Attēlā - Naidžels Ņūbats
 
Sarunas
20.06.2017

Suns vai telefons?

Komentē
0

Valtera Sīļa Latvijas Nacionālajā teātrī iestudētā izrāde "Savādais atgadījums ar suni naktī", ko Saimons Stīvenss veidojis pēc savulaik slavenā Marka Hedona romāna, likusi daudziem aizdomāties par normālo un to, kā mentālās un uztveres īpatnības ietekmē cilvēku dzīvi. Daudzi spiesti palikt mājās, lai gan tikai neliela praktiska palīdzība cilvēkiem ar dažādiem autiskā spektra traucējumiem nodrošinātu pilnvērtīgu sabiedrisko dzīvi. Vēl vairāk, autistu īpašais uztveres un datu apstrādes – domāšanas – veids varētu būt ieguvums sabiedrībai mūsu daļēji tehniskajai loģikai pakļautajā ikdienā. Dažādi mediju rīki un lietotnes šajā jomā nav nekas jauns, tomēr pasaulē joprojām notiek intensīvs pētniecības darbs, kura mērķis ir pielāgot jaunākās mediju tehnoloģijas, lai palīdzētu iekļaut sabiedrībā cilvēkus ar īpašām vajadzībām. Galu galā šīs tehnoloģijas lielā mērā maina mūsu skatījumu uz pasauli – caur virtuālo un hibrīdo realitāti, kurās arvien vairāk pavadām laiku.

Šī gada martā Bristoles Rietumanglijas universitātes komunikācijas dizaina pasniedzējs Naidžels Ņūbats (Nigel Newbutt) Rīgā nolasīja lekciju par jaunāko mediju tehnoloģiju pielietojumu, lai cilvēkiem ar autiskā spektra traucējumiem atvieglotu integrāciju sabiedrības ikdienas dzīvē. Intervijā viņš stāsta par saviem un kolēģu pētījumiem un jau ieviestajiem jauninājumiem.

Mediju vēsture rāda, ka atsevišķi izgudrojumi un atklājumi var pilnībā mainīt sociālās attiecības un to, kā cilvēki dzīvo, sadarbojas, domā par pasauli un vērtē lietas un darbības. Jūs nodarbojaties ar mediju dizainu. Kā uztverat mediju lietojuma nozīmi un tā sekas – no jutekliskās pieredzes līdz kognitīvajai uztverei un sociālajai izziņai? Vai nav tā, ka mēs lielākoties neredzam šo pārmaiņu dziļumu, jo domājam par mediju lietojumu vairāk kā par izklaidi, nevis atbalstu noteiktām, iespējams, īpašām vajadzībām?

Man šajā sakarā drīzāk liekas, ka mediji spēj un arī ietekmē inovāciju attīstību un sociālās attiecības tā, ka mums – cilvēkiem – kaut kā jāsaprot, kā tikt ar to galā, izmantojot inovācijas savā labā. Tāda nu ir cilvēka daba – ja mums ir kādas jaunas mediju lietošanas iespējas, mēs tās izmantosim, turklāt centīsimies gūt kādu labumu. Lielākoties mērķis ir komunikācijas uzlabojumi, mēģinot padarīt to labāku, vieglāku, atvērtāku. Runājot par izklaidi, kas, kā teicāt, dominē pār lietojumu īpašām vajadzībām, man liekas, tas ir tādēļ, ka cilvēki labumu saprot pirmām kārtām ekonomiski un mēģina tādējādi nopelnīt, tādēļ inovācijas bieži vien redzam vairāk komerciālajā sektorā. Tā kā īpašo vajadzību atbalstīšana ne vienmēr ir ienesīga vai komerciāli izdevīga, te arī mazāk līdz šim izdarīts. Ir arī izņēmumi, piemēram, labdarības organizācija "Special Effect" dara fantastisku darbu, lai pārveidotu spēļu kontrolpultis un citas ievades ierīces, kuras tad palīdzētu cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Te jāsaka: izdarot nopietnu darbu, viņi vienlaikus nodarbojas ar labdarību. Vai tāda veida darbu varētu komercializēt – tas ir patiešām interesants jautājums. Bet ir arī jautājumi, kas rodas, skatoties, kā mediji attīstās izklaides jomā: jautājumi par auditorijas veidošanos un to, kā cilvēki patērē medijus. Pamazām redzam, piemēram, kā skolās izmanto arvien vairāk jaunu un interesantu mediju: pat mana desmitgadīgā meita var nedaudz programmēt un izmanto video apstrādes programmu. Digitālajai ciltij būs pavisam cits skatījums uz to, kā mediji tiek izmantoti un kā to varētu darīt.

Vai jūs varētu mazliet pastāstīt par tām mediju tehnoloģijām – gan aparatūras, gan programmatūras nozīmē. Kuras jūsu acīs ir īpaši perspektīvas, tieši tagad attīstās un varētu nākotnē mainīt pasauli? Ko tās mainīs? Vai šajā kontekstā ir svarīgs jautājums par to, kā cilvēkus ar īpašām vajadzībām varētu ciešāk iekļaut sociālajā ikdienā?

