Tīklu ēnā

Latvijas medijos un arī ļaužu valodās jau kādu laiku mīt noslēpumains kolektīvais tēls. "Delfi" tos sauc par "soctīklotājiem", bet parasti viņiem speciāla vārda nemaz nav, un mediji vienkārši ziņo par to, kas notiek "sociālajos tīklos". Publika ar interesi seko līdzi mediju ziņojumiem par "tīkliem", tīklojas pati, un visi izliekas, ka neredz Aizspoguliju, kas pārpratuma dēļ izveidojusies. Tajā cilvēks ar "Twitter" kontu ir potenciāla slavenība un viedokļu līderis, bet cilvēks bez klātbūtnes šādās vietnēs citus medijus interesē krietni mazāk.

Nošķīrums starp komunikāciju tiešsaistē un pārējās vidēs mūsu uztverē ir nostiprinājies cieši. Tas parādās visdažādākajās formās un ar visdažādākajiem ieganstiem.

"Ziņas" no tvitera

Atbilde uz jautājumu, kāpēc tviteris un citi sociālie mediji piesaista žurnālistus, ir it kā vienkārša – tas ir informācijas avots. Tur var gan nekavējoties uzzināt par notikumiem, gan atrast informācijas avotus un sekot līdzi dažādu jomu speciālistu sniegtajai informācijai. Tāpēc šie mediji daudziem žurnālistiem ir kļuvuši par vienu no darba instrumentiem [1]. Turpretim, kad nogurušie vai naivie ziņu portālu darbinieki sāk veidot "ziņas" par to, ko teju vai nejauši izvēlēti cilvēki runā vidē, ko viņi paši dēvē par "sociālajiem tīkliem", tas jau ir amizanti.

Viss sākās pirms vairākiem gadiem, kad "Twitter apskatus" Latvijas Radio sāka veidot Dzintris Kolāts, kurš pats ir aktīvs šīs vietnes lietotājs. Viņa sižeti bija saistoši ne jau tāpēc, ka citētajiem tvītiem būtu īpaša informatīva vai izklaidējoša nozīme, bet gan pateicoties paša Dzintra Kolāta runas talantiem un humora izjūtai. Šo atšķirību – starp tvītu saturu un prasmi tos pasniegt – nesapratuši, vēlākos gados tviterim kā kopā lipināmu izteikumu avotam pievērsās arī citi it kā cienījami mediji.

Kad bijušajai tieslietu ministrei Baibai Brokai tika liegta piekļuve valsts noslēpumam, portālā "Apollo" parādījās ziņa: "Internetā pamatīgi izņirgājas par atteikumu piešķirt Brokai valsts noslēpumu." [2] No ziņu vērtību (newsworthiness) aspekta šis šķita savāds virsraksts. It kā jau esam pieraduši, ka "internetā" ļaudis ne vienmēr uzvedas tik pieklājīgi un inteliģenti, lai viņu radīto gribētos ievietot viedāko rakstu krājumos. Ja gadās to aizmirst, dažas minūtes ilga ekskursija tiešsaistes diskusiju valstībā par to atgādinās. Bet te – "ziņa", ka "sociālajā tīklā" ir pulcējušies nesmalkjūtīgi ļaudis. Pašā ziņas izstrādājumā bija vienkārši apkopoti ar tēmturi (hashtag) #AtklājBrokaiNoslēpumu atzīmētie tvīti, kuros cilvēki ar mainīgiem panākumiem tolaik mēģināja jokot par tābrīža politisko aktualitāti, un "ņirgāšanās" tā lāgā nemaz nebija. Taču, ja arī notikumam nebija ziņas vērtības, "Apollo" redakcija acīmredzot bija nolēmusi, ka pietiks, ja apvienos pēc iespējas vairāk vieglo un pūliņus maz prasošo darbību: iekopēs tvītus un uzliks tiem virsrakstu, uz kura ir grūti neuzklikšķināt. Toties šī ziņa ļāva kārtējo reizi pārliecināties, cik tviteris ir svarīga vietne, jo mediji pievērš uzmanību pat turienes jokiem.

