Komentē
1

Ukraiņu rakstnieks un kinematogrāfists Oļegs Sencovs 2014. gadā tika aizturēts okupētajā Krimā, nepatiesi apsūdzēts terorismā un 2015. gadā Krievijas militārajā tiesā viņam piespriesti 20 gadi cietumā. 2018. gada 14. maijā viņš pieteica badastreiku, pieprasot atbrīvot visus netaisni ieslodzītos ukraiņus Krievijā. PEN International līdz ar citām starptautiskajām cilvēktiesību organizācijām pieprasa nekavējoties atbrīvot Oļegu Sencovu un publicē viņa stāstus dažādās pasaules valodās. Stāsts "Suns" izdots apgāda "Laurus Press" krājumā "Stāsti" 2015. gadā. Latviski tulkojusi Ilze Elizabete Strazda.

Bērnībā es ļoti gribēju suni. Vācu aitu suni. Pilnīgi noteikti vācu aitu suni. Es tos daudz biju redzējis filmās, un daži dzīvoja mūsu ciematā. Es gribēju pats savu. Vest to pastaigās, mācīt tam trikus. Staigāt pa ielu un just, kā visi skatās. Es vēlējos, lai tas man klausa, es gribēju, lai mēs mīlētu viens otru.

Man jau bija bijis viens suns. Tas gan vairāk bija ģimenes suns, ne jau manējais. Tam bija galīgi neizteiksmīgs vārds – Tuziks. Viņš bija vidēja auguma melns krancis, kas vienu dienu vienkārši ieklīda mūsu dārzā. Tuzs (šādi suni saucu, lai padarītu to godājamāku, pārsvarā vien manis paša acīs) bija piedzīvojis grūtus laikus – varēja redzēt, ka viņš ir ticis pamatīgi sists un dauzīts. Pirmo nedēļu pie mums viņš pavadīja savā suņu būdā un nenāca ārā, pat lai ēstu. Viņš bija laimīgs, ka neviens viņam nedarīja pāri, un gluži vienkārši izbaudīja mieru un klusumu.

Bet ar laiku Tuziks pie mums pierada, mēs visi viņu iemīlējām; man tad bija ap deviņiem, desmit gadiem. Es ņēmu viņu līdzi pastaigās mežā un laukos. Es viņu vadāju līdzi iesietu striķī. Mājās turējām viņu ķēdē, bet naktī palaidām vaļā, un viņš skraidīja pa dārzu vai ielu un nevienu netraucēja. Viņš bija ļoti gudrs, paklausīgs un ar labu raksturu. Bet viņa iepriekšējā dzīve bija atstājusi nospiedumus. Mēdz teikt, ka cilvēku dzīves pieredzi var nolasīt viņu sejā. Tā ir patiesība. Arī suņu dzīves ir lasāmas to acīs. Mūsu melnā kranča acis vienmēr bija skumjas.

Pagāja daži gadi, un vienā pavisam parastā rītā mana mamma mani pamodināja, apsēdās uz gultas malas un pateica, ka Tuziks ir miris. Ciematā tika šauti noklīdušie suņi, un Tuziku nošāva uz ielas, agri no rīta, tieši pie mājas vārtiem. Mamma rosināja mani nedaudz paraudāt, lai es justos labāk, bet es nespēju. Es nevarēju tam noticēt. Nē, es zināju, ka viņš ir nošauts, bet kaut kā nespēju ne tam noticēt, ne to saprast.

Tā tas vienmēr notiek. Ir jāpaiet laikam starp to brīdi, kad tev pasaka, ka kāds tuvinieks ir miris, un brīdi, kad tu to saproti un tiešām izjūti zaudējumu. Ar mani tas ir noticis vairākas reizes. Kad man palika divdesmit gadu, pie manis atnāca un pateica, ka mans tēvs ir miris, un pirmā sajūta, kas piepildīja manas domas, bija "tas nav iespējams". Pat stundu vēlāk, kad es redzēju, kā viņa ķermenis guļ, it kā viņš būtu vienkārši iemidzis, es nespēju izjust zaudējumu. Un nākamajā dienā, kad viņu zārkā iznesa ārā no mājas, kaut kur dziļi es sajutu asas sāpes, bet nebija nekādu apdullinošu skumju. Nākamā reize, kad sajutu trulas sāpes, bija kapsētā, kad pēc atvadām tika dota zīme aizvērt zārku un kaprači sāka aiznaglot zārka vāku ar dobjiem, tik ļoti dobjiem āmura sitieniem uz jau sagatavotām naglām. Dziļajā kapā viņi bija atstājuši tukšu pudeli, ko pirms tam bija dzēruši, pamestu un aizmirstu.

