Māksla
14.05.2018

Trimdas stāsti toreiz un tagad

Komentē
0

Par izstādi "Pārnēsājamās ainavas" (organizē Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs), Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Lielā zāle, 2018. gada 28. aprīlis–17. jūnijs

Izstāde ar pirmajā mirklī savādo, iekšēji pretrunīgo nosaukumu (kā gan pārnēsāt ainavas, kas ir gluži vai sinonīms piesaistei konkrētai vietai?) ir kārtējais Latvijas simtgades projekts. Atbilstoši šim statusam pasākums var lepoties ar iespaidīgu veidotāju komandu, sadarbības partneru tīklu un sponsoru skaitu. Lai gan liels resursu ieguldījums nebūt negarantē labu rezultātu un jubileju izstādēs bieži iezogas valstiski angažēta pompozitāte, negribētos arī piekrist viedokļiem, ka tās ir vien "patukša" reprezentācija un līdzekļu šķērdēšana. Nauda ir arī priekšnoteikums, lai izdarītu citādi neiespējamas lietas, un šai gadījumā iespējams pārliecināties, ka izdarīts ir daudz. Cits jautājums, vai un kam tas ir vajadzīgs vai vismaz noderīgs.

Pa ceļam uz izstādi ieraugot trimdas dokumentālo videomateriālu kolāžu uz vairākiem ekrāniem, kurā uznirst gan Amerikas debesskrāpji, gan pie molbertiem strādājošu mākslinieku tuvplāni un latviski tautisko saiešanu ainas, var nodomāt, ka gaidāma vēl viena latviešu trimdas mākslas parāde. Tādas iepriekš jau ir veidotas; vērienīgākais piemērs šķiet 2013. gada skate izstāžu zālē "Arsenāls". Tomēr tā gluži nav. Lai arī izstādē figurē tādi pazīstami turienes mākslinieki kā Laris Strunke, Sigurds Vīdzirkste vai Daina Dagnija, tomēr māksla kā apzināti radīti objekti ar estētisku funkciju nespēlē vienīgo un varbūt pat ne galveno lomu. Konceptuālais ietvars atsaucas uz "pavedieniem, kas caur dažādām pasaules vietām ved uz vairāku radošu, bieži vien mazzināmu, Latvijas emigrācijas un trimdas personību un neformālu grupu stāstiem", piesaucot arī 20. gs. mākslas norišu, migrācijas un globalizācijas kontekstu. Pieci latviešu diasporas "pieturas punkti", par kuriem atbildīgs konkrēts kurators, kas šo tēmu acīmredzot vislabāk pārzina – Gotlande (Diāna Popova), Berlīne (Antra Priede-Krievkalne), Parīze (Inga Lāce), Ņujorka (Andra Silapētere) un Monreāla (Inga Lāce) –, izvēlēti, mēģinot "veidot dzīvu izpratni par šābrīža situāciju Latvijā, kas lielā mērā balstīta vēsturiskās norisēs". (Izstādes katalogs, 4. lpp.). Šāds raksturojums atrodams tekstuāli blīvajā katalogā, kas šoreiz atbrīvots no bilžu daļas, toties ļauj "paņemt līdzi" uz plāksnītēm sarakstītās, pietiekami izvērstās anotācijas, kuras reti kuram pietiek pacietības rūpīgi lasīt uz vietas. Nepārsteidz izstādē apvienoto izteiksmes līdzekļu spektrs (gleznas, zīmējumi, teksti, objekti, instalācijas, video un digitālās tehnoloģijas, utt.) un stilistisko virzienu kaleidoskops no starpkaru posmā sakņota ekspresīva reālisma līdz dažādiem laikmetīgās mākslas strāvojumiem. Tas viss vēl arī saspēlējas ar milzīgu dokumentālu materiālu klāstu – fotogrāfijām, iespieddarbiem, vēsturiskiem kinokadriem un priekšmetiem, šai ziņā nedaudz atgādinot turpat nesen sarīkoto izstādi "Tev ir pienākušas 1243 ziņas". Eksponātu klāsts ir gana liels, lai visus būtu teju neiespējami izvērtēt saprātīga apjoma recenzijā. Uzdevums, protams, ir kalpot refleksijas mērķiem – pārdomām par noteiktu tēmu, ap kuru kā centru "rotē" arī perifērāki fenomeni.

