Stereoskops

1925. gada novembrī izcilais vācu domātājs Valters Benjamins (1892 – 1940) ieradās Rīgā, lai pārsteigtu savu mīļoto, skaisto latviešu aktrisi, režisori un boļševiku Asju Lācis jeb Annu Lācis (1891 – 1979), ar kuru viņš gadu iepriekš bija iepazinies Kapri salā, Itālijā. Lācis toziem esot bijusi aizņemta ar gatavošanos lugai, par kuru interesējusies arī policija. Saspīlētās gaisotnes dēļ Benjamins lielāko daļu laika pavadījis vientulībā, Dzirnavu ielā 35 tulkodams Prusta „Sodomu un Gomoru”. Benjamina studijās Asju Lācis mēdz uzskatīt par femme fatale: viņa ir līdzatbildīga Benjamina pagriezienā no agrīnās, mistiski un metafiziski ievirzītās filozofijas uz marksistisko materiālismu. Kopā ar Lāci Benjamins sarakstījis eseju „Neapole” (1925), viņu attiecību sāpīgo pusi domātājs iemūžinājis „Maskavas dienasgrāmatā” (1926 – 1927), bet „Vienvirziena iela” (1923 – 1926, publ. 1928) veltīta tieši latviešu aktrisei: „Šī iela nodēvēta / par Asjas Lācis ielu / pēc viņas / kura kā inženieris / izlauzusies cauri autoram.”

„Vienvirziena ielas” piezīmju grāmatiņas formāts sakņojas sirreālistiem raksturīgajā ikdienas pieredzes izpētē, it īpaši Luisa Aragona darbos, tomēr Benjamina sniegtajiem domutēliem (Denkbilder) trūkst izteiktu sapņa iezīmju. Tie drīzāk ir refleksijas par ikdienas pieredzes objektiem. Rīga, kā zināms, ir Sergeja Eizenšteina dzimtā vieta. Iespējams, tieši tāpēc „Vienvirziena ielā” iekļautajā „Stereoskopā” tik spilgti izmantota montāžveida rakstība un mēģinājumi ar kino raksturīgiem paņēmieniem (piem., tuvplānu) kartēt Daugavmalu, pa kuru kā dīkdienis (flâneur) savulaik pastaigājās Benjamins.

Stereoskops

Rīga. Ikdienas tirgus, drūzmaina, zemu koka būdiņu pilsēta stiepjas gar molu, platu, netīru akmens valni, brīvu no noliktavu celtnēm pie Daugavas ūdeņiem. Mazi tvaikoņi, no kuriem bieži redzami vien skursteņi virs krastmalas, sasnieguši melnīgsnējo pundurpilsētu. (Lielākie kuģi noenkuroti lejāk pa straumi.) Nokvēpuši dēļi ir māla pelēks pamats, uz kura, zaigodamas saltajā gaisā, izšķīst retas krāsas. Uz dažiem stūriem visu gadu blakus zivju, gaļas, zābaku un drēbju barakām stāv sīkburžuāzijas sievietes ar krāsainām papīra rīkstēm, kas izlaužas līdz Rietumiem vien Ziemassvētku laikā. Tapt vismīļākās balss norātam – tādas ir šīs rīkstes. Krāšņi, nosodoši pušķi par pāris santīmiem. Mola galā, otrpus koka žogam, tikai trīsdesmit soļus no ūdens atrodas ābolu tirgus sarkanbaltie pakalni. Pārdošanā izliktie āboli guļ salmos, jau pārdotie – bez salmiem mājsaimnieču grozos. Aizmugurē ceļas tumši sarkana baznīca, kuru novembra svaigajā gaisā pārmirdz ābolu vaigi. – Vairākas laivošanas piederumu bodes mazos namiņos netālu no mola. Virsū uzgleznotas virves. Visapkārt redzamas uz izkārtnēm un ēku sienām attēlotas preces. Kāda pilsētas veikala kailajos ķieģeļos somas un jostas ir pāraugušas dzīvi. Zemu stūra ēku, kurā pārdod korsetes un dāmu cepures, rotā sieviešu sejas un cieši, uz okerdzeltena fona uzgleznoti ņieburi. No tās leņķī izvirzījusies laterna ar līdzīgiem attēliem stikla rūtīs. Tas viss atgādina fantāzijas bordeļa fasādi. Citai ēkai, arī netālu no ostas, uz pelēkas sienas ir cukura maisi un ogles pelēkā un melnā reljefā. Kaut kur citur kurpes līst no pārpilnības ragiem. Smalki izzīmēti būvdzelži: āmuri, zobrati, knaibles un vissīkākās skrūves uz izkārtnes, kas šķiet kā lappuse no vecmodīgas bērnu gleznojamās grāmatas. Ar šādiem tēliem ir piepildīta pilsēta: kā salikta no atvilktnēm. Un tomēr starp tiem rēgojas arī daudz staltu, cietokšņiem līdzīgu, nāvesskumju celtņu, kas atmodina carisma šausmas.