Politika
18.12.2017

Timotijs Snaiders: No nenovēršamā pie mūžīgā – jaunā nebrīvības politika

Komentē
11

Jesajas Berlina piemiņai veltītā lekcija, 2017. gads, Rīga, Latvija. Lekciju organizēja "Fonds atvērtai sabiedrībai DOTS". Tulkojusi Laila Burāne.

Mums kopīgi atvēlētajā laikā es vēlos uzdot jautājumu par to vēsturisko brīdi, kurā dzīvojam, piemeklēt dažus terminus, piemeklēt dažus jēdzienus, kas palīdzēs izskaidrot, izprast, iegūt zināmu vilces spēku šodienas nedrošajā klimatā un laikā. Laikā kad lietas, ko pieņēmām par pašsaprotamām, tiek apstrīdētas. Laikā, kad rietumvalstu sniegtās garantijas tiem, kuri atrodas Austrumos, vairs nešķiet tik pārliecinošas. Laikā, kad idejas no Austrumiem rietumniekiem vairs nav tik pazīstamas kā agrāk un šķiet jaunas un izaicinājuma pilnas.

Vispirms es vēlos runāt par laiku, par to, kā mēs piedzīvojam laiku. Mans ierosinājums ir saprast, ka mūsdienās eksistē divi pamatveidi, kādos mēs piedzīvojam laiku, kādos mēs virzāmies cauri laikam, un apzināties, ka pašlaik mēs migrējam no viena veida uz otru. Mēs virzāmies no tā, ko es saucu par nenovēršamības politiku, uz mūžības politiku. Mana argumentācija ir balstīta sera Jesajas Berlina idejās, kurš bija mans pasniedzējs. Kaut arī mana interese šajā jautājumā ir salīdzinoši pieticīga, es piekrītu viņa domām, ka filozofijas vai ideju vēstures disciplīnas sevī ietver arī to, kā mēs virzāmies cauri laikam, ka laiks nav konstante. Laiks nav tikai dzīves fons. Laiks patiesībā mainās. Kad tas mainās, tas maina mūs, un, kad šī pārmaiņa ir notikusi, tā liekas tik galēja, tik skaidra, tik dabiska, ka mēs aizmirstam to, kas bija pirms tam. Mana tēze, kuru es atklāšu jau sākumā, ir šāda: mēs virzāmies no vienas idejas par laiku uz citu, un, ja šī migrācija piepildīsies, ja mēs pavisam pārslēgsimies no nenovēršamības uz mūžību, visas mums līdz šim pašsaprotamās institūcijas un mums tik tuvie brīvības pamatprincipi vairs nebūs spēkā, tie pārstās darboties. Tie pārstās būt saprotami pat mums pašiem, un, ja mēs vēlamies saglabāt savu brīvību, mums ir jāapzinās notiekošais un jāatrod veids, kā to apturēt.

Kas tad ir šī migrācija? Kas notiek? Vispirms noskaidrosim, ko es saprotu ar nenovēršamības politiku. Apspriežot nenovēršamības politiku, mans mērķis ir parādīt, ka tas, kas šķiet dabisks vai šķita dabisks, un ka apstākļi, kuros mēs dzīvojām vai kuros daudzi no mums dzīvoja, ir ideja, kaut kas nedabisks, potenciāli mainīgs. Ko es saprotu ar nenovēršamības politiku? Par nenovēršamības politiku es saucu laika redzējumu, laika pieredzi, kurā viss virzās uz priekšu, kurā patiesībā nekad nav nekā jauna, ir tikai vairāk to pašu labo lietu, kuras mums jau ir. Nenovēršamības politika ir ideja par progresu, taču vārds progress vispārina un atļauj nejautāt, kas tad konkrēti ir šī labā lieta, kuras mums būs vairāk.

Nenovēršamības politikā laiks ir taisna līnija, kas virzās no pagātnes uz tagadni un nākotni. Ir tikai viens ceļš, un mēs atrodamies uz tā. Vienīgais jautājums: cik tālu esam? Vai arī, iespējams, laiks ir kā aleja, kas paplašinās. Tas iet vienā virzienā, bet, jo tālāk tu tiec, jo vairāk un vairāk tu iegūsti to vienu labo lietu, lai kas tā arī būtu, brīvība, pārticība, kas nu kuram. Es, protams, apgalvoju, ka mēs (vai vismaz daudzi no mums) esam dzīvojuši šajā laika modelī. Šajā modelī tagadne nav īpaši būtiska. Viss, kas mums ir tagadnē, mums būs arī nākotnē, un viss, kas mums būs nākotnē, patiesībā ir tieši tas pats, kas mums ir tagadnē, tikai vairāk. Šajā laika versijā arī pagātne nav pārāk būtiska, mēs jau zinām, pie kā novedīs jebkura pagātnes detaļa vai fakts: tie vedīs uz tagadni, tie vedīs uz nākotni. Tas nozīmē, ka mums nav īpašu iemeslu apgrūtināt sevi ar sarežģītu vārdu un datumu zināšanām, nav iemeslu mācīties svešvalodas vai mēģināt paskatīties uz lietām no cita skatpunkta, jo faktiem nav nozīmes. Šajā laika izpratnē ir tikai viena laba lieta. Iespējams, šī labā lieta ir demokrātija, iespējams, tā ir sociālisms, bet ir tikai viena laba lieta.

Viens no nenovēršamības politikas piemēriem, kas vairs nedarbojas pārāk labi, ir marksisms. Marksisma uzskats bija, ka daba ved uz tehnoloģiju, tehnoloģija ved uz sociālo konfliktu, sociālais konflikts ved uz revolūciju un revolūcija ved uz sociālisma utopiju. Šī tad ir nenovēršamības politika. Ja to apraksta šādi, tā nešķiet sevišķi pievilcīga vai pat iespējama, bet ir svarīgi atcerēties, ka desmitiem miljonu cilvēku tajā dzīvoja un daudzi no viņiem ļoti ilgu laiku tai ticēja. Kā mēs Rietumos reaģējām, kad 1989. gadā šis nenovēršamības politikas modelis sabruka? Rietumvalstu, it sevišķi Amerikas, reakcija bija: "Tas stāsts ir nepareizs, mums ir labāks stāsts. Mūsu stāsts ir šāds – daba ved uz tehnoloģiju, tehnoloģija ved uz konkurenci, konkurence ved uz brīvību, brīvība ved uz demokrātiju." Šādi 1989. gadā mēs varējām vienkārši paziņot, ka vēsture ir beigusies, vairs nav nekā jauna, nav nekādu alternatīvu. Mums visiem atliek tikai kopīgi sasniegt liberālu demokrātiju, jo tā ir vienīgā lieta visā vēsturē, kas ir saglabājusies. Vēsture ir beigusies.

