Ar bērniem
14.11.2017

Sveika! Sveiks! Sveiki!

Komentē
0

Par Laura Gundara grāmatu "Sveiks, Vali!", ilustrējusi Anete Melece, izdevis "Liels un mazs", 2017

Šoreiz apskatu gribas sākt ar grāmatas vizuālo daļu, jo tā ir tieši tik kārdinoša, lai to gribētos iegūt jau tikai šī iemesla dēļ vien. Īsta medusmaize gan tādiem rūdītiem Anetes Meleces darbu apjūsmotājiem kā mēs, gan tiem, kuriem mazliet bail no melnā bērnu grāmatās, gan arī tiem, kuriem vienkārši patīk skaistas, dzidras, košas krāsas. Anetes ilustrētajās grāmatās mani allaž ir sajūsminājis tas, ka māksliniece paralēli autora stāstam rada pati savējo, turklāt autoru nevis nomācot vai ignorējot, bet gan brīnišķīgi papildinot. Tā bija gan Mairas Dobeles "Nepareizas dzīves skolā", gan Jura Kronberga "Mākoņu grāmatā", gan Ingas Gailes "Vai otrā grupa mani dzird?" (ābolkūkas recepte, kuru Anete bija iezīmējusi Ingas grāmatā, bija varen garda), gan arī šeit. Anetes zīmējumos "Sveiks, Vali!", pašiem par lielu prieku, mani bērni atpazīst "mūsu Rīgu" – Vērmanes dārzu ar strūklaku un rotaļlaukuma vilcieniņu, Tērbatas un Dzirnavu ielas stūri, kur skaidri zināms – ja zīmējums būtu garāks, tad labajā pusē parādītos "Kūkotava" un kreisajā "Narvesen", sagadīšanās pēc pat galveno varoņu virtuves galds ir gandrīz tieši tāds pats, kāds mūsu virtuvē. Tikai ar kādā atvērumā redzamo pieminekli gadījās jauks pārpratums. Emma, uz to rādīdama, zinoši noteica: "Jānis Rainis, galvā spainis." "Nē," atbildēju es, "tas ir Andrejs Upīts, lec kā krupīts." Ņēmu talkā "Google Images" un parādīju atšķirības. Nu jā, Andrejam Upītim, atšķirībā no Raiņa, nav nedz "Bikibuka", nedz bulvāra pa ceļam uz mājām, arī piemineklis mazliet nostāk no ierastajiem maršrutiem – nav viegli puspiecos gados tādu zināt. Bet visvairāk manu sirdi šoreiz sasildīja ilustrācija, kurā abi galvenie varoņi, Spindzele un Valis, attēloti katrs savā istabā kādā bezmiega un visādu domu pilnā naktī. Neguļ ne viens, ne otrs, un nomocījušies izskatās ne vien paši, bet arī viņu krāsainās miega aitas, kuras tekstā pieminētas tikai vienu mazu reizīti, itin kā garāmejot. Pie Vaļa palikušas vien divas aitas, stāv gultas kājgalī un izskatās galīgi bezpalīdzīgas. Spindzeles miega aitas, liekas, ir druscīt možākas – viena piespiedusies Spindzelei pie sāna, cita aizslēpusies aiz aizkariem, kāds pārītis lidinās pa istabu, trīs tīri lietišķi kavē sev laiku, spēlēdamas ričuraču, vēl viena vāļājas pa gultu, kamēr kāda cita turpat līdzās strinkšķina ukuleli. Lieliska sabiedrība, kurā domāt un izdomāt, ko lai dara ar vectēvu, kas reizēm nesaprot pavisam vienkāršas lietas.