Manā skatījumā tieši šobrīd par ikdienas un vairākuma lietotām tehnoloģijām kļūst virtuālā realitāte un paplašinātā (augmentētā) realitāte. Protams, ar "Pokemon Go" mums jau ir labs piemērs tam, kā tagad var izmantot šo citādo realitāti, pielietojot spēļu teorijas un ļaujot cilvēkiem sadarboties un dalīties ar pieredzēto. Tieši pateicoties šai savienotībai, tehnoloģijas tuvākajā nākotnē, visticamāk, būs kaut kas ļoti nozīmīgs. Augmentētā un virtuālā realitāte, ko piedzīvosim ar īpašām brillēm (citiem vārdiem sakot, uz acīm liekamiem displejiem), tieši šobrīd kļūst par komerciālu produktu, un to sāk izmantot kā kaut ko normālu, vienkārši ikdienā mājās, savām vajadzībām. Tam ir milzu potenciāls daudzās jomās – izklaidējošā izglītībā, izklaidē kā tādā, komunikācijā. Mēs jau esam pārgājuši no vēstuļu komunikācijas formas uz telefonu, īsziņām, e-pastiem, videosarunām, skaipu, un varbūt VR būs nākamais saziņas veids. Iegūstot sev "Oculus", feisbuks pasvītroja šīs attīstības nozīmīgumu. Visas šīs tehnoloģijas piedāvā cilvēkiem ar īpašām vajadzībām "drošas" vides labākai komunikācijai, tās ļauj arī atklāt savu pieredzi citiem cilvēkiem. Tādā nozīmē tehnoloģija var palīdzēt šādiem cilvēkiem "pacelt spēles lauku". "Minecraft" spēli, piemēram, autistu grupas jau tagad var izmantot, gan komunicējot ar savā starpā, gan sazinoties ar vecākiem. Šajā piemērā redzams, kā tehnoloģijas var palīdzēt šai sabiedrības daļai, palēninot komunikāciju cilvēkiem ar kognitīvajām atšķirībām (t.i., izmantojot tekstuālus vēstījumus, videosarunas un virtuālo realitāti), un tā mēs kā sabiedrība sākam domāt citādi – iekļaujoši –, pieļaujot un atzīstot citu atšķirības.

Ko, jūsuprāt, sociālā kontekstā nākotnē nozīmēs būt ar autiskā spektra traucējumiem? Kas īsti mainīsies mūsu domāšanas veidā šo tehnoloģisko inovāciju dēļ?

Domāju, ka invaliditātes jēdziens nākotnē vispār var izzust. Man šķiet, mēs arvien vairāk pietuvojamies invaliditātes sociālajam modelim un atzīstam arī stiprās puses un noteikta veida prasmes un priekšrocības, kas šādiem cilvēkiem ir un ko tie var dot sabiedrībai. Protams, lai tā notiktu, lai sabiedrība citādāk paskatītos uz atšķirīgo, jāmācās no labākajām praksēm šajā jomā, kā piemēram, "Microsoft" programma, kur cilvēki ar autiskā spektra traucējumiem tiek nolīgti darbā tieši šo īpatnību dēļ, jo tās izrādās priekšrocība. Jo vairāk mēs skatāmies uz dažādām invaliditātes formām jeb atšķirīgām validitātēm, jo vairāk iespējams, ka mums izdosies attīstīt iekļaujošu un akceptējošu sabiedrību – un katram te ir sava loma, lai tas noteiktā veidā realizētos. Mēs skatāmies uz pasauli no neirotipiskā skatpunkta, bet, ja uz to paskatās no citu cilvēku skatpunkta un citādā veidā, to pašu var ieraudzīt pavisam atšķirīgi. Nacionālās autisma sabiedrības (NAS) projektā nesen to varēja lieliski novērtēt, un šim projektam bija lieli panākumi. Ir tikai jāidentificē veidi, kā ļaut citiem redzēt pasauli tā, kā to redz cilvēki ar dažādām īpašajām vajadzībām: kādēļ gan būtu jāmainās "viņiem", nevis "mums"?

Jūsu pētījumos par mediju tehnoloģijām un cilvēkiem ar autiskā spektra problēmām ir arī filozofisks jautājums – vai tās ir drīzāk tehnoloģijas, kas atbalstīs vai palīdzēs (protams, tās vairāk vai mazāk parāda, cik efektīvi strādā), vai arī te vairāk tiešām nepieciešama attieksmes maiņa, turklāt no visām pusēm, kas šajā pārinterpretēšanas procesā iesaistītas: cilvēki ar autismu, ārsti, mediķi, ģimenes locekļi, pašvaldības, valdība, filozofi un žurnālisti, utt. Kas, pēc jūsu domām, ir svarīgākais darāmais?