Portāls "Delfi" sevis izgudroto "soctīklotāju" aktivitātēm līdzi seko vēl centīgāk. Reiz kādā no portāla ziņām lasīju, ka "cilvēki sociālajos tīklos aktīvi dalījušies iespaidos, vēstot ne tikai par spēcīgajām lietavām, bet arī par krusu" [3]. Laikapstākļi nenoliedzami ir ierasta sīksarunu tēma gan tiešsaistē, gan bezsaistē. Taču diez vai portāla darbiniekiem būtu šķitis, ka nopietni apsverama ir ideja iet uz ielas un ar tur sastaptajiem cilvēkiem pārspriest, vai arī viņi tikko piedzīvoja lietu un krusu un kādas ir viņu šābrīža sajūtas. Turpretim šīs pašas sarunas tiešsaistē, tā saucamajos "sociālajos tīklos", izrādās, ir ļoti svarīgas.

Līdzīgā kārtā "Diena.lv" regulāri apkopo "tviterpērles". Grūti gan pateikt, tieši kur šajos apkopojumos ir noslēptas "pērles". Taču galvenais nezināmais ir – ar ko tieši sociālo mediju lietotāji ir izpelnījušies šādu uzmanību.

Cilvēki no tīkliem

Var minēt, ka uz tvitera ierakstiem balstītas "ziņas" lielākoties top tāpēc, ka sociālie mediji nodrošina viegli pieejamu un apkopojamu informāciju, ko var izmantot, lai uz brīdi remdētu portāla lasītāju nemitīgās slāpes pēc kaut kā jauna.

Taču tas, ka portālu auditorijas šādu praksi, cik noprotams, neuzskata par absurdu un smieklīgu, apliecina – "soctīklotāji" tiek atzīti par kādu īpašu cilvēku kategoriju; par viņiem kā abstraktu kolektīvu var interesēties līdzīgi kā par vietējām un ārzemju slavenībām, kuras mēdz būt slavenas tikai ar to, ka ir slavenas. "Soctīklotāji" – tie tātad ir tie cilvēki internetā. Viņi ar kaut ko ir atšķirīgi un īpaši, un viņiem tāpēc ir jāpievērš lielāka uzmanība nekā citiem cilvēkiem ar līdzīgu sociāli demogrāfisko statusu. Nenoliedzami ir arī piemēri, kad sociālajos medijos publicētais sniedz noderīgu ieskatu noteiktas sabiedrības daļas domāšanas modeļos, loģikas ķēdēs un veidos, kā publika reaģē uz noteiktiem jautājumiem. Taču šeit minētie nav tie gadījumi.

Šāda "sociālo tīklu" apbrīnošana, protams, nav tikai Latvijas īpatnība. Taču tas nemaz nepalīdz labāk saprast šo praksi un tās kontekstu. Zīmīgi, ka arī šo pašu ziņu portālu (kaut vai tikai reģistrētie) ziņu komentētāji līdzīgu godu nav iemantojuši un par viņu "pērlēm" mediji neinteresējas. Vai tas būtu tāpēc, ka parastai ziņu komentēšanai ir slikts "mārketings" un šāda izteiksmes veida novitāte krietni izdēdējusi? Vai varbūt tāpēc, ka mediji apzinās: nejauši izvēlētu, lielākoties publiski nezināmu cilvēku izteikumiem pašiem par sevi īpaši lielas ziņu vērtības gluži vienkārši nav, to piešķir vien tas, ka darbība notiek "sociālajos tīklos"? Pamēģināsim saprast, kas ar to ir domāts.

Par jēdzienu

Vispirms būtu jānoskaidro, ko īsti nozīmē tik daudzinātais jēdziens "sociālais tīkls". Ar to tradicionāli tiek apzīmēta struktūra, kuru veido savienojumi starp indivīdiem, organizācijām vai citiem sociālajiem aģentiem. Ideja, ka darbojošos personu attiecības noteiktā sistēmā var aprakstīt un skaidrot ar tīkla abstrakciju, ir pazīstama vismaz kopš pagājušā gadsimta pirmās puses. Pats par sevi šis jēdziens nav ne tiešsaistei, ne kādai citai videi specifisks.