Arī šis apraksts, visticamāk, neizklausās pārliecinošs. Es teiktu, ar katru dienu tas izklausās arvien nepārliecinošāks, taču ir jāatceras, ka daudzi desmiti miljonu, pat simtiem miljonu cilvēku dzīvoja šajā laika modelī un daudzi no mums tajā dzīvo joprojām. Kas ar to notika? Kas ir nepareizs tik šķietami veselīgā asociāciju ķēdē? Ceturtdaļgadsimtā kopš komunisma sagrāves ir bijuši daži brīdinājuma signāli, ka šāda vēstures interpretācija, iespējams, nav gluži adekvāta. No šiem signāliem mēs būtu varējuši mācīties, un tagad es saku mēs, amerikāņi, tā ka jūs varat uz mirkli atslābt un paslavēt sevi, ja vēlaties. Redzot, kas notika Krievijā pēc 1991. gada, mēs būtu varējuši iemācīties, ka institūciju un iestāžu likvidēšana nenozīmē automātisku tirgus, brīvības un demokrātijas rašanos. Arī no Irākas 2003. gadā mēs būtu varējuši mācīties, ka iestāžu iznīcināšana automātiski neatbrīvo ceļu uz tirgus, brīvības un demokrātijas rašanos. No 2008. gada finansiālās krīzes mēs būtu varējuši mācīties, ka lielāks daudzums kapitālisma, ka brīvāks kapitālisms vai mazāk ierobežots kapitālisms varbūt ne vienmēr rada veselīgu demokrātisku sabiedrību.

Mēs to būtu varējuši iemācīties, taču mēs neiemācījāmies, jo 2010. gadā Amerikas Savienotajās Valstīs mēs pieņēmām lēmumu neierobežot politisko kampaņu veidošanā atļauto naudas summu. Mēs nolēmām, ka turpmāk nebūs nekādu noteikumu, kas ierobežotu, cik daudz naudas drīkst izmantot politiskās kampaņās. Arī no tā mēs būtu varējuši mācīties, bet mēs to nedarījām. Visnesenākais brīdis, no kā mēs būtu varējuši mācīties, bija 2016. gads, kad notika kaut kas ārkārtējs, kad kandidāts, kuram, pēc visu domām, nebija nekādu iespēju, ieguva Savienoto Valstu prezidenta amatu ar mums ļaunu vēlošas svešas varas – Krievijas Federācijas – vadīta un ļoti iedarbīga kiberkara palīdzību. Kurš to būtu varējies iedomāties? Kurš paredzēja kaut ko tik nebijušu? Un tomēr, ja mēs nebūtu ieslodzīti nenovēršamības politikas domāšanā, tad šis viss liktos daudz saprotamāks, mēs nebūtu tik pārsteigti.

Es zinu, ka jūs esat eiropieši, lielākā daļa no jums. Es zinu arī, kuri no jums ir amerikāņi, jo redzu, kas no manis teiktā jums liek smaidīt. Es spēju noteikt, kuri no jums ir uzauguši Amerikā, bet dzimuši Uzbekistānā, arī jūs es varu atpazīt skatītāju rindās. Tādēļ es zinu, ka, klausoties manis teiktajā par Savienotajām Valstīm, jums ir viegli māt ar galvu un teikt: "Jā, protams, tie jau tie amerikāņi un viņu ticība tirgum, viņu tieksme visu pārlieku vienkāršot, viņi jau neko nezina un savā ziņā ir pat pelnījuši to, kas ar viņiem notiek." Labi. Nenovēršamības politikai ir arī Eiropas versija. To jums būs mazliet grūtāk saprast, un, kad jūs to sapratīsiet, tā šķitīs daudz tuvāka un grūtāk pieņemama. Tāpēc pamēģināsim.

Ko eiropiešiem nozīmē nenovēršamības politika? Nenovēršamības politika eiropiešiem ir tas, ko es saucu par fabulu par viedo nāciju. Fabula par viedo nāciju ir uzskats, kuram piekrīt gandrīz visi eiropieši. Vai vismaz tie eiropieši, kuri tic, ka Eiropas Savienība ir laba, kuri tic, ka Eiropas integrācija ir vēlama. Tas ir uzskats, kuram piekrīt lielākā daļa eiropiešu, kas sevi sauc par eiropiešiem. Kas ir šis uzskats? Fabula par viedo nāciju ir šāda: "Mēs, eiropieši, esam nācijas, mūsu nācijām ir sena vēsture, mūsu nācijas bija nācijvalstis. Un tad mēs, eiropieši, piedzīvojām karu, to sauca par Otro pasaules karu, tas bija šausmīgs, nežēlību pilns karš, un no šī kara mēs, eiropieši, iemācījāmies, mūsu nācijas, mūsu viedās nācijas, iemācījās: karš ir slikts. Tā rezultātā, lai uzturētu mieru, mēs nolēmām veikt Eiropas integrāciju." Vai tas izklausās pazīstami? Tāpēc, ka būtībā šis ir teksts, ar kuru sākas jebkura Briselē publicētā rokasgrāmata, tie ir būtībā pirmie teikumi, ar kuriem sākas jebkura kopš aptuveni 1970. gada Eiropā sniegtā runa, un ne vārds no tiem nav patiess. Neviens vārds no tiem nav patiess. Tajos nav nekā patiesa.

