Komentārs
13.04.2015

Trešā fronte

Komentē
2

Katrs, kas kaut reizi dzīvē ir apmeklējis kādu latviešu lauku balli, droši vien būs ievērojis īpašu cilvēku kategoriju. Tie ir ļaudis, kuriem raksturs neļauj neiejaukties svešos kautiņos. Varētu domāt – nu kas tev tur vajadzīgs, nu ko tu tur lien? Vai pašam problēmu pietrūkst? Bet nē. Līdzko redz, ka kāds kaujas, vienmēr ir jālien iekšā, jāmēģina izšķirt, jāaizstāv kādas puses taisnība, jātaisa troksnis. Turklāt – labi zinot, ka beigās visdrīzāk dabūsi no abām pusēm un pēc tam vēl ilgi slaucīsi dubļainā piedurknē no deguna tekošās asinis. Visi būs jau aizgājuši atpakaļ pie galdiem un sadzēruši, bet tu vēl klusībā nožēlosi savu entuziasmu.

Atzīšos, ir mazliet bail, ka, laikam ritot, šāda kaite ir piemetusies arī man. Proti, es gribētu mazliet pakomentēt jautājumu par jauno "krievu kanālu" "Latvijas Televīzijā". Man nav stingra viedokļa šajā jautājumā, un vairāk par paša kanāla nākotni mani piesaista diskusija ap to – ne tik daudz atklāti sacītais, cik tie galvenie argumenti, kurus abas puses noklusē. Cik noprotams, kanāla aizstāvju galvenais arguments ir vienkāršs: "kaut kas ir jādara". Ņemot vērā Krievijas ģeopolitisko aktīvismu, Latvijas krievvalodīgā mazākuma ilgstošā dzīvošana kaimiņvalsts informatīvajā sfērā noteikti neveicina nacionālo drošību. Tā kā efektīvi "aizgriezt" Krievijas kanālus nav iespējams, vienīgais veids, kā kaut ko darīt, ir – veidot savu alternatīvu. Ja pieņemam, ka drošības problēmas Latvijā rada tieši kaimiņvalsts mediji (par ko gan ir iespējams strīdēties), šāds secinājums ir visai loģisks. Cits jautājums, vai šis kanāls kaut ko līdzēs, kas īsti to skatīsies un vai atdeve no ieguldītās naudas būs proporcionāla. Par šīm tēmām nespeciālistam ir grūti spriest, taču iemesls sarunai te patiešām ir – ņemot vērā, ka pat "LTV-7" pēdējā laikā skaidri manāmais satura uzlabojums nav ļāvis tam nonākt pat nekur tuvumā "PBK" un "RTR" reitingiem.

