Gruzīnu komponista Gijas Kančeli melodijas no kinofilmām un teātra izrādēm Raimonda Paula izpildījumā pirms pāris gadiem tika ierakstītas un nupat izdotas kompaktdiskā "R. Pauls plays G. Kancheli". Albuma iznākšanai par godu Kančeli pāris dienas viesojās Rīgā, un mēs izmantojām iespēju parunāt ar viņu un Raimondu Paulu. Intervēja Ilmārs Šlāpins, video – Ģirts Raģelis.
Kāpēc jūsu mūzika ir tik skumja?
Kančeli: Nezinu. Laikam dzīvē par nožēlu ir vairāk skumju, nekā prieka. No vienas puses, tas tā ir, bet, no otras puses, nemēdz būt īsts prieks, ja pirms tam nav izjustas īstas skumjas, un otrādi. Dzīve sastāv no tādām epizodēm, kas saistītas ar skumjām, un no tādām epizodēm, kas saistītas ar prieku. Taču ar prieku tas viss ir ātri gaistošs un īslaicīgs, bet skumjas mēdz būt visai ilgstošas. Lūk, jau vairākus gadus divdesmit procenti manas dzimtenes teritorijas ir okupēti un tur atrodas Krievijas karaspēks. Taču tas ir ieildzis, un es nezinu, cik ilgi vēl turpināsies. Un tas ir saistīts ar skumjām, lai gan es negribētu te vilkt tiešas analoģijas ar savu mūziku. Bet vispār pasaulē notiek daudz skumju lietu. Ko vērts vien nav tas, ka pasaulē eksistē fanātisms un reliģiskie konflikti. Tā vietā, lai šīs reliģijas tuvinātos, tās aizvien vairāk un vairāk attālinās un starp tām izveidojas bezdibenis. Un es nezinu, kā tas tiks risināts. Un tad vēl stihiskās katastrofas. Ap mums notiek daudz skumju lietu, taču tāda ir arī cilvēka daba, tā ir ģenētika, tas ir arī laiks, kurā viņš dzīvo – jaunībā, bērnībā, tas viss ir ļoti sarežģīti. Un ir tādi jautājumi, uz kuriem, par laimi, nav iespējams atbildēt. Lūk, šis ir viens no tādiem jautājumiem, uz kuriem nav atbildes.
Preses konferencē jūs teicāt, ka negribētu apspriest Raimondu Paulu kā komponistu. Kāpēc?
Kančeli: Ko lai es par viņu saku kā par komponistu, mans Dievs! Ja cilvēka skaņdarbi kļūst tuvi miljoniem cilvēku, ir pat mazliet neērti runāt. Par komponistu var runāt daudzos gadījumos, runājot par konkrētiem komponistiem, bet tad, kad cilvēks kļūst par kaut ko augstāku nekā vienkārši komponists vai mūzikas radītājs un kļūst par sava veida simbolu, tas vairs nav apspriežams.
Zināt, pasaulē ir miljons pianistu, kas satriecoši spēlē, taču tad, kad viņa pirksti pieskaras taustiņiem, tā ir pilnīgi atsevišķa pasaule un neeksistē nekas tam līdzīgs. Es tagad runāju par viņu kā par pianistu, par viņu kā par komponistu man ir neērti runāt, es jau teicu. Bet par viņu kā par pianistu es varu pateikt – lūk, iedomājieties vienkāršu do mažora akordu, kas tiek paņemts uz laba flīģeļa, šo akordu paņem labs pianists, un tas skan kā do mažors, bet to var paņemt Rihters – un Rihteram šis akords skanēs kā orķestris. Bet citiem tas skanēs tikai kā akords uz klavierēm. Lūk, tādas pašas spējas piemīt Raimondam kā pianistam. Viņa pirkstu saskaršanās ar taustiņiem ir īpaša, tā nelīdzinās nekam citam. Protams, var uzskaitīt vēl tikpat izcilus pianistus, taču pasaulē tādi ir tikai daži.
Kad Jansugs Kahidze spēlēja manas simfonijas, man bija sajūta, ka viņš tās ir uzrakstījis, nevis es. Tik neparasts spēks viņam piemita. Vispār – man šķiet, ka viena no galvenajām īpašībām, kam jāpiemīt radošam cilvēkam, ir skaudības trūkums. Ja cilvēkam piemīt skaudība, viņam ir jānodarbojas ar kādu citu profesiju. Es nekad neesmu izjutis skaudību ne pret vienu, tai skaitā pret Raimondu. Un es esmu pilnīgi pārliecināts, ka arī viņš nekad ne pret vienu nav jutis skaudību. Jo tad, ja cilvēkam ir sava individualitāte un šī individualitāte ir augsta līmeņa, tad skaudībai nevajadzētu, nedrīkstētu būt.
Šajā albumā nav mūzikas no filmas "Kin-dza-dza". Kāpēc?
Pauls: Es domāju, ka tur nebija, tajā krājumā.
Kančeli: Nē, krājumā bija, bet albumā nav. Droši vien Raimonds neizvēlējās.