Šķita, ka viss notiek vates sapnī. It kā tas nemaz nenotiktu ar tevi. Bēru mielasts strādnieku ēdnīcā, vodka, no kuras nereibsti, un tie visi cilvēki, nejauši vai līdzjūtīgi vērotāji, tie visi radinieki.

Un tad, vēlu vakarā, kad viss jau ir nomierinājies, kad mājā bija palikuši tikai tuvākie, kad viss bija novākts un mēs jau gatavojāmies doties pie miera pēc smagās dienas, klusā verandas stūrī, tumsā, aiz ielas lampas gaismas apļa, es apsēdos uz maza, salokāma ķeblīša. Es biju noguris un sēdēju klusumā, vērojot tumsu. Un pēkšņi attapos, ka sēžu tur, kur vienmēr patika sēdēt manam tēvam. Es sēdēju uz viņa mīļākā ķebļa, ko viņš pats bija uztaisījis. Un tad es skaidri sapratu, ka viņa vairs nav. Es to sajutu fiziski – šeit ir viņa vieta, viņa ķeblis, bet viņa nav un nekad vairs nebūs. Tas bija biedējoši – just tādu tukšumu, tādu melnumu. Un es sāku raudāt, klusām, lēnām, knapi izdodot skaņu. Mans astoņus gadus vecais brāļadēls bija turpat un pamanīja, ka raudu. Viņš mēģināja mani mierināt, kā bērni to mēdz darīt, – viņš sāka glaudīt manu galvu. Tāpat, nesakot ne vārda. Un tā es sēdēju uz ķebļa, noliecis galvu, raudot bez skaņas, un viņš stāvēja blakus un klusumā glaudīja manu galvu.

Pēc tam, kad Tuziks nomira, pagāja gandrīz gads, līdz es pārliecināju savus vecākus sagādāt man jaunu suni. Vācu aitu suni! Manā divpadsmitajā dzimšanas dienā mans tētis un es aizbraucām uz pilsētu un dzīvnieku tirgū nopirkām kucēnu, vācu aitu suņa un kaukāzieša krustojumu. Kucēns bija pavisam sīks, aptuveni nedēļu vecs, viņš knapi rāpoja un neēda gandrīz neko. Viņš viegli varēja ietilpt pat manā bērna plaukstā; viņam nebija nekādu sugas reģistrācijas dokumentu, viņš maksāja tikai piecpadsmit rubļus. Naktī viņš smilkstēja un rāpoja pa manu guļamistabas grīdu, līdz manai mammai tas apnika un viņa ielika kucēnu manā gultā, kur tas sasildījās un aizmiga. No sākuma es kucēnu baroju, iemērcot pirkstu pienā un dodot viņam zīst no pirksta, jo viņš vēl nemācēja pats dzert. Mēs mazuli saucām par Diku.

Suns auga ātri. Viņš bija spēcīgs, pinkains un neveikls un, kā jau visi kucēni, mīlēja rotaļas. Kad Diks uzauga, es biju nedaudz vīlies: krancis ir un paliks krancis, un, lai gan vācu aitu suņus krustoja ar kaukāziešiem, lai iegūtu labāko no abām sugām, mans suns neizskatījās kā tie suņi bilžu grāmatā, ko reiz biju aizņēmies. Kādu brīdi tas mani tiešām apbēdināja, bet ar laiku mana mīlestība pret suni pārņēma satraukumu par viņa trūkumiem.

Mans suns izauga liels un stiprs. Sarkani melnais kažoks lika tam izskatīties vairāk pēc vācu aitu suņa, bet viņa lielie kauli nenoliedzami bija kā kaukāzietim, tāpat kā viņa ausis, kas galos liecās uz leju, un arī viņa nedaudz ieliektā aste. Diks man ļoti pieķērās, un es – viņam. Mēs bieži gājām pastaigās, un es viņu mācīju – viņš daudz iemācījās no tā, ko dienesta suns spētu izdarīt. Bet tajā pašā laikā viņam bija grūti kontrolējams raksturs. Vienmēr, kad viņš ieraudzīja cāli vai pīli, vai tamlīdzīgu upuri, parādījās viņa medību instinkts, kas noveda pie neskaitāmiem strīdiem ar aprīto dzīvnieku īpašniekiem, tai skaitā maniem vecākiem.