Savukārt jaunā kanāla pretiniekus neuztrauc, ka kanālu neskatīsies. Gluži pretēji – viņus uztrauc, ka to skatīsies. Un tas būs solis divkopienu valsts virzienā, turklāt kanālā strādās "nelojāli" žurnālisti, kuri vēl nesen ir strādājuši nepareizajās avīzēs un raidstacijās. Rezultātā Latvijas nacionālā valsts sava trūcīgā budžeta apstākļos pati apmaksās pretvalstisku propagandu. Ja atmetam patosu, aiz šiem apgalvojumiem ir iespējams saskatīt arī kādu konstruktīvu lietu. Proti, krievu žurnālisti arī sabiedriskajos medijos politisko uzskatu ziņā diezgan būtiski atšķiras no latviešu žurnālistiem. Es pats atceros, kā iepriekšējā (t.i., 2009. gada) vēlēšanu ciklā biju uzaicināts parunāties uz "Latvijas Radio 4" – tā teikt, pusdienlaika saruna par Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Nebūdams nekāds šovinists, tomēr biju diezgan nepatīkami pārsteigts par raidījuma scenāriju, kas stundas garumā bija tīra Tatjanas Ždanokas apoloģija. Iesākumā žurnālista veidots Tatjanas Ždanokas portrets, pēc tam pārskats par Tatjanas Ždanokas paveikto EP, pēc tam sazināšanās tiešraidē ar Tatjanu Ždanoku, visbeidzot – reportāža no Tatjanas Ždanokas tikšanās ar vēlētājiem. Savukārt ekspertam, t.i., man, reizēm, ik pa brīdim tika atļauts atbildēt uz jautājumiem no sērijas: "kādas ir Tatjanas Ždanokas izredzes vēlēšanās?" un "kādēļ cilvēki tik augstu novērtē Tatjanas Ždanokas kompetenci?". Turklāt tur nebija nekādas sazvērestības – žurnāliste, kas to organizēja bija (piedošanu) vienkārši pārāk vientiesīga, lai izpildītu jebkādus "politiskos pasūtījumus". Viņai vienkārši likās, ka tieši tas varētu interesēt viņas vēlētāju sabiedriskā radio ēterā – neraugoties uz to, ka grūti atrast cilvēku, kurš ar lielāku enerģiju nekā Ždanokai būtu jau ceturtdaļgadsimta garumā cīnījies pret Latviju kā neatkarīgu un eiropeisku valsti. Pašreizējā Latvijas krievu žurnālistu paaudze, protams, ir daudz inteliģentāka. Taču arī viņi ir žurnālisti, kas strādā noteiktai auditorijai, kuru pazīst krietni labāk par jebkuru politikāni. Un te, lūk, trešā kanāla iniciatīvas pretiniekiem ir taisnība – ja gribat krievu auditoriju, jums ar viņiem nākas runāt saprotamā valodā un rēķināties ar viņu "specifiku". Jūs, protams, varat izveidot tīru propagandas kanālu un griezt no rīta līdz vakaram "Soviet Story" ar krievu subtitriem, taču tad to neviens neskatīsies. Labai propagandai vajag daudz naudas, un Latvijas krievvalodīgo žurnālistu vidū nav neviena Kiseļova vai Solovjova, kuru varētu dabūt par lētu naudu. Lieta tā, ka laba propaganda (kā to lieliski apliecina Krievijas piemērs) ir krietni dārgāka par žurnālistiku. Lielākā daļa žurnālistu neatkarīgi no valodas pie mums drīzāk strādā "misijas" vārdā (lai kā katrs šo misiju saprastu), turpretī propaganda ir tīri komerciāls pasākums – sava veida dvēseles pārdošana. Turpretī labs žurnālists vienmēr būs kaut kādā ziņā autonoms un neļausies politiskam spiedienam – ne jau tādēļ, ka viņam būtu saistoši kaut kādi "ētikas kodeksi" vai "savienības", bet tādēļ, ka viņš gribēs sev godīgi skatīties acīs spogulī.

Īsi sakot, trešā kanāla pretiniekiem šajā ziņā ir taisnība. Žurnālistika vienmēr domās par savu auditoriju, nevis par pasūtītāja interesēm, savukārt "NTV" klons Latvijas krieviem mums noteikti nesanāks. Taču aiz tā visa slēpjas nopietnākas domstarpības politnekorektā jautājumā: vai ar krieviem vispār ir vērts runāt? Un te, lūk, valdošo vidū nav nekādas vienprātības. Iniciatīvas pretinieki diezgan skaidri pauž viedokli, ka ar šo kontingentu ielaisties jebkādās sarunās ir zem Latvijas kā nacionālas valsts goda. Tādēļ mūsu drošības problēmām ir tās pašas divas vecās zāles – vai nu "nelojālos" ar piespiedu metodēm asimilēt tā, lai viņi "Internu" vietā sāktu skatīties "Ugunsgrēku", vai arī kaut kā, nezin kā, dabūt viņus prom no Latvijas. Tas nav nekas jauns, un tieši šī attieksme līdz šim ir dominējusi Latvijas valdošās elites politikā. Rezultātus lai vērtē katrs pats. Pretējā, "liberālā" puse savukārt aicina krievvalodīgos "pāraudzināt", vienlaikus nepiekāpjoties viņiem nevienā punktā. Neliekas, ka šī pieeja būtu daudz produktīvāka, jo īpaši tādēļ, ka paši iniciatīvas autori nav gatavi šādiem risinājumiem. Ļaujiet man minēt piemēru. Ja reiz krievu žurnālisti ir nelojāli (kas patiešām reizēm atbilst patiesībai), varbūt ir vērts noalgot kādu labu un lojālu latviešu žurnālistu, lai tas kādā formātā aprunājas ar krievu auditoriju – tā sacīt, nacionālās drošības vārdā? Vēl jau krievu valodu neviens tik ļoti aizmirsis nav. Nē? Jums tas liekas absurdi? Tad lūk – aizdomājieties par šā absurda iemesliem, un, iespējams, sapratīsiet cēloņus ļoti daudzām Latvijas drošības problēmām.

Tēmas

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2