodu un skaidrojošās vārdnīcās. Ar mazāk zināmām valodām parindenis atrisina elementārus gramatisko attieksmju jautājumus, piemēram, valodās, kur īpaši neatšķiras tagadne to pagātnes vai kur vienskaitlim un daudzskaitlim gadās vienāda forma – kā skandināvu valodās. Savā laikā iztiku pavisam bez šādiem paskaidrojumiem, jo man bija gana lielas ambīcijas un nekaunība.
Tulkošanu tikai no parindeņa bez jebkādām attiecīgās valodas zināšanām es absolūti nerespektēju.
Uldis Bērziņš: Katrs komentārs jau arī ir no tās pašas parindeņu kategorijas. Kaut kad ap septiņdesmito gadu Erevanā tulkoju 20. gs. sākuma rietumarmēņu dzejas – modernisma – klasiķi Siamanto. Bez armēņu kolēģa es viņa dzejoļus neizlasītu, bet pēc pāris trim vakariem ielas kafejnīcā bij ilūzija, ka saprotu, da jūsmas atliku likām.
Slovāku dzejnieks Feldeks lepojas ar savu spēju iekļūt „metatekstā” caur parindeni un atklāt oriģināla „potences”, tā eventuālo „vietu” slovāku un čehu dzejas, atdzejas kontekstā. Viņam bija franču vai vācu parindes mazas Indoķīnas vai Birmas tautiņas ēpam, un nekādu norāžu par formu. Feldeks prata izdomāt, ko viņa lasītāji no šāda teksta sagaida, tur bija kaut kāda „vienkārša” un „svaiga” atskaņu shēma.. nu? Režisors!
Leons Briedis: Ir gadījies no parindeņiem atdzejot, lai arī sākotnēji es pret šādu praksi biju kategoriski noraidošs. To nosodīja arī visa atdzejas un tulkošanas skola, ko šeit, Latvijā, iedibināja Knuts Skujenieks – visi dzejnieki, teju visi atdzejoja no oriģināliem. Mums Rakstnieku savienībā bija ārkārtīgi spoža atdzejas sekcija, un, kad Knuts atgriezās no lēģera, kad Uldis no Maskavas ar savām fantastiskajām un fanātiskajām idejām, tad es aizrāvos, tad Rokpelnis un Baltvilks, un Māra Misiņa... Faktiski mēs visi rakstījām un tulkotājām, mācījāmies valodas... Bija nerakstīts likums – neiet tajās krievu skolas pēdās, kas ļauj izciliem dzejniekiem atdzejot no parindeņa, oriģinālvalodu pat neredzot. Es visas tās reizes, kad ir gadījies kaut ko atdzejot no parindeņiem, esmu to darījis vai nu ļoti ciešā sadarbībā ar autoru, vai nu ar speciālistu – nopietnās konsultācijās. Tad tomēr to var uzskatīt par atdzejošanu. Nevar konsultēties ar krievu tulkotājiem, jo tur pat viņu hispānistiem, piemēram, Lorkas pētniecei, atdzejojumi krieviski ir pilnīgi nebaudāmi tajā ziņā, ka ar oriģināltekstu tiem nebija nekāda sakara.
Ar kādām grūtībām un kādiem cenzūras ierobežojumiem atdzejojumu sakarā saskārāties?
Knuts Skujenieks: Galvenās grūtības, gatavojot izlases, saistījās ar materiālu, īpaši oriģinālu, dabūšanu. Grāmatas tika pirktas Maskavā. Gorkija ielā un ārzemju literatūras antikvariāts Kačalova ielā, kur varēja dabūt retas grāmatas. No PSRS tautu autoriem bieži dabūju tekstus no autoriem pašiem. Biju apcēlis Hudožestvennaja literatura redakciju, kur bija atsaucīgi kolēģi. Bieži man arī aizdeva grāmatas, ko pēc tam sūtīju atpakaļ. Tādu prieku kā kopiju izgatavošana atļauties nevarēja. Maskavas kolēģi bija atsaucīgi arī tādēļ, ka es taču tulkoju uz citu valodu, un nebiju viņiem konkurents. Piemēram, maķedoniešu vārdnīcu es atradu Baku, un pēc tam aizdevu uz Igauniju Matsam Trātam.