Es parasti ņēmu Diku līdzi uz mežu, kas atradās netālu no mūsu ciemata, otrpus laukam, pakalna augšgalā. Mēs pastaigājāmies vieni vai arī ar maniem draugiem, kas ņēma līdzi savus suņus – kaut gan neviens no tiem nebija tik skaists kā manējais. Bija jautri būt ar pārējiem, bet es devu priekšroku pastaigām ar savu suni vienatnē. Tie bija neaizmirstami brīži. Pēc tam, kad esi apzināti palicis nedaudz iepakaļ un noslēpies krūmos, viņš tevi meklē. Viņš meklē un atrod tevi. Un cik laimīgi jūs esat, atrodot viens otru pēc neilgā šķiršanās brīža! Suns ir laimīgs, jo ir atradis savu saimnieku, bet saimnieks ir laimīgs, jo viņa suns ir tik gudrs, un jūs abi esat laimīgi, jo mīlat viens otru un atkal esat kopā. Vai arī, cik aizraujoši, kad jūs atrodat zaķi, kas sēž klusi līdz pat pēdējam brīdim un tad aizšaujas prom tava degungala priekšā, un tu vēro, kā tavs šķietami lēnīgais suns pēkšņi pārtop bultā, pieglaudis ausis, un, nedaudz smilkstot, aizsteidzas dzīvniekam nopakaļ, palēnām zaudējot ātrumu.

Cik jauki ir tā pastaigāties drēgnā rudens dienā, ilgajā, gaišajā krēslā, kad neviena nav apkārt, gaisā smaržo pēc trūdiem un apkārt valda neliela migla.

Arī ziema ir labs laiks pastaigām, kad nokrīt sniegs, lai cik arī reti tas notiktu mūsu ciematā, kad var redzēt pēdu nospiedumus, tavus paša un visu pārējo, kad tava balss skan tālu, kad tu no visa spēka sauc: "Dik, šurp!" un dzirdi viņa ķepu būkšķus, kam seko viņa elpa, un tad tu redzi savu suni skrienam tev pretī, notraucot sniegu no zemākajiem zariem. Un cik burvīgi ir vasaras vakaros atgriezties no pastaigas, kad gaiss ir pilns skaņas un smaržo pēc vētras, kas vēl nav notikusi, un tu iznāc no meža un pēkšņi apjaut, ka lapu čuksti ir pārāk skaļi, attopies, ka tas ir lietus, kas jau sācies un seko tev mežā. Un tu sāc skriet, cik vien ātri spēj, pāri laukam, un tavs suns skrien tev līdzās, pagriezis galvu pret tevi, un pusceļā lietus jūs noķer. Tad jūs ejat mājas kopā, tu paņem viņu siksnā, un visi suņi ielā jūk prātā no riešanas, un tavējais atbild ar savu pērkonam līdzīgo rējienu, un tu knapi spēj viņu saturēt, un jūs abi esat noguruši un laimīgi. Tad tu viņam iedod ūdeni, tu ielej to viņa bļodā no lielās pudeles un atnes viņa vakariņas. Jūs abi aizmiegat laimīgi. Nākamajā rītā tu dodies uz skolu, un suns, velkot līdzi ķēdi, seko tev līdz pat vārtiem, un jūs abi zināt, ka vakarā būs vēl viena pastaiga, jūs abi atkal būsiet kopā, laimīgi.

Bērnība ir laimes pilns laiks. Paldies Dievam, man bija laba bērnība, kuras vissiltākie un mīļākie brīži tika pavadīti pastaigās ar suni.

Taču tad bērnība pakāpeniski beidzas un pastaigas ar suni pārvēršas par nogurdinošu pienākumu vai arī iespēju iziet ārā, mežā, uzpīpēt, vai arī uzspēlēt kārtis ar draugiem. Vasarās es savus vakarus veltīju draugiem un futbolam, nevis savam sunim. Un katru reizi, kad viņš redzēja, ka tuvojos vārtiem, Diks lēca kājās cerībā, ka mēs dosimies pastaigā, bet gandrīz katru reizi viņam nācās vilties. No sākuma es vienmēr apstājos, paglaudīju viņu un atvainojos, ka mēs neiesim pastaigāties, un viņš nolaizīja manu seju, un ar to mēs šķīrāmies. Vēlāk es tikai paplikšķināju viņa pakausi, pirms izgāju, un vēl pēc kāda laika vienkārši gāju garām. Jo vecākās klasēs mācījos, jo retākas kļuva mūsu pastaigas, es ar viņu pavadīju aizvien mazāk laika, un drīz vien ieradums doties pastaigās izzuda pavisam. Man uzradās jaunas intereses, jauni draugi, suns aizbīdījās otrajā plānā, kā sieva, ar ko turpini dzīvot, bet jau sen vairs nepamani.

