Kārbiņā bija divi grūtniecības testi. Vispār jau visas labas lietas ir trīs, viņa nez kāpēc nodomāja, knibinoties ap iepakojuma stūrīšiem. Pirksti viegli drebēja. Gluži kā jaunuvei, kura sagrēkojusi un tagad ar šausmām gaida grēkošanas seku apstiprinājumu. Problēma tikai tā, ka sagrēkojusi viņa nebija. Ne tikai nejutās, bet patiešām nebija. Vismaz pēdējā pusgada laikā ne. Un tomēr. Rokas drebēja kā pirms eksāmena, kā pirms publiskas uzstāšanās. Stulbums, totāls stulbums. Ko gan citu lai te saka un domā? Stāstus par nevainīgo ieņemšanu atcerēties? Dažas gadiem grēko bez ieņemšanas, bet citas ieņem bez grēkošanas? Kādas muļķības... Un tomēr, tomēr... Atvieglojums bija teju vai orgasmam pielīdzināms. Negatīvs... Tātad visas grūtniecības pazīmes, kuras jau labu laiku viņai jauca galvu, tomēr ir tikai kāda muļķīga sakritība. Un tomēr... Kā zināms, nav dūmu bez uguns. Tā jau var piebaidīt bērnu – šis vecais tautas sakāmvārds viņai bija jaucies pa galvu teju divus mēnešus. Kopš tās vēlās augusta novakares, kad viņu pārbiedēja milzīgs sikspārnis. Kurš nezin kā un nezin no kurienes bija uzradies viņas istabā. Nu, vispār jau laikam nekas pārdabisks tas nebija. Viņas lauku mājas bēniņos sikspārņi mitinājās jau sen. Vēlos vakaros varēja redzēt, kā tie pagalmā tvarsta odus. Un istabas logs bija visu vakaru atvērts. Bet izbīlis bija graujošs. Lidojošā pele viņai ietriecās sejā, sapinās matos un teju vai acis izskrāpēja. Pretīgo pīkstienu skaņa vēl tagad reizēm skanēja ausīs. Viņa no pārbīļa gandrīz apčurājās. Reāla psihotrauma... Gluži kā tumšā pavārtē uzbrucis laupītājs, kurš vēlas atņemt somiņu, kažoku un nevainību.
Draudzene, noklausījusies bēdu stāstu, mēģināja jokot, ka tas bijis kāds nerealizējies vai attīstībā atpalicis Betmens. Jociņš viņai bija licies muļķīgs. Tikpat nejēdzīgs kā pliekanās asprātības par citiem pasaku tēliem. Līdzīgs anekdotēm par Vinnija Pūka un Sivēna intīmajiem kontaktiem vai mīļākās pagultē palikušajām Karlsona bikšelēm ar propelleri. Vai stāstiem par Džeimsa Bonda attālo radinieci Krievijā – Mēriju Bondu (Maņku Obļigaciju). Cita draudzene teica, ka sikspārņa uzbrukums esot slikta zīme. Nekas labs neesot gaidāms ne darbā, ne privātajā dzīvē. Algas pielikuma nebūšot, lieliskais vīrietis neparādīšoties, atvaļinājumā būšot jāiet ziemā utt. Esot jāsāk plānot vizīte pie zīlnieces vai lāstu noņēmējas. Necik iedvesmojoši tas neizklausījās. Visbeidzot atmiņā uzpeldēja kāda pirmspubertātes perioda saruna ar vecvecmāmuļu. To pašu, no kuras arī vēlāk tika mantota lauku māja ar sikspārņiem. Omītei bija pilna galva ar dažādām grāmatās neminētām gudrībām un liela vēlme ar tām padalīties. No viņas stāstītā iznāca, ka bērna piebaidīšana jaunai meitai ir pavisam reāla lieta, kas laiku pa laikam gadoties gan lauku zeltenēm, gan pilsētas jumpravām. Jāsargās esot gan no nikniem cilvēkiem, gan visādām bīstamām uzpariktēm. Bet visbīstamākie esot dažādi mošķi. Vilkatis un lietuvēns varot piebaidīt puisēnu, bet sikspārnis vai sumpurnis – meitenīti. Večiņa zināja stāstīt, ka viņas jaunībā tepat kaimiņos vienai kalponei tā esot gadījies. Meitenīte atskrējusi rudmataina kā tā vainīgā sumpurņa kažoks. Arī pārāk ilgi un cieši skatīties acīs vīriešiem jaunas meitas nedrīkstot – topot grūtas kā likts...
