Radīšanas grāmatas perinatālās ekseģēzes mēģinājums
"Es neesmu vīrieša riba…" [1]
Teoloģija ir domas novirziens, kas neparedz jokus. Nevis tādēļ, ka Dievam tie nepatiktu, jo Viņam, iespējams, visa teoloģija ir viens liels joks [2], bet gan tādēļ, ka tas, kas šodien skan kā joks, rītdien var kļūt par teoloģisku patiesību.
Kristīgajā teoloģijā uzskatus pieņemts pamatot Svētajos Rakstos (Bībelē). Bībele sākas ar Veco Derību, bet Vecā Derība sākās ar Pirmo Mozus grāmatu (Radīšanas grāmatu). Pirmā Mozus grāmata satur stāstu par pasaules (Visuma) izveidošanu. Mūsdienās radīšanas stāstu teologi nesaprot tiešā veidā, tomēr daļa kristiešu uzskata un māca, ka pasaule parādījās tieši tādā veidā, kā tas tiek aprakstīts. Pirmajā Mozus grāmatā izlasāms arī stāsts par cilvēka radīšanu, un šis stāsts ir pretrunīgs. Patiesībā tie ir divi stāsti. Visi atceras par Ādama ribu: sākumā Dievs izveidoja Ādamu, tad saprata, ka starp dzīvniekiem nav neviena līdzīga Ādamam, un no Ādama ribas tika radīta Ieva. Kādreiz patiešām valdīja uzskats, ka vīriešiem jābūt par vienu ribu mazāk. Tagad to ribu pārāk neaiztiek, bet viss pārējais, kas no šīs ribas izrietēja un izriet, turpinās, un sievietes pakārtotais stāvoklis paliek nemainīgs.
Radīšanas stāsta pirmā nodaļa veidota tā, ka vispilnīgākā būtne – cilvēks – parādās radīšanas procesa beigās. Visur valda sava hierarhija: debesis, zvaigznes, augi, zivis un dzīvnieki. Nedzīvais, pēc tam dzīvais. Un beigās cilvēka radīšana. "Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja." (Pirmā Mozus grāmata, 1:27 [3]) Šajā pantā varam redzēt, ka tika radīts "cilvēks", bet, tā kā cilvēkam ir dzimums, šim cilvēkam jābūt "vīrietim" un "sievietei". Šajā pantā it kā neviens netiek izcelts īpašā veidā, jo pāris "vīrietis un sieviete" norāda uz cilvēka binaritāti, un dzimumu secībai šeit varbūt arī nav nozīmes. Ja Radīšanas grāmatā varētu izlasīt tikai šo stāstu, iespējams, izpratne par vīrieša un sievietes lomu mūsu pasaulē būtu cita. Bet Pirmās Mozus grāmatas otrajā nodaļā iekļauts vēl viens stāsts par radīšanu. Šis stāsts ir izvērstāks, konkrētāks un dīvaināks, ar to tiek pamatota "dabiskā" dzimumu nelīdztiesība, uz kuru savukārt tiek balstīta sociālo dzimumu nelīdztiesība. Vispirms: "Un Dievs Tas Kungs radīja cilvēku no zemes pīšļiem un iedvesa viņa nāsīs dzīvības dvašu; tā cilvēks tapa par dzīvu dvēseli." (2:7) Ar cilvēku tiek saprasts vīrietis. Izrādījās, ka cilvēkam vīrietim kaut kā nepienākas būt vienam. Seko stāsts par sievietes radīšanu. "Un Dievs Tas Kungs sacīja: "Nav labi cilvēkam būt vienam; Es tam darīšu palīgu, kas atbilstu viņam." (2:18) Un Dievs Tas Kungs lika cietam miegam nākt pār cilvēku: un tas aizmiga, un Viņš izņēma vienu no viņa ribām, aizpildīdams vietu ar miesu. (2:21) Šo ribu, ko Viņš no cilvēka bija ņēmis, Dievs Tas Kungs izveidoja par sievu un pieveda to pie cilvēka. (2:22) Tad cilvēks sacīja: "Šī tiešam ir kauls no mana kaula un miesa no manas miesas! Un viņa sauksies par sievu, jo tā ir no vīra ņemta. (2:23) Tādēļ vīrs atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai, un tie kļūs par vienu miesu."" (2:24)