Vēlāk, kad pabeidzu skolu, es devos studēt uz pilsētu un Diku satiku tikai vienreiz nedēļā. Es viņu mīļoju, kad atbraucu, dažkārt arī, kad devos prom. Vai es viņu vēl aizvien mīlēju? Protams, ka mīlēju, bet tā mīlestība jau bija kļuvusi par ieradumu, līdzīgu tam, kā tiek mīlēti veci cilvēki. Diks jau bija desmit gadus vecs, viņš bija sācis novecot. Vai viņš vēl aizvien mīlēja mani tāpat kā pirms tam? Es domāju, ka jā. Mana mamma par viņu rūpējās pēdējos gados – baroja viņu un izlaida ārā naktī –, bet suns tāpat izvēlas tikai vienu saimnieku un paliek tam uzticīgs līdz pat beigām. Diks saslima, viņa pakaļkājas vairs neklausīja; viņš reti pieslējās kājās; viņam bija reimatisms. Mana ģimene spēja ar kaiti cīnīties (ar kuru, starp citu, sirgu arī es, kad vēl biju bērns), un mēs viņam sagādājām nepieciešamās zāles. Dikam kļuva labāk, viņš atguva spēkus un nodzīvoja vēl pusgadu.

Viņš mira ilgi un mokoši. Kamēr mēs mēģinājām izlemt, vai iemidzināt viņu vai ne, viss jau bija beidzies. Es atgriezos no pilsētas, ieliku viņu lielā kastē un aiznesu apglabāt. Vecumā Diks bija sarucis uz pusi mazāks, taču tik un tā bija diezgan smags.

Es pats viņu apraku komposta kaudzē, kas pakāpeniski kļuva par izgāztuvi, tieši blakus ceļam, kas veda uz mežu, – tam pašam ceļam, pa kuru vienmēr staigājam. Es izraku bedri, ieliku tajā suni un sāku rakt bedri ciet. Man nebija nekā, ar ko viņu apklāt, un, kad pirmā zemes čupiņa nokrita uz suņa purna, es apstājos. Tas bija grūti. Es to nespēju izdarīt. Pēc otrās lāpstas man izsprāga asaras. Kad zeme apklāja suni, kļuva vieglāk. Es nekad nebūtu domājis, ka apglabāt savu suni būs grūtāk, nekā apglabāt tēvu.

Mēdz teikt, ka nav sliktu cilvēku, ir tikai slikta rīcība. Tā ir patiesība. Jebkurā cilvēkā ir vismaz nedaudz labā. To sauc par labsirdību. Un, jo labsirdīgāks cilvēks ir, jo labāk. Visa šī labsirdība ir iedēstīta mūsos bērnībā. Tas ir mūsu mātes maigums un tēva rokas, tas ir mūsu draugos, pasakās un grāmatās. Tā ir multfilmās, ko skatāmies. Mazajā mamutēnā, kas peld uz ledus gabala pretī savai mātei, ir vairāk labsirdības nekā visās labdarības organizācijās kopā! Un labsirdība arī ir mīlestība. Ne jau tikai mīlestība pret vecākiem, radiniekiem un ģimeni, bet arī pret dzīvniekiem. It īpaši pret mājas dzīvniekiem, it īpaši pret taviem dzīvniekiem.

Un vislabākais no visa ir mīlēt suni un piedzīvot suņa mīlestību. Kaķi un papagaiļi – viņi neprot mīlēt. Dzīvot viņi prot, pilnīgi noteikti, bet ne jau mīlēt. Mīlestība uz suni ir vistuvākā mīlestībai uz sievieti. Tava mamma var tevi mīlēt, bet viņai arī jāmīl tavs tētis, brāļi un māsas, viņas pašas māte un tēvs un varbūt arī tavs kaimiņš, onkulis Petja, kaut gan tā vispār nav mūsu darīšana… Bet suns mīlēs tikai tevi un būs uzticīgs tikai tev. Un pretī tas neprasa neko. Tikai tavu mīlestību.

Ak dievs, kā es gribētu ieskatīties tajās acīs vēl kaut vienu reizi.

Oļegs Sencovs

Oļegs Sencovs (1976) ir ukraiņu kinematogrāfists un rakstnieks, cilvēktiesību aktīvists.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!