Sabiedrība
12.07.2018

Statistika un tās brīnumi

Komentē
1

Vai patiešām sabiedrībās, kas aktīvi iesaistās cīņā ar vardarbību ģimenē, šādas vardarbības ir vairāk nekā sabiedrībās, kurās šī cīņa nenotiek? Varbūt ar vardarbību nevajag cīnīties, jo cīņa ar vardarbību palielina vardarbību? Lūk, ko, balstoties uz pētījumu, secina katoļu baznīcas bīskaps:

"Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras 2014. gadā publicētais pētījums "Vardarbības pret sievietēm Eiropas Savienībā līmeņa apsekojums" rāda, ka vislielākais vardarbības līmenis ir tieši tajās valstīs, kurās jau ilgstoši tiek ieviesta dzimumu līdztiesība un sociālo dzimumu vienlīdzība: Dānijā 52%, Somijā 47%, Zviedrijā 46%, Nīderlandē 45%, Francijā 44%, savukārt Polijā, kuras Konstitūcijas 18. pantā ietverta laulības un ģimenes konstitucionālā aizsardzība, kur sabiedrībā kristīgās vērtības tiek daudz augstāk vērtētas, tur vardarbības procents ir daudz zemāks – 19%. Sanāk, ka tie, kuri paši netiek galā ar savām problēmām, tagad brauks pie mums un mācīs, kā risināt mūsu problēmas."

Pēc viņa vārdiem sanāk, ka dzimumu līdztiesība un sociālo dzimumu vienlīdzība (lai arī ko tas nozīmētu) noved pie augsta vardarbības līmeņa. Savukārt vietās, kur tādas līdztiesības nav, bet ir kristīgas vērtības [1], vardarbības procents ir daudz zemāks: ir līdztiesība – ir vardarbība, nav līdztiesības, bet ir kristīgas vērtības – ir maz vardarbības. Ziemeļkorejā, kur nav ne līdztiesības, ne kristīgo vērtību, vardarbības līmenis ģimenē vispār būs nulle, vismaz oficiāli.

Tā kā par vardarbību un dzimumu līdztiesību pēdējā laikā tiek runāts pat ļoti daudz, šoreiz mēģināšu rakstīt par kaut ko pavisam citu. Nu, piemēram, par smēķēšanu.

Latvijā bērniem (bērni ir personas līdz 18 gadiem) ir aizliegts smēķēt. Pilnīgi. Vispār. Arī elektroniskās cigaretes, jo to izmantošana likuma skatījumā arī ir smēķēšana. Par smēķēšanu nepilngadīgie tiek saukti pie administratīvas atbildības. Smēķēšanas aizliegumu nepilngadīgajiem nosaka Bērnu tiesību aizsardzības likums, bet Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodekss paredz sodus, kas var izpausties kā naudas sodi vai audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošana. Vienīgā institūcija, kas kontrolē nepilngadīgo personu smēķēšanu un ir spējīga saukt par šo pārkāpumu pie atbildības, ir policija. Policija sastāda protokolus, nodod tos pašvaldību administratīvajām komisijām, un šīs komisijas pieņem lēmumus. Piemēram, 2016. gadā 1476 nepilngadīgām personām no 14 līdz 18 gadiem tika izrakstīti 1825 protokoli par smēķēšanu. Vai tas ir daudz? Es teiktu, ka maz, jo tie ir tikai pieķertie nepilngadīgie. Domāju, katrs no mums ir vērojis kādu nepilngadīgo personu, kura smēķējusi, bet nav sodīta. Izrakstīt protokolu nepilngadīgajam nevar ne skolotājs, ne vecāks, ne garāmgājējs. Taču policijas darbinieki nevar stāvēt blakus katram bērnam, lai noķertu smēķējošo. Smēķēšana ir pārkāpums, kuru policijas darbiniekam pašam jāfiksē vai arī ir jābūt kādiem citiem pierādījumiem.

Esmu pārliecināts, ka lielāka daļa no sarakstītajiem protokoliem ir izrakstīta Rīgā. Vai tādēļ, ka šeit dzīvo kaut kādi īpaši bērni, kas vairāk smēķē? Nē. Šeit ir vislielākais bērnu blīvums Latvijā, un policija šajā jautājumā arī strādā samērā efektīvi. Tomēr policija nav spējīga nodarboties tikai ar nepilngadīgo smēķētāju apkarošanu, jo tai ir daudz citu uzdevumu. Ja tam būtu pievērsti papildu resursi, tad pieķerto smēķētāju skaits būtu lielāks. Policijas un citu vienību darba efektivitāte ir atkarīga no resursu pieejamības, likumu sakārtotības, izietajām apmācībām, priekšniecības pārliecības, sabiedrības atbalsta un daudzām citām lietām. Tāpat sodi un smēķētāju rehabilitācijas sistēma ir tikai viena daļa. Lai mazinātu smēķēšanu, ir jākontrolē pārdevēji un tirdzniecības sfēra, jāveic noteiktas kampaņas, lekcijas, jāpopularizē veselīgs dzīvesveids, jāmaina sabiedrības un pašu pusaudžu attieksme pret smēķēšanu utt.