Iekārtojums ir labi pārdomāts, telpiski atbalsojot ģeogrāfisko realitāti. Ar tuvāko latviešu bēgļu pieturas punktu Gotlandi saistītie dokumenti un mākslas darbi sagaida vispirms, tālāk virzoties uz Berlīni un Parīzi; seko Ņujorka un visbeidzot ceļojumu noslēdzošā Monreāla. Gotlandes sadaļā atrodami arī mīklainā izstādes nosaukuma atslēgas darbi – Zviedrijas igauņu mākslinieka Enno Halleka (Enno Hallek) tēlnieciskā glezniecība (vai gleznieciskā tēlniecība). Vairāki darbi, kuru nosaukumos ietverts apzīmējums "Pārnēsājamie saulrieti" (1990–2018), sastāv no apgleznotiem plakaniem koka objektiem ar tādiem kā rokturiem (vai pakaramajiem), it kā materializējot efemērās atmiņas reālos objektos. Šīs sadaļas aktualitātes stīga ir baltiešu bēgļu likteņu (dramatiski iemiesotu Niklāva Strunkes un Marijas Induses-Mucenieces darbos, kā arī Davida Holmerta (David Holmert) dokumentālajās fotogrāfijās) sastatījums ar mūsdienu migrācijas problēmām. Tā igauņu mākslinieces Kristinas Normanes (Kristina Norman) video "Vienojošais faktors" (2013) kombinē intervijas ar Igauniju Otrā pasaules kara beigās pametušām sirmām kundzēm un jauniem patvēruma meklētājiem Igaunijas bēgļu centrā netālu no Krievijas robežas. Paralēles akcentē toreizējo bēgļu atmiņas par zviedru grūtībām saprast šo neiespējamību atgriezties mājās; dažkārt piedzīvots pat izbrīns, kāpēc gan padomju deportāciju upuri nav saukuši palīgā policiju. Jauni vīrieši no konfliktu plosītajām zemēm līdzīgi uzsver savu atgriešanās neiespējamību un mājās draudošās briesmas. Arī irāņu izcelsmes mākslinieces Bitas Razavi (Bita Razavi) fotogrāfiju cikls "Ainas no mūsu nākotnes, ainas no mūsu pagātnes" (2015–2017) ir par to pašu, dokumentējot sevi šodienas Igaunijā un vairākas pamestas mājas kā zīmes šejieniešu bēgļu gaitām. Jautājums gan, vai šīs mājas tiešām pametuši bēgļi pirms vairāk nekā pusgadsimta vai šodienas ekonomiskie migranti. Skatītāji tiek aicināti vingrināt savas empātijas spējas, tagadējo "svešo" vietā iztēlojoties savus senčus pēc Otrā pasaules kara, bet sevi šodien – turībā un drošībā mītošo rietumnieku lomās. Pat apsveicot šādus mēģinājumus, jāatzīst, priekšstats par ienācējiem kā svešas apspiedēju varas aģentiem (PSRS iepludinātajiem migrantiem) šeit joprojām ir faktors, kuru nevar neņemt vērā.