Kāpēc tie nav patiesi? Padomāsim. Šis prasīs vairāk laika nekā Amerikā. Kad es esmu Amerikā, man jāpavada ilgāks laiks, runājot par amerikāņu nenovēršamības politiku, eiropiešu versiju es varu izstāstīt desmit sekundēs. Kad esmu Eiropā, tad Eiropas versija prasa ilgāku laiku. Kur ir problēma? It visā. Pirmkārt, vai Otrais pasaules karš tiešām iemācīja eiropiešiem, ka karš ir slikts? Padomāsim. Kuri eiropieši visvairāk cieta Otrajā pasaules karā? Es turēšos pie tām tautām, kas man ir labi pazīstamas, kuru valodās es runāju, kur esmu studējis, pavadījis laiku. Ebreji, baltkrievi, ukraiņi un krievi. Tātad, ja mēs pieņemam, ka Otrais pasaules karš jums iemācīja, ka karš ir slikts, tad būtu loģiski secināt, ka Izraēlai, Baltkrievijai, Ukrainai un Krievijai jābūt četrām mieru visvairāk mīlošajām valstīm pasaulē. Domāju, nav nepieciešams apspriest katras valsts individuālās īpašības, lai vienotos, ka tās nav mieru visvairāk mīlošās valstis pasaulē. Šis fakts ir pirmais, kas liek šaubīties par pieņēmumu, ka karā piedzīvotās ciešanas eiropiešiem iemācīja – karš ir slikts. No kā eiropieši patiesībā mācījās? No kaut kā cita.

Starp citu, kāpēc šī ideja par Otrā pasaules kara morāli ir tik pievilcīga? Tāpēc, ka tā jūs atšķir no amerikāņiem. Jūs varat teikt: "Mēs piedzīvojām Otro pasaules karu un iemācījāmies, ka karš ir slikts, bet muļķīgie amerikāņi to neiemācījās. Viņi turpina karot, viņi nekad nemainās, viņi turpina karot šos koloniālos karus." Labi, šo pagaidām neturpināsim.

No kā patiesībā mācījās eiropieši? Otrais pasaules karš eiropiešiem neiemācīja, ka karš ir slikts. To eiropiešiem iemācīja zaudējumi koloniālajos karos visā pasaulē. Viss sākās ar Vācijas Federālo Republiku. No Vācijas skatpunkta Otrais pasaules karš bija koloniāls karš. Kad pārējā pasaule bija izsmelta, Eiropas lielvalstis sāka kolonizēt pašu Eiropu. Otrais pasaules karš bija galvenokārt koloniāls karš starp Vāciju un Padomju Savienību par kontroli pār Ukrainu un Austrumeiropu. Vācija zaudēja Otro pasaules karu, bet ir svarīgi saprast, ka Vācija zaudēja koloniālu karu, imperiālu karu. Vācija bija pirmā Eiropas lielvara, kas tik pilnīgi un neapšaubāmi zaudēja koloniālu karu, tāpēc Vācijas Federālās Republikas atbilde uz šo zaudējumu bija kopā ar Franciju, Nīderlandi, Beļģiju, Luksemburgu un Itāliju uzsākt Eiropas integrācijas projektu. Pēc Vācijas arī visas pārējās Eiropas lielvaras, bijušās jūras impērijas, zaudēja koloniālus karus: Francija, Nīderlande, Itālija, vēlāk Lielbritānija, Portugāle, Spānija. Katra no bijušajām jūras varām, kas zaudēja koloniālu karu, pievienojās Eiropas integrācijas procesam, kas nav nekāda sagadīšanās: Eiropas Kopiena, kā to tolaik sauca, deva iespēju piezemēties bez trieciena pēc impērijas sabrukuma. Tāds bija tās vēsturiskais iemesls. Tas turpina būt par tās vēsturisko iemeslu. Un visas nācijas, kas pievienojās, iestāstīja sev mazu pasaciņu. Tā pasaciņa bija šāda: "Mēs vienmēr esam bijuši nācijvalsts, un tagad mūsu nācijvalsts izvēlas pievienoties Eiropai." Nē, nē, nē, nē, nē. Tā ir fabula par viedo nāciju. Neviena no šīm vietām nekad nebija nācijvalsts. Tās nekad nebija eksistējušas kā nācijvalstis. Tās pat ne uz brīdi nebija nācijvalstis. Francija ir impērija, Lielbritānija ir impērija, Portugāle, Spānija ir impērija. Modernajā vēsturē nav neviena brīža, pat ne īsākā laika sprīdīša, kurā šīs vietas būtu bijušas nācijvalstis. Katru reizi, kad es sniedzu runu Lielbritānijā, es šajā brīdī piecpadsmit sekundes ieturu pauzi, jo viņiem ir vajadzīgs tik ilgs laiks, lai šo te sadzirdētu. Jūs jau redzat, kāda šim faktam ir nozīme, mēs tai drīz pievērsīsimies: nav neviena vēsturiska brīža, kurā šīs vietas būtu bijušas nācijvalstis.

Austrumeiropā stāsts ir ļoti līdzīgs. Jā, protams, Austrumeiropā bija nācijvalstis: Igaunija, Latvija, Lietuva, Polija, Čehoslovākija. Tās bija nācijvalstis. Vienīgā problēma bija, ka tās pastāvēja tikai astoņpadsmit vai deviņpadsmit gadus. Neskaitot tos, arī šo nācijvalstu modernā vēsture ir īsa vai pat neeksistējoša. Nācijvalstu pieredze 20. un 30. gados nav pietiekami spējīga pārliecināt, ka nācijvalstis ir spējīgas patstāvīgi izdzīvot sevišķi ilgi. Problēmas sagādā Austrumeiropas nāciju pārliecība par savas vēstures neparastību. Ukraiņi saka: "Mūsu nācijvalsts pastāvēja tikai dažus mēnešus, cik neparasti." Igauņi, latvieši un lietuvieši saka: "Mums bija nācijvalstis 22 gadus, cik neparasti." Poļi saka: "Mūsu nācijvalsts pastāvēja 21 gadu, cik neparasti." Austrieši un čehoslovāki saka: "Mūsu nācijvalstis pastāvēja 20 gadus, cik neparasti." Ir jāsaprot, ka pienāk brīdis, kad tas vairs nav neparasti, tas vairs nav izņēmums, kurš pierāda likumu, bet pats likums. Bez kāda lielāka, augstāka līmeņa Eiropas politikas Eiropas nācijvalsts nekad nav pierādījusi, ka tā spēj pastāvēt. Tā ir fabula par viedo nāciju. Fabula par viedo nāciju ir uzskats: "Mēs vienmēr esam bijušas nācijvalstis." Nē, jūs neesat. Tas ir uzskats: "Mēs, nācijvalstis, mācījāmies no tā, ko piedzīvojām Otrajā pasaules karā, un tādēļ izveidojām Eiropu." Nē, tā nebija. Šādas fabulas, iespējams, būtu nekaitīgas labākos laikos, nekaitīgas nenovēršamības politikā, taču šobrīd nenovēršamības politika tiek apstrīdēta un mums apkārt, mūsu sabiedrībās, mūsos pašos sāk parādīties mūžības politika. Šādos brīžos mēs vairs nevaram atļauties ticēt fabulām, jo, kā izrādās, nenovēršamības politika paver durvis uz mūžības politiku.

