Redzējumi
31.05.2011

Sveiciens kosmosam

Komentē
0

Jāpiekrīt R. Ceplim, kurš M. Perveņeckas jaunās grāmatas anotācijā raksta, ka šis ir „oriģinālākais latviešu romāns, kādu nācies lasīt”. Jau no brīža, kad tam pieķēros, man bez mitas gribējās kādam pastāstīt, cik pārsteidzoša, kolosāla un ģeniāla ir šī grāmata. Ātri vien sapratu, ka šādas sarunas var ievirzīties ne pārāk patīkamā gultnē. Piemēram, cilvēkiem ir raksturīgi uzreiz jautāt kaut ko no sērijas: „Ak tā, ģeniāls tu saki, un kā tad saucas?” Un tad es (sirdij sažņaudzoties): „Ē.. „Gaetāno Krematoss” saucas.. tāds jocīgs nosaukums, vai ne, hehe...” „Gaetāno Krematoss” – izcilākais mūsdienu latviešu romāns? Tas izklausās apmēram tikpat neiespējami kā Mis Latvija vārdā Gvonoreja Upīte. Tālāk jau saruna, protams, risinās vairs ne par romānu-mesiju, latviešu „Solāris” (R. Cepļa salīdzinājums), mūslaiku pasaules izjūtas kvintesences izteicēju vai saviļņojošu pietuvināšanos vārdā nenosaucamajam, kas atrodams mākslas un zinātnes, apziņas un visuma krustpunktā, bet par to, ka diezgan traka tā Perveņecka, ekscentriķe, ko vecmāmiņai, zināms, neuzdāvināsi.

Nepārprotami talantīga, fascinējoša, reizē briesmīgi nepieradināma un nekur liekama – tāda, Perveņecka, šķiet, bijusi jau no paša sākuma. Viņas lugu iestudējumus kritiķi vērtē ļoti neviennozīmīgi, pārsvarā apveltot vien ar pāris „teātra Ābolu ķoča” āboliem. „Ludviga prodžektā” skatītāji mēdz atstāt zāli pēc pirmā cēliena, savukārt no „Ņezabudkas vulgaris” neaiziet vienīgi tāpēc, ka tā iestudēta uz kuģīša, no kura izrādes laikā nevar nokāpt. Tomēr par spīti tam, ka izrādes brīžiem ir grūti izturamas un ausis vīst no „bezaiztures vienkāršrunas leksikas lietojuma cilvēku ģenitāliju apzīmēšanai”[1], daļa kritiķu negribīgi kritizē pašu Perveņecku – piem., par „Ludviga prodžektu” S. Radzobe raksta, ka „[p]ēc izrādes izlasot M. Perveņeckas lugu, es secināju, ka /../ izrādes laikā pārdzīvoto eksistenciālo šausmu cēlonis tomēr ir nevis autore, bet režisors”[2], savukārt H. Verhoustinska ierosina lugu labāk klausīties audiolasījumā .

Pavisam gludi neiet arī ar Perveņeckas pirmo prozas grāmatu – stāstu krājumu „Visi koki aizgājuši”. R.Ceplis to nekavējoties nodēvē par spilgtāko, jēgpilnāko un urdošāko pienesumu 2006. g. prozā  – uz šo spriedumu atsaucas un tam piekrīt arī citi kritiķi, tomēr, ķērušies pie grāmatas iztirzāšanas, atrod tur dažnedažādus trūkumus („blakus ir fantastiski spožas epizodes.. un galīgi nevarīgi savārstījumi (galu galā – sirreālisma poētika cieši robežojas ar garlaicību, bet absurds – ar muļķību)”[5].

Lai arī Perveņecka savulaik sacījusi, ka dramaturģija esot augstākais žanrs no pierakstāmās mākslas[6] , manuprāt, tā mākslas telpa, kurā viņa vislabāk var izvērsties, ir nevis izrāde vai kinofilma, bet daudz introvertākais prozas žanrs. Pirmkārt, režisoram un aktieriem ir ārkārtīgi viegli izjaukt trauslo līdzsvaru, kas pastāv Perveņeckas tekstā. Autores pierakstā unikālais brutālo un trauslo intonāciju sajaukums „nenormatīvo leksiku” un „hiperefektus” ļauj norīt kā ogas, neatstājot mieles, turpretī uzvedumā tas viss kļūst par pornogrāfiju un vardarbību, kas aizvaino acis un ausis. Otrkārt, bagātīgā valoda, kas izrādē sāk izklausīties pēc liekvārdības, tekstā sniedz patiesu baudījumu. Treškārt, Perveņeckas pasaules gribas apmeklēt vienatnē, nevis skatītāju pārpildītā zālē. Jo faktiski man personīgi pilnīgi netraucē ne jocīgvārds „Krematoss”, ne dāsnie vārdu plūdi, kas vietām „robežojas ar garlaicību un muļķību”, bet es baidos par to, kā tas varētu izklausīties un izskatīties prožektoru gaismā.

