Supervaroņu un Supermena morālie kodeksi

Cilvēks ir virve, kas novilkta starp dzīvnieku un pārcilvēku – virve pāri bezdibenim.
Frīdrihs Nīče, Tā runāja Zaratustra, Prologs

Kad Supermena planētai Kriptonam tuvojas neizbēgama bojāeja, viņa tēvs Džar-Els nosūta savu dēlu uz Zemi cerībā, ka viņš kļūs par tiltu starp divām planētām. Viņam līdzi tiek iedots Ela mājas simbols (kuru Zemes iedzīvotāji iztulko kā "S" burtu), kas apzīmē cerību. Taču tā ir izmirušas rases cerība uz neiespējamu nākotni, kas padara Klārku jeb Kalu par cilvēku/būtni bez dzimtenes un bez identitātes. Pirms dēla sūtīšanas uz Zemi viņa māte saka, ka viņš būs izstumtais, uz ko tēvs atbild – Viņš kļūs par Dievu.

Saskaņā ar Frīdriha Nīčes ideju pārcilvēks ir būtne, kam piemīt no citiem neatkarīgas morālās un ētiskās vērtības, kuras ietekmē un reizē arī pakļauj pārējos. Viņš stāv pāri visiem sabiedrības, reliģijas, kā arī konvencionālās ētikas ierobežojumiem, kas norāda uz zināmām atšķirībām starp pārcilvēka un Supermena ideju. Sākotnējos Supermena radītāju Džerija Sīgela un Džo Šustera stāstos viņš ir agresīvs varonis, kurš terorizē ļaundarus, neņemot vērā savu fizisko pārākumu. Toties no 1940. gada Supermena personība tika piemērota jaunā izdevēja Vitnija Elsvorta morālajam kodeksam un varonim tika aizliegts kādu nogalināt, tādējādi Supermenu padarot līdzīgu taisnīguma un pašaizliedzības iemiesojumam Kapteinim Amerikai.

Toties 21. gadsimta komiksu varoņi arvien vairāk pievēršas gan sabiedrības, gan savas tumšās puses izpētei, bieži vien atmetot ideālistiskās morāles normas, kas piemita lielākajai supervaroņu daļai iepriekšējā gadsimta vidū. Tieši tādi komiksi kā "Watchmen", "V for Vendetta", kā arī "Betmena" sērija (īpaši Kristofera Nolana "Tumšā bruņinieka" sāga) ir savā ziņā atdzīvinājusi komiksu un komiksu filmu nozari, pretendējot uz nopietnas literatūras un nopietna kino statusu.

Tieši šajā ziņā arī jaunā Supermena versija Zeka Snaidera filmā "Tērauda vīrs" ir pārņēmusi šo tendenci. Par spīti dažādajām Holivudas varoņsāgu klišejām, kas diezgan biezā slānī atrodamas arī jaunajā Supermena versijā, filma pievēršas arī dažādām aktuālām un smagām tēmām, pierādot, ka gandrīz jebkurā kino lentē ir iespējams atrast nopietnu vielu pārdomām, ja vien ir tāda vēlme.

"Tērauda vīrs" ir diezgan tipisks tapšanas stāsts, kas skatītājiem parāda gan Supermena izcelsmi, gan ieskatu viņa dzimtās planētas Kriptona dzīvē un bojāejā, gan jaunā varoņa mēģinājumus iekļauties Zemes iedzīvotāju vidū, gan ceļu, kas Klārku Kentu noved līdz pārtapšanai par Supermenu. (Vai arī drīzāk Supermena ceļu līdz pārtapšanai par Klārku Kentu.) Dažādu tautu folklorā bieži sastopamais vigilante[1] jēdziens caurvij teju visus supervaroņu stāstus – tie ir cilvēki vai būtnes, kas pastāv ārpus pastāvošās militārās un kārtībsargu sistēmas, norādot uz tās trūkumiem. Supervaroņi aizstāv vājos, kuru tiesības dažādu iemeslu dēļ nespēj aizstāvēt pastāvošā sistēma. Ja folklorā (piemēram, stāsts par Robinu Hudu) tas vienmēr tiek saistīts ar īpaši augstu morālo un ētisko kodeksu, komiksu varoņos tas biežāk izpaužas kā konflikts starp sabiedrību un indivīdu, kā arī kā iekšējais konflikts. Piemēram, Zirnekļcilvēka slavenais citāts un sauklis, ka "līdz ar lielu varu nāk liela atbildība", norāda uz konflikta sakni – vai kādam indivīdam, kam piemīt pārcilvēciskas spējas (vai līdzekļi – Betmena gadījumā), šīs spējas noteikti ir jāizmanto sabiedrības labā, nevis pašlabuma meklēšanai, vai arī šīs spējas ir jāierobežo, mēģinot iekļauties apkārtējā vidē, lai neapdraudētu pastāvošo kārtību. Liela daļa supervaroņu stāstu (tajā skaitā arī "Tērauda vīrs") ir jau minētie tapšanas stāsti, kuros konkrētais varonis ne tikai nonāk pie savas supervaroņa būtības, bet arī pie sava individuālā morālā kodeksa, tāpat vienmēr paliekot vigilante statusā.