Toreiz viņa bija mēģinājusi omei iebilst. Kā jau čakla un apzinīga skolniece viņa bija apguvusi skolā mācīto – ka nekādi sumpurņi, velni un citādi nezvēri nemaz neeksistējot. Ome gan viņu samulsināja ar iebildumu, ka skolā jau mācot arī, ka zeme ap sauli riņķojot. Bet katrs, kam acis pierē un prātiņš puslīdz vesels, taču varot iziet pagalmā un paskatīties. Lai redzētu, ka ir pavisam otrādi – saule no rīta austrumos parādās, apriņķo zemi, sasilda to un tad atkal rietumos noriet. Vēl ome piebilda, ka pilsētās gan esot papilnam dažādu grāmatu gudrību, bet maize vis tur neaugot... Vēlāk saruna, protams, aizmirsās. Lai atkal uzpeldētu atmiņā pēc daudziem gadiem... Ome nu jau sen aizsaulē. Lai nu kā tur ar to zemes vai saules riņķošanu, večiņa tomēr prata vienu otru lietu, kuras pilsētā tā īsti nepieprata neviens. Kad viena viņas klasesbiedrene bija reāli ieberzusies, tieši vecvecmāmiņa bija tā pēdējā instance, kurā izdevās visu saglābt. Lai nebūtu uz izlaiduma balli jāiet grūtnieces kleitā... Turklāt – nekādu asinsdarbu, tikai zāļu tējiņas. Klasesbiedrene gan nemēģināja apgalvot, ka vainīgs vilkatis vai pārāk ciešs acu skats. Ome gan arī liekus jautājumus neuzdeva, tikai kaut ko nopurpināja par zintīm, kuras agrāk katra lauku sievu zinājuse, bet tagad pilsētās vairs nezinot neviens...
Pa galvu turpināja jaukties visādas stulbas domas. Sen jau vajadzēja tos sikspārņus izsvēpināt no bēniņiem... Odu rijēji nelaimīgie. Lūk, gribēji tikt vaļā no insektiem, kuri dažas asins lāsītes tev būtu nočiepuši, – tagad varēsi gadu nedomāt par daudz nopietnākām asiņošanām... Kāds viņai bija stāstījis par salām kaut kur Klusajā okeānā, kur vietējie ļaudis laika ritumu uztverot pēc shēmas – vakar/šodien/rīt. Līdz ar to nekādas ilgāka termiņa kopsakarības viņu prātiņos neietilpst. Tādējādi arī vietējās zeltenes zina, ka pie bērna var tikt, nevis ar puisi pameņģējoties, bet gan tad, ja pareizajā mēness fāzē nopeldas kaut kādā tur kalnu avotā vai purva strautā. Prikols esot tāds, ka uz to plančku pērties un mērcēties pēdējos padsmit gadus masveidā braucot arī pārziedējušas daiļavas no racionāli domājošās un gudrās Eiropas. Un ar labiem rezultātiem. Attiecīgie tūrisma operatori visus braucienus esot izpārdevuši jau vairākus gadus uz priekšu... Kad par šo tēmu bija notikusi diskusija plašākā draugu pulkā, kāds no paziņām bija šausminājies par tumsonību un ieteicis visiem izlasīt kaut vienu nopietnu bioloģijas grāmatu. Kāds cits gan bija ar platu smaidu sejā komentējis, ka vēl samērā nesen nopietno zinātnisko grāmatu un žurnālu autori jūsmoja par smēķēšanas labvēlīgo ietekmi uz veselību, slavināja DDT veiksmes stāstu lauksaimniecībā un nobalsoja par Nobela prēmiju lobotomijas izgudrotājam. Tālākā diskusija pārauga vulgārā ķildā par personībām, orientācijām un pērkamiem skribentiem.
Kāds cits komiķis kādu laiku atpakaļ bija piespamojis sociālos tīklus ar spriedelējumiem par to, ka spēcīgas, vardarbības izraisītas sāpes veicinot ovulāciju un palielinot iespēju apbērnoties. No tā arī augot kājas dažās Austrumeiropas zemēs izplatītajam formulējumam Ņe bjot – značit, ņe ļubit un dažās arābu zemēs piekoptajam beznarkozes ķirurģiskajam rituālam. Lasot viņa gandrīz apvēmās no pretīguma, bet vēlāk tomēr par šo un to aizdomājās. Tai skaitā par savu tā laika mīļoto vīrieti, ar kuru kopā ilgi un nesekmīgi bija mēģināts tikt pie mantinieka. Toreiz viena draudzene ieteica meklēt spermas donoru internetā, cita ieteica adoptēt nēģerēnu. Vēl cita, savu lielo vēderu grozīdama, piedāvāja aizvest viņu ekskursijā uz kādu Pierīgas viesu namu, kurā tiekot piedāvāti arī pirtnieka un masāžas pakalpojumi. Draudzene pati teicās tur bijusi sava vīra pēdējā komandējuma laikā un svēti nosolījusies pirtniekam pēc pusgada atbraukt punci atrādīt. Turklāt pasākumā uzsvars esot bijis uz pamatīgu nopēršanu, nevis uz netiklām darbībām. Viņa, protams, noraidīja visus piedāvājumus, kaut gan pēdējo no tiem – pēc zināmas vilcināšanās.
