Žils Skalbērs "Meitenes un plosts"
 
Blogs
24.11.2017

Tas taču ikvienam zināms!

Komentē
0

Jāsāk pašam neraksturīgā manierē. Tātad šoruden reiz ar profesori Vitu Zelču sēdējām Latvijas Universitātes (LU) "lielās mājas" kafejnīcā un pārrunājām starptautiskā projekta "Living Memories" nākotni. Pats projekts ir vērtīgs, par tālāko gan māc bažas, tomēr šoreiz ne par to (turklāt interesenti paši var iegūt priekšstatu par šo projektu). Nav no svara, kurš tieši to teica, bet sarunas laikā parādījās tēze, ka būtu interesanti kādu vēsturisko laiku analizēt, mēģinot saprast, kas šajā laikā sabiedrībā skaitījies vispārzināms, pašsaprotams, neapstrīdams. Citiem vārdiem sakot, fokusu vērst nevis uz to, kā analizējamā laikā dzīvojošie uztvēruši jauno, modīgo, revolucionāro, bet tieši to, ko varētu uzskatīt par normu. Jo patiesībā tas ir diezgan piņķerīgs jautājums.

Ilustrācijai lietošu nesen LU paspārnē iznākušu kolektīvo pētījumu par literāro kultūru Latvijā 19.–20. gadsimta mijā. Domāju, ka neesmu vienīgais, kuram arī zinātniskās monogrāfijās viegli "aizķeras" kāds spilgts, varbūt uzjautrinošs fakts. Un tā sadaļā par gadsimtu mijas sievietes tēla evolūciju Latvijas literatūras un plašsaziņas līdzekļu telpā "acīs dūrās", piemēram, šis: "Jau 1877. gadā laikrakstā "Mājas Viesis" publicēts kāds anonīms raksts "Iekš kam sievieši pārāki par vīriešiem". Tajā uzskaitītas tādas sieviešu priekšrocības kā ilgāka izsalkuma paciešana, grūtāka apreibšana (piedzeršanās), ilgdzīvošana un plikpaurības neesamība, neslimošana ar jūras slimību tik smagi kā vīriešiem, kā arī spēja daudz ilgāk peldēt ūdenī." (294. lpp.)

Labprāt pieņemu versiju, ka man ir diezgan specifiska humora izjūta, tomēr neslēpšu – šādi teksti mani izklaidē. Kāds pamatoti aizrādīs – vai nu mazums stulbu priekšstatu bijis dažādos laikos un stereotipi nemaz nav smieklīgi, jo tiem bieži ir visnotaļ nelāgas sekas.

Pilnīgi piekrītu, ka ar stereotipiem joku nav, bet, manuprāt, būtu vērtīgi tos ne tikai kritiski novērtēt, bet arī saprast, kā tie veidojas, kas ir to pamatā.

Līdzīgi ar "vispārzināmo". Sēžam ar profesoru Vjačeslavu Kaščejevu un nedaudz zirgojamies par pēdējā laikā bieži dzirdēto vārdu savienojumu "zināšanu kultūra". Vienā brīdī rodas jautājums, nez' kāds sabiedrībā būtu tas "vispārzināmā" apraksts, ja ļaudīm taujātu par zemes ģeoloģisko uzbūvi (jautājuma konteksts bija šī teksta autora pieļāvums, ka pat par tālām galaktikām publikai, iespējams, ir zināms kaut kas vairāk nekā par to, kas atrodas zem pašu kājām). Domāju, atbildes būtu diezgan interesantas.

Ja mēs sāktu analizēt "vispārzināmo", rezultāti varētu būt negaidīti. Piemēram, man šķiet, nevajadzētu būt diskusijām par to, ka bakteriāla līmeņa dzīvība var pastāvēt ne tikai uz zemes, bet eikariotu līmenis (nepiesārņošu tekstu, atšifrējums te) – diemžēl vai par laimi – gan ne. Tomēr var gadīties, ka šis "vispārzināmais" par dzīvības iespējamību ārpus zemes tāds nemaz nav, turklāt šo manu pieļāvumu nepavada šķobīšanās par zinātnē balstītu zināšanu trūkumu. Pareizāk sakot tā: šķobīties var un vajag, bet, domājot par kādu tēmu, vispirms der noskaidrot, kas dažādās grupās tiek uzskatīts par pašsaprotamu. Nav jāķeras pie tēmām, kurās normu nav un nebūs (piemēram, Dieva esamība vai neesamība). Var izvēlēties, kā saka, mums pašiem to tuvāko – priekšstatus par cilvēka ķermeni, tā funkcionēšanu. Vai tādas neapstrīdamas (?) atziņas kā "nedari otram to, ko negribi, lai tev dara" un līdzīgi.

Tieši tādēļ, ka es dzīvoju savā "burbulī", varu tikai minēt, bet droši vien citos "burbuļos" "vispārzināmais" saturiski atšķiras.

Manuprāt, šī ir svarīga tēma, jo nav jēdzīgi pieņemt, ka sabiedrībā ir noteiktas normas (šajā gadījumā priekšstati), ja patiesībā tādu nav. Tad indivīds dzīvo ar pārliecību par normu t.s. obligāto minimumu un kādā brīdī – parasti nepatīkami – saskaras ar savas pārliecības kļūdainību. Normāla reakcija šādā gadījumā ir paziņot, ka norma vienalga ir norma, cilvēkam 21. gadsimtā jau nu ir jāzina, ka – seko apraksts –, savukārt tie, kuriem tā nav norma, ir... apzīmējumiem iespējama plaša izvēle. Domāju, ka ikdienā pats tā reaģēju. Man kā sociāli diezgan bezatbildīgai būtnei, ceru, to var piedot, savukārt tiem, kuri pēta sabiedrību, atšķirīgo normu sakņu analīzei – t.i., ne tikai novērtēšanai paša normu koordināšu sistēmā – vajadzētu būt loģiskai profesionālās darbības sastāvdaļai.

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0