Berlīnes sadaļas centrā ir trimdas kreisais aktīvists, mākslas dzīves organizators un mail-art praktizētājs Valdis Āboliņš, par kuru Laikmetīgās mākslas centrs arī gatavo apjomīgu izdevumu, balstoties uz savā īpašumā iegūto Āboliņa arhīvu. Ar tā saturu ļauj iepazīties izstādītie mail-art un komiksu paraugi – informatīvi pieblīvēti mazformāta darbi, kuru vēstījuma šifrēšanai vajadzīgais laiks ir salīdzināms ar videodarbu apgūšanu. Intervijas ar gleznotāju Maiju Tabaku un mākslas vēsturnieci Ināru Ņefedovu piedāvā personīgākas atmiņas. Tabakas stāstījumā apcerētais marksisma un kreisuma "īstums" ļauj reflektēt par tā dažādajiem kontekstiem. Marksu lasījušais Āboliņš savulaik bijis pārsteigts, ka padomju Latvijā neesot "īstu" marksistu, savukārt Tabaka šo redzējumu apvērš otrādi, nosaucot viņu par vienkārši dedzīgu romantiķi un 60. gadu marksisma "modes" sekotāju, kam par "īstu" jeb praksē realizētu marksismu nebija nekādas saprašanas. Strīds, vai teorija jāvērtē pēc idejām vai pēc to īstenojuma, protams, ir turpināms bezgalīgi. Taču, ja idejas vienīgais īstenojums nav atzīstams par veiksmīgu, tas kaut ko saka arī par pašu ideju. Politiski akcenti dominē vairumā Berlīnes sadaļas darbu, piemēram, Leonarda Laganovska objektos – levitējošajās salās, kuru ideja pārņemta no Džonatana Svifta "Gulivera ceļojumiem". Sastāvošas no miniatūriem propagandas plakātiņiem, tās atklājas kā PSRS, LSPR un hitleriskās Vācijas iemiesojumi. Intriģējoši interaktīvu darbu "Izaudzē viedokļu līderi" (2018) jaunajās tehnoloģijās izstādījis Ernests Kļaviņš, pavisam tieši atsaucoties uz neseno starptautisko feisbuka skandālu, lietotāju paradumiem pārvēršoties polittehnologu instrumentos. Tiesa, piedāvātās laikojamās bildītes ne vienmēr padodas saprašanai, liekot iesaistīties gana haotiskā procesā; rezultātā izdevās tikt pie libāniešu izcelsmes amerikāņu esejista, pētnieka, statistiķa un riska analītiķa Nasima Taleba. Diez vai arī reālie laikotāji vienmēr apdomā, ko un kāpēc īsti klikšķina, tādējādi radot iespējas īstenoties pašu neparedzētām sekām.

Parīzes sadaļas centrā ir Akadēmija – "kopiena un skola", raksturota kā "ideoloģiska sinkrētisma paraugs, kas sevī sakausēja sociālisma principus, aizrautīgu interesi par seno grieķu kultūras un ideju atdzīvināšanu un "dabisku" latvisko dzīvesveidu" (izstādes katalogs, 33. lpp.). Šo kopienu savulaik vadījusi latviete Aija Bertrāne kopā ar slavenās dejotājas Aisedoras Dunkanes brāli Reimondu Dunkanu. Fotogrāfijas ar antīko deju un vingrošanas grupām, Akadēmijas izdotie žurnāli, pašgatavotu apģērbu un apavu paraugi, pašpietiekamības koncepcija intervijā ar Reimondu Dunkanu ("nekas, ko nevar izgatavot savām rokām, mums nav vajadzīgs") u.c. materiāli kalpo kā bagātīgs informācijas avots par šo, domājams, Latvijā visai mazzināmo fenomenu. Aija Bertrāne gan nav uzskatāma par trimdinieci piespiedu emigrācijas nozīmē, drīzāk par vienu no 20. gs. sākuma Parīzes savaldzinātajiem, jo devusies uz turieni jau 1911. gadā. Šai sadaļā iekļauti Akadēmijas inspirēti, to kaut kādi interpretējoši vai savos meklējumos radniecīgi pētnieciski mākslas projekti, kā Ievas Balodes video ar antīkās dejas mūsdienu rimeikiem ("Vienāds spriegums", 2017–2018), Ievas Epneres "Zaļā skola" (2017), atdzīvinot novatoriskus 20. gs. sākuma bērnudārza principus, kas paredzēja agrīnā vecumā apgūt dārzkopību, Andreja Strokina vernakulāro fotogrāfiju kolekcija "Bez nosaukuma" (2017), kurās var saskatīt, piemēram, grieķu dejas pasāžām radniecīgus vingrotājus, u.c. Ir gan arī darbi, kuros attiecīgā saikne ar Akadēmijas tēmu nav īsti uztverama un atrodama tikai komentāros. Tā Daigas Grantiņas dažādu vielisku materiālu kombinējums "Tintes viļņi maizes klaipi" (2017) bez paskaidrojuma nekādi "nenolasās" Akadēmijas tēmas kontekstā, tāpat kā Šveices mākslinieces Majas Tu Pere (Mai-Thu Perret) glazētās keramikas un auduma objekti ar to izskatam uzvērti neatbilstošiem nosaukumiem. Darbi, izrādās, ir atsauces uz izdomātu sieviešu kopienu utopiju Ņūmeksikas tuksnesī.