Mīļotais vīrietis kādu laiku vēl centās, bet tad atmeta ar roku un pazuda no kadra. Lieks pierādījums tam, ka godīgums neatmaksājas. Vēl pēc kāda laika izrādījās, ka viņš bija ļoti nopietni uztvēris teoriju par to, ka termins "otrā pusīte" radies, neveiksmīgi latviskojot apzīmējumu second pussy. Turklāt patiesa monogāmija nozīmējot vienu sievu, vienu mīļāko un vienu garkājainu sekretāri. Tad vēl izrādījās, ka kādai jaunai, naivai meitenei viņš bija sastāstījis, ka viņam ir veikta vazektomija un līdz ar to grēkot var bez jebkāda riska. Par to visu gan viņa uzzināja tikai ar atpakaļejošu datumu, uzduroties elektroniskajā vidē izvietotajiem sāpju kliedzieniem, kas bija ilustrēti ar attiecīgām fotogrāfijām.
Toties papīra formā pastāvošajā informācijas laukā viņa atrada vairākas norādes par bērnu piebaidīšanu latviešu pirmspadomju literatūrā, bet vienā mūsdienu sieviešu žurnālā uzdūrās rakstam par kādu Holivudas zvaigzni, kura tajās pašās Klusā okeāna salās pēc veiksmīgas peldes avotā beidzot tapusi svētīta ar krunkainu brēkuli. Dīvaini, bet apspriesties ar toreiz vēl dzīvo omi par savām neveiksmēm gultā viņai nebija ienācis prātā. Kas nu to zina, ko ome būtu ieteikusi. Cirvi pagultē, pastaigas pilnmēness naktī vai atkal kādu zāļu tēju... Bet varbūt kaut ko Blaumaņa velniņu stāstam līdzīgu – par iespēju mantinieku izmakšķerēt no upītes, kura gar pirtiņu tek.
Lai kaut kā remdētu iz misumu/salkumu (vajadzīgo pasvītrot), viņa toreiz ieviesa sev teju vai mazgadīgu mīļāko – kādu samaitātu studentu, kuru daba bija svētījusi ar labiem izmēriem un prasmi veikli kulstīt mēli (gan gultā, gan auditorijā). Jauneklis kādu laiku bija piepelnījies par palīgstrādnieku Nacionālajā bibliotēkā un pamanījies tur šo un to interesantu nofenderēt. Nu, viņš, piemēram, varēja oponēt visiem tiem, kas apgalvoja, ka Padomju Savienībā seksa neesot bijis. Rādot kādu tepat Rīgā piecdesmitajos gados izdotu ukraiņu klasiķa darbu, viņš argumentēja, ka ir bijis ne tikai sekss, bet pat bērnu pornogrāfija. Uz greznā personības kulta laiku iespiedpapīra tapušajā ilustrācijā patiešām gozējās puskaila skaistule guculiskiem vaibstiem, bet teksts vēstīja par ganu meiteni, kura jau no 13 gadu vecuma esot ganījusi lopus kopā ar ganuzēnu no kaimiņu sādžas. Aitiņām atskrienot jēriņi un kazām kazlēni, bet abiem ganiņiem gan neesot par ko uztraukties, jo cilvēkiem šādās lietās palīdzot burves. Un ganu skuķim vienmēr esot zem kleitiņas maisiņš ar apvārdotiem kalnu ķiplokiem. Lai konfrontētu Rietumu pasaules (Karpatu Ukraina taču ir Austrijas impērijas mantiniece) un Austrumu zemju dzīvesziņu, studiozs bija nočiepis arī Sei Šonaganas piezīmju krievisko tulkojumu. Par tāda esamību klusēja gan literatūras vēsture, gan enciklopēdijas, turklāt tulkotāja vārdu slēpa neko neizsakošs pseidonīms. Toties šī pensionētā Mikado galma dāma diezgan gari un plaši apcerēja sakuras zaru un rīsu vīna nozīmi intīmās dzīves līkločos, tostarp attiecībā uz tikšanu/netikšanu pie pēcnācējiem. Kādā no esejām pat tika ironizēts ironiski apcerēta par galmā pastāvošāo tradīcijau par katru jaundzimušo pieklājības pēc teikt, ka tas esot līdzīgs tam, kura šūpulī guļot. Nez kāpēc tas ļoti atgādināja kādu citātu no Blaumaņa.
