Par grupu "Radiohead" un "King Crimson" koncertiem
Dzīve paiet, mijoties jaukiem un mazāk jaukiem dzīves periodiem, taču reizēm zvaigznes sastājas kādā neparasti labvēlīgā kombinācijā. Tā nu nedēļas laikā man bija iespēja dzirdēt divas grupas, par kuru koncertiem biju sapņojis jau sen: avangarda roka meistarus "King Crimson" un 21. gadsimta bītlus – "Radiohead".
Un ar to jau sākas sarežģījumi. Visi mūziķi, kurus saucu par saviem mīļākajiem, manā prātā laika gaitā ir pārvērtušies. Tie vairs nav tikai dziesmu autori un izpildītāji – tie ir draugi, kas mani saprot, kas spēj palīdzēt grūtā brīdī. Vistuvākie albumi katru klausīšanās reizi nostrādā gluži kā pirmo – citādi, bet tikpat efektīvi. Es šos mūziķus pazīstu līdz pēdējam sīkumam, es esmu pārliecināts par to, kādas ir viņu personības, viņu balsis, viņu emociju mehānismi, kas darbojas saderīgā veidā ar manējiem. Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka tās ir manas ilūzijas – un tieši sastapšanās koncertā var tās sagraut.
Šādām bažām mijoties ar svētlaimīgu satraukumu, Berlīnes festivāla "Lolapallooza" otrajā dienā karstā pēcpusdienas saulē spraucāmies cauri neprātīgi lielam cilvēku pūlim, lai tiktu tuvāk skatuvei, uz kuras pēc pāris stundām bija jākāpj Tomam Jorkam, Džonijam un Kolinam Grīnvudiem, Edam O'Braienam un Filam Selvejam. Festivāli ir sarežģīta vide koncertiem – nav nekāda komforta, skaņa nereti mēdz pievilt, īpaši, ja neizdodas atrast labu vietu, apkārtesošie cilvēku bari var izvilkt savus telefonus vai sākt bļaustīties tavas mīļākās dziesmas klusākajā daļā utt. Taču pie "Radiohead" tikt nav vienkārši – biļetes uz viņu jaunākā albuma "Moon Shaped Pool" turnejas koncertiem pazuda minūšu laikā, tāpēc būtu grēks kļūt izvēlīgam.
Pēc dažām stundām, kuras pavadīju, sargājot visai pieklājīgu vietu, ovāciju pavadībā grupa kāpa uz skatuves. Tas bija ekstātisks brīdis. Gadiem ilgi esmu pētījis viņu koncertu ierakstus, sapņojis par to, kā tas varētu būt, un pēkšņi ilgi gaidītais notiek acu priekšā. Visas manas ekspektācijas tika atalgotas – Toma Jorka balss skanēja kā citplanētiešu eņģelim, Džonijs Grīnvuds, paslēpies savos matos, nodarbojās ar tīru muzikālu maģiju, Kolins Grīnvuds izskatījās tik priecīgs spēlēt, it kā tas būtu viņa pirmais koncerts, Fila Selveja un otra bundzinieka Klaiva Dīmera ritma spēļu fraktāļi aizrāva kosmosā, bet Eds O'Braiens, kā vienmēr, spēlēja ģitāru saspringts un koncentrējies. Jāpiemin arī fantastiskās, pārdomātās gaismas, kuru sistēma bija uzbūvēta šķietami vienkārša, taču ļoti iespaidīga.
Kāpēc "Radiohead" mūzika iedarbojas tik efektīvi? Emocionāli tajā visbiežāk apspēlētas atsvešinātības, pārdzīvojumu, nedrošības tēmas. Tās tiek risinātas plašā spektrā – gan tiešās skumjās, gan dusmīgā enerģijā, gan smalkā ironijā, ļoti precīzi un vienlaikus universāli trāpot jūtīgās vietās plašām cilvēku masām. Nemaz nerunājot par inovatīvo mūziku, kas ar katru albumu atklājusi ko jaunu, iepriekš neizdarītu. Tāpat nevar nepieminēt arī tīri cilvēcisko šarmu, kas piemīt grupas dalībniekiem. Komunikācijā ar publiku Jorks ir atturīgs, bet sirsnīgs – pāris reižu pasakot paldies, pajokojot par dziesmas "Creep" iekļaušanu programmā (I know you're happy. That's about to change), pēc nelielām ķibelēm dziesmā Bloom nosakot "some of this shit is quite tricky" un tamlīdzīgi.
Koncerta setliste. Sākums ar jaunā albuma dziesmām – "Burn The Witch", "Daydreamers", "Decks Dart", "Desert Island Disk", "Ful Stop" –, kuras dzīvajā tiek izpildītas smagnējāk nekā ierakstā, ar lielāku uzsvaru uz ģitārām. Tās dziesmas, kas pirmajās albuma "Moon Shaped Pool" klausīšanās reizēs šķitušas ārkārtīgi introvertas, noslēgtas, koncertā ieguva jaunas dimensijas. To emocionālais lādiņš ierakstā jāmeklē ilgāk un dziļāk, taču dzīvajā izpildījumā tas atklājās uzreiz. Grīnvuda solopartijas kļuvušas lakoniskākas, bet vēl neirotiskākas, nospriegotākas.