Psiholoģe Dr. Eva Cibuļska raksta, ka "varoņa ceļš pamatā ir ceļš uz pašintegrāciju", ko Jungs dēvē par individuāciju, kuras laikā izveidojas pilnīga personība – no nenošķirtas zemapziņas un nepieaugušas psihes izaug funkcionāla apziņa un personība. Līdzīgi supervaroņu tapšanas stāstos zemapziņas procesus var pielīdzināt piepeši atklātajām/iegūtajām superspējām, bet individuāciju – brīdim, kad varonis pieņem savu būtību, definē veidu, kādā izmantos sev piemītošās spējas. Kino valodā šī procesa noslēgums parasti ir brīdis, kad supervaronis uzvelk savu kostīmu. Runājot par Supermenu, Kventins Tarantino ir teicis: "Supermens nekļuva par Supermenu. Supermens piedzima par Supermenu. Kad Supermens no rīta pamostas, viņš ir Supermens. Viņa alter-ego ir Klārks Kents. Viņa tērps ar lielo, sarkano "S" – tā ir sega, kurā viņš kā mazulis bija ietīts, kad viņu atrada Kentu ģimene. Tās ir viņa drēbes. Tas, ko valkā Kents – brilles, uzvalks –, ir īstais kostīms. Tas ir kostīms, kuru Supermens valkā, kad vēlas iekļauties mūsu vidū. Klārks Kents ir tas, kādus Supermens mūs redz. Un kādas ir Klārka Kenta īpašības? Viņš ir vājš... Viņš ir nepārliecināts par sevi... Viņš ir gļēvulis. Klārks Kents ir Supermena kritika pret visu cilvēci."

Šajā ziņā filmā "Tērauda vīrs" Supermena tapšanas stāsta nobeigumā Kals izvēlas savu ceļu un savu kostīmu – viņš pārģērbjas par Klārku Kentu un dodas strādāt avīzē "Daily Planet". Tiesa, Klārka Kenta nedrošība un gļēvums drīzāk iemieso bailes, kuras sabiedrībā izjūt jebkurš citādais. Manuprāt, tā drīzāk ir piekāpšanās no Kala puses, viņš pielāgojas Zemes iedzīvotāju tikumiem un iekārtai arī tīri vizuāli. Viņš izdara izvēli, viņš nestaigā pa Metropoli savā kriptonieša ietērpā, viņš ziedo daļu savas identitātes, lai cilvēce justos drošāk un mierīgāk.

Supermens jeb īstajā vārdā Kals, Ela dēls, ir pirmais bērns gadu desmitos, kas uz Kriptona dzimis dabisku dzemdību ceļā – tas atbrīvo viņu no ģenētiski predestinēta likteņa, nodrošinot brīvo gribu. Brīvā griba viņu padara bīstamu Kriptona sistēmai (kurā bērni tiek radīti mēģenēs ar jau gēnu līmenī iekodētu likteni un vietu sabiedrībā), bet varētu tuvina Zemes iedzīvotājiem, kuri kopš atbrīvošanās no kristietības dogmām ar šo brīvo gribu lepojas. Bet, tā kā Kalam piemīt pārcilvēciskas spējas (kuras, kā izrādās, ir radušās nevis tādēļ, ka viņš ir citplanētietis, bet gan Zemes atmosfēras un gravitācijas dēļ, tādējādi atbildību par šīm spējām uzliekot nevis iedzimtībai, bet gan dzīves videi), viņš ar visu savu brīvo gribu ir izstumtais cilvēku vidē, kas sāk visvairāk apspēlēto tēmu "Tērauda vīrā" – ksenofobiju.