Ņujorkai veltītā izstādes sadaļa dokumentē tā dēvēto Elles ķēķi – literātu un mākslinieku neformālo grupu – un ar to saistītās liecības par vizuālās mākslas un teksta mijiedarbi. Ņujorku pārstāvošo mākslinieku vidū kā samērā mazpazīstams būtu atzīmējams Rolands Kaņeps ar savām alegoriski simboliskajām, Eiropas vecmeistaru iedvesmotajām figurālajām kompozīcijām, ko autora homoseksualitāte ļauj skatīt kvīru teorijas ietvaros. Plašāku kontekstuālu ieskatu 70. gadu Ņujorkas mākslas ainā paver poļu autora Karola Radziševska (Karol Radziszewski) interviju krājums ar dažādām mākslas pasaules personībām. Savukārt Aleksandra Zapoļa un Vladimira Svetlova video "Elles ķēķis: ekskursija pa paradīzi" (2018) savieno Ņujorkas audioimpresijas ar vizuāli tveramām Rīgas nomaļu ainām, it kā veidojot savdabīgus tiltus starp Rīgu un Ņujorku. Vēl tiešāk tilta un tā neiespējamības ideju apspēlē Artūra Virtmaņa visai vērienīgā instalācija veselas telpas ietvaros "Uz neatgriešanās tiltiem" (2018). Ar papīru, ogli u.c. materiāliem un atrastiem objektiem autors interpretē trimdas dzejnieka Gunara Saliņa tekstus kā "straumi", kuras reālajā iemiesojumā peld arī dažādi makabri objekti – galvaskausi un kauli.

Koncentrētāka ir izstādes pēdējā daļa, kuras centrā ir visnotaļ neordināra personība – Monreālā nonākušais Žanis Valdheims, pēc izglītības jurists, kura mākslinieciskā darbība būtu pieskaitāma drīzāk pie autodidaktu centieniem. Viņa darbi vismaz pirmajā brīdī šķiet gana oriģināla orfisma, ģeometriskās abstrakcijas un opārta tradīciju sintēze. Tiesa, šajās struktūras ieslēptās simboliskās idejas īsti nav tveramas vizuāli; tomēr, pieņemot, ka balansēta kompozīcija pati par sevi ir ieguldījums haosa sakārtošanā, attiecīga psiholoģiskā iedarbība nav izslēdzama. Valdheima mantojuma inspirētais darbs – Markosa Lačensa (Marcos Lutyens) "Sazaroto taku dārzs" (2018) – veidots kā sinestētisks labirints, balstoties uz vājredzīgo kopienā veiktām nodarbībām, kurās izmantotas Valdheima abstrakcijas.

Laikmetīgās mākslas centra projekti jau daudzu gadu garumā ir bijuši orientēti uz daudzveidīgās nozīmēs marginālu zonu izpēti – māksliniekiem un procesiem, kas palikuši ārpus dažādiem kanoniem, oficiāli fiksētiem vai tikai skatītāju apziņā nostabilizētiem. Arī šī izstāde nav izņēmums; tās nenoliedzami profesionālais veidojums pēcgaršā tomēr atstāj jautājumu, vai visa kā nebija par daudz un vektori neveda pārlieku dažādos un pretrunīgos virzienos. Tomēr izstādi var arī uztvert kā "zviedru galdu", uz kura visa kā pietiek dažādām gaumēm. Tādējādi bēgļu traģēdijas atminēšanās klasiķu darbos netraucē refleksijām par mūsdienu dilemmām, tomēr vīlušies gan varētu būt konsekventi "tīrās" mākslas cienītāji (ja vien tādi joprojām saglabājušies), jo tā būtībā ir kultūrvēsturiska starpnozaru izstāde, kurā māksla ir tikai viena no komentāra formām.

Tēmas

Stella Pelše

Stella Pelše ir Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta vadošā pētniece.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Ko iesakām šodien?
Ko iesakām šodien?
Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0