Bija tāda PSRS tautu dzejnieku sērija – grāmatiņas ar autora bildi uz vāka. Tai lielā mērā bija mani priekšdarbi – liela daļa no autoriem bija mani Maskavas studiju biedri un pazīstami; uztaisīju ko līdzīgu sarakstam, ko Māris Čaklais pēc tam papildina. Grāmatiņas gan sāka iznākt, kad es jau biju lēģerī, taču bija prieks, ka ideja realizējas. Problēmas sākās ar Laimoņa Kamaras sastādīto pabiezo Matsa Trāta grāmatu – ar nosaukumu „Līdzsvars”, kur liela daļa bija no „Haralas dzīvesstāstiem”. Cenzūra pamanīja dzejoli par vīru, kam lielākais notikums bija tas, ka sapnī redzējis Staļinu, kurš bija parādījies, bet, tiklīdz parunājuši par izstrādes dienām kolhozā, Staļins bija pazudis, atstādams uz galda tikai pīpi. Dzejolis turpinās ar domu – nedod dies redzēt sapņus par atbildīgām amatpersonām. Dzejolis, izrādās, nebija publicēts igauniski. Ar to tad arī sākās – tirāža tika izņemta, Čaklais atvadījās no amata. Pēc tam Laimonis Kamara sastāda jaunu izlasi, lielāku, bet pa to laiku mainījās padomju autortiesības (līdz tam autors par grāmatu honorāru nesaņēma, saņēma tikai tulkotājs), bet par šo arī Matss dabūja honorāru. Piedāvāju uztaisīt arī Sigita Gedas grāmatu un leišu tautasdziesmas. Tautasdziesmas akceptēja, Gedu atstāja malā.
Kopumā gan „Liesmas” tulkotās literatūras redakcijā strādāja gudri un iecietīgi cilvēki - vadītāja M. Lejiete, M. Misiņa, M. Cielēna u.c. – kā redaktores viņas lieki „nepiekasījās”, kad, piemēram, folkloras tulkojumos lietoju izteikti neliterāras formas, ko dažs labs pasvītrotu ar sarkanu zīmuli. Citās redakcijās gan nācās cīnīties. Īpašos gadījumos varēja izlīdzēties ar kolēģu atsaucību – tā, piemēram, pēc pirmās atdzejas grāmatiņas: Lesjas Ukrainkas „Pērkona māsas” publikācijas, kur ievadā biju atļāvies lielas nekaunības par revolūciju un renegātismu, nevarēju pats rakstīt ievadvārdus nākamajām grāmatām, un tad Tamāra Zālīte, angļu filoloģijas profesore un Šekspīra speciāliste, piekrita parakstīt atsevišķus ievadvārdus un komentārus tulkotām grāmatām ar savu vārdu – iepriekš visu viņai parādīju, lai zina, ko paraksta.
Daudzus no autoriem, ko ieteicu izdevniecībām, nemaz negrasījos tulkot – tā, piemēram, bija ar Gabriēlu Mistrālu – biju domājis, ka to tulkos Vizma Belševica, bet viņa nepiekrita, un tā nu nācās tulkot man pašam, jo izdevniecība mierā nelikās. Ar Mistrālu bija tā, ka vajadzēja gādāt no Maskavas oriģinālus – par to vien varētu romānus sarakstīt! – un vīrs no krievu spānistiem, kurš man izlīdzēja ar oriģināliem, Ļevs Ospovats (viņam arī liela monogrāfija par Lorku), piekrita akceptēt manis atlasīto manuskriptu: parādīju viņam izvēlētos dzejoļus un manus komentārus – tos viņš papildināja, kur nepieciešams, un tādējādi skaitījās, ka šis darbs ir akceptēts.