Zeka Snaidera filmas bieži caurvij drūmā sajūta, ka cilvēki nav labi un cēli savā būtībā. Viņš apspēlē cilvēku dabas tumšās puses, izmantojot tēlus, kas nav īsti cilvēciski. Tiesa, šīs tēmas tālāku izvēršanu apslāpē Holivudas kanonu ievērošana, kas pieprasa to, lai amerikāņu nācijas morālais pārākums uzvarētu. Taču jāņem vērā, ka filmā netiek parādīts klasiskais ļaunie citplanētieši pret labajiem cilvēkiem modelis, jo Zemei uzbrūk nevis planēta Kriptons, bet gan pāris izdzīvojušie Kriptona valsts nodevēji. Tādējādi šī nav divu planētu konfliktsituācija, bet gan drīzāk jautājums par politiska bēgļa izdošanu. Zemi apdraudošie Kriptona militāristi uzstāda ultimātu, liekot izdot Supermenu. Tiek radīta morālas dilemmas situācija (kura sastopama arī mūsdienu politiskajā vidē, kad valstij ir jālemj par politisko noziedznieku vai bēgļu izdošanu), kā arī tiek sakāpināta ksenofobijas problemātika. Kāpēc Zemes iedzīvotājiem būtu jācieš zaudējumi kāda svešā dēļ? Jo Supermena stāsta traģisms slēpjas tajā, ka konstanti tiek uzsvērts tas, ka viņš ir svešais, citādais, ne tāds, kā mēs.

Supermena citādumu var salīdzināt ar daudzu citu minoritāšu situāciju mūsdienu sabiedrībā – Kentu ģimene, kad adoptē atrasto mazuli, Klārkam māca neizrādīt savas īpašās spējas, māca neizcelties, neuzprasīties un par visām varītēm mēģināt iekļauties cilvēku pasaulē. Protams, tās ir mīlošu vecāku rūpju izpausmes, bet tajā pašā laikā tās ir Klārka (Kala) identitāti graujošas mācības. Tiek parādīts tas, ka nevis sabiedrība tiek izglītota tā, lai pieņemtu citādos, bet citādajiem tiek mācīts neizlekt. Šādu situāciju lieliski ilustrē bieži izskanošais apgalvojums: "Es jau neesmu homofobs, mani tie geji netraucē, bet lai tikai viņi to savu "gejiskumu" tik publiski neizrāda." Tādējādi tiek kultivēta mākslīgi toleranta un atvērta sabiedrība, kura ir gatava pieņem diversitāti, ja vien tā netiek publiski izrādīta. Tā arī Supermens visu mūžu cīnās ar savu citādumu, kurš izlaužas dažādās krīzes situācijās (piemēram, izglābjot slīkstošo klasesbiedru) un pēc tam ar vēl lielāku intensitāti tiek apslāpēts. Rodas absurda situācija, jo būtne, kam sniegta milzīga vara, baidās no būtnēm, kurām šādas varas nav. Bailes no citāduma citos un sevī kultivē Zemes iedzīvotāju ksenofobiju, radot paniku, kas, šķiet, radusies ne tik daudz no tā, ka šis citādums varētu būt bīstams, bet gan no tā, ka šo citādumu nāksies pieņemt, tādējādi mainot visu līdz šim pastāvējušo uzskatu sistēmu.

Ja bailes no Supermena citāduma ir saistāmas ar to, ka viņa eksistence sagrauj lielākās cilvēces daļas uzskatus, ka Zeme ir vienīgā apdzīvotā planēta, tad, piemēram, "X-cilvēku" sāga apspēlē bailes no citāduma līdzcilvēku vidū. Cilvēki, kuriem ģenētisku mutāciju dēļ piemīt pārcilvēciskas spējas, rada cita veida paniku – bailes saslimt ar citādību, ko var pielīdzināt daudzu homofobu bailēm, ka ar homoseksualitāti var aplipināties. Tādējādi X-cilvēku tapšanas stāstos liela nozīme ir savu spēju kā dabiskā stāvokļa pieņemšanai, neuztverot tās kā lāstu vai kā izārstējamu slimību. Arī X-cilvēki kļūst vai nu par varoņiem, vai anti-varoņiem, atrodot savus individuālos morāles kodeksus, kas vai nu saskan ar pārējās sabiedrības nostāju, vai, gluži pretēji, pretojas tai. Supermena gadījumā morālā kodeksa izvēle ir tā, kas viņu pārvērš no potenciāla Nīčes pārcilvēka iemiesojuma par varoni, kas darbojas pastāvošās sabiedrības ietvaros, iemiesojot tās augstākās, humānistu vērtības.