Tas ir labs jautājums. Tas ir jautājums par zirgu un ratiem. Mums nepieciešams izveidot pierādījumu bāzi – un, manuprāt, šobrīd nepieciešami spēcīgāki argumenti –, kas pierādītu tehnoloģiju lietojuma priekšrocības šajā jomā. Tas būs tāds kā pirmais puzles gabaliņš: ko varam darīt, lai pārvarētu autisma izaicinājumus? Tad otrs puzles gabaliņš: kā mēs jebkuros apstākļos varam izmantot pieejamo, saprotot tādas īpatnības kā autisms citādi, kā iespēju. Tātad cilvēkiem ar autismu vispirms nepieciešams piedāvāt vidi, kurā viņi varētu komunicēt, piedalīties "normālajā" pasaulē un piekļūt sabiedrībai vienlīdzīgi ar citiem. Pēc tam arī mēs atklāsim, ka sabiedrība varbūt vairāk vēlas pieņemt un tolerēt atšķirības. Bet plaisa ir dziļa. Iespējams, jāgaida, kamēr digitālie iedzimtie kļūst gados vecāki (vēl pēc kādiem 10–30 gadiem), un tikai tad mēs patiešām redzēsim, kā sabiedrība mainās, lielākā mērā pieņemot dažādību. Es saredzu, ka tehnoloģijām šeit būs liela loma. Bet savus uzdevumus es redzu tieši šīs pierādījumu bāzes veidošanā – par tehnoloģiju lietojumu grupām ar autiskā spektra traucējumiem. Mans mērķis ir izzināt, kā to darīt vislabāk. Tikai tad varēs ķerties pie lielajiem (filozofiskajiem) jautājumiem.

Savā lekcijā jūs minējāt dažādus tehnoloģiju un lietotņu veidus saskaņā ar dažādajām specifiskajām vajadzībām, kādas cilvēkiem ar autismu varētu būt. Vai jūs, lūdzu, varētu īsi raksturot jaunākos pētījumu virzienus un rezultātus? Kādas tad īsti problēmas mediji palīdz risināt?

Piemēram, tikai nesen izrādījās, kā dažādi lielie ekrāni palīdz cīnīties ne tikai ar trauksmes izjūtu, bet pat ar fobijām, kā Ņūkāstlas Universitātes projektā "Zilā istaba". Būtiskākais šeit ir tas, lai ar autismu sirgstošu cilvēku izjūtas tiktu rūpīgi izpētītas, un šis darbs turpinās. Tā tiešā rezultātā tehnoloģijas un metodes nonāk ārstniecības iestādēs pie šādiem cilvēkiem. Te nu mēs varbūt pirmo reizi redzam, kā tehnoloģiju var izmatot jēgietipīgā veidā, lai palīdzētu. Bet tas nenotiek bieži...

Domāju, ka virtuālā realitāte turpinās iegūt arvien lielāku lomu autisma un citu īpašo vajadzību grupu integrācijā sabiedrībā. Piemēram, profesors Denjels Frīmens (Daniel Freeman) Oksfordā parādījis, ka virtuālo realitāti var izmantot, lai samazinātu mānīgo pārliecību iespaidu. Vēl viena tehnoloģija ir roboti, kurus šobrīd attīsta, eksperimentējot ar grupām, lai palīdzētu saprast emocijas un komunikāciju, Lielbritānijā šo darbu vada Londonas Universitātes koledža. Ir uzsākts liels darbs, lai risinātu paranojas, trauksmes, fobijas un komunikācijas problēmas, kas cilvēkiem ar autismu sarežģī sociālo dzīvi. Svarīgākie rezultāti šajā jomā ir sejas atpazīšanas programmas un komunikācijas iemaņu attīstīšana.

Lūdzu, pastāstiet par sava pētījuma rezultātiem un to nozīmi – kā jūs varētu aprakstīt, kas jau ir sasniegts un ko vēl vajadzētu darīt?

Mana pētījuma rezultāti nesen publicēti, un tajos atklājas, ka cilvēki ar autismu akceptē virtuālās realitātes pielietojumus (var ņemt līdzi un izmantot virtuālo telpu), īpaši vērtīgs šeit ir klātbūtnes un ieniršanas efektu pielietojums, tāpat arī mediju lietojuma ekoloģiskā validitāte (dabiskuma sajūta) izrādījās augsta. Vēl svarīgāk ir tas, ka negatīvie efekti fiksēti pavisam nelieli – izmantojot virtuālās realitātes brilles, tikai pavisam nelielam skaitam cilvēku, ar ko sadarbojos, radās slikta pašasajūta. Tā es pamatoju, ka autisma gadījumā virtuālā ierīce der itin labi, bet tas, kā to labāk lietot, prasa tālākus pētījumus. Šajā sakarā mēs mēģinām nenoteikt pārāk šaurus mērķus un izvirzām savus pētnieciskos jautājumus vispārīgi, pievēršoties problēmām un situācijām reālajā dzīvē un papildus lietojot augmentētās realitātes tehnoloģijas.

Zīmīgi, ka mūsu pirmā pētījumu projekta rezultāti norādīja uz nepieciešamību uzdot jautājumus par tehnoloģiju atbalsta iespējām cilvēku grupām ar autiskā spektra traucējumiem tieši reālās dzīves kontekstā. Tieši šie ir jautājumi, kas te joprojām palikuši neatbildēti.

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0