Arī no studējošās jaunatnes eksemplāra viņa grūta netapa, kaut gan nekā īpaši izsargāties necentās. Vienreiz gan gadījās tāda kā mācību trauksme, kuras laikā viņa apņēmīgi bildināja šo miesīgi un garīgi labā formā esošo mutes bajāru. Atbildes vietā viņai nācās noklausīties lekciju par to, ka līgava ir no vārda līgums, savukārt precēties – no vārda prece. Viņš vēl neesot tik vecs un slims, lai viņam par seksu būtu jāmaksā vai jāslēdz kādi darījumi. Un galu galā visdārgākā mauka esot paša sieva. Un tāpēc viņam to nevajagot. Mācību trauksme pēc pāris dienām tika atcelta, bet stāsts kopumā diezgan drīz apsīka pats no sevis.
Planēta, protams, pārapdzīvota. Un nabagmāja vecuma dienās jau 21. gadsimtā arī nevienam nedraud. Savas lauku saimniecības vai amatnieka darbnīcas, kurā vajadzīgs bezmaksas darbaspēks bez tiesībām iesniegt atlūgumu, viņai nebija. Līdz ar to argumentu par labu sugas turpināšanas instinkta palaišanai brīvsolī tā īsti nemaz nebija. Turklāt pēc vienas teorijas sanāca, ka apbērnošanās ir valsts apzagšana vistiešākajā un visnekaunīgākajā veidā. Jo, kā zināms, japiji un metroseksuāļi pērk rotaslietas, plazmas televizorus u.c. dažādas dārgas fīčas, nevis pamperus un burkānu biezeni. Savukārt, pērkot preces ar lielāku pievienoto vērtību, tiek maksāts arī lielāks pievienotās vērtības nodoklis. Turklāt bezbērnu patērētāju sabiedrības stūrakmeņi ir globālās korporācijas, kuras pārsvarā inkorporētas kaut kur Rietumos. Līdz ar to no viņu maksātā peļņas nodokļa tiek finansētas tādas mūsu drošībai vitāli svarīgas struktūras kā NATO, NSA un CIP. Apziņa, ka viņa var būt vismaz šādā veidā noderīga cīņā par mieru un Rietumu civilizācijas vērtībām, reizēm sildīja sirdi. Vai vismaz palīdzēja nomierināt nerealizējušos instinktus.
Tieši tāpat viņa klusībā tīksminājās par baznīcas tēvu centieniem cīnīties par taisnīgumu virs zemes, šajā stāstā ierādot pienācīgu vietu augļošanās un vairošanās shēmām. Lielākā daļa reliģiju tak jau radušās kā vergu kustības. Līdz ar to tās lika lielu uzsvaru uz sociālo taisnīgumu. Saprotamu iemeslu dēļ ar imperatoriem un oligarhiem par šo tēmu varēja konfrontēt tikai līdz zināmai robežai. Tātad taisnīguma alkas nācās novirzīt uz kādu mazāk bīstamu pretinieku. Te nu nonāca pie atziņas, ka tas taču ir baigi netaisni – vieniem par gultas priekiem jāmaksā, sūri un grūti audzinot bērnus, bet otriem tas viss pienākas par velti. Vieni var visus resursus novirzīt izpriecām, otriem pašiem bieži vien jādzīvo pusbadā, lai būtu ar ko bērnu mutes piepildīt. Visbeidzot vecais jūdu pravietis no Tarsas postulēja, ka malaki un vīriešu piegulētāji debesu valstību neiemantos. Jo kaut kādam taisnīgumam taču jābūt vismaz aizkapa dzīvē. Varēja šo atziņu nedaudz modificēt 21. gadsimta vajadzībām – kāpēc maniem bērniem būtu jāpelna pensijas gan priekš manis, gan priekš kāda, kurš vispār nevienu bērnu nav radījis/audzinājis? Līdz ar to viss vairāk vai mazāk savelkas uz vēdera zonu, kā to norādīja cits jūdu pravietis, šoreiz no Trīras... Un viņu abu tautietis Zigis var lēkt no biksēm laukā, var kārdināt tautu, piekopjot izsmalcinātas perversijas savā Vīnes klīnikā, bet par īstu apustuli un dvēseļu zvejnieku viņam nekļūt... Un visus akcentus no vēdera uz pavēderi nepārcelt.