"Tērauda vīrs" atklāj, ka Kriptona iedzīvotāju lielākais posts slēpjas tajā, ka viņi ir zaudējuši savu cilvēcību (kriptonismu?) un pārlieku uzticējušies progresa pozitīvajām pusēm. Kā kaujas karstumā amerikāņu militāristiem paziņo superkareive Faora Ul, cilvēces trūkums ir turēšanās pie (kādām abstraktām) morāles vērtībām, jo to zaudēšana nodrošinot evolucionāru pārākumu, un evolūcija uzvarot vienmēr. Taču, kā jau minēju, šie uzskati piemīt tikai vienai nelielai Kriptona pārstāvju daļai.

Supermens, nonākot uz Zemes, ir cilvēks bez jebkāda kodeksa, kas veido paradoksālu situāciju, jo, viņa planētai aizejot bojā, Kala vecāki savā mazulī iekodē visas planētas pamatu, kas arī tiek dēvēts par Kodeksu. Bet, tā kā Kals uzaug sev svešā vidē, viņam nav iespējas šo Kodeksu izmantot vai pat apjaust. Mēģinot iekļauties cilvēku sabiedrībā un apspiežot savu individualitāti, viņš izvēlas vientulību un nošķirtību, patiesi komunicējot tikai ar saviem audžuvecākiem, kuri ir vienīgie, kas apzinās viņa citādību un to savā veidā arī pieņem. Brīdī, kad Kals atklāj savu patieso būtību, viņš arī atklāj Kriptona Kodeksu, nonākot izvēles priekšā – viņam ir iespēja kļūt par pārcilvēku, atmetot sevī iekodēto Kodeksu un ignorējot Zemes iedzīvotāju morālos principus. Brīdī, kad tiek sakauti iebrucēji no Kriptona, Kals var izvēlēties dzīvot pāri kodeksu ierobežojumiem, šajā brīdī viņam arī tiek dota iespēja kļūt par dievu. Līdzīga izvēles situācija (tiesa, pārspīlētākā formā) ir aplūkota citā Zeka Snaidera filmā "Watchmen", kur ar citādību un pārcilvēciskām spējām apveltītie varoņi nodalās no visa cilvēciskā. Dr. Manhetens (pat zaudējis savu cilvēka veidolu) izvēlas pamest Zemi un atbrīvoties no visa, kas viņu vēl saista ar cilvēci, turpretim Ozimandiass savas spējas un intelektu izmanto, lai iejustos dieva lomā. Ozimandiasa tēls iemieso varas un pārcilvēka apziņas destruktīvo un arī bezcerīgo pusi, kura spēj novest līdz idejai par visas cilvēces iznīcināšanu pašas cilvēces labā. Tāpēc, apzinoties šo risku, filmā "Tērauda vīrs" Zeks Snaiders liek Supermenam izvēlēties atmest pārcilvēka ceļu. Kā trimdinieks Supermens izvēlas par savām mājām uzskatīt Zemi, tādējādi arī savu morālo kodeksu veidojot pēc Zemes iedzīvotāju parauga, tiesa, izkristalizētā un idealizētā veidā.

Pārcilvēka ideja caurvij visus supervaroņu stāstus (jau pats vārds supervaronis sevī ietver ideju par pār-varoni), jo par spīti bailēm no citādā cilvēki vēlas sevi uzskatīt par īpašiem un neatkārtojamiem, par būtnēm, kam piemīt nevienam citam nepiemītošas īpašības un spējas. Bet supervaroņi – lai arī izstumtie, lai arī nepieņemtie, lai arī būtnes ar dažādām identitātēm, lai arī kā vigilantes ārpus likuma – izvēlas humānās vērtības un savus morāles kodeksus lielākoties būvē pēc Rietumu sabiedrības ideālu parauga. Tādējādi supervaroņi ir gan cilvēku baiļu un nedrošības radīti bubuļi, gan arī tēli, kas radīti, lai sabiedrību nomierinātu. Ja policija netiek galā ar kādu izcilu ļaundari, palīgā nāks Betmens, kas uzņemsies netīro darbu, ja Zemi apdraudēs citplanētieši, palīdzēs Supermens vai Tors, jo viņi ir pieņēmuši cilvēces morālo kodeksu tā tīrākajā veidā. Un tas, ka savā individuācijas procesā šie pārcilvēki ir izvēlējušies pārstāvēt un iemiesot cilvēku morāles kodeksu, nozīmē, ka šis ir pareizais un īstais kodekss. Supermenam kā citplanētietim piemītošā brīvā griba ir izvēlējusies nevis Kriptona, bet Zemes kodeksu, kas nozīmē, ka ar cilvēci viss ir kārtībā, jo arī pārcilvēki ir mūsu pusē.