21. Rīgas starptautiskais filmu festivāls "2Annas", kas risinās šonedēļ no otrdienas līdz svētdienai, uzsāk blīvo Rīgas kinomēnesi, kuru nedēļu vēlāk turpinās nacionālais kinofestivāls "Lielais Kristaps" un noslēgs Rīgas Starptautiskais kinofestivāls. Lai arī "2Annas" šajā kinonotikumu virknē ir "iesildošais" mākslinieks, festivāls, kā ik gadu, piedāvā vērienīgu un ambiciozu seansu klāstu, līdztekus konkursa filmu skatēm pievēršoties arī noteiktas tēmas analīzei īpašās fokusa filmu programmās. Festivāla kopējā tēma šogad ir "Klejotāji", līdz ar to fokusa programmu filmas aplūko sarežģīto sociāli un politiski aktualizēto migrācijas jautājumu.
Fokusa filmu programmu "Dzīve citur" īpaši festivālam "2Annas" veidojis Erols Bilibani, Kosovas lielākā kinofestivāla Dokufest direktors. Programmā iekļautas četras pēdējos gados uzņemtas īsfilmas, kuras vieno formāls vadmotīvs – migrācija, dzīve svešumā –, taču vēl interesantāks ir apstāklis, kas vieno šo filmu režisorus: tie ir autori, kas studējuši vai strādā ārpus savas zemes.
Programmu atklāj bosniešu režisora Ibro Hasanoviča dokumentālā filma "Piezīmes par pūli". Filmā nav galvenā varoņa vai varoņu jeb, precīzāk, varonis ir pūlis, ļaužu grupa sasprindzinātām sejām, kas gaida tālsatiksmes autobusu un mēģina cits pāri citam tajā iespraukties. Darbs ir īsa un precīza sajūtu skice, ko pastiprina apzināti nedrošās, stihiskās kameras kustības un nomācošais skaņas lietojums. Gan melnbaltais attēls, gan griezīgi drūmā skaņa ir gandrīz varmācīgi savā blīvumā, līdz ar to uz darbību kadrā ir gandrīz fiziski grūti skatīties, lai gan tajā nenotiek nekas dramatisks. Dažiem izdodas iekāpt autobusā – viņi dosies tālāk –, citiem neizdodas. Filma ir teicams piemērs tam, kā iespējams metaforizēt došanos ceļā un ar to saistīto trauksmi un eksistenciālo nedrošību.
"Ļena un es" ir kosoviešu režisores Blertas Bašoli komēdija, kas uzņemta režisores studiju laikā Ņujorkas Universitātē. Tā vēsta par diviem imigrantu jauniešiem Amerikā, kurus viņu ģimene pēc vecām paražām piespiež apprecēties, lai arī jaunā sieva mīl kādu citu, savukārt jauno vīru vairāk interesē sava dzimuma pārstāvji. Režisore filmu darinājusi kā farsu, aktierspēle ir teatrāla, darbs ir skolnieciski neveikls un ne pārāk asprātīgs. Šajā darbā interesantākais ir tieši apstāklis, ka šis ir "citurienes" kinoveidotāja priekšstats par "citurieni" – pārceļoties ģeogrāfiski, savas važas (šajā gadījumā – ģimenes un tradīciju spiedogu) mēs ņemam līdzi.
Līdzīgs skolniecisks neveiklums raksturo albāņu režisora Izera Aliu spēlfilmu "Labā dzīve – kaut kur citur", kas veidota Norvēģijā un tur saņēmusi arī vairākas godalgas. Filmas galvenais varonis ir nelegālais imigrants Sami, kurš mēģina sapelnīt naudu ģimenei dzimtenē, dzīvo kopā ar citiem nelegālajiem strādniekiem, pastāvīgi satraucoties, ka varas pārstāvji viņu pieķers un izsūtīs. Kādu dienu Sami turīgais darba devējs liek pieskatīt savu pusaugu dēlu. Kopā pavadītā diena abus satuvina un liek jaunajiem vīriešiem pārskatīt savas vērtības. Lai arī abu galveno aktieru saspēle ir vitāla, darbs ir visai primitīvs, un moralizējošo sižetu noslēdz mājiens par to, ka jums, pārtikušajiem rietumniekiem, ir galīgi sapuvušas ģimenes vērtības.
Programmas "Dzīve citur" pēdējā filma ir serbu režisora Serdžana Kečas "Mirāža" – iespaidīgākais un skumjākais šīs izlases darbs. To atver elpu aizraujošs tuksneša ainavas kopplāns, ļaujot apjaust visas tuksneša simboliskās nozīmes – tuksnesis kā dzejolis, tuksnesis arī kā nāve, tukšums vai vienaldzība –, un šī tuksneša vidū stāv neaptveramā Dubaijas pilsēta, kas arī līdzinās dzejolim, bet vēl vairāk: nāvei, tukšumam, vienaldzībai. Vismaz tā šī pilsēta atbalsojas imigrantu ikdienā, kas strādā Dubaijas būvlaukumos un aizkadrā lasa vēstules, ko raksta saviem tuviniekiem mājās. Filmā atspoguļotu vairāku dokumentālo varoņu ikdiena, viens no tiem ir arī personāžu melnstrādnieku ideoloģiskais pretstats: acīmredzami pārticis baltais vīrietis, kas cauru dienu spēlē golfu, runā angliski, pie sāniem tur skaistu puskailu rietumnieku sievieti un īsi paskaidro, kā tikt galā ar dzīvi: "Kaut kur uz šīs planētas vienmēr būs plaukstošs reģions, kur viss ir labi, – uz to tad ir jādodas dzīvot." Šis paņēmiens – izmantot personificētu imigrācijas kontrastu – ir spēcīga ilustrācija tam, kas ir lielpilsēta. Uz tuksneša smiltīm uzbūvētā Dubaija ir ne tikai vieta bez saknēm: arī tās iedzīvotājiem nav saiknes savā starpā. Tomēr jāpiezīmē, ka darbs it nemaz neizmanto sociālkritiskā reālisma estētiku, tas ir poētisks vērojums, kas neveido naratīvu ne par vienu no varoņiem, bet gan fiksē atsevišķas "dzīves citur" lauskas.
Programmas "Dzīve citur" filmas atstāj studentu filmām raksturīgo raupjuma un estētiskas nenopulētības sajūtu; visinteresantākais šajos darbos ir tas, ka "cituriene" visu filmu varoņiem eksistē šobrīd un jēdzieni "šejiene", "dzimtene", "mājas" ir atkāpies uz priekšstata, atmiņu, idejas teritoriju. Trimdinieku pasaules skatījums ir saskaitāmais, kas iegūst arvien lielāku nozīmi refleksijā par to, ko šīs planētas iemītniekam nozīmē dzīve 21. gadsimtā.
0