Acīmredzot šie divi radīšanas stāsti nāk no dažādiem avotiem, kas salikti kopā vienā tekstā, kuram ir sava specifika. Arī pantā no pirmās nodaļas dzimumu secībai ir zināma jēga: sākumā minēts vīrietis, tad sieviete. Kā jau minēju, radīšanas stāsts virzās no vienkāršā pie sarežģītā un beidzas ar cilvēka radīšanu. Ja sieviete tiek radīta pēc vīrieša (tātad beigās), viņai vajadzētu būt "radības kronim". Bet tā nedrīkst būt, un ir arī veids, kā tas tiek atrisināts. Radīšanas stāstā ir divas radīšanas stratēģijas. Viena ir tāda, ka Dievs kaut ko rada tiešā veidā, bet otra, kad kaut ko rada pastarpināti. Piemēram: "Un Dievs radīja divus lielus spīdekļus." (1:16) vai "Un Dievs radīja lielus jūras zvērus un visus dzīvus radījumus" (1:21). Tie ir gadījumi, kad kaut kas tiek radīts tiešā veidā. Bet ir arī pastarpinātas radīšanas stāsti, piemēram: "Tad Dievs sacīja: "Lai zeme izdod zāli un augus, kas sēklu nes. Un tā tapa." (1:11). Ievas radīšanas gadījumā tiek aprakstīta pastarpinātā stratēģija: nevis "Dievs radīja sievieti", bet gan "Dievs radīja vīrieti, bet no vīrieša sievieti", viņa kļuva par "no vīra ņemtu". Dievs ņēma daļu no Ādama un no šīs daļas izveidoja cilvēcisko būtni ar savādu statusu "palīgs, kas atbilst viņam". Nav svarīgi, vai palīga nepieciešamība ir saistīta ar to, ka vīrietis netiek galā ar saviem pienākumiem, vai ir tāds, kurš bez palīga nevar izdzīvot, tātad nav pašpietiekams, vai "palīga" nepieciešamība ir saistīta ar dzimumattiecību nepieciešamību un cilvēciskās sugas reprodukcijas nepieciešamību. Dievs Ādamam iedeva varu dot vārdus citām dzīvām būtnēm, dzīvniekiem: "Un cilvēks nosauca vārdā visus lopus, visus putnus gaisā un visus lauka zvērus." (2:20) Iedot kādam vārdu nozīmēja parādīt savu varu pār viņu. Ādams iedeva vārdu sievietei, Ievai. Ieva ir "no vīra ņemta". Radīšanas stāsts parāda sievietes bioloģisko atkarību no vīrieša, sievietes pakārtoto stāvokli. Šie stāsti dažādos veidos balstīja, balsta un leģitimizē dzimumu pakārtošanas sistēmu, pat jokos par to, ka riba ir vienīgais kauls, kurā nav smadzeņu.
Bet, lūk, otrā stāsta daļa. Kristietība, it īpaši katoliskā tradīcija, uzstāj uz to, ka cilvēciskas būtnes (cilvēka) eksistences sākums ir brīdis, kad olšūnu apaugļo spermatozoīds. Apaugļotā olšūna veido zigotu, pirmatnējo cilvēcisko būtni [4]. Katram cilvēkam ir vai nu XX hromosomas, vai XY hromosomas. XX hromosomas ir sievietei, un XY ir vīrietim. (Mēdz būt arī dažādi sarežģītāki varianti, kurus tagad neapskatīšu). X hromosoma, kas ir sieviešu hromosoma, ir kopīga gan sievietēm, gan vīriešiem. Varbūt ir dzirdēta frāze: "kādreiz visi cilvēki bija sievietes" [5]. Tā ir kādas bioloģiskas idejas vienkāršota atspoguļošana, jo realitātē jautājums ir sarežģītāks [6]. Pavisam populārā veidā šis uzskats ir tāds, ka pirmajās attīstības stadijās visi embriji ir sieviešu dzimuma, tātad visas cilvēciskās būtnes sākotnēji ir sievietes. Dzimums ģenētiski ir noteikts no ieņemšanas brīža, tomēr sākumā gan embrijam ar XY, gan embrijam ar XX dominē X hromosoma, tātad mātes genotips. Tikai pēc noteikta laika embrijam ar XY sāk "strādāt" vīrieša hromosoma, un tas attīstās kā vīriešu dzimuma būtne. Pretējā gadījumā embrijs turpinās attīstību kā sieviete. Tātad pie bioloģiskā dzimuma un sociālā dzimuma varam pielikt vēl "ģenētisko" vai "embrionāli ģenētisko" dzimumu. Pat ja ir zināms, ka organisms attīstīsies kā vīrieša organisms, vienalga sākumposmā tas veidosies kā sieviešu organisms. Embrionālajā stadijā vīrieši noteiktu attīstības posmu fiziski ir sievietes. Ja netiek aktivizēta Y hromosoma, šis embrijs turpinās attīstīties kā sieviešu organisms. Bet, ja Y hromosoma aktivizēsies un sāksies testosterona ražošana, attīstīsies šī organisma vīrieša modifikācijas. No tā izriet atbilde uz jautājumu, kādēļ tad vīrietim ir krūšgali, – tie vienkārši ir paliekas no pirmatnējās vīrieša sieviešu dabas. Arī vīrieša dzimumloceklis attīstās no orgāna, kas sievietei izveidojas kā klitors. Sešdesmit dienas vīrieša organisms attīstās kā sievietes organisms, un vīrietis ir sava veida sievietes modifikācija.