Nepatīkamāks gadījums bija ar vienu no izcilākajiem Latīņamerikas dzejniekiem – kubieti Nikolasu Giljēnu (viņu lieliski bija atdzejojis arī Jānis Baltvilks). Giljēna izlasei piesaistīja tiešām neiecietīgu redaktori, kura manam ievadam pierakstīja vairākus idejiskus teikumus un piespieda mani atlasei kaut kādas balādes par Fidelu. Parasti varēju runāt ar redaktoriem kā ar cilvēkiem, bet ar šo bija joki mazi. Vēlāk viņa sajuka prātā. Savukārt, kad es satiku Giljēnu, viņš jau bija visu Kubas radošo savienību priekšnieks, liels „činavnieks” pie Fidela, un, lai arī mazliet šo to parunājām, sapratu, ka viņš jau ir pārvērties par ākstu.
Savukārt Lorkas labojumus, ko bija taisījis Jānis Plotnieks, sūdzoties, ka viņš tur „neko nesaprot”, es apmēram 90 procentus atsaucu, un Māris Čaklais Plotniekam paziņoja, ka viņam „nekas arī nav jāsaprot”.
Ar cenzūras ierobežojumiem galvenokārt saskāros paša dzejoļu sakarā; gadījās arī tā, ka palūdza publikācijai un pēc tam trīs četrus gadus tie iesniegtie nekur neparādījās.
Uldis Bērziņš: Nu, piemēram, amerikāņu dzejas grāmatā „Visiem, visiem jums Amerikas vārdā” neļāva likt Ezru Paundu, jo viņš PSRS „nav akceptēts”. Tāda prakse bija, vispirms „tekstam” jābūt izdotam vismaz vienā no PSRS tautu valodām, pēc tam – lūdzu, aiziet. Parasti pirmā izrādījās krievu valoda, tak – ne obligāti. Nu, Paunda neesot.. Kā neesot! Es no Tbilisi atvedu paplānu amerikāņu dzejas grāmatiņu, nu ir tur Paunds, laikam bij 6 dzejoļi... Nocīnījāmies kopā ar Māru Misiņu, nekā – šitas numurs mums cauri neiešot, ar tiem apaļiem gruzīnu burtiņiem. Otrs gadījums – no mūsdienām. Tamāras Lisekas vadībā gatavojām „Kipras dzeju”. Kipras turku dzejniekam Zeki Ali vienā dzejolī ir apmēram tā: “Göster bana amcığını, senin gerçek yüzünü!” – „Parādi man pīzdiņu, tavu patieso seju!” Tamāra saka, es šo dzejoli nedrukāšu! Tā nav cenzūra, nemaz nelūri! Vienkārši – nepatīk, jūtu te cauri spīdam vīriešu augstprātību, „šovinismu”. – Rakstīju autoram un skaidrojos kā jaudāju. Bet Zeki Ali palika pie domām, ka Latvijā stingra cenzūra.
Leons Briedis: Pirmoreiz, kad pieķēros pie atdzejas darbiem, es sapratu, ka tulkojums – tas tiešām ir vājprāts, kā sacīja Moriss Blanšo... Sapratu, ka patiešām neko nevaru, nemāku, neprotu. Vārdus zini, formu zini, visu zini, bet – nekas nesanāk. Materiāla pretestība! Citas valodas materiālu pārvērst latviešu valodā... Materiāla pretestību varēja pārvarēt vienā vienīgā veidā – apzinoties, ka visa pamatā ir formas princips. „Jo forma nav vis daiļdarba ietērps, redzamības šķitums, bet gan daiļdarba būtības satvars un nesējs” (citē no piezīmju grāmatiņas). Tad, kad apzinies valodas iekšējo saturu, iekšējo formu, tad viss sāk arī izdoties, un, godīgi sakot, ik reizi, saskaroties ar kādu darbu, tik un tā ir materiāla pārvarēšanas periods, jo tikai ar tehnisko varēšanu nepietiek. Plotīns par to ierunās pirmais – par valodas iekšējo būtību. Tās bija un vēl joprojām ir lielākās grūtības.
Ar katru brīdi nonāc „varu, bet – nespēju” stāvokli. Kā pārvērst šo „varu” par „spēju”, kā notvert to mazo āķīti, kas atrodams, tikai atdzejojot? Nolasīšu vēl mazliet no neviena nelasītās piezīmju grāmatiņas: „Jo tulkošanas jomā tu vari būt vien sevis paša skolnieks, jo, lai iemācītos tulkošanu, tu nekad sev neatradīsi skolotāju, jo tulkošanu nevar nedz iemācīt, nedz apgūt; tulkošanu iemācās tikai pats un pats no sevis”. Esmu izlasījis milzum daudz tulkošanas teoriju grāmatu – no Čukovska līdz angļu, franču, itāļu domātājiem, un tas ir interesanti, bet – neko nevar iemācīt.