Labi, kas tad ir mūžības politika? Ja nenovēršamības politika ir uzskats, ka laiks vienmēr virzās uz priekšu, ja nenovēršamības politika ir uzskats, ka ir viena laba lieta un, laikam ejot, mums tās būs arvien vairāk un vairāk, tad mūžības politika ir kaut kas cits. Mūžības politika nav progress, bet gan posts. Mūžības politika vēsta: "Ir tikai viena laba lieta, un tie esam mēs, mūsu nācija." Vēsture nav taisna līnija, kas virzās uz priekšu, vēsture ir cikliska. Lietas notiek atkārtoti. Patiesībā vienas un tās pašas lietas notiek atkal un atkal, un atkal. Patiesībā ir tikai viena un tā pati lieta, kas notiek atkal un atkal, un atkal: ļaunprātīgu svešinieku uzbrukums mūsu šķīstajai nācijai. Uzbrukums, kas notiek atkal un atkal, un atkal, un tas ir vienīgais, kas mums jāzina par pagātni. Šis laika modelis ir raksturīgs populismam, kā arī fašismam.

Ir iespējams saskatīt vairākas līdzības starp nenovēršamības un mūžības politiku. Kā es minēšu nobeigumā, viena līdzībām ir tā, ka abas iznīcina vēsturi un līdz ar to arī brīvību, taču ir arī citas līdzības. Vēl viena līdzība ir to attieksme pret reformu. Ja jūs ticat nenovēršamības politikai, reformai nekad īsti nav iemesla, jo viss labais notiek pats no sevis, vēsture virzās uz noteiktu galamērķi. Ja jūs ticat mūžības politikai, tad reformai nekad īsti nepienāk īstais brīdis, jo jūsu nācija visu laiku tiek apdraudēta. Kā var runāt par reformu, ja ienaidnieks gaida pie vārtiem? Cits veids, kā abas politikas ir līdzīgas, ir to attieksmē pret atbildību, pret ētiku. Nenovēršamības politikā nekad īsti nav iemesla kaut ko darīt, tāpēc ka, lai ko jūs darītu, jūs vienmēr ejat pareizajā virzienā. Mūžības politikā arī nav nozīmes tam, ko jūs darāt, tāpēc ka jūs esat daļa no nācijas, līdz ar to dabīgi šķīsti un labi. Tātad par ētiku nav jāuztraucas.

Gan nenovēršamības, gan mūžības politikai ir nosliece uz propagandu, taču tām ir dažādi propagandas stili. Nenovēršamības politikā fakti tiek atzīti, bet pagriezti tā, lai veidotos stāsts par to, cik viss ir labi. Piemēram, ja Krievija iebrūk Ukrainā un jūs esat Savienoto Valstu prezidents, tad jūs teiktu: "Nu, Krievija ir tikai reģionāla vara, un tas nav tās ekonomiskajās interesēs, līdz ar to tam nav lielas nozīmes, jo beigās viss būs labi, tas atrisināsies pats no sevis." Taču, ja jūs esat mūžības politikā, jūs teiktu: "Krievija vispār neiebruka Ukrainā, bet, ja iebruka, tas tāpēc, ka Ukraina ir pilna ar fašistiem, un arī tāpēc, ka tā ir pilna ar gejiem. Bet mēs neiebrukām. Bet, ja mēs iebrukām, tas ir to geju fašistu dēļ." Tātad mūžības politikai ir cits propagandas stils: pilnīga un absolūta faktu ignorēšana. Tā nevis manipulē ar faktiem, bet gan nicina tos un cenšas iznīcināt.

Mūsu problēma, un tā tiešām ir problēma, ir tas, ka nenovēršamības politika mēdz pavērt durvis uz mūžības politiku. Pirmkārt, ja mēs sakām, ka "vēsture ir beigusies" (kā nenovēršamības politiķi saka), tad mēs pārstājam pamanīt to vēsturi, kas notiek mums visapkārt. Ja mēs sakām, ka "citu alternatīvu nav", tad mēs nespējam atpazīt šīs alternatīvas, līdz ir jau par vēlu. Mēs sakām, ka "vēsturei patiesībā nav nozīmes" vai ka faktiem, pagātnei un citiem sīkumiem, kuri ir mūsu nākotnes pamatā, nav nozīmes, jo šī nākotne ir jau zināma. Bet, ja mēs sakām, ka faktiem nav nozīmes, tas apgrūtina mūsu spēju atpazīt tradicionālos tirānijas veidus un tradicionālos nebrīvības veidus. Dzīvojot nenovēršamības politikā, mēs pavadām gadus, šajā gadījumā divdesmit piecus, kuru laikā pagātnes detaļas un fakti tiek iztīrīti, mēs aizmirstam daudz no tā, ko agrāk zinājām, un šādi radām brīvu vietu, pat vakuumu, ko strauji ieņem pagātne, taču vairs ne vēstures veidā, bet gan atmiņas veidā, radot uzskatu, ka viss, kas jebkad noticis, ir saistīts ar mums, ar mūsu nevainību un šķīstumu.