Taču, ja pajautāsiet cilvēkiem, ar ko viņiem saistās "sociālais tīkls", viņi, visticamāk, sacīs, ka runa ir par kādu sociālo mediju. (Vai arī par filmu ar šādu nosaukumu, bet arī tas ir konkrētas tiešsaistes vietnes nopelns.) Sociālo tīklu portāli, piemēram, "Draugiem.lv" vai "Facebook" nudien ir veidoti, lai lietotāji uzturētu savus jau esošos sociālos tīklus un varētu paplašināt tos. Taču šīs vietnes pašas nav un nevar būt "tīkli" – tās ir tikai tehniskā infrastruktūra. Sociālajos tīklos savienojumus veido dzīvi cilvēki, un šo tīklu uzturēšanā, protams, var palīdzēt mediji. Tādējādi sociālo tīklu vietnēs eksistē ļoti daudzi paralēli tīkli, kuri savstarpēji pārklājas, bet tas nav iemesls, lai "Twitter" vai "Draugiem.lv" pašus dēvētu par "tīkliem". Pašas par sevi šīs vietnes ir sociālie mediji vai to paveids – sociālo tīklu portāli. Tās ir pakalpojuma sniedzējas, kas nodrošina lietotājiem iespēju piekļūt informācijai par citiem lietotājiem, un tās ir komunikācijas infrastruktūra. Tīkls veidojas, kad cilvēki, izmantojot šo vai kādu citu infrastruktūru, nodibina savienojumus ar citiem.

Tātad, kad žurnālisti un citi interesenti stāsta, ka "sociālajos tīklos" kaut kas notiek, vairumā gadījumu viņi šo jēdzienu lieto nepareizi. Tas ir pārpratums, ko rada nespēja aplūkot tiešsaistes komunikāciju plašākā cilvēkiem raksturīgās sociālās mijiedarbības kontekstā un vēlme teju vai katru jauno un populāro tehnoloģiju uzskatīt par revolucionāru – tātad tādu, kas radikāli maina iepriekšējo kārtību.

Šī ir kas vairāk par nebūtisku terminoloģisku alošanos. Valodā nostiprinājusies ideja, ka jēdziens "sociālie tīkli" pamatā attiecas uz konkrēta veida tiešsaistes medijiem, atražo vienkāršoto tiešsaistes un bezsaistes nošķīrumu. Šajā nošķīrumā indivīdu darbības tiek interpretētas, balstoties uz vidi, kurā tās notiek, nevis aplūkotas kā vispārcilvēciskas parādības. Viena un tā pati parādība, pārcelta tiešsaistes vidē, cilvēku uztverē pārveidojas par ko gluži citu, teju vai pilnībā pazaudējot saikni ar savu bezsaistes versiju, – lai gan starp tām ir vairāk līdzību nekā atšķirību. Tīklošanās, kas raksturīga cilvēkiem kā sociālām būtnēm, interesanta kļūst tikai tad, kad notiek tiešsaistē.

Tāpēc, kad "Latvijas Avīzes" žurnālists raksta, kā par politiku un vēlēšanām viņš aprunājies ar Jāzepu no kāda Latgales novada [4], diez vai daudzi lasītāji apjauš, ka Jāzeps ir tāds pats "soctīklotājs" kā tvitera publika. Pat ja izrādītos, ka Jāzeps neko pat nav dzirdējis par tādiem sociālajiem medijiem, viņš tāpat seko sev interesējošajiem informācijas avotiem – citiem cilvēkiem un medijiem –, viņam ir savs tuvinieku un paziņu loks, un laiku pa laikam viņa redzeslokā noteikti iemaldās arī pa kādam svešiniekam. Ja ir vēlme, ar tiem visiem viņš var apspriest sev būtiskos jautājumus, dalīties informācijā un darīt citiem zināmu savu viedokli.