Galvenais cenzūras ieviestais traucēklis bija noteikums, ka nevar latviski izdot neko, kas nebūtu iznācis krieviski. Mēs visdažādākajā veidā apgājām šo noteikumu, un tie bija galvenie pārkāpumi, ko visbiežāk ar Maskavas un vietējo kolēģu palīdzību izdevās notušēt. Var tikai iedomāties, ko tas prasīja no Ulda Bērziņa – dabūt cauri Ezru Paundu vai Allenu Ginsbergu, bītņikus – bet: dabūja. Tika pieaicināti visādi sastādītāji, draugi, 1977. gadā izdevu Nikitas Stenesku grāmatu „Nekas nav cits”, un tās dēļ speciāli aizbraucu uz Maskavu, kur Maskavas zinātniece apstiprināja, ka arī tur grāmata drīz nāks klajā, un tā izdevās arī šeit to nopublicēt. Protams, bija aizliegtie autori – Hļebņikovs kādu laiku, Paunds – bet arī to Uldis kaut kādā veidā izcīnīja. Katrs diktējām „savu programmu”.
Vai izlases „Dzejas diena” un kultūras periodika atdzejojumus mēdza pasūtināt un vai izdevumi bija atsaucīgi pret jūsu iesniegtajiem materiāliem?
Knuts Skujenieks: Ikgadējā izdevumā „Dzejas diena” man, līdzīgi kā „Liesmā” kā tādā, pārsvarā izdevās sarunāt un iesniegt kādus darbus no esošiem pusgataviem tulkotiem manuskriptiem; tas arī rosināja uztaisīt kādus dzejoļus no valodas, par ko zināju, ka īpaši daudz tai vēlāk nepievērsīšos. Arī Dzejas dienu viesu aicināšanā man bija zināma līdzrunāšana. „Dzejas dienā” no atdzejojumiem iekļuva vismaz 40 vai 50 procentu piedāvāto atdzejojumu; turklāt, tie pārējie 50 palika malā tāpēc, ka „mums taču ir tik daudz ģēniju, kuriem jāskan lepni”.
Man likās vērtīgi tie izdevumi, kas bija veidoti ar zināmu tematisku koncepciju; interesants likās, teiksim, izdevums, ko bija sastādījis Leons Briedis. Vai arī - uz daudziem autoriem magnētisku iespaidu atstāja 1969. gada „Dzejas dienas” publikācija ar zviedru dzeju – Transtrēmeru, Lindegrēnu (kas ļoti ietekmēja Juri Heldu).
Uldis Bērziņš: Par tiem pasūtījumiem konkrēti neatceros, bet noteikti taču bija – visi izdevumi sekoja līdzi drukātam jubileju kalendārītim. Un dzejnieki, un ārzemju literatūru pasniedzēji – visi nāca vēl ar savām ierosmēm.
Leons Briedis: Kad izdevniecībā „Liesma” Māris Čaklais iedibināja PSRS tautu literatūras sēriju (pie kuras formātiņa esmu palicis ar „Minervas” grāmatām) izveidojās stabili valsts pasūtījumi – tie bija 5 – 7 atdzejas krājumiņi katru gadu, un mēs visi varējām iesniegt savus projektus. Tiešām var teikt – 90 procenti no visa, kas tolaik tapa, faktiski bija pasūtījuma darbi. Bet labums – paši varējām ieteikt autorus, un no trim ieteiktajiem vienu vai divus arī piekrita izdot.
Svarīga bija arī dzejnieku solidaritāte – ieteicām ne tikai sev, bet vispār svarīgos autorus, arī tos, kam pašiem tas var palīdzēt – tā, piemēram, kad Vizma Belševica septiņus gadus bija aizliegta, viņas dzejoļus publicēja krieviski, ukrainiski, armēniski; tāpat, kad Ana Blandiana, rumāņu dzejniece, bija aizliegta Rumānijā no 1979.–89. gadam, es viņas grāmatu izdevu latviski – tādā veidā viens otram palīdzējām.