Vēl viens veids, kādā nenovēršamība ved pie mūžības, vismaz Amerikas Savienotajās Valstīs, ir ar ekonomiskās politikas palīdzību. Ja jūs ticat kapitālisma nenovēršamības versijai, tad jūs ticat, ka visam jāļauj notikt pašam no sevis un ka tirgus automātiski radīs demokrātiju. Taču Savienotajās Valstīs pēdējo divdesmit piecu gadu laikā tirgus radīja apdullinošu ekonomisko nevienlīdzību. Ekonomisko nevienlīdzību, kas interesentā kārtā ir ļoti līdzīga ekonomiskajai nevienlīdzībai Krievijas Federācijā. Ja jūs atļaujat ekonomiskajai nevienlīdzībai pasliktināties, arvien vairāk un vairāk cilvēku pārstāj ticēt stāstam par progresu. Protams, varbūt sākumā jūs šos cilvēkus nepamanāt, iespējams, jūs viņus nepamanīsiet, līdz viņi ievēlēs jūsu prezidentu, bet kopumā, jo vairāk pasliktinās nevienlīdzība, jo grūtāk ir uzturēt stāstus par progresu. Tie pārstās darboties ģimenēs, pilsētās, ielejās, rajonos, štatos, līdz jums nāksies atzīt, ka nenovēršamības pasaciņa vairs nestrādā. Citiem vārdiem, lietojot sera Jesajas terminoloģiju, ja visa uzmanība tiek vērsta uz negatīvo brīvību, uz brīvību kā brīvību no kaut kā, uz brīvību no valsts, un cilvēkiem netiek dotas pietiekami daudz pozitīvās brīvības, kas viņos radītu kontroles sajūtu, tad nav izredžu, ka viņi ticēs progresam. Daudz lielāka ir iespēja, ka viņi ticēs kaut kam pilnīgi citam. Turklāt, ja jūs pārlieku ticat nenovēršamības politikai, ja jūs pārāk daudz runājat par to, ko valsts nevar, ko tai nevajadzētu darīt, tad rezultāts ir vāja, disfunkcionāla valsts, kas nespēj nodrošināt savu tautu ar elementārām lietām, kā veselības apdrošināšana vai pensijas, un šādā situācijā ir ļoti grūti kaut ko mainīt.

Šādi Savienotajās Valstīs (bet tas var notikt arī citur) progresa stāsts kļūst par posta stāstu: lēnām bet ar laiku ļoti spēcīgi. Kā mūžības politika darbojas praksē? Apsolu, ka neturpināšu pārāk ilgi runāt par mūsdienu Amerikas politiku, bet no šī piemēra mēs varam mācīties ļoti daudz par mūžības politikas izpausmēm. Mūžības politika atzīst tikai fiktīvas problēmas. Ko tas nozīmē? Ņemsim par piemēru mistera Trampa kampaņas saukli, kas aicina "padarīt Ameriku atkal varenu". Kas ir nepareizs idejā par Amerikas varenuma atgriešanu? Es jums pateikšu. Ja amerikāņiem uzdod jautājumu "kad tad Amerika bija varena?" (un mums ir veikti sociāli pētījumi par šo tēmu), ko amerikāņi atbild? Lielākoties amerikāņi atbild: "Amerika bija varena, kad es biju jauns." Mums var nesakrist viedokļi par to, ko un cik daudz valsts pārvaldei būtu jādara, tas ir absolūti leģitīms jautājums, bet es domāju, ka mēs visi varam piekrist: valdība nav spējīga atgriezt mūsu jaunību. Jā, iespējams, ka reizēm misters Tramps liek man justies jaunam, bet tas ir kaut kas pavisam cits. Ko es ar to gribēju teikt? Tajā ir kaut kas izdomāts, vai ne? Tur ir kāds fiktīvs elements.

Apskatīsim vēl vienu – daudz gūtāku un sāpīgāku – piemēru. Vairums baltādaino amerikāņu, kas nobalsoja par misteru Trampu, patiesībā ļoti liela daļa baltādaino amerikāņu, kas nobalsoja par misteru Trampu, tic, ka pret baltādainajiem vērsts rasisms Amerikā ir lielāka problēma nekā pret melnādainajiem vērsts rasisms. Šī ir problēma, kuru valdība nevar atrisināt, tāpēc ka tā ir fiktīva problēma. Ja jūs tautai sakāt, ja jūs informējat cilvēkus, ka viņiem ir problēmas, kuras patiesībā ir fiktīvas, tad tas maina valsts pārvaldes būtību. Valsts pārvaldes uzdevums vairs nav problēmu risināšana, bet gan pilsoņu uzskatu un raižu apstiprināšana. Tieši tā arī misters Tramps valda. Pēdējo deviņu mēnešu laikā Amerikas Savienotajās Valstīs nav pieņemts neviens nozīmīgs likumkrājums. Vienīgā likumdošana, kuru mēģina pieņemt, ir saistīta ar regresīvo nodokļu sistēmu, tātad ar naudas pārdalījumu no nabadzīgajiem uz bagātajiem – tas ir pats pēdējais, kas mums vajadzīgs, – un veselības aprūpes atņemšanu aptuveni divdesmit miljoniem amerikāņu. Tā nav politika šī vārda tradicionālajā izpratnē. Tieši pretēji, abas šīs politiskās iniciatīvas, ja tās pieņemtu, padarītu vidējā amerikāņa vidējo dzīvi daudz grūtāku. Tradicionālas politikas vietā mums ir nepārtraukta mākslīgas krīzes radīšana dienu pēc dienas, nedēļu pēc nedēļas, kas katrā reizē mēģina pārliecināt mūs kā amerikāņus (vai ļoti bieži kā baltādainus amerikāņus), ka mēs esam upuri, ka mēs nekad neesam darījuši neko sliktu, ka pie visa ir vainīgs kāds cits. Tas ir veids, kā misters Tramps risina Irānas situāciju, kā viņš risina viesuļvētras izraisīto situāciju Puertoriko, tas uzreiz kļūst par identitātes politikas jautājumu. Mūžības politikā valsts pārvaldei būtiska ir nevis darbība, bet gan esība.

