Māksla
18.10.2018

Svētku priekšdarbi Fotogrāfijas muzejā

Komentē
0

Par Arņa Balčus personālizstādi "Izstāde pēc izstādes" Latvijas Fotogrāfijas muzejā, 27.09. – 28.10.2018

Identitāte ir modīgs vārds. Simtgadi svinot, Latvijas un tās iemītnieku identitāte tiek pārrunāta un domās pārcilāta diendienā. Identitāte raksturo vietas vai cilvēka savdabību, iezīmību, ļauj vietas, cilvēkus vai lietas (piemēram, uzņēmumus) skatīt dažādos vērsumos. Kāda ir cilvēka etniskā identitāte? Kādas iezīmes viņa raksturā atstāj profesija? Identitāte ir ērts vārds zinātnē, bet, izrādās, tas no problēmas var attālināt. Respektīvi, pats identitātes jautājums, nezaudējot savu nozīmību, var kļūt svešatns. Laba vieta, kur šādu atklājumu pārdomāt, ir Arņa Balčus izstāde ar nosaukumu "Izstāde pēc izstādes".

Fotomuzeja pirmā stāva mainīgo ekspozīciju telpu autors ir iekārtojis ar slēgtām un pusatvērtām fotogrāfiju pārvadāšanas kastēm, kuras var atšķirt pēc fotosēriju tēmu uzrakstiem un pie tām pieslietiem darbu eksemplāriem. Saliekamas trepes, ietinamo plēvju kumšķi, skoča rullis, neizpakotu ierāmētu fotogrāfiju ķīpas veido izstādes iekārtošanas atmosfēru un atbilst nosaukuma burtiskam lasījumam. Ja pieturēsiet brīdi pirms atklāšanas, redzēsiet šādu skatu. Muzeja otrajā stāvā, kāpņu telpā, ir stends ar dažādiem priekšmetiem, kuri stāsta par Latvijas un autora vēsturi. Lielas konfektes ietinamais papīrs, kas reklamē pensijas trešo līmeni, balsošanas biļetens par vai pret krievu valodu kā otru valsts valodu un autora bērnības skolas portrets, kādus vecāki uzņēma pirmajā septembrī. Pēc stenda aplūkojuma atklājas skats uz telpu, no kuras jums pretim veras melns kvadrāts, ar audeklu apvilkts rāmis, tuvāk apskatot – viducī sašūts. Šī varētu būt tā izstāde, kas pēc izstādes, kā pienākas, ar darbiem pie sienas. Degošas kūlas fragments, tumsā krītoša degvīna glāzīte, uz palodzes nolikta nepilsoņa pase, uz salvetes novietota lietota stiklene, attīstītājā par maz paturēta fotogrāfija, kurā saredzams gājiens Doma laukumā ar sarkanbaltsarkaniem karogiem.

Izstādi var skatīt kā kompaktu retrospekciju, kas viegli ironiski atgādina Ivara Grāvleja smagi ironiskos un arī smeldzīgos "Agrīnos darbus" (Early works). Tā līdzīgi ne vienam vien laikmetīgas mākslas pasākumam atstāj pamatīgi pārdomātas paviršības iespaidu, jo kas var būt ērtāks kā vienā telpā salikt darbu kastes, izdomāt otro stāvu un tā arī atstāt. Un šoreiz tas ir ne vien ērti, bet arī izveicīgi. Balčus radošā darba pamattēmas ir personiskā un Latvijas identitāte, sevis un vietas izziņa, mēģinājums vizuāliem līdzekļiem notvert to, ko grūti pateikt vārdiem. Grūti arī tādēļ, ka vēsture un pagātne nav viegla, amnēzija ir viena no Balčus tēmām. Izziņu kavē psiholoģiski bloki un apvedceļi (runa par kompleksiem drīzāk maldina), gan ļoti intīmi, sakņoti bērnībā, gan saistīti ar sabiedrības priekšstatiem. Fotomākslinieka statuss Latvijā ir bijis kā vizināšanās un kāpelēšana no lifta liftā. Savu aizbildniecisko ķepu tam virsū līdz nesenam laikam turēja gleznotāja tēls, to "Izstādē pēc izstādes" uzsver melnais kvadrāts un viena iestiklota bildīte akvareļa tehnikā. Balčus un Grāvleja pāragrā retrospekcija vēl pārliecinošāk uzsver skrubinošo nepieciešamību pierādīt fotomākslinieka statusu citu mākslu vidū, kā arī spridzinošo vietējās un rietumu fototradīcijas sadursmi reiz atjaunotajā Latvijā.