Vai vajadzētu atcelt smēķēšanas aizliegumu nepilngadīgajiem? Skatieties, ja mēs nepilngadīgos no 14 gadu vecuma pārstātu sodīt par smēķēšanu, tad arī nebūtu to 1825 protokolu par 2016. gadu. Vai smēķēšana būtu uzvarēta? Nē. Smēķēšana pastāvētu, un nepilngadīgo smēķētāju skaits, iespējams, pat palielinātos. Grūti noteikt soda efektivitāti, bet liekas, ka bez sodiem situācija būtu daudz bēdīgāka.

Turklāt "pieķerto" un smēķējošo bērnu skaits nav viens un tas pats. "Pieķerto" personu skaits ir neliela daļa no tām personām, kas smēķē. Tāpat viena lieta, kad tevi "pieķer" policists, un pavisam kaut kas cits, kad tu anonīmi vari pateikt, vai smēķē, cik regulāri un ko. Piemēram, aptaujās cilvēki ir brīvāki, bet arī šeit pastāv iespēja, ka ne visi atbildēs patiesi. Saskaņā ar "Starptautisko jauniešu smēķēšanas pētījumu. 2014. gada aptauja Latvijā un tendences" 2014. gadā Latvijā 59,7% pusaudži vecumā no 13 līdz 15 gadiem ir mēģinājuši smēķēt, bet 16,8% skolēnu pēdējā mēneša laikā ir regulāri smēķējuši cigaretes. Tāpat pētījums liecina, ka nepastāv statistiski ticamas atšķirības starp zēniem un meitenēm, kā arī norādīts, ka cigarešu smēķētāju īpatsvars līdz ar vecumu palielinās, ka 23,3% pusaudžu regulāri smēķē tabakas produktus, ka 27% pusaudžu mēģinājuši smēķēt elektronisko cigareti un kopš 2002. gada novērots pakāpenisks smēķēt mēģinājušo skolēnu īpatsvara samazinājums. Tātad smēķējošo bērnu skaits (regulāri vai epizodiski smēķējošo, arī to, kuri pamēģināja vienu reizi utt.) ir lielāks nekā to bērnu skaits, kas saukti pie administratīvas atbildības. Varbūt tas ir 10 reizes lielāks, varbūt 20 reizes lielāks. Tomēr arī aptauju dati var nebūt precīzi. Šķiet, kādreiz skolēnu vidū skaitījās "ļoti kruta" anonīmajās aptaujās uz jautājumiem par smēķēšanu būtiski pārspīlēt savas "uzvaras smēķēšanas frontē". Tādēļ smēķētāju skaits var atšķirties no aptaujās norādītā – tas var būt vēl lielāks vai mazāks.

Jebkurā gadījumā var redzēt, ka statistika neparāda visu ainu, bet tikai daļu. Statistiku var mainīt, pieņemot dažādus lēmumus. Ja atļautu smēķēt no 16 gadu vecuma vai uzskatītu, ka elektronisko cigarešu lietošana nav smēķēšana, vai nepieprasītu no kontroles institūcijām rezultātu, tad fiksēto smēķēšanas gadījumu rezultāts būtu mazāks. Vai ir skaidrs, kāpēc? Ne jau tādēļ, ka samazinās pati smēķēšana. Savukārt, ja smēķēšana nepilngadīgo vidū kļūtu par vienu no galvenajām apkarojamām parādībām, tad fiksēto smēķēšanas gadījumu skaits pieaugtu. Un, ja smēķēšanai tiktu pielīdzināta arī cigarešu vai elektronisko cigarešu glabāšana (ja pie skolēna ir atrasta cigarešu paciņa, viņam sastāda protokolu par "potenciālo" smēķēšanu), arī tad reģistrēto gadījumu skaits pieaugtu. Sodāmo gadījumu skaits pieaugtu arī tad, ja, piemēram, par smēķēšanas pierādījumu būtu uzskatāma smaka pēc smēķēšanas. Jo tagad par smaku kalpo cigarešu paciņa kabatā, bet par to nevar sastādīt protokolu. Ja tiesības sastādīt protokolus būtu skolas direktoriem vai sociālajiem pedagogiem, arī tad skaitļi palielinātos. Lūk, nepilngadīgo smēķēšanas piemērs statistikas elastīguma ilustrēšanai.