Kā tas izpaužas Eiropā? Jūs jau droši vien paredzējāt šo jautājumu. Kā mūžības politika izpaužas Eiropā? Tātad pieņemsim, ka jūs ticat fabulai par viedo nāciju, pieņemsim, jūs ticat, ka jums reiz bija nācijvalsts, ka šī nācijvalsts bija funkcionāla, tā attīstījās, tā pieņēma lēmumus. Ja jūs ticat tam, tad jūs ticat arī apgalvojumam: "Mēs varam pieņemt citādu lēmumu, mums tagad ir cita informācija, mēs kā nācijvalsts varam pamest Eiropas Savienību." Tā, protams, ir šobrīd Eiropas Savienībā notiekošo politisko diskusiju būtība: gan "Breksits", gan "Nacionālā fronte" Francijā, gan Ungārijas un Polijas balansēšana uz kara robežas, gan arī Krievijas Federācijas atklātā agresija pret Eiropas Savienību. Lielos vilcienos galvenā diskusija Eiropas Savienībā ir "iekšā vai ārā", un interesanti, ka vienmēr ir spēkā pieņēmums, ka eksistē tāda nācijvalsts, ka tā bija nācijvalsts, kas iestājās, un tātad nācijvalsts var arī izstāties, kas, protams, ir vai nu absolūti nepareizi, vai arī vēsturiska avantūra. Populisti, nacionālisti un fašisti uzstāj, ka Eiropas pamešana nozīmē atgriešanos mājās. Eiropas pamešana nozīmētu spert soli pāri klints malai: tā ir sveša teritorija, izņemot, protams, ja esat Somija, un tādā gadījumā, lūdzu, piedodiet. Taču kopumā tā ir sveša teritorija. Tā nav atgriešanās kādās siltās mājās. Tā ir iešana bezdibenī. Tas ir kaut kas pilnīgi jauns, un interesanti, ka visā šajā Eiropas diskusijā neviens to nesaka. Cilvēki apspriež Eiropas Savienības pamešanas vai palikšanas plusus un mīnusus, bet neviens nesaka: "Mēs nevaram... Viens no iemesliem, kāpēc mēs nevaram pamest Eiropas Savienību, ir tas, ka mēs nekad neesam bijuši nācijvalsts." Neviens to nesaka. Fabula par viedo nāciju, jūsu nenovēršamības politika, ir tik dziļi iesakņojusies, ka nemaz nav iespējams pareizi uzdot jautājumu, vai būt vai nebūt Eiropā, un tas dod milzīgu retorikas un politisko priekšrocību populistiem, eiroskeptiķiem un cilvēkiem, kas vienkārši mēģina sagraut Eiropas Savienību. Tādēļ, ka jums liekas, ka vēsture virzās noteiktā veidā, ka ir jābūt nācijām, ka tām ir jāattīstās, jūs esat radījuši situāciju, kurā kaut kāda veida sabrukumam ir daudz lielāka iespējamība.

Kāda tad (un šie būs mani noslēguma vārdi) ir Krievijas loma visā šajā? Krievijai ir ļoti īpaša loma. Krievija ir priekšā mums pārējiem, Krievijas Federācija ir jau sasniegusi mūžības politiku un tagad to eksportē. Krievija ir īpaša tāpēc, ka tā ir sasniegusi mūžības politikas nobriedušu stadiju. Manuprāt, viens no iemesliem ir fakts, ka vīrieši, kuri pārvalda Krieviju, ir 70. gadu bērni: viņi piedzīvoja Brežņeva stagnācijas gadus. Kāpēc tas ir svarīgi? Kas Brežņeva stagnācijas periodā ir būtisks un interesants, kaut arī daudzos veidos šis laiks bija drausmīgs? Skatoties no tautas domāšanas viedokļa, Brežņevs paņēma padomju naratīvu un teica: "Tas vairs nav par nākotni, bet gan pagātni." Padomju Savienības stāsts ir stāsts par Lielo Tēvijas karu. Tas Padomju Savienības stāsts, kas ir saglabājies, nav stāsts par revolūciju. Viņi pat nesvin, pat nepiemin savu revolūciju. Tas Padomju Savienības stāsts, kas ir saglabājies, ir stāsts par nostalģiju un Otro pasaules karu, tas ir stāsts par pagātni, stāsts par karu pret mūžīgu ienaidnieku, jo fašists šajā karā vairs nav kapitālists, kuram nākotnē būs revolūcija un attīstība un kurš tad būs mūsu brālis. Fašists šajā karā, kā to atceras 70. gadu Padomju Savienībā un mūsdienu Krievijā, ir nelabojamais fašists, cilvēks no Rietumiem, kurš ir pret mums tikai tāpēc, ka viņš ir no Rietumiem, un tā tas būs vienmēr. Tātad Brežņevs iesāka mūžības politiku. Tagad apsveriet, ko padomju pilsoņi piedzīvoja 90. gados. Es nesākšu apspriest to, kurš bija pie vainas, bet domāju, ka visi varam piekrist: Krievijas Federācijā 90. gados kapitālisms maģiskā kārtā neradīja ne sociālo taisnīgumu, ne demokrātiju. Pieņemsim tad, vismaz provizoriski, ka ar 90. gadu pieredzi Krievijā ļoti ātri beidzās nenovēršamības politikas kapitālisma modelis.

Tā rezultātā vīrieši, kas pārvalda Krieviju, ir īpaši, tāpēc ka visu dzīvi viņi ir audzināti pret nenovēršamības politiku un tagad viņi ir padarījuši mūžības politiku oficiālu, šādi nostiprinot savu varu, it sevišķi pēc 2012. gada, kad misters Putins atgriezās prezidenta amatā. Viņiem bija mūžības politikai piemēroti apstākļi: masīva labklājības nevienlīdzība, ko nav iespējams uzlabot, jo situācijā, kurā valsti pārvalda tie, kamm ir nauda, tiesiskums un reforma kļūst burtiski neiedomājami. Tie kļūst neiedomājami, jo jebkura diskusija par attīstību, progresu un demokrātiju tiek novirzīta citur. To padara par alternatīvu civilizāciju, par svešu civilizāciju, par Krieviju apdraudošu civilizāciju un, pats svarīgākais, iekšpolitiku pārvērš par ārpolitiku.

