***
klusēt ar ādu.
klusēt ar ādas nepieskaršanos taustiņiem.
klusēt ar acu neatvēršanu.
klusēt ar neelpošanu.
klusēt.
***
Tik gļēvi / tek ūdens / gan no krāna, / gan debesīm. / Attēla kreisajā stūrī / sazilē saskumis mākonis. / Maskavā snieg. / Mīļo pilsēttēv, / iepirki liepām / jau sāli? / Vēl tās zaļas / un jaunas kā / meitenes. / Neskaties, / tikko jaušami / atkailinājas.
***
Un zini, / tā tomēr griežas, šī savādā pasaule. / Pat ja pravieši jaunie raud, / šūpojot auskaru pērles. / Pat ja meitenei / piedzimst meita / vēl pirms desmitās klases / un tu viņu mudini / aiziet no skolas, / jo piedzimt / nav / pieklājīgi. //
Zini, / ir jutekliski / vērot, / kā apskaujas atomi, / kā zivs izkāpj krastā / un runā / pirms pilngadības, / un meitene / piedzemdē meiteni, / bet pēc tam / klasē / konspektē / RAINI
***
Arī tas / pāries, / jo viss / pāriet. Tikai basām pēdām / vai ar asfalta rulli – / es tev ļaušu, / lai izvēlies. //
Līdz ar salnām / mēs nobirsim, / sārtu gaisma – tā atvizēs, / saka – vēža neesot, / ja to nepiemin. / Un tāpat ir dažādiem / vārdiem. Piemēram, cenzūra. Piemēram, mīlestība.
***
gribu sniegu, siltu un iemidzinošu. / tajos brīžos, kad kaimiņu mājā / beidzot izdziest pēdējās spuldzītes, / es gribu, lai snieg. / lai līdz sārtiem un dusmīgiem mēnešiem / vēl ir gadiņš vai labāk divi, / lai tie zari, / ko tu vāc, / un tās pagales / manam vai Agneses sārtam / ir vēl plaukstošs mežs, / lai vismaz tikai pirmais septembris / vai vēl labāk / 32. marts
***
mans mīļais, / tik savādi / novecojam. / pēc klusuma / busiņā / apspriežam cenzūru, mākslu / un klimatu. / kur gan teksti / par mūzām un debesīm? / kā iet mūsu / klusām žūstošai / jūrai?
***
tēvam
Tev kā vienmēr ir taisnība,
mīlestība ir uzsmērēt maizītes,
rūpīgi iepakot kastītē
pēdējo ābolu,
piecas reizes pa dienu kaitināt ar zvanu,
vai jau esi mājās,
klausīties,
kādā iepinās ķēpā
tava pirmdzimtā meita,
un mierināt,
sūtot citātus, citātus, citātus.
Viņš tā sēž un skatās / stundām pa logu, / kā šī medainā gaisma brīdina, / ka rudenī visgrūtāk pierādīt, / ka būs aprīļa dzērves / un ievas
***
vanna, / vecs, aizaudzis dārzs, / mātes dzeltenais matracis, / jūlija pārdroši ķirši //
pieprasīt patvērumu
no šīs badīgās pilsētas,
tajā nekurienē,
kurā laiks neskaitās,
kurā uz tavām debesīm
simts vēl nevērtas durvis
***
kādā brīdī / rudens ķermeni pārvērš / satelītā meklētājā. //
visa āda pēkšņi ir herbārijs / viegli nesavaldāmu / glāstu, / bet tu pati – karte, bet viņi visi, / neaprēķinot spēku / tevī atstāj zīmes / un nospiedumus. //
no rīta tev rakstīja / par putniem, kas ietriecas stiklos, / par cilvēku izsvītrošanu / no mūžību un mirkļu annālēm, / bet tu juties tikai kā ādā, / jau noģērēta, / jau piekārta izkalst.
***
rudens, / mainās atslēgas lietum, pilsētām, sirdspukstiem – // vienā brīdī mēs akvareļi / skumji izstieptām pilienu līnijām, / pusakti / fluorogrāfijas kabinetos / ar sarūgtējušu tumsu / starp ribu bālajām / zīmuļlīnijām.
un citā / ar mums saskaras / tikai zvaigžņu bērni / un brūkošas pilsētas, / un aizvien ciešāk novilktas / sarkanās līnijas, / un līdz sāpei cieši saspraustas / matadatas.
***
mums visiem / tādas trauslas porcelāna sirdis, / mazām mežģīņu nospiedumu / un vētru nospiedumu, / un lūpu nospiedumu / rētām //
ieelpo, izelpo, ieelpo, izelpo / melni skan klavieres / aiz tumsas un lietus //
mēs visi / tik bijīgi bailīgi klausāmies / ziņās par pasaules / atliektām malām, / galiem un droši vien / beigām //
ieelpo, izelpo, ieelpo, izelpo //
visu to melno
uzsniedz pār mani
piedodoši
1