Šeit es aplūkoju tikai nepilngadīgo personu smēķēšanu, bet Latvija kopumā piedzīvojusi ļoti nopietnas izmaiņas smēķēšanas ierobežošanā. Kādreiz smēķēt varēja daudzās vietās – starppilsētu autobusos, vilcienos, taksometros, kafejnīcās, uz lodžijām. Es atceros, ka bez problēmām varēja smēķēt Filozofijas fakultātes tualetēs. Tagad daudz kas ir mainījies. Cilvēki turpina smēķēt, bet efektīvāk tiek aizstāvētas nesmēķējošo cilvēku intereses. Tava veselība – tava problēma, bet citu cilvēku veselība ir tava atbildība un tavu smēķēšanas tiesību ierobežošana. Smēķēšana var būt vardarbība, un šo atziņu iekļāva Bērnu tiesību aizsardzības likumā. Kādreiz smēķēšana bērnu klātbūtnē nebija nekas īpašs, ierasta lieta, bet šodien smēķēšana bērnu klātbūtnē tiek klasificēta kā vardarbība pret bērnu. Un, ņemot vērā smēķēšanas specifiku, tā tiek klasificēta kā fiziska vardarbība pret bērnu. Par to paredzēts sods. Un iedomājieties – ir valstis, kur smēķēšana bērnu klātbūtnē ir pārkāpums, un ir valstis, kur smēķēšana bērnu klātbūtnē nav pārkāpums. Vienā valstī ir sodi vecākiem, kas smēķē bērnu klātbūtnē, bet citā valstī nav. Salīdzinājām un redzam – tur, kur soda, situācija ir briesmīga, jo ir protokoli, ir epizodes, ir neapzinīgie vecāki. Bet tur, kur nesoda, viss ir kartībā. Vai no tā, ka nevienu nesauc pie atbildības par smēķēšanu bērnu klātbūtnē, varam secināt, ka tāda veida pārkāpumu nav? Ir. Un, iespējams, daudz vairāk.

Tagad varam iedomāties: kāds pateiks, ka smēķēšana ir slikta lieta, bet Latvijai esot sava specifika – Latvijā cilvēki smēķējot maz, bet nepilngadīgie gandrīz vispār nesmēķējot – atšķirībā no briesmīgiem Rietumiem. Un tad kāds arhibīskaps stāstīs, ka patiesā problēma ir tajā, ka Smēķēšanas mazināšanas konvencija (Pasaules Veselības organizācijas Vispārējā konvencija par tabakas uzraudzību) nav vis par smēķēšanu – tajā tiek izmantots vārds "dūmi", bet vīraks, kas tiek dedzināts baznīcā, arī rada dūmus, un smēķēšanas mazināšanas konvencija novedīs līdz tam, ka tiks aizliegta vīraka izmantošana baznīcā.

Ar vardarbību ir tāpat. Statistika ir atkarīga no daudzām lietām. Un liekas, ka viss ir pretēji tam, ko domā bīskaps. Izskatās, ka tieši valstīs, kur ir augstāka fiksētas vardarbības statistika, norisinās īsta cīņa ar vardarbību. Bet tur, kur ir "kristīgas" vērtības vai vēl kaut kas, ar vardarbību necīnās.

Iedomāsimies situāciju, ka mums nav likumu par nošķiršanu un vajāšanas kriminalizēšanu, nav centra "Marta", nav kampaņas #metoo. Policistiem nestāsta par vardarbību ģimenē, bet, atbraucot uz izsaukumiem, policisti cietušo un varmāku cenšas samierināt vai stāsta, ka pašas esat vainīgas. Skaidrs, ka tādā sabiedrībā būs ļoti daudz vardarbības un ļoti maz fiksēto vardarbības gadījumu.

Ja sabiedrībai nav tolerances pret vardarbību ģimenē, ja upuri sajūt atbalstu, bet likums paredz mehānismus vardarbības atpazīšanai un personu aizsardzībai: pirmkārt, tādā sabiedrībā upuriem būs vieglāk atklāt pret sevi vērstu vardarbību, otrkārt, tādā sabiedrībā būs vairāk reģistrēto gadījumu par vardarbību ģimenē.

