Video
23.08.2012

Teātra skatītāja pienākums nav iedziļināties

Komentē
0

Teātra kritiķe Zane Radzobe šajā semestrī dosies uz Ņujorku, kur, pateicoties Fulbraita stipendijai, veiks pētījumu Ņujorkas Pilsētas universitātē. Pētījuma tēma ir "Multikulturālisms un kultūru savstarpējā saskarsme Latvijas teātra režisora Alvja Hermaņa darbos".

Tuvojoties Latvijas teātru sezonu atklāšanai, aicinājām jauno kritiķi uz sarunu par Latvijas teātri un meklējām atbildi, kā Hermanis kļuvis par zvaigzni Latvijā un Eiropā.

"Katram māksliniekam viņa darbs ir personīgi ļoti svarīgs. Katram cilvēkam, ja viņš godīgi dara savu darbu, tā ir milzīga dzīves daļa – tu ieguldi laiku, enerģiju, zināšanas un darbu, tāpēc, protams, tas ir personiski. Tajā pašā laikā teātri, tāpat kā jebkuru dzīves sfēru, var novērtēt, to  ir iespējams salīdzināt. Idejas nav iespējams salīdzināt, bet ir iespējams salīdzināt tehniskas lietas. Uzskatu, ka visi tikai iegūtu, ja režisors atzītu, ka šī izrāde bija godīgs darbs, bet neizdevās. Es saprotu, kāpēc teātriem iekšēji ir attieksme par savām neveiksmēm, un nevienam arī nevajag, lai režisors publiski kaisītu pelnus uz galvas un vaimanātu, cik viņš ir slikts. Bet man liekas, ka tur notiek skatītāju degradācija. Jo skatītāju pieradina pie tā, ka viss ir ļoti labi, publiskajā telpā nemitīgi  runā par to, ka izrādes, kas patiesībā profesionāli nav notikušas, kas ir zem līmeņa, ko profesionāls teātris nemaz nedrīkstētu izlaist, par tām runā kā ļoti labām, reizēm pat izcilām izrādēm. Un nav godīgi vainot skatītājus, ka skatītājs ir stulbs un neko nesaprot. Skatītājs aiziet uz izrādi divas trīs reizes gadā, varbūt savas dzīves laikā vispār redz desmit izrādes. Viņš izdara secinājumus pēc tā, ko par izrādēm runā. Skatītāju pienākums nav iedziļināties, lai atšķirtu graudus no pelavām. Bīstamākais ir tas, ka režisori un teātri saka, ka viņus vienkārši nesaprata, un atsakās analizēt darbu un atzīt, ka viņi reizēm pieļauj kļūdas. [..]

Man liekas, ka Latvijā cilvēki ļoti izvairās no diskusijām un patiesībā nemaz nemāk diskutēt. Kāds tur dialogs var veidoties, ja katrs pasaka savu un neieklausās otrā pusē? Dialogs veidojas tad, ja tu ļoti godīgi centies saprast otru pusi, pat ja tev neiznāk. [..]

Problēma ir tā, ka reizēm ir jāskatās izrādes, kurās režisoram nav, ko teikt, teātris nezina, kāpēc šī izrāde ir viņu repertuārā, skatītājs sēž, mirst no garlaicības un beigās, tā kā tagad ir pieklājīgi, pieceļas kājās un aplaudē ar ovācijām. [..]

Teātra būtība ir tā, ka tas veido dialogu ar savu skatītāju. Un, ja teātris spēj uzdot jautājumus, par kuriem skatītājs vēl nav domājis, uz kuriem viņam nav gatavu atbilžu, tad tas ir brīnišķīgi. Un to nekad nevar izdarīt teātris, kas nav avangardā. Tāpēc avangarda teātris ir ārkārtīgi nepieciešams. Avangarda teātris ir crèm de la crème."

Foto: Ģirts Raģelis

"Hermaņa teātris ir ļoti savdabīgs gadījums. Jā, tas ir ļoti latvisks teātris, tajā pašā laikā tas ir arī ārkārtīgi eiropeisks teātris, un tur nav pretrunu. Tas, kā latviskais un eiropeiskais saiet kopā, tieši tas arī viņu padara par zvaigzni gan Latvijā, gan Eiropā. Eiropā nevienu neinteresē kaut kāds sterils produkts, interesē tieši latviskās lietas. Protams, mēs visi runājam vienā teātra valodā, bet izrādās, ka tās izrādes, ko paši Jaunā Rīgas teātra darbinieki sākotnēji bija domājuši, ka tās nu gan ir pārāk latviskas un Eiropā neviens nesapratīs, izrādās ārkārtīgi populāras. Izrādās, ka somiem ir tādas pašas problēmas, tad francūži tur kaut ko atrod, un tad itāļi pēkšņi iedomājas, ka viņi arī ir maza tauta.

Hermanim ir vairāki posmi daiļradē. Posms, kas sākās ap 2002. gadu un beidzās tagad ar krievu klasiku, šai posmā Hermanis spēja izvirzīt jautājumus, bet uz tiem neatbild. Viņš rada pretrunīgu un interesantu vidi, kurā skatītājiem par šiem jautājumiem ir svarīgi un interesanti domāt un atrast pašiem savas atbildes. Varbūt pat saprast, ka tās atbildes, ko viņi var atrast, ir ļoti pretrunīgas. Jaunākajās Hermaņa izrādēs viņš mēģina pats atbildēt uz tiem jautājumiem. Kur tas aizvedīs, to tad mēs vēl redzēsim. Īpaši izteikti tas ir „Oņegins. Komentāri”.

Fulbraita stipendija par mana darba pieteikto tēmu ir izcila iespēja izpētīt to, ko Latvijā ir ļoti grūti pētīt. Tā pamatā ir Hermaņa daiļrades pirmā daļa, aptuveni līdz izrādei „Tālāk” . Tas ir posms, ko zinātniski varētu klasificēt kā Hermaņa postmodernismu. Tas ir svarīgi, jo pirmajās izrādēs var ļoti labi redzēt, kā viņš sajauc dažādas kultūras gan tēmu, gan tēlu izvēlē. Ārkārtīgi daudz izmantojis Tālos Austrumus, kas ir Eiropas modernisma mākslā populāra tēma, kā arī dažādus postmodernisma elementus. Taču, ja atņem to ārējo ietvaru, tās pašas idejas un domāšanas veids saglabājas arī „Latviešu stāstos”. Tādā ziņā Hermanis ir gan latvisks, gan eiropeisks. „Latviešu stāsti” ir ārkārtīgi latviski, tajā pašā laikā šīs izrādes ir balstītas uz Staņislavska, Brehta idejām.

Esmu izlasījusi visas Latvijas recenzijas un diezgan daudz no tā, kas ārzemēs ir rakstīts par Hermani. Varu teikt, ka izrādes ir tik spēcīgas, ka kritiķi no tehnikas viedokļa rīkojas pat mazliet neprofesionāli - tiek rakstītas tādas odas, ka daudz vairāk var spriest nevis par pašu izrādi, bet par to, cik ļoti Hermaņa izrādes ir uzrunājušas recenzentu. "

Zane Radzobe

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!