Pauls: Bija? Nu, labi, es labošu savu kļūdu.
Kā jūs izvēlējāties, kurus skaņdarbus spēlēt?
Principā, no vienas puses, tas ir it kā ļoti vienkārši. Es uzticējos savai iekšējai balsij, kas man saka priekšā, es jūtu, ka šis skaņdarbs man guļas zem pirkstiem, es jūtu, ka te es varu parādīt to, ko es protu uz klavierēm. Klavieres ne vienmēr ir ritmisks instruments, lai gan mūsdienu grupās klavieres bieži tiek izmantotas tā, kā to dara Eltons Džons un citi, taču man vairāk patīk tie pianisti, kas radīja... Es pat nerunāju par tādiem ģēnijiem kā Horovics, kurš ir augstāk par visiem, es esmu Oskara Pītersona un Erolla Gārnera piekritējs, es bieži zogu no viņiem šos paņēmienus, kā viņi spēlē. Un te es spēlēju šīs melodijas, tur bija tādas, kuras es uzreiz atliku malā, es paņēmu tās, kurām, kā man šķita, uz klavierēm tam ir jāskan citādāk. Es vēlējos klavieres izmantot kā dziedamo instrumentu, nevis sitamo.
Lai gan to es arī pieprotu, man nesen bija tāds gadījums, es spēlēju ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, un viņiem tur štatā strādā pianiste, kas pienāk pie manis un jautā – kā jums izdodas panākt tādu spēcīgu sitienu? Mīļā, es viņai saku, tu pamēģini, pastrādā divdesmit, trīsdesmit gadus krogā, un tad tev būs tāds pats. Un tā arī bija, es, starp citu, tolaik spēlēju visos restorānos, velnsviņuzina kur, kad vēl mūzika bija dzīvā. Mēs taču visam izgājām cauri, sākot ar koncertmūziku, deju mūziku... un tomēr bija arī iepriekšēja sagatavotība, konservatorija, tīri profesionāli. Tas jau ir cits jautājums, ko tu pēc tam dari. Protams, es tagad apskaužu tos pianistus, kas... Kad es beidzu konservatoriju, man arī bija iespēja studēt aspirantūrā, bet es atteicos, sāku nodarboties ar šo vieglo žanru un... man taču bija ļoti laba gala atzīme. Bet dzīve iegriezās tā...
Jūs stāstījāt par pirmo ierakstu, kurā Raimonds Pauls spēlē jūsu mūziku 70. gados…
Kančeli: Tas ieraksts bija man saglabājies, unikāls ieraksts – viņš tur spēlē satriecoši.
Pauls: Tur vēl bija igauņu dziedātāja, man šķiet.
Kančeli: Divas! Divas igauņu dziedātājas. Tolaik padomju karaspēks iegāja kaut kur Vjetmanā vai kur. Un bija aizliegums Baltijas valstīs dziedāt angļu valodā. Tāda direktīva no Maskavas bija. Un te es atbraucu ar savām tēmām un vēlos, lai tām būtu dziesmu teksti angļu valodā. Cik viņi bija laimīgi! Man atveda kaut kādu jaunu cilvēku, kas uzrakstītu angļu tekstu tām sagatavēm. Atnāk kāds igaunis un saka, ka labprāt to izdarīs, Bet filmas direktors saka – paklau, kur es ņemšu naudu, lai maksātu vēl par vārdiem, tas nebija paredzēts tāmē, Dieva dēļ, atpestī mani no tā visa! Es prasu šim jaunajam cilvēkam – sakiet, lūdzu, cik lielu honorāru jums vajag par vienu tekstu? Viņš saka – septiņus rubļus! Es to nekad neaizmirsīšu!
Pauls: Bet zini, cik es saņēmu… Mums bija tāda diezgan populāra filma "Teātris", ar Viju Artmani. Mani tur vienā vietā parāda piecpadsmit sekundes, es biju tapieris. Man pēc tam maksāja honorāru un teica – jums nav aktiera likmes, tāpēc jūsu honorārs ir četri rubļi.
Taču kārtība bija?
Pauls: Kārtība bija, maksāt vajadzēja. Tagad vispār neko nemaksā.
Kančeli: Man bija ļoti vienkāršs princips – jo sliktāks scenārijs, jo sliktāks režisors, jo es ar lielāku prieku piekritu rakstīt mūziku. Jo man šādam darbam vajadzēja divas nedēļas, bet saņēmu es tikpat lielu honorāru, cik par filmu, ar kuru es strādāju pusgadu – padomju laikā bija viss nolīdzināts, maksimums, ko es varēju saņemt, bija 2500 rubļu. Lūk, es varēju divās nedēļās nopelnīt 2500 rubļus, jo scenārijs un režisors bija slikti. Nē, uz ekrāniem filma iznāca, taču nelielā tirāžā, rādīja otršķirīgās vietās. Es esmu sarakstījis mūziku neaptveramam filmu daudzumam, man nav ne jausmas, es neatceros, kas tās bija par filmām, bet atceros tikai tās, ar kurām nācās ilgi un grūti strādāt. Bet honorārs bija vienāds.