Ko tas nozīme teoloģijai? No vienas puses, neko, jo to visu var vienkārši ignorēt. Bet, no otras puses, parādās problēmas ar Pirmās Mozus grāmatas otro nodaļu, kur ir stāstīts par sievietes radīšanu un uz tās balstīto dzimumu hierarhiju. Jo "bioloģiskais" stāsts liktos daudz atbilstošāks mūsdienu izpratnei par dzimumiem nekā tradicionālais teoloģiskais, kurā viss ir otrādi. Tradicionālajā stāstā Dievs rada Ādamu un uz viņa bāzes – Ievu, bet dabā sanāk, ka Dievs sākumā rada Ievu (Ievas) un uz viņas bāzes veido Ādamu (Ādamus). Citiem vārdiem, radīšanas stāsts varētu būt šāds: "Un Dievs Tas Kungs sacīja: "Nav labi sievietei būt vienai; Es tai darīšu palīgu, kas atbilstu viņai." Un Dievs Tas Kungs lika cietam miegam nākt pār sievieti: un tā aizmiga, un Viņš izņēma vienu no viņas hromosomām X. Un pie hromosomas X, ko Viņš no sievietes bija ņēmis, Dievs pielika pie tās cita veida hromosomu Y. Un tā Kungs izveidoja vīrieti un pieveda to pie sievietes. Un tad sieviete sacīja: "Šī tiešām ir DNS no mana DNS un miesa no manas miesas! Un viņš sauksies par vīru, jo tas ir no sievas ņemts."" Tāds stāsts izklausās daudz līdzīgāks tam, kas notiek patiesībā, un vīrietis patiešām ir no "sievas ņemts". Gan embrionālās attīstības posmā, gan vēlāk – piedzimstot. Vajag atcerēties, ka Dievs, radot cilvēku, radīja arī bioloģiju, embrioloģiju, olšūnas, spermatozoīdus, hromosomas X un Y, zigotas, testosteronu, krūšgalus un dzimumorgānus. Skaidrs, ka šis jaunais stāsts atšķiras no Radīšanas grāmatā izklāstītā, jo tiek zaudēts pamats vīriešu priviliģētajam stāvoklim, kas izriet no vecā stāsta par sievieti, kas ņemta "no vīra".
Par to visu var runāt citā valodā. Jo, neskatoties uz X hromosomu, var uzskatīt, ka šis pirmatnējais embriijs nav ne sieviešu, ne vīriešu dzimuma, bet tam ir neitrāls, nenoteikts dzimums. Un, kad pienāk laiks, šis neitrāla dzimuma embrijs turpina savu attīstību kā vīrietis vai sieviete. Neitrālo stāvokli (arī saistībā ar dzimumorgānu veidošanos) var skaidrot šādi: ir kopīgi dzimumorgānu iedīgļi, no kuriem veidojas dažādi orgāni. Šajā skaidrojumā nevajadzēs teikt, ka, lūk sieviešu klitors kļūst par vīrieša dzimumlocekli, bet drīzāk vajadzēs teikt, ka ir dzimumorgānu iedīglis, kas vienā gadījumā kļūst par klitoru, bet otrā gadījumā par peni. Man gan ar šo variantu ir loģiska rakstura problēma. Ja mēs runājam par ģenētisko līmeni, tad, lai embrijs patiešām būtu neitrāls, tam vajadzētu būt arī ģenētiski neitrālam. Piemēram, tam būtu Z hromosoma, bet vēlāk, attīstoties, parādītos organisms ZX (sieviete) un ZY (vīrietis). Tagad dabā sieviešu X hromosoma ir gan sieviešu organismā (XX), gan vīrieša organismā (XY).