Ja tomēr jāsniedz savs ieguldījums pirkt/nepirkt, dāvināt/nedāvināt problemātikas kontekstā, tuvākā „Gaetāno Krematosa” analoģija varētu būt Dž. Džoisa „Uliss”, ko var lietot gan kā miegazāles, gan kā neizsmeļamu prieka un sajūsmas avotu – atkarībā no dzīves situācijas, kurā ar šo grāmatu sastopamies.

Tātad „Gaetāno Krematoss” ir romāns Perveņeckas pašizdomātā stilistikā, kurā kritiķi jau iepriekš saskatījuši sirreālisma, absurda, mistiskā reālisma, antiutopijas un tamlīdzīgas modernās un postmodernās literatūras iezīmes.

Kāpēc asociācijas ar sirreālismu? Perveņeckai piemīt ārkārtīgi dzīva un bagātīga iztēle, un viens no šīs tēlainības stūrakmeņiem ir sirreālismam raksturīgā nedzīvo lietu miesiskošana un dzīvo lietu lietiskošana. Piemēram: „Jaunā rītā Lajs atraujas no klintsmiesas” , „ceļinieki uzmanīgi virzās pa augstu, šauru, zivs mugurai līdzīgu zemes valni”[8], „Gaetāno kailā roka.. nodod, ka viņš nav pīts cilindrveida bundulis”[9], „ģērbies moderno deju kavaliera biksēs, kas apglauž trenētā dibena stikla lodes”[10], utt. Jebkurš vides apraksts Perveņeckas izpildījumā ir tēlainās domāšanas un oriģinalitātes paraugdemonstrējums. Tā kā „Gaetāno Krematoss” turklāt norisinās pa pusei fantastiskā vidē, tad viena laba daļa grāmatas sastāv no „dabas aprakstiem”. Ne velti R. Ceplim šķita, ka „Gaetāno” ir salīdzināms ar S. Lema zinātniskās fantastikas darbu „Solāris”. Ja, piemēram, apstākļus uz Zemes varam raksturot, vienkārši pasakot: „gāza kā ar spaiņiem” vai „ābolzaļas debesis”, tad svešu planētu klimata un ģeoloģisko procesu apraksti, saprotams, prasa vairāk pūļu – pavisam burtiski, izmantojot tikai vārdus, lasītāja acu priekšā jākonstruē pavisam jauna pasaule. Perveņeckas rīcībā šim nolūkam ir ārkārtīgi plašs vārdu krājums, kurš bagātināts ar dažnedežādiem zinātņu un lietišķo nozaru terminiem un pseidoterminiem.

Savukārt asociācijas ar absurda literatūru, šķiet, saistītas galvenokārt ar Perveņeckas „lingvistisko asprātību”, beketiski melnu humoru, kurā nemanāmi un smalki tiek iekausēts gan sadzīviskais, gan eksistenciāli šausminošais.

Taču vēstījuma līmenī romāns nav ne sirreāli bezmērķīgs, ne absurdi bezjēdzīgs. Mēs pat varam iztīstīt sižetu no apdullinoši krāšņajiem fantāzijas palagiem un sacīt, ka tas ir vienkāršs un emocionāls stāsts par mākslinieku (Gaetāno), kurš sākumā kopā ar savu draugu (Laju) dzīvo kādā diezgan šausmīgā pussagruvušā, piedrazotā, antiutopiskā nomalē Atmatā un slīgst dziļā depresijā, jo apstākļi ir ļoti trūcīgi, nav pārliecības par savas mākslas jēdzīgumu, tomēr arī rūpnīcā darbs par grūtu – īsi sakot, Gaetāno mākslinieciskā dvēsele nevar rast vietu šajā degradētajā pasaulē. Kad Atmatā notiek ģeoloģiska katastrofa, Gaetāno ar talanta cienītāja palīdzību aizbēg, atstādams uzticamo Laju, kam jāstrādā pie avārijas seku likvidēšanas. Gaetāno iziet ne pārāk briesmīgus elles lokus lielpilsētā un beigās atgriežas Atmatā pie Laja, kas ap šo laiku jau ir aizgājis bojā.