Ar valstiskiem pasūtījumiem, kas mums šķistu lieki, nodarbojās citi cilvēki.
Kuri no tulkotajiem autoriem šķiet visvairāk iespaidojuši jūsu paša dzeju? Kurus uzlūkojat kā īpaši svarīgus?
Knuts Skujenieks: Autori, kurus es tulkoju, iespaido mani ne tik daudz poētiski, cik psiholoģiski; kad tulkoju, autors ir mans kolēģis – izturos pret viņu kā līdzīgs pret līdzīgu.
Viena no grāmatām, kas atstāja iespaidu, bet ne tik ļoti uz mani, kā uz citiem: franču dzejas izlase „Es tevi turpinu”. Vēlāk uz to sāku skatīties diezgan kritiski, redzēju, cik tulkojumu līmenis ir nevienāds, bet tolaik tas bija milzīgs notikums, jo tik daudzu autoru vārdi bija pavisam nedzirdēti. Pēc tam uzzināju arī, cik lielās grūtībās tas viss ir tapis.
Otra, kas neguva tik lielu ievērību, bet atstāja iespaidu: poļu antoloģija „Kamēr vēl dzīvi”; tur tomēr visi dzejoļi ir atdzejoti no oriģināla. Man bija grūti ar modernākiem autoriem, jo pa lēģera laiku biju atradinājies, varēju vēl tulkot starpkaru perioda autorus, attiecībā uz tiem man bija lielāka uztveršanas „gatavība”. Autori, kas no tiem uz mani atstāja ļoti lielu iespaidu: pret poļiem un polismu griezīgais un kodīgais Ernests Briļs. Svarīgs bija moments, kas mums trūka un trūkst vēl tagad: pašironijas un paškritikas klātbūtne.
Redzēju, kā kolēģus ietekmēja jau minētie zviedru autori, ko arī lasīju, tāpat – dažas no mazajām grāmatiņām, piemēram, Johannesa Bobrovska grāmatiņa Māra Čaklā tulkojumā. Katrs latviešu valodā ienākošais autors mazliet pamainīja kopējo procesu, ietekmēja kādu. Tā, piemēram, viens no galvenajiem Bobrovska adeptiem bija Marģers Majevskis, kuru pēc tam ietekmēja arī manis tulkotais Vītauts Blože – tiktāl, ka Marģers piekrita iemācīties bez savām slāvu valodām arī leišu valodu. Viņš mēģināja arī tulkot Galčiņski, kas tomēr vairāk jātulko, kā teiktu džezisti, „ar atslābinātām roku locītavām”, tāpēc Marģera Majevska Galčiņski mums nācās visai pamatīgi rediģēt.
Tad literatūrā ienāca Uldis Bērziņš; daži viņa sākumgadu prozas tulkojumi ir pielīdzināmi atdzejojumiem: tāds ir Saadī „Rožudārzs”, kas pilnīgi apstulbināja publiku, mani ieskaitot; Uldis šī derviša tulkošanai bija izmantojis Glika Bībeli un sprediķu grāmatas; tā darīt līdz šim reti kuram bija ienācis prātā. To viņš turpina arī savā Korāna atdzejojumā. Uldis varbūt drusku forsē ar saviem lingvistiskajiem ekskursiem un jaunatradumiem, kas reizēm apgrūtina vietas, ko citu dzejoļos varētu pateikt nedaudz vienkāršāk. Taču nenoliedzami, ka Ulda lingvistiskais patoss atstāj spēcīgu iespaidu, kas ļoti ietekmē kopējo latviešu dzejas poētiku.