Šī neitrālā versija dod iespēju citādi paskatīties uz Pirmās Mozus grāmatas pirmo nodaļu, uz pantu "Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja." Cilvēks ir dzimumneitrāla būtne, kas vēlāk kļūst par vīrieti vai sievieti. Par šādu skaidrojumu ikviens kreacionists varētu aplaudēt un priecāties, cik precīzi Radīšanas grāmatas autors aprakstīja embrionālo procesu. "Un Dievs radīja cilvēku (X) pēc Sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš to radīja, vīrieti (XY) un sievieti (XX) Viņš radīja." Bet ar otro nodaļu neko izdarīt nevar. Otra versija, šķiet, pilnīgi neiederēsies stāstā, jo tad tai jāskan apmēram šādi: "Un Dievs Tas Kungs radīja cilvēku no zemes pīšļiem un iedvesa viņa nāsīs dzīvības dvašu; tā cilvēks tapa par dzīvu dvēseli, bet tai bija nenoteikts dzimums" un tad Dievs saprata, ka "nav labi cilvēkam būt vienam"." Nesaprotamu iemeslu dēļ sanāca, ka tikai cilvēks ir viens, jo dzīvnieku pasaulē jau ir bijusi dzimumu binaritāte. Tālāk stāsta attīstība kļūst dīvaina, jo sanāktu, ka no dzimumneitrāla cilvēka tika izveidota sieviete, un tas ir stāsts par sievietes radīšanu. Vīrieša nav. Jo Ādams, par kuru tiek runāts, nav Ādams vīrietis. Šeit var atgriezties pie pirmās versijas un savienot tās. Dievs radīja dzimumneitrālu cilvēku (Ādamu), tad sievieti (Ievu) un no sievietes vīrieti (Ādamu). Bet visi lasījumi parāda, ka tradicionālā izpratne atspoguļo mums nevis to, kas notiek ar cilvēciskām būtnēm, bet gan to, kam, pēc kāda domām, bija jānotiek.
Vēl pāris vārdu par iespējamiem pretargumentiem. Radīšanas stāstam nav nekādas saistības ar bioloģiju, tas ir pilns metaforām un pārnestām nozīmēm. Tātad nekādi embriji un to attīstības stadijas neko nevar mainīt. Jo ir bioloģijas realitāte un ir Svēto Rakstu realitāte. Tomēr profesionālie teologi kristīgo ideju vēsturē bez grūtībām varēs atrast dažādas radīšanas stāsta interpretācijas, kurās tas tiek saprasts kā konkrēti notikumi, kas apraksta faktus. Manuprāt, pastāv iespēja novērot pāreju no faktiskās izpratnes pie metaforiskās. Šo pāreju izraisa zinātnes spiediens. Burtiskajā skaidrojumā pastāvēja iespēja norādīt uz sievietes pakārtoto lomu, kas it kā ir balstīta bioloģijā. Lūk, sieviete ir "pēc" vīrieša un "no" vīrieša. Metaforiskajā skaidrojumā ar to ir grūtāk, jo vajadzēs paskaidrot, kāpēc tad sieviete atrodas pakārtotā stāvoklī. Vai tā ir Dieva griba vai cilvēku (vīriešu) lēmums. Metaforiskajā stāstā vainīgs būs autors, un ar autoru es nedomāju Dievu, bet gan tās personas, konkrētāk vīriešus, kas izstāstījušas šo stāstu. Bet varbūt kāds teiks, ka Dievs ir vīrietis? Jo par vīrieti viņš kļuva, iemiesojoties Jēzū Kristū, kurš bija vīrietis, tātad tagad Dievs ir vīrietis.
Otra pretargumentācijas stratēģija varētu būt tāda, ka var norādīt uz to, ka radīšanas stāsts ir bijis pirms grēka krišanas un tobrīd bija cita bioloģija. Iespējams, tolaik sievietes radīšana no vīrieša ribas bija normāla parādība. Bet pēc grēkā krišanas parādījās šībrīža bioloģija. Te var rasties jautājums, vai šāda bioloģiskās atšķirības pilnībā nenošķir tālaika cilvēkus no cilvēkiem pēc grēkā krišanas. Tādā gadījumā stāsti par to, kas notika pirms grēkā krišanas, būtu bezjēdzīgi.
Dažkārt tiek runāts par divām grāmatām, kurās lasāms par Dieva varenajiem darbiem. Viena grāmata ir Svētie Raksti, bet otra grāmata ir dabas grāmata. Kādreiz pirmā skaidroja otru, bet tagad otrā skaidro pirmo, ar kuru bieži ir pretrunā.
[1] "Es neesmu vīrieša riba, mana riba nav boksa maiss." Viens no sieviešu solidaritātes gājiena saukļiem (tā autore: Sarmīte Cīrule).
[2] https://nakedpastor.com/2017/08/theology-why-so-serious/
[3] Šeit un turpmāk tiks citēta Pirmā Mozus grāmata.
[4] Es izmantošu vārdu embrijs, runājot par visām cilvēciskas būtnes perinatālās attīstības stadijām.
[5] We all were women: https://www.youtube.com/watch?v=z1Kdoja3hlk.
[6] Šeit diezgan plaši tiek mēģināts paskaidrot, kad notiek dzimuma diferenciācija un kā par to pareizi runāt. Var just: to, kā cilvēks redz realitāti, nosaka konkrētas izpratnes shēmas: http://factmyth.com/factoids/all-mammals-start-as-female/.
2