Vispār jau Spindzeles vectēvs Valis ir ļoti saprātīgs, turklāt vecs tikai no ārpuses, "iekšpusē viņš ir tikai drusku pieaugušāks par Spindzeli, jo māk ātri lasīt, rakstīt un rēķināt un viņam viss skaidrs par bankas karti". Taču ar vienu lietu viņam neiet nu nemaz, un tā ir sveicināšanās. Spindzele nolemj, ka tā to atstāt nevar, un Valim sveicināties jāiemācās, lai tur lūst vai plīst. Un Valis mācās, bet viegli tas nav, grūtajā ceļā gadās dažādi pārpratumi (viens pat ar policijas iejaukšanos) un kaunpilni brīži, uz dažām dienām Vaļa un Spindzeles attiecībās pat iestājas ledus laikmets, tomēr beigas ir laimīgas. Jāatzīst, daudzējādā ziņā Vali var saprast – sveicināšanās patiešām dažkārt var būt sasodīti sarežģīta padarīšana, it īpaši mums, nu jau slaveni introvertajiem latviešiem ar visu mūsu smago, neuzticēšanās (un nesveicināšanās) pilno kopīgās pagātnes nastu. Atceros, ka agrā bērnībā viss bija samērā skaidrs: jāsveicina ir visi pieaugušie, pazīsti vai nepazīsti, jo laukos tā pieņemts. Skaidrībai ne vienmēr līdzi nāca vieglums, protams, bet es centos. Bet reiz, kad bijām aizbraukuši uz Cēsīm jeb vienkārši "pilsētu" un es sparīgi pasveicināju kādu zem lietussarga ejošu pavecu pāri (tobrīd gājām uz nomaļo Meža skolu, neviena cita gājēja pārredzamā attālumā nebija), par atbildi saņēmu vien tikpat sparīgi uzmestu neizpratnes pilnu skatienu un mirkli vēlāk arī mammas skaidrojumu, ka "pilsētā nepazīstamus nesveicina". Skaidrība pagaisa un nav ataususi joprojām. Kurš man pateiks, kur lai liek acis, ja pa lielu gabalu esmu pamanījusi pretī nākam paziņu, bet līdz sveicināšanās brīdim vēl soļi desmit piecpadsmit? Kā lai nejūtas neērti "Drogās", kur pārdevēja mani, tikko ienākušu, visai robotīgi pasveicina un pēc brīža jau vēlreiz jāatbild viņas sveicienam pie kases? Kā lai zinu, cik reižu manu vaigu grasās bučot tas draugu ekstravertais ārzemju draugs? Un kā lai visus šos sveicināšanās smalkumus ierāda bērniem?

"Sveiks, Vali!" nav nekāda superpareiza pieklājības ābece, un labi, ka tā. Un ir ļoti forši, ka šeit sveicināšanās eksperte ir mazā Spindzele, kura turklāt izrādās laba trenere. Visas grūtības un pārpratumi, kas šķērso Vaļa ceļu uz kļūšanu par meistarsveicinātāju, rosina visādas interesantas sarunas ar bērniem par šo tēmu, kas mums šobrīd ir visai aktuāla. Emma palēnām izaug no vecuma, kad, kādu satiekot, allaž jāslēpj deguns mammas brunčos, savukārt Matīss ir sācis iet skolā, un skolēna teju galvenais tikums, kā zināms, ir pieklājība, kas galvenokārt izpaužas rātnā uzvedībā un sveicināšanā pirmajam. Un te nu, manuprāt, nevienam iesaistītajam nenāktu par ļaunu izlasīt Gundara grāmatu, jo tā piedāvā krietni jēdzīgāku recepti par reizēm dzirdamo skarbi izmesto jautājumu: "Vai tad labrīt nav jāsaka, jaunais cilvēk?" Protams, ka ir, bet jaunais cilvēks nebūt nav iecerējis būt nepieklājīgs, viņš tajā brīdī satraucies cīnās ar jakas kabatas rāvējslēdzēju, lai dabūtu laukā skolēna karti, vienlaikus mēģinādams noturēt skrejriteni un aizturēt žāvas. Un "Sveiks, Vali!" atgādina to, kas, pieprasot "elementāru pieklājību", dažkārt mēdz aizmirsties, proti: sveicināšanās var būt un tai vajadzētu būt ne tikai pienākumam, bet arī priekam. Spindzelei par sveicināšanos ir vesela teorija, esot "cita gribēšanas sveicināšanās" un "paša gribēšanas sveicināšanās", piemēram. Un vēl vesela kaudze visādu gudrību, vārdu sakot – lasiet.

Laura Gundara stāsts ir arī par brīnišķīgajām attiecībām, kādas var izveidoties bērna un vecvecāku starpā. Bet šī recenzija nav par to. Varētu būt, bet nav. Tāpat kā par to, ka svarīgāk par brīvdienu pavadīšanu Portugālē var izrādīties kopā ar citkārt mūždien strādājošo mammu un tēti doties pastaigās tepat parkā. Noteikti varētu būt, bet nav. Stāsts ir arī par to, kā un kāpēc divu vistuvāko cilvēku starpā var iestāties ledus laikmets, kā tad ir ap sirdi un arī par to, kā tāds briesmīgs laikmets var izbeigties. Arī recenzija pilnīgi mierīgi varētu būt par to. Bet nav. ""Vai zini, par ko bija šis mūsu stāsts?" viendien Valis klusi un domīgi jautāja. [..] "Par to, ka tik daudz dzīvē esmu palaidis garām."" Bet Spindzele tam nepavisam nepiekrīt: "Stāsts, Vali, bija par to, kā tu uzzināji ko tādu, ko vispār būtu palaidis savā dzīvē garām! Tagad tu to zini un neesi palaidis garām! Tagad ir tava jaunā dzīve, ko tu ar prieku dzīvo!" Un, ziniet, man šķiet, ka Spindzelei jau atkal ir pilnīga taisnība. Pagaidām sveiki!

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0