Lūk, situācija: mums priekšā ir trīs sievietes, no kurām katra ir cietusi no sava partnera vardarbības, un katrai tiek uzdoti vienādi jautājumi – cik reižu cietusi no vardarbības un vai ir ziņojusi par to policijai. Viena no sievietēm izstāsta par trim vardarbības gadījumiem, bet policijai viņa nav ziņojusi nevienu reizi. Otra sieviete pastāsta par vairākiem gadījumiem – ka viņa piecas reizes tikusi sista, vienu reizi vīrs viņu nav laidis prom no mājām, bet divas reizes viņa bijusi spiesta bēgt prom no mājam. Policijai viņa ziņoja par vienu – pēdējo – reizi, kad vairāk nebija spējīga izturēt. Trešā sieviete piedzīvojusi vienu vardarbības epizodi un uzreiz ziņojusi par to policijai. Tātad ir trīs sievietes, kuras pastāstīja par 12 vardarbības epizodēm, bet tikai divas reizes ziņoja policijai. Iespējams, aptaujā viņas pastāstītu par visām epizodēm, bet arī tas nav droši ticams. Viena pastāstītu, otra ne, bet trešā nebūtu iztaujāta. Atšķirībā no smēķēšanas aptaujām, šeit aptaujājamās personas nebūtu tās, kuras kaut ko gribētu pārspīlēt.

Tātad: piedzīvoto vardarbības gadījumu skaits un fiksēto epizožu skaits nesakrīt nepiefiksēto gadījumu dēļ. Tāda ir vardarbības ģimenē specifika. Upuri neziņo ļoti dažādu iemeslu dēļ. Bailes, nezināšana, atkarība no varmākas, jūtas pret varmāku, neuzticība policijai, vīriešiem, sievietēm, šantāža, bailes par bērniem, negatīva pieredze ar iepriekšējo ziņošanu, upura pārliecība, ka pati visā ir vainīga. Ir ļoti dažādi "iekšējie" šķēršļi, kas var atturēt upuri no savu tiesību aizstāvēšanas. Ja sabiedrībā tiek uzskatīts, ka visam, kas notiek ģimenē, ir jāpaliek ģimenē, tad vardarbība arī paliek ģimenē. Ja tiek uzskatīts, ka vardarbība ir normāla parādība, upuris var uzskatīt, ka viņa dzīve ir "normāla", ka dzīvot savādāk nav iespējams.

Sievietēm (kā arī citam personām), lai vērstos policijā, jābūt pārliecībai, ka policija viņus uzklausīs un sniegs palīdzību. Uzticība policijai seksuālas vardarbības un vardarbības ģimenē gadījumā Latvijā nav no tām augstākajām. Policijai jābūt izpratnei par to, kas ir vardarbība, spējai to atpazīt, zināšanām kā rīkoties. Visas šīs lietas nāk no apmācībām un pieredzes, kā arī vēlmes strādāt. Policistiem jābūt instrukcijām, ko un kā darīt. Ņemot vērā, ka policijas darbu reglamentē normatīvie akti, jābūt noteiktiem likumiem. Cīņa ar vardarbību nav tikai policijas uzdevums, policija ir tikai viens būtisks elements. Svarīga ir starpinstitucionāla sadarbība, sociālo dienestu, krīzes centru darbs, reabilitācijas programmu esamība utt.

No 2014. gada Latvijā tika ieviesta tā saucamā nošķiršana. Nošķiršana ir līdzeklis policijas vai tiesas rokās, lai pasargātu personu dzīvību un veselību. Pirms attiecīgu likumu pieņemšanas visa uzmanība bija pievērsta varmākām. Kas būs ar varmākām, kur viņi ies, ko viņi darīs, ja dzīvoklis pieder varmākām, tad, iespējams, privātīpašuma tiesības pat bija daudz svarīgākas nekā cilvēka dzīve un veselība. Līdz nošķiršanas regulējuma ievešanai maksimālais, ko varēja izdarīt policija, – aizturēt personu uz dažām stundām, pēc kurām tā atgriezās atpakaļ. Vai laikā, kad nošķiršanas nebija, viss bija kartībā? Neviens neskaitīja, cik reižu sieviete bija spiesta viena vai ar bērniem doties projām no mājokļa. Arī tā bija nošķiršana, tikai tika nošķirti upuri. Bieži jautājums, kur likties viņam, bija daudz svarīgāks par jautājumu, kur likties viņai? Nošķiršanu skaita pieaugums norāda uz to, ka darbinieki gan tika apmācīti, gan ieguva pieredzi, ka šis līdzeklis pārstāja būt par kaut ko neredzētu un dīvainu, kā arī to, ka policijas vadība sāka uzskatīt šo jomu par prioritāru.