Pazudusī līdzība

Izplatītais veids, kādā daudzi domā par "sociālajiem tīkliem" un to nozīmi, liecina par apmaldīšanos starp fizisko un digitālo/tiešsaistes vidi. Izstrādātā digitālās vides sociālā arhitektūra daudzos gadījumos ir būtiski ietekmējusies no fiziskās vides, tomēr tradīcija šīs vides redzēt kā nošķirtas – nevis savstarpēji papildinošas – ir izrādījusies spēcīgāka.

Indivīdu un datoru mijiedarbībā tradicionāli liela loma ir bijusi metaforām, kas izpaužas kā fiziskajā pasaulē eksistējošu un lietotājam intuitīvi saprotamu jēdzienu pārnešana digitālajā vidē. Datora lietotāja grafiskā saskarne, kas tika izstrādāta pagājušā gadsimta 80. gados, ir šādas metaforu pieejas piemērs [5]. Saskarnē lietotājs var darboties ar ekrānā redzamajiem elementiem aptuveni tāpat kā ar priekšmetiem un ierīcēm uz galda. Lietotāja rīcībā ir pogas, ko var piespiest, logi un ikonas, ko var pārvietot, direktoriji, kuru ikonas atgādina, ka tās ir "mapes", kurās var sakārtot failus (angļu valodā jēdziens file attiecas ne tikai uz datu kopu, ko var nolasīt un apstrādāt ar kādu programmu, bet arī vienkārši uz fiziskiem dokumentiem vai to apkopojumiem).

Līdzīgas idejas ir bijušas arī dažādu tiešsaistes pakalpojumu izstrādes pamatā. Piemēram, e‑pasts ir veidots pēc parastā pasta līdzības. Ziņu apmaiņas iespēju starp lietotājiem būtu bijis iespējams realizēt arī daudzos citos veidos, taču laikā, kad jaunais pakalpojums vēl nav plaši pieņemts, fiziskās pasaules pakalpojuma imitēšana nodrošina, ka jaunais tiešsaistes pakalpojums ir labāk saprotams. Tāpēc e‑pasta konts vēl joprojām dažkārt tiek saukts par "pastkastīti", ziņojumi ir "vēstules", sūtītājiem un saņēmējiem ir "adreses", vēstuli var nosūtīt kā "cc" (carbon copy ir kopija, kas radīta, izmantojot kopējamo papīru).

Uz sociālo tīklošanos balstīto tiešsaistes vietņu gadījumā ir mazliet sarežģītāk. Daži tajās lietotie pārceltie jēdzieni jau no sākta gala ir izmantoti ar nozīmēm, kas atšķiras no tradicionālajām. Piemēram, vārdam "draugi" šajā vidē ir nākušas klāt daudzveidīgas jaunas nozīmes, un dažās situācijās vārda tradicionālā nozīme var būt izstumta pavisam. Tajā pašā laikā sociālo mediju pamata ideja ir sociālā tīklošanās ar tās vispārizplatītajiem raksturojumiem. Piemēram, algoritmi, kas vietnes lietotājiem piedāvā sarakstu ar citiem cilvēkiem, kurus viņi nav piedraugojuši, bet varētu pazīt, ir balstīti sociālo tīklu teorijā. Viens no sociālās tīklošanās principiem paredz: ir visai liela iespēja, ka jūsu draugu draugi ir arī jūsu draugi vai vismaz paziņas. Proti, ja persona A intensīvi kontaktējas ar personu B un personu C, tad arī personas B un C savā starpā varētu būt pazīstamas. Tviterī, ko daudzi lietotāji izmanto ne tik daudz personisko pazīšanos uzturēšanai, cik saistošu informācijas avotu pieskatīšanai, sekošanai iesakāmo profilu atrašanai tiek izmantoti līdzīgi pamata principi [6]. Ja sociālo mediju izstrādātāji zina šīs sakarības, viņu veidotais tiešsaistes pakalpojums sekmēs mijiedarbību starp lietotājiem un ļaus lietotājiem efektīvāk izmantot konkrēto vietni savu sociālo attiecību uzturēšanā vai uzzināt jaunu sev svarīgu informāciju.