Tālāk dziesmas no "Hail To The Thief", "In Rainbows", "King Of Limbs" un "Kid A". Pie "Reckoner" man pamira sirds, bet "Idioteque" laikā man pazuda jebkāda sajēga par to, kas notiek, – visa apziņa atkāpās dziļā fonā, bet priekšplānā izvirzījās skatuve, uz kuras neprātīgā intensitātē lēkāja Toms Jorks. Pēc "Bodysnatchers" un "Street Spirit (Fade Out)" – pirmā cēliena beigas, tālāk sekoja divi atkārtoti uznācieni. Publika tika lutināta ar hitiem – skanēja "Karma Police", "No Surprises" un pat "Creep", kā arī sirdi plosošā "Nude", "Paranoid Android" un "Weird Fishes/Arpeggi". Dziesmas "Weird Fishes" vidū, brīdī, kad Eds O'Braeins kopā ar aptuveni 60 000 cilvēku lielo pūli izkliedza otro balsi, manī kaut kas salūza, mainījās, notika, skudriņām skrienot pa muguru. Tik skaistus brīžus gadās piedzīvot reti.
Četras dienas vēlāk Prāgā iekārtojos "Forum Karlin" koncertzāles sēdvietā, lai vērotu cita kalibra, bet līdzvērtīga līmeņa mūziķus – 1968. gadā dibinātās grupas, progroka pirmsācēju "King Crimson" koncertu. Roberta Fripa gandrīz piecdesmit gadus vadītās apvienības sastāvs ir mainījies neskaitāmas reizes, bet šoreiz to veidoja trīs bundzinieki, kas izvietoti skatuves priekšplānā, ģitārists un vokālists Jako Jakziks, progroka vecmeistari Mels Kolinss (pūšaminstrumenti) un Tonijs Levins (bass) un pats Roberts Frips.
"King Crimson" šķiet kā viesi no paralēlas pasaules. Fripa rokmūzikas variācijā blūza pamatu vietā ir klasiskā mūzika un džezs, instrumentu partijas ir sarežģītas, bieži sastopamas disharmoniskas un atonālas skaņas. Mūsdienās tamlīdzīgus elementus izmanto daudzi mūziķi, taču tik efektīvi, pamatoti un meistarīgi to prot vien retais.
Fripa komponētās melodijas pārklāj ļoti savdabīgu emociju segmentu. Tumšus un traģiskus toņus papildina trokšņi, kuri šķiet kā hēdonisks atrisinājums, cauri agresijai un improvizētiem meklējumiem paspīd ļoti apslāpēta, bet trāpīga melanholija. Pielāgojoties grūtāk uztveramajām partijām, grupa ieved teritorijā, kur grūti saprast valdošās sajūtas, kur tās jāmēģina nodefinēt no jauna. Tieši šādos brīžos, manuprāt, atklājas avangarda spēks – caur neierastiem līdzekļiem tu tiec iemests jaunā emocionālā un intelektuālā teritorijā, kuru aptverot tavi sajūtu un prāta "apvāršņi" tiek paplašināti.
Šīs turnejas setlisti lielākoties veido septiņdesmito gadu materiāls – dziesmas no albumiem "In The Court of The Crimson King", "In The Wake of Poseidon", "Lizard", "Islands", "Red", "Starless un Bible Black". Arī četrdesmit gadus pēc šo dziesmu tapšanas tās joprojām skan izaicinoši, intriģējoši un neparasti. Garās kompozīcijas, kurās neskaitāmas tēmas, motīvi un taktsmēri savstarpēji mijas, krustojas un saplūst katarsēs, ieved pilnīgā hipnozē. Ik pa brīdim pieķēru sevi "atgriežoties" koncertā pēc tam, kad biju aizslīdējis sapņainās vīzijās, iegrimis domās, kuras vadīja dzirdamais. Joprojām nespēju nosaukt vārdā efektu, ko koncerts radīja, – "King Crimson" mūzika nav konkrēts "produkts", kuru patērēt, tā drīzāk ir plūsma, kas iekustina, maina, lauž uztveri un domāšanu.
Ne velti Fripa darbība ir ietekmējusi milzīgu mūzikas vēstures laukumu – no teju jebkura mūziķa, kura spēlētajam žanram klāt pierakstīts vārds progressive, līdz Kurtam Kobeinam, Deividam Bovijam un neskaitāmiem citiem. Koncerta finālā grupa izpildīja Bovija "Heroes" (Frips ir piedalījies arī šīs dziesmas oriģinālajā ierakstā) un lielāko "King Crimson" hitu "21st Century Schizoid Man". "Heroes" šādā izpildījumā – ļoti precīzā, autentiskā, neizmainītā versijā – aizkustināja līdz sirds dziļumiem, bet "21st Century Schizoid Man" – viena no tehniski aizraujošākajām dziesmām rokmūzikas vēsturē – bija neatkārtojama kulminācija.
Redzēt ļoti prasmīgus, talantīgus, spējīgus mūziķus koncertā ir vērtīga pieredze. Process, kurā mūzika klausītāju pārņem pilnībā, ir iespēja atjaunoties, uz pāris stundām padzīvot citā pasaulē. Pēcāk atmiņas par šiem notikumiem silda gluži kā romantiskas attiecības. Pēc "Radiohead" koncerta pāris stundas pagulēju hostelī, tad cēlos un devos uz vilcienu, kas veda uz lidostu. Bija vēss, agrs rīts, pār Berlīnes mūra fragmentiem spīdēja sarkans saulriets. Eiforija nebija rimusi, austiņās klausījos "Moon Shaped Pool", jutos neparasti dzīvs. Pēc "King Crimson" koncerta tuvākais Prāgas alus krogs šķita gaišākā un omulīgākā vieta uz zemes. Tik laimīgus brīžus novēlu katram.
0