To, ko misters Tramps panāk ar hiperaktivitāti un pieredzes trūkumu, Krievijas līderi panāk ar daudz lielāku pieredzi un kontroli. Diskusijas par iekšzemes attīstību tiek pārvērstas uzmanību novērsošā cirkā par kaut ko, kas norisinās ārzemēs. Tā var būt mūžīgās Amerikas agresijas ideja, un, starp citu, mūžīgā Amerikas agresija ir problemātiska ideja, jo, protams, mums tam nepietiek uzmanības, bet tas var būt cirks par Amerikas agresiju, cirks par karu Ukrainā, kas 2015. gada septembrī trīsdesmit sešu stundu laikā pārtapa par cirku par karu Sīrijā, izmantojot principā vienus un tos pašus ziņu virsrakstus, tikai aizstājot Ukrainu ar Sīriju. Ja jūs man neticat, sameklējiet Krievu presē 2015. gada septembra pēdējo nedēļas nogali. Tas ir cirks, uzmanības novēršanas taktika, svešs karš ar mērķi atainot Krieviju kā vienmēr šķīstu, Krieviju vienmēr aizsargpozīcijā, kamēr otra puse atbalsta terorismu vai fašismu, vai vēl kaut ko.

Vai arī, mazliet nopietnāk, apsveriet Krievijas ārpolitiku, kas vērsta pret Eiropas Savienību, – tā ir sistemātiska, un tās pamatā ir uzskats: ja mēs šeit Krievijā nevaram sasniegt konkrētas lietas, ja mēs vairs nespējam saskatīt nākotni, kas būtu labāka par tagadni, tad to visu mēs varam atņemt arī jums. Mēs varam veicināt skotu atdalīšanos, mēs varam veicināt britu atdalīšanos, mēs varam finansēt "Nacionālo fronti", lai kur tās būtu, mēs varam atbalstīt galēji labējās partijas, mēs varam izmantot internetu, lai čehos, ungāros, slovākos un citos centrāleiropiešos viestu šaubas par Eiropas Savienības dabu un nozīmi. Mēs varam veikt visas šīs darbības ar nolūku parādīt jums, ka tas viss, kam jūs ticat – Eiropa, nākotne, tiesiskums, patiesība –, ir muļķības. Tās ir muļķības. Kāpēc vispār ticēt? Kāpēc kaut ko darīt? Kas to var pateikt? Kāpēc vienkārši nesēdēt mājās? Tā, protams, izskatās modernā nebrīvība, šāda ir tās sajūta. Tā ir sajūta, ka "es patiesībā neko nezinu. Es nezinu, kam varu uzticēties. Es nezinu, kā organizēties. Un tā patiesībā nemaz nav mana atbildība". Šī sajūta, ka mēs neesam droši par pasauli sev apkārt un līdz ar to nespējam to mainīt, ir mūžības politika un jaunā nebrīvība.

Te, protams, jāpiemin Krievijas loma Amerikas prezidenta vēlēšanās, kas ir ļoti interesanta tēma visiem (ja neskaita amerikāņus un krievus) tieši kā vēsturiska precedenta jautājums. Šis taču bija pirmais nopietnais kiberkarš, vai ne? Savienotās Valstis tika neapstrīdami sakautas kiberkarā. Mēs esam tikuši tik tālu. Tāpēc šobrīd ir tik savādi būt amerikānim. Kiberkara profesionālajā diskursā ir jēdziens "no kiber uz fizisko", kas nozīmē, ka digitālajā vidē veiktām darbībām ir sekas fiziskajā pasaulē. Parasti ar to tiek domāta kādas spēkstacijas vai dambja uzspridzināšana vai kaut kas tamlīdzīgs. Amerikas prezidenta vēlēšanu gadījumā fiziskais ierocis ir Donalds Tramps. Digitālajā vidē veiktas darbības izmainīja fizisko pasauli. Digitālajā vidē veiktas darbības patiešām noveda pie cita cilvēka kļūšanas par prezidentu. Tā ir karadarbība, un tas ir karadarbības veids ar apbrīnojamiem panākumiem. Pat ja mēs tos mērām tradicionālajā Amerikas varas skalā – šo es saku ar visām nepieciešamajām kvalifikācijām un vislielāko cieņu pret šeit sēdošajiem Savienoto Valstu ierēdņiem –, Amerikas vara ir sagrauta Donalda Trampa ievēlēšanas dēļ. Nākamā sliktā ziņa: tas nepalīdz Krievijai. Šī kiberkara rezultāts nav labvēlīgs nevienam, tāpēc ka tagad misters Putins vairs nav neprognozējamākais cilvēks pasaules arēnā, un neprognozējamība, kas iepriekš bija Krievijas ierocis, tagad ir zaudēta šim otram puisim. Iespējams, pēc sešdesmit gadiem vēsturnieki man nepiekritīs, bet es neuzskatu, ka Maskava patiesībā domāja, ka viņiem tas izdosies, un savā ziņā viņi ir tikpat pārsteigti kā mēs, es domāju, kaut kādā ziņā viņi tomēr rēķinājās ar to, ka Amerika palīdzēs mazināt haosu pasaulē, un tas absolūti nav tas, ko mēs šobrīd darām, protams, izņemot šeit klātesošo diplomātisko personālu, kuri to vien dara kā vairo kārtību un tikumu.

