Redzējumi
25.06.2015

Tā dēvētie speciālisti

Komentē
5

Ekonomikas ministrija ir nākusi klajā ar savām prognozēm par Latvijas darba tirgū nepieciešamajām profesijām, apgalvojot, "ka līdz 2020. gadam Latvijā humanitāro un sociālo zinātņu jomā radīsies 20 000 speciālistu pārpalikums, teikts Labklājības ministrijas sagatavotajā informatīvajā ziņojumā par darba tirgus īstermiņa prognozēm šim gadam. Savukārt līdz 2020. gadam varētu rasties arī 20 000 liels iztrūkums pēc informācijas un komunikāciju tehnoloģiju, dabaszinātņu un inženierzinātņu speciālistiem". Es šajā komentārā grasos mazliet izteikties par šo tēmu, taču vispirms dažas lietas, ko es negrasos darīt.

Vispirms, es negrasos apšaubīt šādas EM prognozes patiesumu un iedziļināties aprēķinu metodoloģijā. Tiesa, reizēm šķiet mazliet dīvaini, ka inženieri it kā ir ļoti vajadzīgi – un vienlaikus tieši inženieri ir otra vislielākā grupa "inteliģento bezdarbnieku" vidū pēc ekonomistiem. Tomēr es domāju, ka mūsu Ekonomikas ministrijā pie darba tirgus prognozēm kopumā strādā kompetenti cilvēki. Pretējā gadījumā mums būtu "stāvus jālec Daugavā", kā teica mūsu humanitārais Rainis.

Otrkārt, es negribu apelēt pie visādām augstām matērijām – humānas sabiedrības, nacionālās identitātes, garīguma, sociālās kompetences un tamlīdzīgi. Pirmkārt, Latvijā ir daudz ļaužu, kuri pie tā apelē daudz labāk par mani. Otrkārt, šādu lietu daudzināšana no jebkura humanitāri sociālā zinātnieka puses pamatoti izklausās pēc savas paša "škuras" glābšanas nolūkā izvairīties no neglābjamas marginalizācijas nākotnes Latvijā – kuru attiecīgais humanitārijs, iespējams, būtu pilnā mērā pelnījis.

Tas, ko es vēlos darīt, ir mazliet komentēt šā EM jēgu pašreizējā Latvijas augstākās izglītības situācijā. Šī jēga ir sekojoša: dārgie reflektanti, ja gadījumā nevarat izšķirties, tad labāk nestudējiet humanitārās un sociālās zinātnes, jo tur darba nebūs. Tā vietā labāk ejiet uz IKT, dabaszinātnēm un inženierzinātnēm. Tas ir saprotams un loģisks ieteikums; tikai ir vērts mazliet pakavēties pie dažām reālijām, kuras šajā EM ziņojumā neparādās. Proti, pie reālijām tajās pašās humanitārajās un sociālajās zinātnēs, kuras, pēc ministrijas domām, labāk nestudēt. Turklāt padomāt par tām ir arī pašas EM interesēs. Galu galā, diez vai Latvijas ekonomikas interesēs ir, lai jaunieši, kuriem lieliski padodas valodas, kurus ļoti interesē vēsture, kuri grib saprast sabiedriskus procesus, spiediena dēļ beigās nonāktu nozarēs, kuras viņus nemaz neinteresē. Un tāpat diez vai Latvijas ekonomikas interesēs ir, lai šādi jaunie censoņi kvalitatīvas izglītības meklējumos pēc noklusējuma dotos uz Berlīni, Lundu vai Tartu – kas diemžēl notiek jau šodien.

Patiesībā par visu to es tiku jau rakstījis 2013. gada novembrī rakstā "Malējās zinātnes" [1], kurā īsi aprakstīju situāciju humanitāro un sociālo zinātņu jomās Latvijas augstākajā izglītībā. Kopš tā laika situācija ir tikai pasliktinājusies. Tādēļ jau toreiz paustie apsvērumi joprojām ir jāņem vērā, izsakot spriedumus par Latvijas augstāko izglītību humanitāro un sociālo zinātņu jomā. Skaidrs, ka Latvijai nav vajadzīgs tik daudz speciālistu šajās nozarēs; taču problēmas sakne ir nevis kvantitātē, bet gan kvalitātē. Atgādināšu galvenos argumentus.