Romāns ir visai neviendabīgs – brīžiem lasītājs tiek ievests dziļi fantastisku un sirreālu ainavu un notikumu džungļos, brīžiem, aprakstot Gaetāno gaitas lielpilsētā, teksts ir uztverams kā pavisam reālistisks. Perveņecka pavelk uz zoba mākslas un zinātnes institūcijas, projektus un to dalībniekus, tajā pašā laikā muzejs un botāniskais dārzs ir telpas, caur kurām Gaetāno nonāk kādā citā realitātē, kurā viņš ir nevis Gaetāno, bet karalis Hekatons, un kur norisinās iespaidīgi metafiziski notikumi, kuriem šķietami ir kāda kosmoloģiska mēroga nozīme. Tomēr šeit ir darīšana ar mitoloģiju fragmentiem, jo ne vienmēr ir skaidrs, kāpēc kaut kas notiek vai nenotiek, kādas ir sekas un tamlīdzīgi.

Galu galā „Gaetāno Krematosa” pasaule nav gluži reālistiska pasaule, un nav skaidrs pat tas, ko šeit nozīme nāve. Kam jānotiek ar ķermeni, lai dzīva būtne skaitītos patiešām mirusi? Romāna sākumā Gaetāno skelets tiek atdzīvināts, vēlāk varoņu ķermeņi iesalst ledū, tiek visādi plosīti un indēti ar kaitīgiem izgarojumiem un starojumiem - M.P. ir īpašs ķēriens aprakstīt neciešamus eksistences stāvokļus, iznīcību un sabrukumu.

Perveņeckas teksta lasīšana pārsvarā prasa ievērojamu intelektuālu piepūli – gan frāzes, gan vēstījuma līmenī. Televīzijas ierūsinātajai iztēlei nemitīgā nepieciešamība konstruēt mentālas ainavas ir īsts maratonskrējiens. Atzīšos, ka, lai izsekotu pusreālo un mitoloģisko varoņu radu rakstiem un gaitām romāna noslēguma daļā, man nācās ņemt talkā papīru un pildspalvu. Pūliņi vainagojās ar visnotaļ koherentas ainas iezīmēšanos, un varu sacīt, ka R. Ceplim gluži nav taisnība, kad viņš saka, ka Perveņecka visu laiku novirzās no tēmas, tāpat kā viņam nav taisnība, ka romānā nav nedz redzamu kaislību, nedz traģēdiju [11]. Galu galā grāmatā notiekošais no varoņiem prasa tik lielu piepūli un sagādā tik lielas ciešanas, ka tās iesniedzas pat viņpus, aiz nāves robežas. Šajā gadījumā tomēr nepavisam neņemu ļaunā ne piespiedu iztēles fizkultūru, ne ciešanu hiperestetizāciju – palieku pie pārliecības, ka romāns ir tīrradnis un brīnums.

Vienīgais, ko nedaudz ņemu ļaunā, ir Gaetāno velnišķīgā brālēna Kafetena nelāgie ieradumi – to apraksti kā ērces pieķērušies apziņai un joprojām liek vairākas reizes dienā riebumā noskurināties.


[1] Radzobe, S. „Ne tragedņiks, bet teatraļščina dželindžerovaja”/Forums (2004.g. 19./26. marts), 9. lpp.
[2] Turpat.
[3] Latvijas teātru Ābolu ķocis/ Diena (2004. g. 10. marts), 10. lpp.
[4] Ceplis, R. „Cits kā pats”/ Diena (2006. g. 17. nov.), 9. lpp.
[5] Berelis, G. „Pie jauno grāmatu plaukta”/ Karogs, Nr. 12 (2006. g. dec.), 192. lpp.
[6] „Prozas lasījumu jaunie lasījtāji”/ Diena (2001. g. 5. dec.), 18. lpp.
[7] Perveņecka, M. Gaetāno Krematoss. R.: Dienas Grāmata, 2011, 8. lpp.
[8] Turpat, 15. lpp.

Anda Baklāne

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!