No vienas puses, šis kiberkarš ir ļoti interesants. Es domāju, tas ir pagrieziena punkts, un, būdams amerikānis, es savā ziņā ar izbrīnu vēroju, kā mēs dižojamies ar saviem iznīcinātājiem, dižojamies ar principā vecmodīgu tehnoloģiju, kaut arī mums trūkst pat visvienkāršākās aizsardzības pret šādu kiberuzbrukumu. Ja esat amerikāņi, jums ir ļoti viegli vainot Krieviju, ir ļoti viegli sacīt: "Misters Tramps bija neveiksmīgs biznesmenis, kuru ļoti liktenīgi izglāba Krievu investori." Ir ļoti viegli sacīt: "Misters Tramps patiesībā nemaz nevadīja kampaņu. Viņa kampaņu būtībā vadīja vai nu cilvēki, kas nav amerikāņi, vai arī cilvēki, kas bija tikko atgriezušies no, teiksim, Kijevas." Ir ļoti viegli teikt: "Hmm, tas nebija godīgi, ka viņi mistera Trampa vārdā piepildīja mūsu plašsaziņas līdzekļus ar šīm reklāmām." Ir ļoti viegli teikt: "Nav godīgi, ka viņi izmantoja visus tos robotus, lai manipulētu ar amerikāņu viedokļiem." To visu ir viegli teikt, un, protams, tas viss ir pilnīga taisnība, taču svarīgāk ir apsvērt, kāpēc tas viss uz mums iedarbojās tik veiksmīgi. Svarīgi ir jautāt, kāpēc krievu taktikas tik labi iederējās Savienotajās Valstīs, un, es baidos, atbilde uz šo jautājumu ir fakts, ka pašiem neapzinoties mēs esam kļuvuši ļoti līdzīgi Krievijas Federācijai, konkrēti mūsu mediju centralizācija un sociālā nevienlīdzība ir ļoti līdzīgas. Es domāju, tieši tāpēc krievu taktika strādāja pat labāk, nekā viņi bija cerējuši. Es domāju, misters Tramps bija pārsteigts, kad viņš uzvarēja. Ir pamatots iemesls domāt, ka viņš nebija vienīgais, kurš bija pārsteigts.

Savienotās Valstis, kā jūs redzat, sliecas mūžības politikas virzienā, tāpēc mums ir jājautā, ko darīt lietas labā vai – vismaz – kā par to visu domāt. Misters Obama, kuram piemita daudz labu īpašību, bija nenovēršamības politiķis. Misters Obama ticēja, ka lietas virzās uz labu. Bet tagad mums ir Savienoto Valstu prezidents, kurš lielā mērā ir pilnīgi pretējs, mūžības politiķis, kurš uzskata, ka labie laiki bija 30. gadi, kura prezidentālais sauklis "Amerika vispirms" ir "Deutschland Über Alles" angliskā versija. Tas nav joks, tā tiešām ir. Vēsturiski "Amerika vispirms" bija uzskats, ka Amerikai nevajadzētu karot pret nacistisko Vāciju, jo amerikāņiem un nacistiem ir vairāk kopīgā nekā atšķirīgā. Viņš ir prezidents, kurš nevis runā par politiku, bet gan rada nepārtrauktas krīzes laikmetu, nepārtrauktas krīzes: ik nedēļu, dienu, pat stundu. Mēs esam piedzīvojuši ļoti konkrētu pārmaiņu. Un nekādas politikas arī nebūs. Nebūs politiskās iniciatīvas, šo es esmu gatavs prognozēt, būšu priecīgs ar kādu pat saderēt, nebūs politiskās iniciatīvas, kas palīdzētu vidējajam amerikāņu vēlētājam. Būs tikai vairāk baiļu, būs vairāk trauksmes, būs vairāk šo baiļu un trauksmes cikla, kas ir mērķēts pret svešo, vai tas būtu svešais aiz mūsu robežām vai mūsu robežās. To nav patīkami iedomāties.

Ko tad mēs varam darīt lietas labā, vai kā par to domāt? Mana pieticīgā atbilde ir šāda: vēsture ir vienīgā lieta, kas nodala šīs divas idejas, nenovēršamību un mūžību. Ko es ar to domāju? Pirmkārt, šīs idejas nomaskē vēsturi, tās izliekas, ka runā par pagātni, tagadni un nākotni, bet tā nav. Tās ir stāsti, naratīvi, veidi, kā manipulēt vai izdzēst faktus, bet ar tām nevar nopietni pētīt vai runāt par pagātni. Patiesībā tās ir pat attaisnojums nenopietnai vēstures pieejai. Ja mūžības politika ir patiesa un mēs kā nācija pagātnē vienmēr bijām nevainīgi, tad kas cits mums vēl būtu jāzina? Ja nenovēršamības politika ir patiesa un viss, kas ir pagātnē, ir tikai ceļš uz labāku nākotni, tad kāpēc mums kaut kas būtu jāzina? Kad mēs dzīvojam ar šīm divām mentalitātēm, mums liekas, ka mēs domājam vēsturiski, taču patiesībā mēs piedalāmies vēstures iznīcināšanā.

Vēsture, runājot sera Jesajas vēstures praktizēšanas garā, var palīdzēt mums paskatīties uz šīm divām lietām – nenovēršamību un mūžību – nevis kā dabiskām, nevis kā mums apkārt esošām, nevis kā domāšanas veidiem, bet gan kā idejām, un, ja tās ir idejas, tad tās ir dažas no daudzām citām idejām, un, ja mēs varam uz tām paskatīties kā uz idejām, ja mēs varam tās atšķetināt un ieraudzīt tās kā idejas starp citām idejām, kā lietas starp citām lietām šajā vēstures brīdī, tad mēs būsim spēruši pirmos soļus, lai sevi atbrīvotu, jo tieši tā ir vēsture. Vēsture ir mēģinājums atpazīt struktūras, mēģinājums ieraudzīt reālās lietas: kā tās nāk no pagātnes un virzās uz tagadni. Tikko jūs tās ieraugāt, jūs saprotat, kā tās darbojas, bet jūs saprotat arī to, kur paši atrodaties un ko esat spējīgi paveikt. Tā arī ir, man liekas, mana atbilde, mans pavisam pieticīgais risinājums šai jaunajai nebrīvībai. Ceļš uz brīvību, sākums ceļā uz brīvību ir zināt, kur jūs esat, un ideju vēsturē to var panākt, atpazīstot ideju patieso dabu, šajā gadījumā divu ļoti sliktu ideju patieso dabu: vienu sliktu ideju, kad ved uz vēl sliktāku. Šis ir piemērots vēsturisks brīdis, lai apstātos, ieraudzītu to, kas notiek mums apkārt, un izvēlētos kaut ko citu. Liels paldies.


Tēmas
 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
11