Un kuras bija visgrūtākās filmas?
Kančeli: Visgrūtākās filmas bija tās astoņas filmas ar Daneliju. Vēl ir tāda brīnišķīga filma "Gaišzilie kalni", ko uzņēmis Eldars Šengelaja, – es sarakstīju, kā pienācās, trīsdesmit divas minūtes mūzikas, bet tad, kad mēs sēdējām pie montāžas galda, es jutu, ka viņam nekas nepatīk, neko nevar piemeklēt. Un man arī ne pārāk patika. Tad es uzrakstīju pavisam vienkāršu valsi, kas ir arī šajā krājumā. Un šo valsi viņš ielika filmā četras reizes – brīžos, kad notiek gadalaiku maiņa. Un tas derēja, bet tās trīsdesmit divas minūtes nonāca miskastē. Tā arī mēdz būt.
Pauls: Es atceros, mums bija tāds Aloizs Brenčs, kurš taisīja detektīvus. Es pāris filmās ar viņu strādāju, un viņš man mēdza teikt – tu man uzraksti simts asiņainas tēmas, bet es vienu izvēlēšos. Simts!
Kančeli: Ziniet, dzīvē jau daudz kas ir saistīts ar nejaušībām. Kad es lūdzu Raimondu, lai ieraksta Rīgā mūziku filmai, tas bija saistīts ar to, ka tika uzņemta filma "Izmeklētājs". Izmeklētāju spēlēja Vahtangs Kikabidze, bet režisoram patika garšīgi paēst. Un viņš speciāli uzrakstīja tādu scenāriju, kurā visa filmas darbība notiek restorānos. Un viņš paralēli ēda un uzņēma filmu. Un ēda daudz un garšīgi. Bet šajos restorānos parasti sēdēja nelieli orķestri un kāds dziedāja. Un es rakstīju šai filmai mūziku. Tā es nokļuvu Rīgas labākajos restorānos, pēc tam – Tallinas. Kad es biju Rīgā, es palūdzu, lai Raimonds man palīdz, un viņš ar prieku piekrita. Bet mans draugs režisors, tas bija dižā Mihailia Kalatozova dēls Georgijs Kalatozišvili, viņš uzņēma šo filmu, bet Vahtangs Kikabidze spēlēja izmeklētāju un meklēja kaut kādu tur noziedznieku pa visiem restorāniem. Un šajos restorānos mans režisors ņēma cūkas cepeti. Nekad neaizmirsīšu: "Atnesiet man cepeti!"
Es atceros, tas droši vien neiekļūs jūsu žurnālā, bet tas ir satriecošs gadījums – mēs dzīvojām viesnīcā "Rīga", es eju pa gaiteni un dzirdu, ka numurā, kur dzīvoja mans draugs režisors un filmas direktors, viņi viens otru galina nost. Tāds skandāls. Kliedz tā, ka likās – tūlīt kaut kas notiks. Es atveru durvis un prasu – kas jums noticis? Un šis mans draugs, mans režisors saka, ka direktors viņam nav samaksājis trīsdesmit četrus rubļus. Bet direktors saka – es viņam samaksāju, tikai viņš aizmirsis. Šajā brīdī ienāk apteksne, kas ienes bikses, kuras Kalatozišvili bija atdevis izgludināt. Viņa pārbijusies prasa – kur lai uzkarina bikses? Viņš dusmīgs uzkliedz – kur gribi, tur noliec! Un dod viņai desmit vai simts rubļus, es jau vairs neatceros. Bet viņai vajadzēja samaksāt kaut kādu rubli piecdesmit. Un viņa saka – atvainojiet, man nav, ko izdot. Atlikumu nevajag! – viņš saka. Viņš iedeva viņai desmitnieku, bet direktoru galina nost par trīsdesmit.
Jūs šobrīd dzīvojat Beļģijā. Vai neskumstat pēc Gruzijas?
Kančeli: Es parasti saku tā – piecdesmit sešus gadus es esmu nodzīvojis tur, kur cilvēki dod ceļu mašīnām, bet pēc piecdesmit sešiem gadiem es dzīvoju tur, kur mašīnas dod ceļu cilvēkiem. Nesen, kad bija Saulei veltītais kora mūzikas festivāls, tika uzņemta filma par šo festivālu un pie manis uz Tbilisi atbrauca filmēšanas grupa. Viņi bija pie manis mājās, intervēja, tad teica – brauksim uz jūsu mīļāko vietu Tbilisi un nofilmēsim jūs tur brīvā dabā. Es viņiem saku – šobrīd mana mīļākā vieta ir panteons, kurā apbedīti visi mani tuvākie draugi, ar kuriem kopā ir aizritējusi mana dzīve, bet šobrīd viņi visi ir miruši. Ir tāds panteons rakstniekiem, komponistiem un tā tālāk. Mēs aizbraucām uz turieni, es iekārtojos pie Jansuga Kahidzes kapa un tur sniedzu interviju. Bet jūs prasāt – kāpēc es rakstu skumju mūziku...
0