Tad parādījās vēl kāda izcila parādība – Pēters Brūveris, ko uzskatu par vienu no profesionālākajiem atdejotājiem. Viņš ienāca ar ļoti grūtu žanru – mazo četrrinžu, azerbaidžāņu tautasdziesmām kādā „Dzejas dienā” – bija tādas, no kurām man pilnīgi aizsitās elpa, jo izrādījās – ar to var tikt galā latviski. Protams, savu izcīnīja arī Leons Briedis, kuram tagad ir tik liela nozīme mūsu literārajā laukā, un hronoloģiskā secībā jāmin arī Guntars Godiņš. Viņa igauņu laikabiedriem un sirreālistam Ilmāram Lābanam līdzās jāmin izcilie igauņu tautasdziesmu atdzejojumi – to es pats iztaisīt nevarētu, viena iemesla dēļ – Gundaram Godiņam ir muzikālā izglītība, kas tik melodiskās un asimetriskās dziesmās kā igauņu tautasdziesmas, ir neatsverams. No paša darbiem folkloras tulkošanā mani visvairāk priecē leišu un poļu tautasdziesmas, par ko teica, ka tās varot ne tikai izdziedāt, bet arī izdejot. Lūk, bet konkurences „novēršanas” gājiens visai mūsu atdzejotāju grupai bija diezgan raksturīgs – netulkot to, par ko zināms, ka to labāk iztulkos kāds cits.
Uldis Bērziņš: Nemāku teikt.. Tādu lietu vieglāk pamanīt lasītājam – vai kritiķim.
Maijas Silmales franči, Laimoņa Kamaras igauņi: vispirms modernie, tad – „Kur ciemā gāja Koidula”, Raiņa Remasa spāņvalodīgie – plats solis, bet tad tad lec Plaudis, un ar Plaudi jau Skujenieks. Skujenieka Lorka un Gabriēla Mistrāle, grieķis Janis Ricos, zviedrs Gustavs Frēdings, serbiete Desanka Maksimoviča, vesela leišu virkne periodikā un krājumos. Skujenieka ukraiņi! Īpaši uzsverama Knuta Skujenieka loma Eiropas tautudziesmu tulkošanas tradīcijas (tulkošanas „korektuma”, „adekvātuma” kritēriju) pieteikšanā un veidošanā: radījis „skolu”! Leona Brieža moldāvi, rumāņi un tad visi romāņi. Tā foršā veča, Donelaiša atdzejotāja.. Saivas? leišu klasika, Marģera Majevska jaunā leišu paaudze un poļu modernā dzeja. Māra Čaklā Hikmets, Brehts un Bobrovskis. Ko teikt par krievu dzeju, tur Belševica, Auziņš, Ziedonis.
Leons Briedis: Mani visvairāk ietekmējuši gan tie, kas man bijuši tuvi pēc poētikas, gan tie, kas pilnīgi neatbilst. No tuvajiem un paša atdzejotajiem – Frančesko Petrarkas „Kanconiere” no izlases „Agrā renesanse” (1982. gads, izdevniecība "Zvaigzne"), kas man pašam šķiet ļoti būtiska grāmata; 1988. Grigore Vieru izlase „Piektdienas zvaigzne” un Fernando Pesoa ar 1983., 1999. gada un citiem izdevumiem. Mani ietekmējuši arī Rilke, Lorka, bet visvairāk laikam Pesoa un Petrarka.
Bijuši arī ne līdz galam izskaidrojumi gadījumi, kad jūtu, ko citiem nozīmē kāds mans darbs – ar saviem paša dzejoļiem neesmu nopelnījis tādu atzinību kā ar Nikitas Stenesku izlasi „Nekas nav cits” (1977.) – ar to tik negaidīti aizrāvās visa paaudze, kas bija gadus 7–8 jaunāka par mums: Klāvs Elsbergs, Egils Zirnis, Amanda Aizpuriete, Māris Melgalvs, Inese Zandere, Jānis Kākulis... Viņi šo grāmatu uztvēra kā paaudzes patosa grāmatu; radās pat tāds kā atdarinātāju pulks. Tāpat bija ar Fernandu Pesoa. Par Stenesku grāmatu saņēmu pat atzinību no trim prozaiķiem, kuri atzinās, ka dzeju nekad nav mīlējuši, bet šī viņiem ir ļoti iepatikusies.
* Jautājumi Knutam Skujeniekam un Leonam Briedim intervijā, bet Uldim Bērziņam – sarakstes formā uzdoti 2009. gada aprīlī, rakstot maģistra darbu „Atdzejas loma 20. gadsimta 60.– 80. gadu latviešu literatūrā” Latvijas Kultūras akadēmijā.
0