Citiem vārdiem – sociālie mediji arī ir bijuši veidoti, ietekmējoties no fiziskās pasaules loģikas. Taču dažādu iemeslu dēļ – tai skaitā tādēļ, ka tiešsaistes pētniecība tradicionāli ir balstījusies datormediētās un pārējās vides pretnostatījumā un šāda veida skatījums ir ietekmīgs vēl joprojām, – daudziem strukturālās līdzības starp notiekošo sociālajos medijos un fiziskajā pasaulē paslīd garām; viņi jēdzienu "sociālais tīkls" uztver kā jaunvārdu. "Jaunvārds" tiek lietots, lai ne tikai apzīmētu jauna veida medija lietošanu, bet arī apliecinātu, ka, pateicoties šiem medijiem, ir izveidojušās "jauna" veida sociālās aktivitātes.

Sociālie mediji ir kā rīki – ar rīkiem var daudz izdarīt, bet darītāji tomēr ir tie paši cilvēki. Taču izrādās, ka tā vietā šos medijus var uztvert kā atsevišķas mistiskas cilvēku paralēlo būtību telpas. Ja tā, nav brīnums, ka mūsdienās šiem medijiem tiek pierakstīts tik daudz grandiozu efektu – sākot no revolūcijām arābu zemēs un demokrātiskajām kustībām un turpinot ar mārketingu. No šādas perspektīvas nav iespējams saskatīt šo mediju kontekstu un līdz ar to arī procesus, ar kuriem to lietošana ir saistīta.

Indivīdi, ne mediji

Tiešsaistes komunikatīvās vides īpatnības nenoliedzami maina sociālo attiecību dinamiku, tādēļ tiešsaistes saziņas vietnēs ir novērojamas parādības, kādas klātienes saziņā neattīstītos. Sociālo tīklu portālu lietotāju līdzdalības veicināta kāda būtiska jautājuma plašāka publicitāte vai arī viņu informatīvais pienesums citiem dalībniekiem, bieži vien svešiniekiem, un pat joku rašanās parāda kolektīvās mijiedarbības iezīmes, kādām citās vidēs attīstīties ir sarežģītāk. Komunikācijas barjeras ir zemas, sociālās saites ar citiem cilvēkiem var viegli izveidot un pārtraukt, var efektīvi piekļūt saistošai informācijai – šie tiešsaistes komunikācijas elementi būtiski ietekmē starppersonu attiecību dinamiku. Šīs komunikācijas iespējas un jaunie formāti var būtiski ietekmēt dažādas mūsdienu sociālās dzīves sfēras.

Taču tas nekādi nemaina to, ka ir aplami uz cilvēku saziņu raudzīties primāri no tehnoloģiskā aspekta. Fokuss uz sociālo mediju lietošanu un ļaušanās modīgo jēdzienu radītajiem maldīgajiem priekšstatiem, ka šīs prakses ir unikālas un ar citām cilvēku aktivitātēm maz saistītas, neļauj aiz kokiem saskatīt mežu. Pārāk bieži tiek aizmirsts, tieši kas šajos medijos notiekošo padara tik interesantu un nozīmīgu. Tie ir paši indivīdi, kuri šaurāk vai plašāk tīklojas neatkarīgi no tā, kā sauc pašlaik populārāko sociālo mediju.

[1] TNS Qual+ (2010). Journalists and social media. Eurobarometer Qualitative studies. P. 6.

[2] Apollo (2014.06.09). Internetā pamatīgi izņirgājas par atteikumu piešķirt Brokai valsts noslēpumu.

[3] Delfi (2014.08.06). Rīgu pārsteidz negaidīts negaiss; ‘soctīklotāji’ aktīvi dalās iespaidos par piedzīvoto krusu

[4] Krustiņš, V. (2014.07.22). Kuram tiks "Vienotībai" un "Saskaņai" nobirušie reitingi? (Latvijas Avīze)

[5] Wiberg, M. & Robles, E., (2010). Computational compositions: Aesthetics, materiality, and interaction design. International Journal of Design, 4(2), 65–76.

[6] Twitter (n.d.). Twitter’s suggestions for who to follow. Twitter Help Center.