Dzeja
19.08.2016

Tā pati saule, tās pašas debesis

Komentē
0

***
sākums,
kas gan ir sākums...

vai mums kādreiz kāda iemesla dēļ
tāds būtu bijis?

mums bija lemts gals,

tikai, nenosaukts vārdā,

tas mūs mazliet apmānīja

***
cauri stikliņam tava acs izskatās 
kā ziemeļblāzma kuru esmu iedomājies
vizam puslokā virs nebeidzamiem sniega laukiem
tava āda ir mazliet rūgta
bet negribas atraut mēli es meloju sev 
ka tomēr man garšo un ticu

***
kā ugunīgi jucis saullēkts
uzlec rīta smiltīs rakstītie zvirbuļi
mazo šūpojošos kokā iekārto barotavu
tie vajā kā templi ticīgie
vai zagli
dusmīgs ļaužu pūlis

***

novārdots rudmates avota ūdens laupījis nomodu
nespējot atdarīt ar labu skrāpēju mīļotajā ziloņkaula smilšpulksteni
 efejas zāles stiebri svēteļa kliedziens baltas kā rūsa maizes drumstalas
 brūklenes pēkšņi kļuvušas visursanošas planētu miriādes

klusums izvilcis savu lielacs adatu caur manu dūmaku tvērienu
pirkstiem sāp tie asiņo ledainiem strautiem palodami dziļleju akmenspuķes
 laistīdami mana dieva deju kas sit glāsta ir asa kā stindzenis dzelonis sirseņa
 mirusi rītausmā pasaule kliedz ja atdari ausis

 

***

1.
jūras zvirgzdiem ziedoša vēja vērpete
 – tā  pieskārās manām nosalušajām gadsimtu ilgām
kad nespēkā atspiedis plaukstas pret tikai vairs klusi elpojošo ticību
es aklām acīm ieurbies horizontā biju saļimis uz pasaules robežas

tas bija reizē sējas laika saulriets un pļaujas laika saullēkts –
smalki gleznodams debesīs visu to no kā man bijis caur dzīvju dzīvēm jāatsakās
vienu pēc otra no manis maigi atsavinādams katras iemīlētās acis
vilinošās gaitas
elpu aiz elpas aiz elpas aiz elpas
un arī manas atmiņas kā vientuļas pamestas pilis bez dzīvības

            2.

ikkatrs pieskāriens šai mirstībai
ir reizē nemirstīgi ierakstīts miljonos sauļu sistēmu
 zvaigžņu ģeometrijās
un krītošā liepziedā

ikviens mans tumšais mēģinājums mīlēt
ir caur saknēm vienmēr sāpīgi veldzējies ar gaismu
 tomēr mani atstājot vēl kā nekad izslāpušu
 kļūt par to Uguni kas sadedzina līdz mūžībai
 un pat vēl tālāk

***
 – tur – kur kalna gals, kur tas brūno zvirbuļu bars pluinī ziedošo akmeņu kolonnas un visas tās dzīvās krāsas... – tur pienāks mūsu abu pirmā ziema, pienāks mūsu abu pēdējie gadi, –
 mans čuksts viegli saņem tavu saulē iedegušo plaukstu, un tu nevēlēdamās pasmaidi,

tavi savvaļas paparžu zābaki viegli svaida izbalsināto granti, bet acīs gulst smaga zināšana,
ka laiks mūs abus vienmēr tīši maldinājis,

pēc ilgāka klusuma tu pēkšņi nober – jo tuvāki kļūsim, jo stiprāk bezdvēseļu gadsimti mūs katru mānīs uz savu pusi – kā tumšzaļi dzelkšņainas efeju stīgas spriego aizlaikos celtus akmens tiltus, beigās noraujot tiem veselas pamatnes,
 – tā būs arī ar mums, tas JAU notiek... paskaties uz mani... un sevi... –

 tu novērsies, pacel oli no takas zem mūsu kājām un aplūko to trīskārt uzmanīgāk nekā parasti,

cenšos smaidīt, bet zinu, ka tu kā vienmēr redzi nepanesami tālāk…

cauri lieknu egļu audzei samanāma melnā bazaltā kalta ceļa norāde,
uz tās omulīgi, kāju pār kāju pārmetis, elpo viens no tiem, kuriem izpluinītā cilvēce joprojām bīstas dot vārdu, smaržu, glāstu
vai apveidu,

ar savu vienīgo sniega lauvas aci tas vēro mūs – divas pēdējo blāvo gaismu viena no otras palienējušas dvēseles, roku rokā sadevušās – meklēdamas savu dzīvju alfabēta pēdējo jotu,

 – divi ceļi jums atlikuši, – atveras apaļa mute viņa salapojušā bērza plaukstā, bet otrā viņš virpina sūbējuša stikla lodītes – zilu un zaļu,
– ja ņemsiet zaļo, nonāksiet izplatījumā, kur visiem kokiem no augsnes izrautas saknes, jūs paši tapsiet par galotnēm – tik tālām vienai no otras, ka tikai rudeņos vējš jūsu abu zemē sabirušos ziedus reizēm savirpinās skumjā viesuļdejā, tā būs jūsu alga,
ja ņemsiet zilo – kļūsiet par divām ar klusuma kalnu atdalītām upēm, itin nekad savā plūdumā nesastapsieties, tomēr skaidrās spulgojošu vakarzvaigžņu naktīs dzirdēsiet viens otra tik kvēli ilgoto čaloņu

***

Kiprai

izstīdzējušo ganu klaigas izplēn svelmaini sarkanās saules no aizlaikiem arvien dedzinātajā Avakas gravā
 to blīviem gadu simteņiem bez atelpas cirtusi tagad pavisam izžuvusi upe –
tā arī netika piepildījušās viņas lēnās ilgas – saplūst ar savu māsu – Vidusjūru

 pietuvinu plaukstu gravas putekļainajai zemei, mierinoši čukstēdams –
 "tu esi saldūdens straumju bērns
tagad kļuvis mēms
 piedod sev –
jo reizēm klusums ir jauns sākums"

kazu ganāmpulki kaklos pakārtajiem zvaniņiem vāri šķindot nago akmeņus
viens pats izslāpis sačervelējies olīvkoks
salīcis tiem nopakaļus gaida tiesas dienu
grūti būs izšķirties Kungam Cēbaotam – jau sen koks nav nesis nedz labus nedz nelabus augļus

nosēžos uz vēsa kaila akmens un vēroju kā melnu putnu bars riņķo virs kārtējās
laika sagrauztās klints – tas laikam tādēļ ka saule tuvojas rietam
viņas asums vairs tikai vāri glāsta nevis asi dzeļ
 tādēļ viņi – spārnaiņi – līksmo

nostājos uz Pafosas ceļa un atminos mājas
tās liekas tik neizskaidrojami tālu –
 pēc rieta spriežot – kaut kur pār labo plecu – uz ziemeļiem
aiz Hakamas pussalas un Svētā Jura smilškrāsas katedrāles
aiz pie zemes nolīkušajiem zem gatavo sarkano granātābolu svara kokiem

(Stopēšana: Rīga–Stambula–Kipra, 2013, Kipra, Pafosa.)

Harijs Vagrants

Harijs Vagrants ir beidzis Teoloģijas fakultāti. Grupā ''Zāle'' spēlē Vidējos Austrumos izplatītu mūzikas instrumentu santuru. Raksta dažādiem izdevumiem, klausās tautas un pasaules mūziku. Reizēm dze

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!