Vēl vien piemērs. Šogad Latvijas Krimināllikumā parādījās jēdziens "vajāšana" (angļu val. – stalking). Domāju, ikviens kaut ko līdzīgu ir redzējis kino vai lasījis detektīvromānā. Bet, atšķirībā no filmām, vajāšana ir raksturīga ne tikai psihopātiem, bet arī bijušajiem intīmajiem partneriem, ar kuriem dažādu iemeslu dēļ persona negrib būt kopā. Vajāšana nozīmē kādas personas, tajā skaitā bijušā partnera, pastāvīgu izsekošanu, uzbāšanos, nepārtrauktu zvanīšanu pa telefonu un īsziņu sūtīšanu, rakstīšanu sociālajos tīklos. Persona dežurē pie jūsu mājām, zvana pie dzīvokļa durvīm, gaida brīdi, kad jums vajadzēs iziet no dzīvokļa vai no darbavietas. Tas var būt saistīts ar draudēšanu, ar bezgalīgiem mēģinājumiem sazināties ar jums, neskatoties uz neskaitāmām norādēm par to, ka jums tādas vēlmes nav. Bet tā var būt arī klusa, visur esoša klātbūtne, kuras mērķis neļaut aizmirst par sevi ne uz brīdi. Tātad situācija, ka jūs negribat satikt kādu personu, baidāties no tās, bet šī persona dažādos veidos mēģina būt jūsu dzīvē, izsaucot bailes un nepatiku. Vai jēdziena "vajāšana" paradīšanās nozīmē, ka līdz šim neviens nevienu neizsekoja? Ka Latvijā nebija vajāšanas gadījumu un tie parādījās tikai pēc likuma pieņemšanas? Vainīgs ir likums vai jēdziens? Skaidrs, ka ne. Agrāk personas nebija aizsargātas no vajāšanas, un beidzot likumā parādījies aizsardzības instruments vai mehānisms. Iepriekš pie policista apķērības un vēlmes vajāšanas darbības varēja tikt klasificētas kā huligānisms, bet varēja arī netikt ņemtas vērā vispār. 

Izveidojot jaunu normu, var redzēt, ka sākumā šī norma nav plaši pazīstama, par to nezina cietušie. Tiesībsargājošo iestāžu darbinieki nemāk to izmantot, baidās – visiem tas ir jaunums. Bet pamazām situācija mainās, personas uzzina par savām tiesībām un vēršas tiesībsargājošās iestādēs. Tiesībsargājošo institūciju darbiniekiem parādās ne tikai teorētiskas zināšanas, bet arī krājas pieredze. Sakarā ar to sāk augt arī reģistrēto pārkāpumu skaits noteikta sfērā. Bieži var gadīties situācija, ka, piemēram, vienā ciemā tāda veida pārkāpumi ir un otrā it kā nav, bet patiesībā tie vienkārši netiek reģistrēti. Ja uzmanīgi paskatīsimies uz situāciju, izrādīsies, ka viena ciema darbinieki prot strādāt ar tādiem gadījumiem un arī priekšniecība kontrolē, lai darbs šajā sfērā notiktu, bet otrā ciematā gan priekšniecībai, gan darbiniekiem ir vienalga. Šajā piemērā statistika drīzāk liecinātu par darbinieku spējam strādāt ar noteiktiem gadījumiem.

Citiem vārdiem, darbības, kuru uzdevums ir vērsties pret vardarbību, par mērķi nav izvirzījušas "skaistas" statistikas veidošanu. Ikvienu vardarbības mazināšanas mehānismu, t.sk. Stambulas konvenciju, ir nepieciešams skatīt caur vardarbības novēršanas un mazināšanas prizmu. Tādēļ tieši tās valstis, kurās ir sasniegts noteikts dzimumu līdztiesības līmenis un līdz ar to arī augsts fiksēto vardarbības gadījumu skaits, uzrāda, ka ir izdevies pārcelt vardarbību no "pelēkās" neziņošanas zonas uz fiksēto pārkāpumu zonu. Tieši augsts fiksēto vardarbības ģimenē pārkāpumu skaits norāda uz to, ka sabiedrībā notiek cīņa ar vardarbību.

[1] Par šīm vērtībām bieži tiek runāts, bet neesmu redzējis nevienu sarakstu ar tām.

Iļja Marija Boļšakovs

Iļja Marija Boļšakovs 2003. gadā pabeidzis LU Filozofijas maģistrantūru, vairākus gadus pasniedzis Baltijas Starptautiskajā akadēmijā, interesējas par dzimumu līdztiesību un vardarbības pret sievietēm...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1