Te, protams, varēja aizdomāties arī par jau pieminētās omes jaunības gadiem. Par laiku, kad smags fizisks darbs no gaismas līdz gaismai bija dzīves norma. Un tieši tāda pati norma bija trūcīgs uzturs un sadzīvisku ērtību neesamība. Vai, šādā režīmā dzīvojot, bija daudz iespēju grēkot? Nu, varbūt agrā jaunībā, kad enerģijas bija daudz, kāda grēcīga doma arī prātā iešāvās. Un tāpēc jau meitiešus toreiz centās pēc iespējas ātrāk izprecināt. No otras puses, bija arī krietni mazākas iespējas dokumentēt un saglabāt vēsturei norādes par horizontālajiem varoņdarbiem, pat ja tādi bijuši. Ome, kurai pat parakstīšanās par saņemto pensiju bija diezgan sāpīgs process, noteikti nerakstīja intīmas piezīmes daudzu lappušu garumā un nelasīja erotisku literatūru. Palika gan tādas opcijas kā mutvārdu daiļrade – tai skaitā visi tie sikspārņi, sumpurņi, vilkači. Par stārķiem un kāpostu laukiem gan viņa nespēja tikt skaidrībā. Galu galā stārķi knābjos parasti staipa vardes un čūskas, bet kāpostu lapās čum un mudž visādi kāpuri un parazīti. Vai tā būtu netieša norāde uz to, ka sekss ir viena varen nehigiēniska nodarbe? Turklāt gan stārķiem, gan kāpostiem ir izteikti sezonāls raksturs. Sikspārņi gan arī ziemā nelido, bet par tiem sumpurņiem un lietuvēniem vispār neko īsti nevar zināt. Vai sikspārņa kažoka krāsai būtu jākorelē ar bērna matu krāsu? Bet ja nu ar ādas krāsu? Baltu sikspārņu ir maz, arī tas viņējais bija tumšs kā šokolāde. Te nu atkal bija par ko aizdomāties. Kaut vai par vienu no bijušajām kolēģēm, kurai atskrēja šokolādes krāsas puisēns, kaut abi ar vīru bija gaiši un blondi (viņa no Poļesjes, viņš no Igaunijas). Vīrs vēl bija piedalījies dzemdībās un laikam jau kādu mirkli pat valodu zaudējis, rezultātu ieraugot. Jaunā māmiņa, kura jau tā visu procesa laiku bija diezgan rupji lamājusies, gan bija viņam uzbļāvusi – ja kaut kas nepatīk, vari tīties dirst. Nav ko te tēlot pazemoto un apvainoto. Na obižennih vodu vozjat... Tā lūk, karstasinīgais igauņu jaunekli.
Starp citu, geps (gorjačij estonskij pareņ) nekur neaiztinās. Esot novienojušies, ka pie vainas būšot grūtniecības laikā negausīgi ēstie melnie ikri. Tagad mazais šoko Aleksis jau skoliņā iet. Bet tās Poļesjes daiļavas dzimtajā sādžā vēl aizvien akmeņus un kokus pielūdzot. Un ne tur cara laikos pops ko varējis līdzēt, ne Brežņeva laikos poļitruks. Savi rituāli lietus izsaukšanai karstā vasarā, kad zeme pēc ūdens slāpst, savi – pēc valgmes slāpstoša sievas klēpja nomierināšanai. Tās, kuras ilgi grūtas nav varējušas tapt, esot rudens naktīs sietas pie mūžvecas liepas kādā purva salā...
Stāsti par liepām drusku atgādināja mūsu pašu leģendas un teikas par papardes nozīmi reproduktīvajos procesos. Te viņa ar skumju smaidu atcerējās pirmo (un arī pēdējo) reizi, kad attiecīgas darbības bija patiešām notikušas Līgo naktī kupli sazēlušu paparžu ielenkumā. Tas gan bija milzum sen – vēl studiju gados. Ja process kvalitātes kontroles nolūkos būtu ticis kaut kā ierakstīts vai citādi fiksēts, tagad to varētu baudīt līdzīgi kā bezgala naivu un bērnišķīgu filmu no kinoindustrijas pirmsākumiem... Bet kaut kāds šarms tajā visā tomēr bija...
Pēkšņi galvā viss sajuka. Gan telpiski, gan hronoloģiski. Viss sajaucās sirreālā krāsu un skaņu putrā. Kad pieslēgums realitātei atjaunojās, viņa saprata, ka sēž uz grīdas un truli blenž uz otru testu, kas bija atradies kārbiņā. Tas bija pozitīvs.
0