Tādēļ izstādīt mākslas darbu kastes ir motivēts māksliniecisks izteiksmes paņēmiens: it kā autors būtu piesēdis pēc "gāzes grīdā" un "veiksmes stāsta" skrējiena, jo, lai uzturētu savu radošo darbību jaunajos tirgus apstākļos un izveidotu starptautisku atpazīstamību, jārosās bez apstājas. Par identitāti ir domāts ātri, no izstādes uz izstādi, un cik tālu ir tikts? Reprezentāciju ziņā tālu: Latvijā ir ne tikai skaista daba, bet arī vērienīgi pilsētu rajonu skati, autobusu pieturas un lielveikali, kuros šodien cilvēki pulcējas, atšķirībā no padomju laiku kultūras namiem. Balčus uzsver, ka arī šie vai tieši šie šķietami neinteresantie sīkumi rāda to, kas mēs esam, un viņš ir viens no spēcīgajiem jaunās (vai nu jau vidējās) paaudzes Latvijas fotogrāfiem, kurš ir pratis ikdienas neglītumam (salīdzinājumā ar gleznainajiem dabasskatiem) piešķirt māksliniecisku vērtību. Viņa bildēs redzamais ir skaists un atgādina, ka tādas neglītā vai riebīgā estētikas Latvijā nemaz nav vai tās piemēri ir tik reti, ka nekļūst par pastāvīgu apziņas dotumu. Izstāde vērojumā pamazām attīstās un pārsteidz. Identitātes tēmas mūsu zemē ir tikušas un tiek risinātas gana daudz, bet Latvijai piedienīgi: klusām, ar retākiem nekaunīgākiem izsaucieniem. Esam smalki muzikanti, kas paši piemirst klausīties rūpīgi, lai sadzirdētu.

Bet izstāde visupirms ir par mākslinieku, ne Latviju. Vismaz tā teikts īsajā aprakstā. Darbu ķīpas, kas krājas, runā par nosacīto Baltijas mākslas tirgu. Balčus – nenoliedzami veiksmīgā – iejušanās kuratora un izstādes iekārtotāja lomā atgādina šo mākslas vides profesionāļu pleca trūkumu. Sadarbība ar muzeju ir patiesi pašapzinīga – izstāde vedina domāt par izstādīšanās telpu ierobežoto daudzumu Latvijā un reģionā. Un tieši šajā brīdī apjēdzu identitātes tēmas svešumu. Jautājums par vietas un laikabiedru identitāti ir ļoti personisks, un katrs to risina savā veidā. Mākslinieki, piemēram, izjautā jušanos sava aroda ādā. Ja nav pavisam skaidrs, ar ko raksturīga vieta un laiks, kurā cilvēks mājo, ja māju sajūta nav pašsaprotama, tad arī pašam ar sevi nav nokārtoti visi rēķini. Un otrādi. Identitātes zinātniskais skanējums laika gaitā iezogas, problēmu padara ārēju un atdala to no personiskajām, tā sauktajām subjektīvajām grūtībām, tāpēc personiskais sarūk un tiek risināts vienā frekvencē, savukārt kopīgais, valstiskais kļūst grandiozs un tiek izjautāts citā.

Tāpēc tik dīvaini ieraudzīt abas frekvences vienā: labi saskaņotas, kopsakarīgas un līdzsvarotas. Mākslinieka šķietami specifiskie pārdzīvojumi un šaubas mani atvedina pie ļoti līdzīgas pieredzes. Pirmajā septembrī biju izbijies, jo nezināju, kas gaida, man bija zils skolas uzvalks, fotografējāmies pie mājas krūmāja. Visas cerības liku uz vecākiem, kas nepametīs nezināmā priekšā. Košļājamās gumijas taupīju uz plaukta un košļāju vairākkārt. Mana pase nereti ir vāļājusies pa zemi, steigā pakojoties lidojumam, esmu juties arī kā svešais (alien passport). Vēstures zināšanas, personiskas un valstiski zīmīgas atmiņas ilgstoši ir bijušas novārtā. Pamazām attīstu savu domu. Izrādās, māksla var palīdzēt un iemācīt īsceļus. Arņa Balčus "Izstāde pēc izstādes" piedāvā vārdos nepasakāmu, intuitīvu veidu, kā personisko izziņas procesu savienot ar valstiskām gaidām, vārdos un sajūtās arvien labāk ieraudzīt īpašo sevī un Latvijā.

 

 

Kārlis Vērpe

Kārlis Vērpe ir studējis filozofiju, nesen aizstāvējis disertāciju, kas veltīta attēla apziņas fenomenoloģijai, pasniedz nodarbības filozofijā un fotogrāfijas ideju vēsturē dažādās izglītības iestādēs...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!