  1. Latvijas valsts ir konsekventi nospļāvusies par izglītības kvalitāti humanitārajās un sociālajās zinātnēs. Tā ir ļāvusi nebeidzamam skaitam privātu kantoru faktiski tirgot diplomus ar Latvijas valsts ģerboni uz vāka, ne uz mirkli neinteresējoties par to, kas tieši slēpjas aiz šiem vāciņiem.
  2. T.s. "valsts" augstskolas (pēdiņās tādēļ, ka valsts tās pienācīgi nefinansē) ir nostādītas nevienlīdzīgas konkurences apstākļos. Tā kā valsts tās normāli finansēt nespēj, "valsts" augstskolas ir spiestas konkurēt ar privātajiem diplomu tirgotājiem – vienlaikus šajā konkurencē bieži zaudējot. Valsts augstskolām, redz, joprojām ir palikušas šādas tādas zinātniskas ambīcijas un infrastruktūra, kas prasa finansējumu, – turpretī privātie diplomu tirgotāji bez tādām veiksmīgi iztiek.
  3. Tā sauktās "budžeta vietas" valsts augstskolās pašreizējā izpildījumā nav valsts finansētas studiju vietas. Patiesībā tas ir blēdīgs veids, kā pārdalīt naudu no maksājošiem studentiem par labu nemaksājošiem. Lieta tā, ka "budžeta vietas" patiesībā valsts finansē tikai daļēji, šādi faktiski uzliekot pienākumu augstskolām finansēt "budžeta vietas" no pašu ienākumiem – no maksājošo studentu studiju maksām.
  4. Visbeidzot, demogrāfija ir tāda, kāda tā ir. Tas nozīmē, ka maksājošo studentu skaits turpina kristies. Arī "valsts" augstskolu ieņēmumi sarūk. Studiju maksu celšana nav iespējama gan tādēļ, ka tas palielinātu studējošo plūsmu uz citām valstīm, gan tādēļ, ka "valsts" augstskolas zaudētu konkurences cīņā ar diplomu tirgotājiem, gan arī tādēļ, ka šo augstskolu vadība reizēm ir galēji populistiska un grib būt "tuva tautai" uz citu rēķina – viņu algas jau viss šis process neskar.

Tiem, kas izsekoja cauri šiem četriem punktiem, jau šobrīd ir gana skaidrs, pie kāda atrisinājuma noved šis vienādojums. Protams, tā ir neizbēgama kvalitātes krišanās. Tu nevari prasīt no pasniedzēja starptautiski recenzētas publikācijas, ja viņam gadu no gada samazinās alga. Tu nekādi nevari prasīt, lai viņš strādātu augstskolā pilna laika darbā (kas ir norma visur civilizētajā pasaulē), nevis tikai tur piehalturētu. Tu nevari prasīt, lai viņš nopietni izturētos pret katru atsevišķo studentu, jo viņam, lai savāktu "slodzi", ir jātricina gaiss auditorijā pat 40 stundas nedēļā. Īsi sakot, tu nevari prasīt no viņa nekādu kvalitāti. Es nekādā gadījumā negribu teikt, ka kvalitātes nav. Gluži pretēji – tā ir. Taču tur, kur tā ir, tās pamatā ir konkrētu cilvēku ētika, zinātnieka profesionālais lepnums un mīlestība uz savu priekšmetu. Turpretī institūcijas joprojām darbojas tā, lai kvalitāte tuvotos absolūtai nullei.

Dabaszinātnēs un inženierzinātnēs, protams, situācija ir atšķirīga. Humanitārijiem un sociālajiem zinātniekiem nekādi nevajadzētu būt skaudīgiem, ka šīm zinātnēm šobrīd ir pavisam cits finansējums – īpaši ES līmenī. Taču aicināt kādu šodien nestudēt humanitārās un sociālās zinātnes šodien paradoksālā kārtā nozīmē – iznīcināt tās nedaudzās kvalitātes salas, kas šajās nozarēs joprojām ir saglabājušās t.s. "valsts" augstskolās. Interesanti būtu saprast, kādu tieši saturu ministrija ieliek vārdā "speciālisti"? Ja kāds grib, lai Latvijā humanitārajās un sociālajās zinātnēs (t.sk. bieži daudzinātajā Letonikā) vispār būtu jebkādi "speciālisti" šā vārda patiesajā, nevis tikai birokrātiskajā nozīmē, acīmredzot būtu vērts padomāt par tādu augstākās izglītības reformu, kas to spētu nodrošināt. Protams, var jau visu novest līdz absolūtam kraham un tad sākt būvēt no jauna, taču, ja tāds ir Latvijas valdības mērķis, tad to vajadzētu arī skaidri pateikt.

[1] Ivars Ījabs. Malējās zinātnes. Satori.lv, 05.11.2013.

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
5